Inese Maļinovska http://inesemalinovska.wordpress.com/cat…
Decembris 6, 2011
Zinu, ka daudziem ne visai patika stāsts par
vilcieniem un vagoniem, kuru ceļi ved atšķirīgos virzienos un par dažādajām
Dvēseļu izvēlēm, kuras diemžēl nesakrita ar citu vai pašu domām un vēlmēm.
Cilvēce pietuvojas vēl kādam attīstības cikla noslēguma posmam un tomēr atkal
šie paši „vilcieni” parādās pie apvāršņa. Nekur šie nav pazuduši un izrādās
nekādu blēdīgu joku ar mums neviens nav izstrādājis. Ir tieši tā, kā mūs gadu
gadiem (un joprojām) ir brīdinājuši, Augstākais plāns attiecībā uz Dvēseļu ceļu,
to attīstību, izaugsmi un transformāciju, nav mainījies vai dzēsies. Vienvārdu
sakot – cilvēks kā Dvēseliska būtne tiek aicināts uz Garīgo Augšāmcelšanos.
Lietoju šo jēdzienu, lai gan zinu, ka šis nav īstais
apzīmējums. Šeit ir runa par krietni, krietni Augstāka līmeņa Dvēseliskās
būtības transformāciju un atvēršanos-pamošanos fiziskā plāna esībā. Tas ir
krietni Augstāk un Smalkāk par to Garīgo telpu un būtību, ko šodienas pasaulē
cilvēks izprot, uztver un atpazīst kā „Garīgs vai Garīgums”. Mūs aicina ne vairs
uz Garīgo līmeni, bet gan uz to Smalko Būtību, kurai fiziskajā plānā vairs nav
iedodams nosaukums un apzīmējums, tas ir kas tāds, ko pat nevar paskaidrot
vārdos un aprakstīt ne tik nav iespējams.
Apzinos, ka ne pārāk veiksmīgi šie,
tikko rakstītie, teikumi ir izskanējuši cilvēka prātam, bet zinu, ka Dvēseles
šajā brīdī savibrē un pašos dziļumos iekšā kņudinās. Cilvēks kā Dvēseliska būtne
savā Augstākajā un dziļākajā būtībā šo Dievišķo Esības telpu un sajūtu pazīst,
zina par tās esamību un ikviena Dvēsele vēlas tajā atgriezties, tik tā robeža
starp būšanu šeit un tagad un šo Augstāko Esības plānu ir tik liela, smaga un
šķietami necaurejama, ka cilvēks kā Dvēsele šodienas realitātē pat neapjauš, ka
būt šajā Augstākajā Dievišķās Svētības telpā ir iespējams, esot Zemes dzīves
komandējumā. Ir iespēja dzīvot šo dzīvi, elpot šo gaisu, dzert tēju, iet uz
darbu un būt kopā ar ģimeni, esot absolūtā vienotībā un savienojumā ar šo
Augstāko Pasauli, no kuras katrs esam atnākuši.
Par šo arī būs šodienas stāsts.
Proti, visapkārt skandina kaut ko un vienlīdz vis
kaut ko par pasaules galu divpadsmitajā gadā. Versijas, ticējumi, pieņēmumi,
liecības un apgalvojumi, kā arī pareģojumi, ko tas nozīmē un kas ir gaidāms ar
šī laika posma iestāšanos ir daudz un dažādas. Kura vairāk uzrunā, to pieņemiet
kā savējo, bet varbūt neuzrunā neviens no līdz šim paustajiem viedokļiem un
redzējumiem, arī labi. Katram savs ceļš. Turklāt, ticiet man, tā pa īstam un
pilnīgi droši neviens nezina, kas cilvēci sagaida šajā milzīgajā pārmaiņu laikā.
Smalkā Pasaule ļoti gudri un tālredzīgi rīkojas, neļauj šim noslēpumam
atklāties, pirmkārt, lai neradītu haosu un ažiotāžu nevajadzīgu. Otrkārt un pats
būtiskākais iemesls, kāpēc neviens nezina precīzi, kas mūs sagaida ne fiziskajā
plānā, ne Garīgajā, ne Smalkajā plānā, ir tas, ka katrai Dvēselei, proti, katram
cilvēkam ir savs scenārijs sagaidāms. Savi notikumi, savas pārmaiņas, savas
mācības, savas atteikšanās no vecā, uzdevumi un darbi katram savi būs darāmi.
