2011.gada 15.decembrī.
http://metasintez.ru/material_gryppa_met…
http://www.sunshinetwins.org/channelings…=
No krievu valodas tulkoja Sandra Šņoriņa
Decembris – ir turpinājums smalkās matērijas planetārajiem procesiem, kas tika palaisti septembra sākumā. Kā mēs jau rakstījām, šiem procesiem piemīt globāls raksturs un to manifestēšanās ātrums ir atkarīgs no procesa mēroga un dimensiju aptveršanas dziļuma. Daži procesi sāks izpausties fiziskajā plānā nākamā gada sākumā. Tomēr, lielākā daļa procesu notiek vienotā informatīvi-enerģētiskajā laukā un to ietekme izpaudīsies tālākā nākotnē.
Vēlamies norādīt, ka analoģiski procesi aptver visu Saules sistēmu. Visas Saules sistēmas planētu energo-informatīvās programmas iziet vai jau ir izgājušas cauri radikālai transformācijai. Tā, Plutons (nesen zinātnieku „izslēgts” no mūsu zvaigžņu sistēmas planētām) vēl ne tik tālā pagātnē nodarbojās ar informācijas vākšanu Saules sistēmas iekšienē, galvenokārt, no planētām-gigantiem (Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns), kuras noteica „mazo” planētu evolūcijas ciklus, un nodeva šo informāciju uz „bufera” zonu, kas savieno Saules sistēmu ar mūsu galaktiku.
„Bufera” zona ir paredzēta saņemtās informācijas pārstrādei un tās pārrakstīšanai uz daudz smalkākiem nesējiem (izlasiet materiālus: „NASA zonde iekļuvusi Saules sistēmas „šķīstītavā””, Lorena Gorgo „Universālās/Visuma Mīlestības Ierašanās”). Galaktiskā informācija tāpat tiek pakļauta pārrakstīšanai un koriģēšanai šajā zonā, pirms tā ieiet Saules sistēmas robežās. Šajos procesos visspilgtāk pārstāvēts ir Jupiters (otrā mūsu sistēmas „zvaigzne”), kurš vāc informāciju no „mazajām” planētām. Jupitera enerģētiskajās robežās pastāv kāds iekšējās informācijas arhivēšanas centrs, kurš glabā sistematizētas šo planētu Akaši hronikas.
Pašlaik visa šī struktūra maina savas funkcijas. Pirmkārt, „bufera” zona atver noteiktās robežas un paplašinās, integrējot galaktiskās dimensijas, caur kurām informācija no mūsu galaktikas centra nonāk Saules sistēmā. Šis process atkal jau tiek regulēts caur Plutonu, kurš pastiprina jaunās informācijas pieņemšanas funkciju un sāk izplatīt to sistēmas iekšienē vairs ne tikai nosacīti „šaurā” frekvenču diapazonā, bet visā dimensiju spektrā. Plutons akumulē saņemamo informāciju atbilstoši jaunajai programmai, saskaņā ar kuru Plutons (attiecībā pret Saules sistēmu) kļūst par ārējo pieņemamo galaktiskā spektra vibrāciju transformatoru un oscilatoru*
Oscilators (latīņu: oscillare - šūpoties, svārstīties) ir jebkura ierīce, kurā notiek svārstības, tas var būt gan mehānisks, piemēram, pulksteņa mehānisms vai svārsts, gan elektronisks, piemēram, elektrisko svārstību kontūrs. Katram oscilatoram ir raksturīga noteikta svārstību frekvence jeb pašfrekvence. Parasti oscilatoros notiek divu enerģijas veidu (piemēram, mehāniska oscilatora gadījumā — potenciālās un kinētiskās enerģijas) savstarpējas pārvērtības.
