*Valda Celma uzruna un
vēlējums Saulgriežu (bluķa) vakarā
21.12. 2011.
Šis ir pārdomu laiks. Gada noslēgums, kad tumsa vedina uz
pārdomām par visu, kas ir bijis iepriekšējā gadā, par to, kādēļ tad mēs dzīvojam
un ko nozīmē Ziemassvētki. Ar ko mums saistās bluķa vilkšanas rituāls Saulgriežos?
Rituālā piedalās divi principi
- vīrišķais un sievišķais. Tas atspoguļojas arī sabiedrībā un ģimenē un saistās
ar auglību. Bluķis ir vīrišķais spēks. Vislabāk, ja bluķis ir no ozola koka. Zeme
- sievišķais simbols. Zeme, Māte - viss dzīvais caur māti rodas, viss, no kā mēs
pārtiekam caur zemi. Vīrišķais princips saistās ar debesīm, ar tiem spēkiem,
kas nāk no debesīm. Ar sauli. Lai gan saule pati ir sieviešu dzimtē, saule kā
spēks nāk no debesīm, no vīrišķā. Tas jau nav pašas saules spēks - caur sauli
nāk kāds dziļāks, tālāks spēks. Daudzinot sauli, mums nav jādaudzina tikai saule,
bet tas, ko tā ar savu esamību mums pauž. Tāpat kā mums nav jādaudzina zeme kā
augsne, smiltis, kā absolūts veselums, bet kā viela, kā princips, caur kuru
Dievs, Dieviņš iekārtojis mums pasauli caur enerģijām, caur visām norisēm. Lūk,
tādejādi šie divi principi jau ir universāli, tas ir - kosmiski. Un arī divu
cilvēku dibināta ģimene patiesībā ir kosmiska norise. Savienojas divi kosmiskie
principi.
Ozols pats mūsu tautas
dzīvesziņā tātad simbolizē vīrišķo spēku. Arī kapos stāda ozolu alejas. Arī
liepu alejas - vīrišķais un sievišķais simbols vienuviet. Bet ozoli simbolizē
arī pašu pasaules uzbūvi. Lielā pasaules iekārtojuma uzbūvi, un ozols mūsu
rakstā tiek izteikts ar krusta zvaigzni. arī dubultkrustu. To sauc dažādi:
ozolzīmi, akas zīmi. Bet svarīgi ir, lai to mēs atpazītu. Pēc savas nozīmes šī
zīme rāda pasauli ar savām četrām debespusēm un četriem gadskārtu laikiem,
četri gadalaiki, astoņu zemkopju laiki. un vidū saule ar savu ritējumu vai visa
pasaule ar visām četrām debess pusēm. Akas atspīdumā mēs redzam debesis, kur
vienlaikus savienojas viss – Visuma visaugstākais pols ar viszemāko sfēru - ar
ūdeni.
Bluķa vilšana ir arī auglības
rituals, kas notiek laikā, kad saule ir uzkāpusi veļu kalnā jeb viszemāk
nolaidusies lejā vislielākās tumsas priekšvakarā. Mēs gaidām viņu paceļamies.
Un ir satraukums, ja nu ne, ja nu nepacelsies vairs? Senais cilvēks un mēs taču
nevaram teikt, ka esam neatkarīgi no kosmiskajiem spēkiem. Esam atkarīgi no
kosmiskajiem spēkiem. Senais cilvēks, dzīvodams pilnīgā saskaņā un vienototībā
ar to, nenostādīdams sevi ne augstāk, ne zemāk par dabu, saprata, ka jādarbojas
saskaņā ar to, jādarbojas tai līdzi. Bet tā līdzdarbošanās notiek, vispirms
sakārtojot sevi. Ir tāds teiciens - ja nevari pats sev palīdzēt, kā tu vari
mesties palīgā kādam citam. Vispirms tiec pats ar sevi galā. Tikai tad ej
citiem talkā. Un tā jau arī būs palīdzība citiem, jo viņiem nebūs tai brīdī jāglābj
tevi. Ja mēs gribam mūsu tautai palīdzēt, tad mums vajag katram pašam sev
palīdzēt tikt uz kājām un tad raudzīt, kam vēl var līdzēt.
Bluķis simboliski nozīmē
gaismas vilkšanu kalnā. Tā ir mūsu nostāšanās gaismas pusē. Mums jāveido maģisko
apli kustībā pret sauli, pret pulksteņa virzienam, lai mūsu skatiens būtu
vērsts saulē. No saules tiek saņemta svētība, gaisma, dievišķais padoms, jo
gaisma ir dvēseles dievišķās domas pati pirmā izpausme. Ja mēs pagriežam saulei
muguru, ejam pa saulei, mēs redzam tikai savu paša mesto ēnu. Tad mūsu pasaule
vienmēr ir noēnota. Ja veidojas otrais aplis, tad gan tas veidojas pretēji - šī
kustība ir sargājošā un veido maģisko apli. Bluķa vilkšana ir arī aizsardzība.
Bluķa vilkšana saistīta ar visu kosmisko norišu tādu kā uzplūdu. Saule pati ir
aplis, un mēs veidojam apli, un uguns apļa centrā kā visu jauno pastiprinošs
spēks.