Tas nozīmē, nav viens liels uz visiem attiecošs plāns un notikumu gaita. Katrs
saņems to, ko būs nopelnījis, vai drīzāk, katrs saņems to, ko būs gatavs saņemt
un būs gatavs paņemt.
Proti, šis nav stāsts par to, kā mūs varētu sodīt
vai kas slikts ar katru no mums varētu notikt, šis ir stāsts par to, ko mēs
varētu nesaņemt, neiegūt un paši sevi apdalīt, ja cieši pieturamies pie vecajām
vērtībām un uzstādījumiem. Ir skaidrs, lai arī kas mūs cilvēci sagaida,
Augstākais ir sakārtojis un iekārtojis visu tā, pēc ķermeniskās uzbūves, prāta
un psihes konstrukcijas, Garīgās jušanas un Smalkās būtības spēka un jaudas, ka
jebkas, kas mūs gaida aiz stūra, ikviens ar to varēs tikt galā, izdzīvot,
atrisināt, galvenais jau ikvienam būs pa spēkam pielāgoties un samierināties.
Esam uzkonstruēti tā, lai šo milzu „virpuli”, kurš jau pastiprinās virs mūsu
galvām mēs iznestu cauri gan tiešā, gan pārnestā nozīmē un izdzīvotu.Šī
„centrifūga” būs jūtama gan cilvēka iekšējā pasaulē, gan ārējā pasaulē
kopumā.
***
Es nesolu pasaules galu. Tāds nebūs. Pasaule un
cilvēks ar visām savām idejām, darbībām un aktivitātēm, vēlmēm un vajadzību
šobrīd sāk nolaisties nulles punktā. Par to drīzumā varēs manīt visai skaidri,
par to liecinās jauni neplānoti pasaulīgi notikumi, kuri būs ārpus cilvēka
kontroles un ietekmes, bet lielā mērā cilvēka darbību sekas.
Bet ir kas tāds, par ko es nevaru klusēt. Es
vienkārši nevaru nerakstīt. Rakstu un zinu, kāds mani sapratīs, sadzirdēs un
pamodīsies.
Viendien es pamanīju kādu dīvainu parādību. Tad
nolēmu šo papētīt un pasekot kādā ilgākā termiņā un šī parādība apstiprinājās.
Vai atceraties to stāstu ar vilcieniem, kuros notika sagrupēšanās/pārgrupēšanās,
katrai Dvēseliskajai būtnei bija iespēja todien vasarā izdarīt savu gala izvēli,
kuru ceļu katra Dvēsele izvēlas. Šis bija Augstāks process, tikai un vienīgi
Smalkais līmenis, kurā šī izvēle notika. Cilvēks ar prātu pat to nevarēja ne
nojaust un aptvert. Nu, lūk, šī parādība, kuru pamanīju fiziskajā plānā, tas
nozīmē, ka šis impulss jau sasniedzis Zemes plānu ir tieši šis pats – ejot pa
ielu, esot veikalā, braucot sabiedriskajā transportā, nav svarīgi kur – bet tik
skaidri var just un redzēt (kā saprotiet šī nav fiziskā
redzēšana), ka lielākā daļa Dvēseļu atrodas telpā, kura kalpo kā
robeža šai esībai Zemes plānā/dzīvē un telpai, kur ved Dvēseli atpakaļ Mājup.
Ilgu laiku sekoju līdzi šim savam novērojumam un dažbrīd šķita dīvaini, ka
cilvēks smejas, priecājas, pērk jaunas mantas, ēd pusdienas, plāno nākotni,
apspriež politiku, aprunā vai kādu apvelta ar kritiku, bet cilvēks pat nenojauš,
ka viņa Dvēsele atrodas uz robežas, lai dotos Mājup, lai pamestu šo dzīvi.