Kas attiecas uz informācijas apkopošanu sistēmas iekšienē, tad šeit sāka darboties jaunie kanāli/portāli, kas nav piesaistīti noteiktām planētām. Var teikt, ka aktivizējās iepriekš latents informācijas tīkls, caur kuru ieiet noteiktas vibrāciju frekvences signāli, kas iedarbojas uz matricu planetārajām programmām. Šis tīkls ir pastāvējis vienmēr, taču iepriekšējā periodā (aizejošajā ciklā) tas bija daļēji deaktivēts par labu informatīvajam tīklam daudz blīvākām vibrācijām, kuru mērķis ir – uzturēt esošo planetāro radīto. Tagad, jauno laiku cikla sākumā, no jauna ieslēdzas galaktiskās programmas, kas transformē Saules sistēmas pamatus.
Sakarā ar galaktisko dimensiju tīkla aktivēšanu Saules sistēmas iekšienē, caur kuru tiek īstenota daudz smalkāku vibrāciju pieņemšana-nodošana, ir mainījusies arī Jupitera programma. Jupiters spēlē sistēmas „horizontālā centra” lomu un vienlaicīgi formē vienoto enerģētisko lauku ar Saules Logosu, kura centrā – ir mūsu Zeme. Citiem vārdiem sakot, Jupiters it kā „dublē” Saules programmas Zemei, kura atrodas „dubultajā” enerģētiskajā laukā – Saules un Jupitera.
Mainās arī Saturna programma. Saturns astroloģiski „bija atbildīgs” par lineāro laiku un, attiecīgi, par dzimšanas un nāves cikliem. Šīs planētas programma tika virzīta uz lineārā laika saglabāšanu cilvēcei, lai caur pārdzimšanas cikliem cilvēks spētu atsiet karmiskās saiknes. Lineārais laiks ir fantomisks, tas bāzējas uz informatīvi-enerģētisko cēloņu-seku saiknēm, kuras var tikt nostiprinātas 3-dimensiju realitātē.
Saturns – ir laika likumsdevējs blīvajām pasaulēm, tā likums notur zemākās pasaules noteiktās laika robežās (noteiktā telpas-laika kontinuumā), lai šīs pasaules iemācītos apzināties savas rīcības (domu un emociju) sekas. Tas ir nepieciešams, lai apgūtu zināmu pieredzi. Stingras lineārā laika robežas ir nepieciešamas blīvo pasauļu iepazīšanas nolūkā, tai skaitā – pašizziņai. Neapgaismota cilvēciskā apziņa nav spējīga atrasties vienlaicīgi vairākās dimensijās (atrodoties ārpuslaikā un vienlaicīgi esot visur) tā, lai sev nekaitētu.
Tagad Saturna programma transformējas. Šaurais lineārā laika frekvenču diapazons (mākslīgi radītais) pamazām izgaist, pakāpeniski „injicējot” apziņā cikliskā/sfēriskā laika jēdzienu un to diktē jaunais evolūcijas cikls. Un, lai gan šī programma vēl neaptver Zemi, - tā jau pastāv vienotajā Saules sistēmas laukā un cilvēki to nolasa, - šīs informatīvās programmas izvēršana uz Zemes ir sagaidāma 2012.gadā.
Interesantas attiecības veidojas starp Zemi, Marsu un Venēru. Ja agrāk Zemes enerģētiskie lauki mijiedarbojās ar Marsa un Venēras enerģētiskajiem laukiem pēc lielā „astotnieka” principa, t.i. starp Venēras enerģijas (Mīlestība) un Marsa enerģijas (Prāts) pastāvēja noteikts līdzsvars, kas tika saglabāts, lai izlīdzsvarotu „prātus un sirdis”, tagad Zeme izjūt aizvien lielāku Venēras ietekmi, kas apvienota ar Sauli (šeit Saules Logos spēlē kosmiskā saprāta lomu, kas tiek iepazīts Mīlestības vibrācijās).
Mums šķiet, ka astrologiem-ezotēriķiem būtu jāpievērš uzmanība ar Saules sistēmas planētām notiekošajām izmaiņām un varbūt izdarīt labojumus astroloģiskajās prognozēs.