Arī šo zīmi, kas šobrīd rotā
telpu, kādreiz var saukt par saules zīmi. Tās ir enerģētiskās stīgas vai
pasaule audi un velki. Bet, ja mēs tai apvelkam ārējo kontūru, šī zīme ietver
un pati pēc savas uzbūves ir kā trejdeviņu zīme, kurai ir viens, otrs,.....
devītais kvadrāts. Trejdeviņi. Mēs zinām, ka katrs gads, katra norise, katra
dzimšana sākas no centra. Arī Visums sākas no lielā uzplaiksnījuma, no lielā
sprādziena, kā arī ideja sākas no lielā uzplaiksnījuma. Vietas apgūšana sākas
no pirmā ugunskura rituāla, gads sākas no pirmās uguns. Gads sākas no centra.
Lūk, tikai pilnā norišu aplī varam teikt, ka gads ir noticis. Sākumam un beigām
ir jāsavienojas. Aplis sākas no centra 1, un tas beidzas centrā - 9, kur
savienojas ar jaunu sākumu - 10. Beigās mēs esam jau 10 laukumiņā, kas ir viss
lielais kvadrāts. Tas ietver visu iepriekšējo 9 kvadrātiņu noieto ceļu un
laiku. Trejdeviņi mūsu dainās ir ļoti bieži pieminēts - aiz trejdeviņiem
kalniem, aiz trejdeviņām jūrām. Jāatgriežas atpakaļ. Atpakaļ centrā, kur kūrām uguni
pagājušo gadu. Kur centrā sākās rituālais gaismas gads. mums ir jāatskatās uz
visu iepriekšējo. Tā, kā dzīvē to darām.
Lai uzsāktu jaunu gadu, mums
arī bija jāatgriežas šeit, jo sākas viss atkal no centra. Nekas neiznāks, ja
neveidosies pilns norišu aplis. Pilns norišu aplis ir pilna ieelpa, pilna
izelpa. Ja mēs izelpu neizdarām, tad mūsu elpa paliek arvien seklāka. Un tad
sāk aptrūkties gaiss, un nav līdzsvara momenta. Lūk, gals un sākums sākas no
centra. Noslēgums atkal atgriežas centrā, bet jau jaunā pakāpē. Šis centrs
ārpus laika un telpas ir ārpus ceļa. Šis laika viducītis ir kaut kur vidū. Šāda
filozofija ir ietverta mūsu zīmēs, mūsu rituālos, bluķa vilkšanā.
Bluķa vilkšana ir nonākšana
centrā, jo uguns ir izcils centra simbols. Uguns ir gan visuma dzīlēs, gan visu
zvaigžņu gaismā. Saule, mājas pavards, mūsu sirds degsme, ģimenes vērtības ir
šāds centrs. Un lūk, šāds centrs atrodas garīgajā dimensijā, vērtību dimensijā.
Svētkiem ir jābūt ārpus ikdienas rūpēm. Protams, tās ir rūpes tos sagatavot,
bet paši svētki ir tā sajūta, kad mēs atgriežamies pirmsākumā. Pasaule
piedzimst no jauna. Spēcīga, tīra, labestīga. Bet, ejot laikam, gada laikā pasaule
sabojājas. Tā notiek arī dabā. Ja cilvēks nedzīvo līdzi dabas ritmam, mūs tā kā
soda vai tā kā distancēti uz mums paskatās. Mēs neesam šogad bijuši līmenī.
Laikam vēl kaut kas ir jāizdara. Arī šāds aspekts ir bluķis, un rituāls ieved
mūs citā realitātē.
Bet tas tomēr ir noslēpums -
tā cita realitāte, kur mūs rituāls ieved. Tas ir un paliek, un paliks kā
noslēpums. Tā ir sajūta, ko nevaram nopirkt. Mēs paši varam radīt to. Kaut vai
dziesmas, šī ieklausīšanās, klusums, citreiz atkal liels troksnis, lai
aizbaidītu mošķus. Tas vienmēr palīdz cilvēkam sakārtoties. Vakarā atnāc un esi
noguris. Pasaule ir sabojājusies, jo tu esi noguris. Tu esi daļa no pasaules. No
rīta izgulies, un viss ir kārtībā. Uz priekšu, latvieti! Arī gada ietvaros tas
ir spēka rituāls, aizsardzības rituāls, gaismas uzturēšanas rituāls. Arī nelabā
sadedzināšanas rituāls, jo ir jau kaut kas sakrājes, kas nav jāņem līdzi. Tomēr
apliecinošs rituāls. Mēs apliecinām, ka gads tomēr ir bijis. Ka ir noticis. Mēs
esam dzīvojuši. Ar pilnām tiesībām šo gadu noslēdzam. Tikai jāapzinās, ka mēs
neesam vieni, ka kopā ar mums ir arī augstākie spēki.
Lūk tāda ir mana eseja par bluķa vilkšanu un
Ziemassvētkiem, un Saulgriežiem.
Priecīgus Saulgriežus!