Cilvēciskais prāts un saprāts, gudrība un iegūtās zināšanas nekā nekalpo tam,
lai dotu kaut mazāko mājienu un signālu, ka Dvēsele ir izlēmusi un grasās pamest
šo Zemes komandējumu. Horizontāli iegūtās zināšanas un jaudīgā, prātam
neaptveramā pasaules informatīvā, zinātniskā un tehnoloģiskā attīstība, tik ļoti
cilvēku aizvilina prom no sevis, no savām sajūtām un Dvēseliskā kontakta, ka
miljoniem cilvēku čato draugos, raksta rindiņas tviterī vai kādā citā vietā,
kaļot savas dzīves biznesa plānus, vienlaicīgi pat nenojaušot, ka Dvēsele jūtas
slikti un tā grasās doties prom no šī dzīves, nenojauš, ka Dvēsele jau stāv uz
robežas!!!!!!!!!!!!
Sajūta dīvaina šo atklājot un apstiprinot. Dīvaini,
ka mēs šeit eksistējam, bet Dvēsele iet savu gaitu. Dīvaini, bet tieši tā tas ir
iekārtots. Diemžēl šodienas pasaule cilvēku atpazīst un apskata, kā prātu,
fizioloģiju, psihi, nervu sistēmu un ko tik vēl citu ne, bet cilvēcei pietrūkst
sapratnes un zināšanu, fiziski šis ir tikai mehānisms, kurš pilda funkciju, šajā
fiziskajā telpā. Cilvēks ir kas vairāk, proti, Dvēsele. Dvēsele, Dievišķais
kodols, kurš dzīvo daudz dimensiju pasaulē-līmeņos. Dvēsele, kura ir sena,
gudra, vieda un mūžīga. Un šī nošķirtība starp cilvēka prātu un Dvēseles būtību
ir lielākā bēda un sāpe, kura sagaida cilvēku tuvākajā laikā, ja cilvēks nesāks
pamosties, ja cilvēks atteiksies atbrīvot šo milzīgo mūri sevī, kurš viņu nošķir
no paša kodola, paša esības un Dievišķās būtības.
Jā, laikam tas, ko gribas pateikt, ka turpinot
dzīvot tikai fiziskajā plānā, to nebūs iespējams izdarīt. Lai turpinātu būt šeit
un pielāgoties jaunajiem likumiem un transformāciju pārmaiņām, cilvēkam ir jāsāk
gribēt, vai vismaz vēlēties atbrīvot šo milzīgo cietumu sev apkārt. Rītdienas,
vai drīzāk, jaunās pasaules likums paredz, dzīvi šeit un tagad vienotībā un
absolūtā savienojumā ar katra mūsu Augstāko būtību un Dievišķo kodolu!
Paņemiet šo nopietni. Protams, nekas netiek
uzspiest, ne arī mēs varam kādam šo Zināšanu uzspiest, mēs tik varam padalīties,
ko zinām un ko jūtam. Lai arī daudzu Dvēseļu nosliece ir izvēlēties promiešanas
ceļu, zinu, ka šīs Dvēseles meklējas, jo caur milzīgajiem iekšējiem mūriem, kaut
kur ir kāda maza spraudziņa, pa kuru Augstākā Mīlestība un Gaisma iekļūst un šis
spēks, kurš ieplūst, Dvēseles kodolā, dod impulsu un „ožamo spirtu” uz pamošanos
šeit zemes dzīvē. Arī cilvēki meklējas, to var just… tik gribas ietaupīt
meklēšanās laiku un distanci, kuru var noiet meklējoties un maldoties. Ei, viss
ir tik vienkārši. Cilvēkam ir jākļūst par Dievišķu būtni, cilvēkam ir
jāsavienojas ar savu Augstāko Esības kodolu, tajā brīdī, kad tas notiks,
Dvēselēm vairs nebūs izmisīga vēlme (kāda šobrīd
ir) atgriezties Mājās. Protams, var doties Mājup. Un tas nav
sliktākais ceļš, tas ir tas, pēc kā Dvēseles alkst. Sajust šo mieru, harmoniju
un mieru, kas valda Smalkajā Pasaulē. Bet ziniet, var arī nedoties Mājup, var
palikt šeit un nojaukt milzīgo mūri un cietumu, kurš mūs ieskauj, tajā brīdi
sajust Smalko Pasauli, Dievišķo telpu un palikt šajā komandējumā. Palikt šajā
burvīgajā, brīnumiem piepildītajā pasaulē, kur esam atnākuši. Jo daudz skaistu
pārsteigumu mums vēl priekšā būs, bet tie nebūs domāti cilvēka prātam, tā nebūs
nauda, manta, vara utt., tā būs vesela Dvēsele. Dvēseles dzidrums un miers ir
Augstākais un Absolūtais, ko Dvēsele vēlas atgūt.