Tatjana Zolotuhina
2011.gada, decembris
http://metasintez.ru/material_gryppa_met…
http://www.sunshinetwins.org/channelings…=
No krievu valodas tulkoja Sandra Šņoriņa
Decembris – ir turpinājums smalkās matērijas planetārajiem procesiem, kas tika palaisti septembra sākumā. Kā mēs jau rakstījām, šiem procesiem piemīt globāls raksturs un to manifestēšanās ātrums ir atkarīgs no procesa mēroga un dimensiju aptveršanas dziļuma. Daži procesi sāks izpausties fiziskajā plānā nākamā gada sākumā. Tomēr, lielākā daļa procesu notiek vienotā informatīvi-enerģētiskajā laukā un to ietekme izpaudīsies tālākā nākotnē.
Vēlamies norādīt, ka analoģiski procesi aptver visu Saules sistēmu. Visas Saules sistēmas planētu energo-informatīvās programmas iziet vai jau ir izgājušas cauri radikālai transformācijai. Tā, Plutons (nesen zinātnieku „izslēgts” no mūsu zvaigžņu sistēmas planētām) vēl ne tik tālā pagātnē nodarbojās ar informācijas vākšanu Saules sistēmas iekšienē, galvenokārt, no planētām-gigantiem (Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns), kuras noteica „mazo” planētu evolūcijas ciklus, un nodeva šo informāciju uz „bufera” zonu, kas savieno Saules sistēmu ar mūsu galaktiku.
„Bufera” zona ir paredzēta saņemtās informācijas pārstrādei un tās pārrakstīšanai uz daudz smalkākiem nesējiem (izlasiet materiālus: „NASA zonde iekļuvusi Saules sistēmas „šķīstītavā””, Lorena Gorgo „Universālās/Visuma Mīlestības Ierašanās”). Galaktiskā informācija tāpat tiek pakļauta pārrakstīšanai un koriģēšanai šajā zonā, pirms tā ieiet Saules sistēmas robežās. Šajos procesos visspilgtāk pārstāvēts ir Jupiters (otrā mūsu sistēmas „zvaigzne”), kurš vāc informāciju no „mazajām” planētām. Jupitera enerģētiskajās robežās pastāv kāds iekšējās informācijas arhivēšanas centrs, kurš glabā sistematizētas šo planētu Akaši hronikas.
Pašlaik visa šī struktūra maina savas funkcijas. Pirmkārt, „bufera” zona atver noteiktās robežas un paplašinās, integrējot galaktiskās dimensijas, caur kurām informācija no mūsu galaktikas centra nonāk Saules sistēmā. Šis process atkal jau tiek regulēts caur Plutonu, kurš pastiprina jaunās informācijas pieņemšanas funkciju un sāk izplatīt to sistēmas iekšienē vairs ne tikai nosacīti „šaurā” frekvenču diapazonā, bet visā dimensiju spektrā. Plutons akumulē saņemamo informāciju atbilstoši jaunajai programmai, saskaņā ar kuru Plutons (attiecībā pret Saules sistēmu) kļūst par ārējo pieņemamo galaktiskā spektra vibrāciju transformatoru un oscilatoru*
Oscilators (latīņu: oscillare - šūpoties, svārstīties) ir jebkura ierīce, kurā notiek svārstības, tas var būt gan mehānisks, piemēram, pulksteņa mehānisms vai svārsts, gan elektronisks, piemēram, elektrisko svārstību kontūrs. Katram oscilatoram ir raksturīga noteikta svārstību frekvence jeb pašfrekvence. Parasti oscilatoros notiek divu enerģijas veidu (piemēram, mehāniska oscilatora gadījumā — potenciālās un kinētiskās enerģijas) savstarpējas pārvērtības.