Tāpēc jau Dvēseles izvēlas aiziet, ka ir piekusušas
dzīvot ieslodzījumā, proti, bailēs (par jebko un par pilnīgi
visu cilvēks baidās. Cilvēks eksistē tikai tāpēc, ka iekšā ir bailes. Bailes
liek cilvēkam dzīvot, iet uz darbu, izdabāt otram, jo ir bail, ka nemīlēs un
pametīs, apmeklēt ārstu, jo ir bail saslimt, ir bail nomirt. Bailes mudina darīt
visu pārējo aplamo), sāpēs (pietiek otram kaut ko
ne tā pateikt vai izdarīt, tik ļoti sāp, ir aizvainojums, pietiek saņemt kādu
atraidījumu, sāp mežonīgi utt.), izsalkumā (ja
Dvēseles nebūtu tik ļoti izsalkušas, tad nebūtu nekādas finansiālās krīzes un
pārmērības pasaulē, nebūtu sevis atdošana verdzībā naudas pelnīšanai, nebūtu
vēlme dzīvot kopā ar kādu, kuru nemīli, nebūtu vēlme otram darīt pāri, galu galā
izsalkums liek visu laiku otram sevi pierādīt. Izsalkums, liek darīt to, ko
vesela Dvēsele nedarītu nekad, nekad nepazemotos, nemelotu, neliekuļotu, nezagtu
un nenoliegtu sevi un savas vērtības. Vesela Dvēsele nespēlētu teātri
utt.), vēlmē pēc varas (mīlestības trūkums ir sekas
varas menedžmentam) un šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl.
Ziniet, Dvēsele ir pateikusi STOP šādai dzīvei. Un
tāpēc izvēlas doties mājup. Tāpēc drīzumā un tuvākajos gados gaidāms, ka tik
daudz cilvēku aizies, pametīs šo Zemes dzīvi, tieši šī iemesla dēļ. Smagums,
kuru nesam sevī ir pārāk liela nasta, šis smagums sāk lauzt cilvēku.
Iedomājieties tādu ainu, ja cilvēce lēnām pamazām sāk iesoļot jaunā attīstības
laikmetā, tas nozīmē, ka mums ir jātiek smailākā un augstākā kalna pašā
virsotnē. Lai tiktu gala punktā ir jāmēro milzīgs ceļš, turklāt jo augstāk
kāpsim, jo grūtāks kāpiens kļūs. Kas ir pirmais, ko jūs izvēlētos darīt, lai šo
kāpienu padarītu vieglāku, protams, atbrīvoties no smagās somas, zābakiem,
konservu bundžām, mēs automātiski visu smago nomestu malā, ne?! Dvēsele vēlas
darīt to pašu, precīzāk, Dvēsele ir izvēlējusies darīt to pašu. Ticiet man,
ikviena Dvēsele vēlas nokļūt sākotnēji Gaismā un tad jau Absolūtās Mīlestības
telpā, tur pašā kalna galā un lai tur nokļūtu, viņas darīs pašsaprotamo,
atbrīvos vecos smagumus, ko sevī nes gadsimtiem ilgi. Ikviena Dvēsele miljoniem
gadu ir gaidījuši šo laiku, šo transformācijas laikmetu, kad Augstākie spēki ir
klātienē un dod atbalstu visu smagumu transformācijai. Dvēsele no šī sapņa
neatkāpsies un neatteiksies. Mums cilvēkiem ar savām zināšanās, vēlmēm,
vajadzībām ir tikai viena izeja – šo pieņemt un akceptēt. Dvēsele ies savu
gaitu. Viņa zina, kāpēc te ir nākusi. Tieši tāpēc, lai izkļūtu no cietuma un
atgrieztos pie savas Dievišķās būtības.
Ja cilvēks, kā Dvēseliskā būtne šeit Zemes dzīvē
atteiksies transformēties, tad Dvēseles izvēlēsies doties Mājup un Mājupceļā
iziet šo transformācijas procesu. Bet vislabprātāk Dvēsele paliktu šajā jaukajā
komandējumā, transformētos un turpinātu dzīvot, pildot savu Augstāko Uzdevumu,
kurš ir neatņemama sastāvdaļa jaunās vides, jaunās Pasaules tapšanai. Tāpēc,
Augstākie spēka šobrīd dara visu, lai modinātu cilvēkus. Augstākais plāns
paredz, ka cilvēki te paliek, nevis aiziet. (protams, būs
daļa, kas aizies, tas arī ir saskaņā ar Augstāko, bet pats būtiskākais šodien ir
tas, lai pēc iespējas vairāk Dvēseles pamostas). Tāpēc tuvāko gadu
notikumi, kuri sagaida šo cilvēci ir tikai un vienīgi domāti tāpēc, lai noņemtu
visādus grabuļus, kuri novērš cilvēces uzmanību, lai cilvēkam nebūtu kurp skriet
un kam vergot, lai beidzot, beidzot cilvēks paliktu mierā un apdomātos,
atjēgtos…
Ja ar jums notiek kaut kādi notikumi, kuri nav
tīkami sirdij un prātam, kuri skumdina, ir smagi, sāpīgi, skumji un tā tālāk,
nesteidzieties vainot tajā kādu citu, ziniet, tas ir Augstākais nodoms, kaut ko
paņemt nost, lai pievērstu cilvēka uzmanību citām vērtībām, zīmēm un lēmumiem.
It viss, kas mūs sagaida (populārākās būs naudas, veselības,
klimata tēmas un attiecību jautājumi) ir ar nodomu, ka viltus mānekļi
un grabuļi tiek atņemti, lai cilvēks nemānītu sevi, bet pievērstos Dvēseles
sajūtām un vajadzībām, lai mēs paši sevi saprastu, laicīgi saprastu Dvēseles
lēmumus un varētu tos koriģēt harmoniskā virzienā. Vienkārši ierakstiet savos
blociņos šo likumu un grūtā brīdi pārlasiet.
Atpakaļ pie sevis.
Vēl ir kāds moments, kuru gribas uzrakstīt, proti,
kā jau minēju, pasaules galu es nesolu. Taču viens ir skaidrs, šis laiks,
divpadsmitais gads, ir robežšķirtne starp laikmetu, kurš nobeidzas un jauno
laikmetu, kurš aizsāksies.
Dvēseliskā līmenī tas nozīmē, ka iestājoties šim
divpadsmitajam gadam (tas nenozīmē, ka tieši šajā gadā kaut
kas notiks, šis gads ir robeža), lielākajai daļai Dvēseļu izbeidzas
scenārijs esībai Zemes komandējumā. Proti, tiek noiets kāds noteikts Dvēseļu un
pasaules attīstības posms, kura laikā pēc katra mūsu scenārija bija jāizdara
noteikti uzdevumi un darbi, attiecībā pret pasauli, līdzcilvēkiem un sevi, šis
laiks tuvojas izskaņai, tas nozīmē, ka sāk izbeigties arī mūsu uzdevums, kuru
pildīt cilvēka veidolā. Piemēram, ja tagad pēdējos 30 gadus svarīgi bija
zinātnieki, kuri izgudro jaunas tehnoloģijas, farmācijas šedevrus, inženier
tehnoloģijas, interneta brīnums vai vienkārši, cilvēki bija mācībspēki skolās un
augstskolās, politika vesels darbības lauciņš, kurā katrs pildīja savu uzdevumu
un spēlēja lomu, visādas valsts iestādes, banku kontu operatori un ļoti, ļoti
daudzas citas nodarbošanās – šis uzdevums ir beidzies, sākt beigties, par to jau
liecina bankroti, izzagšanas, krīzes utt. Šo uzdevumu laiks ir beidzies. Lēnām
pamazām visi vecie uzdevumi beigsies. Jaunajā pasaulē, jaunajā attīstības posmā,
kurš pamazām aizsākas nekas no šī visa nebūs aktuāls, šādas darba vietas
visdrīzāk vispār nebūt, tad jautājums, ko darīt tālāk??? Ko darīt tālāk, ja
vecais scenārijs ir beidzies??? Ja esam (daži jau ir, citiem
tas stāv priekšā) izdarījuši to, ko Augstākajā scenārijā bija
ieplānots un paredzēts paveikt?