Kas attiecas uz informācijas apkopošanu sistēmas iekšienē, tad šeit sāka darboties jaunie kanāli/portāli, kas nav piesaistīti noteiktām planētām. Var teikt, ka aktivizējās iepriekš latents informācijas tīkls, caur kuru ieiet noteiktas vibrāciju frekvences signāli, kas iedarbojas uz matricu planetārajām programmām. Šis tīkls ir pastāvējis vienmēr, taču iepriekšējā periodā (aizejošajā ciklā) tas bija daļēji deaktivēts par labu informatīvajam tīklam daudz blīvākām vibrācijām, kuru mērķis ir – uzturēt esošo planetāro radīto. Tagad, jauno laiku cikla sākumā, no jauna ieslēdzas galaktiskās programmas, kas transformē Saules sistēmas pamatus.
Sakarā ar galaktisko dimensiju tīkla aktivēšanu Saules sistēmas iekšienē, caur kuru tiek īstenota daudz smalkāku vibrāciju pieņemšana-nodošana, ir mainījusies arī Jupitera programma. Jupiters spēlē sistēmas „horizontālā centra” lomu un vienlaicīgi formē vienoto enerģētisko lauku ar Saules Logosu, kura centrā – ir mūsu Zeme. Citiem vārdiem sakot, Jupiters it kā „dublē” Saules programmas Zemei, kura atrodas „dubultajā” enerģētiskajā laukā – Saules un Jupitera.
Mainās arī Saturna programma. Saturns astroloģiski „bija atbildīgs” par lineāro laiku un, attiecīgi, par dzimšanas un nāves cikliem. Šīs planētas programma tika virzīta uz lineārā laika saglabāšanu cilvēcei, lai caur pārdzimšanas cikliem cilvēks spētu atsiet karmiskās saiknes. Lineārais laiks ir fantomisks, tas bāzējas uz informatīvi-enerģētisko cēloņu-seku saiknēm, kuras var tikt nostiprinātas 3-dimensiju realitātē.
Saturns – ir laika likumsdevējs blīvajām pasaulēm, tā likums notur zemākās pasaules noteiktās laika robežās (noteiktā telpas-laika kontinuumā), lai šīs pasaules iemācītos apzināties savas rīcības (domu un emociju) sekas. Tas ir nepieciešams, lai apgūtu zināmu pieredzi. Stingras lineārā laika robežas ir nepieciešamas blīvo pasauļu iepazīšanas nolūkā, tai skaitā – pašizziņai. Neapgaismota cilvēciskā apziņa nav spējīga atrasties vienlaicīgi vairākās dimensijās (atrodoties ārpuslaikā un vienlaicīgi esot visur) tā, lai sev nekaitētu.
Tagad Saturna programma transformējas. Šaurais lineārā laika frekvenču diapazons (mākslīgi radītais) pamazām izgaist, pakāpeniski „injicējot” apziņā cikliskā/sfēriskā laika jēdzienu un to diktē jaunais evolūcijas cikls. Un, lai gan šī programma vēl neaptver Zemi, - tā jau pastāv vienotajā Saules sistēmas laukā un cilvēki to nolasa, - šīs informatīvās programmas izvēršana uz Zemes ir sagaidāma 2012.gadā.
Interesantas attiecības veidojas starp Zemi, Marsu un Venēru. Ja agrāk Zemes enerģētiskie lauki mijiedarbojās ar Marsa un Venēras enerģētiskajiem laukiem pēc lielā „astotnieka” principa, t.i. starp Venēras enerģijas (Mīlestība) un Marsa enerģijas (Prāts) pastāvēja noteikts līdzsvars, kas tika saglabāts, lai izlīdzsvarotu „prātus un sirdis”, tagad Zeme izjūt aizvien lielāku Venēras ietekmi, kas apvienota ar Sauli (šeit Saules Logos spēlē kosmiskā saprāta lomu, kas tiek iepazīts Mīlestības vibrācijās).
Mums šķiet, ka astrologiem-ezotēriķiem būtu jāpievērš uzmanība ar Saules sistēmas planētām notiekošajām izmaiņām un varbūt izdarīt labojumus astroloģiskajās prognozēs.
Tatjana Zolotuhina
2011.gada, decembris
http://www.draugiem.lv/group/16019359/gaismasberni/?f_tid=3684943