Šis attiecas ne tikai uz darba jautājumiem,
vislielākajā mērā šis attiecas uz savstarpējiem attiecību uzdevumiem. Ja katrs
nācām viens priekš otra nospēlēt kādu lomu un izdarīt kādu darbu sevis vai otra
dēļ. Tagad mēs to esam (būsim) izdarījuši, vai nu
mīlējuši, vai pametuši, vai apvainojuši, vai aprunājuši, vai atraduši – šīs
lomas ir nospēlētas, šajā attīstības plānā tas bija paredzēts. Bet tas nekādi
nenozīmē, ka arī nākošajā Pasaules attīstības scenārijā tas ir paredzēts. Nē,
tieši pretēji. Šis te jaunais laikmets, kurā pamazām iesoļo pasaule, šai
civilizācija un Dvēseļu grupai (mēs visi), tiek
sastādīts jauns scenārijs un darba uzdevums ikvienam no mums un lai šeit
paliktu, mums katram ir jāsaņem savs Augstākais uzdevums, taču failiņš par šo
Augstāko uzdevumu atrodas dziļi mūsos iekšā, daudz Smalkākā attīstības plānā,
nekā šobrīd katrs atrodamies.
Būtība šajā visā ir tāda, ka Jaunais laikmets ir
nākošā līmeņa attīstības posms, proti, ar jauniem noteikumiem, Augstākajiem
likumiem un kardinālu cilvēces transformāciju. Nav iespējams rītdienas pasaulē
dzīvot pēc šodienas principiem, stereotipiem, vērtībām, kaislībām, atkarībām un
citām vājībām. Rītdienas pasaule ir Mīlestības, Absolūtās Mīlestības telpa.
Telpa, kurā nebūs viltus un varas kāres principa. Šis jaunais laikmets paredz
dzīvot iekšējā tīrībā un Dvēseles mierā, atdzimstot katram cilvēkam par to, kas
mēs esam (kas mēs katrs esam savā unikālajā
būtībā) un kas mūsos ir (domāts zināšanas, uzdevumi
un talanti). Pārkāpjot šī Jaunā laikmeta robežu – cilvēkam būs
iespēja iet tikai savu ceļu, saskaņā ar saviem Dievišķajiem un Augstākajiem
principiem, saskaņā ar savām zināšanās un Dvēseles talantiem, tas viss tāpēc,
lai katrs mēs varam piedalīties jaunās sabiedrības un vides tapšanā. Jauna
dzīves veida radīšanā. Jaunas pasaulīgās telpas izveidē! Lai jaunais rastos, ir
nepieciešamas jaunas zināšanas, zināšanas, kuras katrs mēs varam iegūt savas
Dvēseles vieduma bibliotēkā.
Laikmets, kad dzīvojam caur prātu un tehnoloģiju
spēku, vai zinātnes brīnumu kaut kādā mērā pamazām sāk norietēt, turpmāk stāsies
spēkā laikmets, kurš mācīs dzīvot caur Dvēseles Dievišķajām zināšanām un Smalkās
pasaules likumiem.
Tāpēc ziniet, vēlreiz atgādinu, ka tie, kuri
brīvprātīgi izvēlas šo ceļu un sava iekšējā Dvēseliskā smaguma transformāciju,
tiem būs viegli un skaisti. Tie, kuri vēl šo ceļu neizvēlas vai izvēlas tikai
daudzos dikti populāros blakus ceļus, tie noteikti saņems kādu piespiedu
iejaukšanos no Augstākās pasaules. Un tajā brīdī, ja kaut ko nesanāk jūsu
plānos, jums kaut ko nedod, kaut kas pietrūkst, sāpina vai kaitina, ziniet,
Augstākais spēks ir klāt un sāk visu veco mehānismu stādināt, lai sasveicinātos
ar jums un parunātos. Skaisti vai ne?
Jo veselākas kļūs mūsu Dvēseles, jo vieglāk būs no
šī brīža dzīvot!
***
Nobeigumā, būs ļoti svētīgi, izpildiet mazu
rituālu. Veiciet mazu sarunu pašam ar sevi. Uzrakstiet katrs pats sev mazu
vēstulīti un nosūtiet to sev.
Proti, sajūtiet, ka ir šī pasaule un esat jūs.
Katrs jūs pēc būtības. Atmetot visas lomas, amatus, stāvokļus. Esat jūs kā
cilvēks un kā Dvēseliska būtne. Bez nekādām lomām. Lai būtu vēl spilgtāk un
vieglāk, esat jūs, bet līdzās nav neviena cilvēka, neviena, tikai jūs, kam ir
savs ceļš un sava sūtība, un galvenais savas Augstākās Dvēseliskās vēlmes,
vajadzības un sapņi.
Zinu, nav viegli, bet izdariet šo!
Un šajā brīdī uzrakstiet pats sev vēstuli.
Uzrakstiet vēstuli padaloties, kāpēc vēlaties palikt šajā dzīvē, šajā pasaulē,
kāpēc jums te būtu jāturpina iet savs ceļš. Uzrakstiet kas jums ir vajadzīgs?!
Ko vēlaties?! Kas ir šis spēcīgie faktori un momenti, kāpēc jūs Dvēselei tagad
nevajadzētu doties prom Mājup?! Pats sev uzrakstiet, kāpēc te ir tik svarīgi
palikt, šajā komandējumā!? Kādi ir nosacījumi, kurus Dvēsele uzstāda, lai
paliktu šajā dzīves telpā? (tik ziniet, ka šajā plānā
neparādās sociālās lomas, pret pasauli, darba kolēģiem, ģimeni, bērniem, nē,
tikai jūs, kā Dvēsele pēc būtības. Jūs kā Dvēsele, nevis cilvēks, kuram ir daudz
pienākumu un uzdevumu).
Nesteidzieties, ļaujiet rokai rakstīt, tajā brīdī,
ziniet, raksta jūsu Smalkā būtība. Un ļaujieties sev uzzināt, kāpēc Dvēsele te
ir? Ko tā vēlas? Kāpēc tā vēlas vai nevēlas turpināt šo dzīves ceļu?
To pieņemiet zināšanai. Tas var daudz ko paskaidrot
par to, kas būs jūsu ceļš, jūsu notikumi sākot no šī brīža. Šajā vēstulē
saņemsiet dažas būtiskas ceļa zīmes. Šis būs pārejas posma scenārijs. Plāns, pie
kura nešaubīgi Dvēsele pieturēsies un vēlēsies piepildīt. Un cilvēka prātam tas
var daudz ko izskaidrot.
Būsiet pārsteigti, ka visas mūsu Dvēseles kopsummā
vēlēsies vienu un to pašu …… Un tas ir Augstākais plāns un scenārijs attiecībā
uz katru no mums un šo pasauli kopumā. Ceļš uz Mīlestības un Dvēseles miera un
dzidruma atgūšanu!
Un ziniet, Dvēsele lauzīs visus mūrus, lai izkļūtu
Gaismā. Ja arī cilvēciskais prāts to nedarīs vai pat noliegs, Dvēsele sauks
palīgā Augstāko pasauli, lai Gaisma iespīdētu tumšajos tuneļos un Dvēseles
smagumos.
Dvēseles to darīs. Un jau dara, šajā brīdī, jūs
lasāt šīs rindiņas un es jau Smalkajā plānā to jūtu, ka tas jau notiek. Dvēsele
sauc palīgā Dievišķo spēku. Praktiski tas norisināsies apmēram tā: milzīgs
Gaismas vilnis no dziļumiem, pa to ceļu, no kura esam atnākuši, tātad no
Dievišķās telpas, kurā mitinās mūsu Augstākais Es, šis Gaismas spēks pa šo pašu
ceļu virzīsies pie Cilvēciskās Dvēseles šajā komandējumā, šajā laikā un telpā,
tātad pie mums. Šis Gaismas spēks visu, visu bagāžu un kravu, kura pa to ceļu ir
sakrāta un piedzīvota, cels uz augšu līdz fiziskajam līmenim, līdz apziņai, līdz
ķermenim, līdz emocijām un cilvēks, lai arī kur atrazdamies, pirtī, vannā,
birojā, veikalā vai lidmašīnā, to jutīs, jo visas „kakas” lauzīsies uz āru, lai
atbrīvotos.
Diemžēl no fiziskā līmeņa ķermeniskajām un emocionālajām sajūtām,
tās būs ne visai patīkamas, bet Dvēsele citādi vairs nevar, kā tikai cīnīties
par Brīvību.
Jo brīvāki kļūsim, jo spējīgāki lidot būsim!
