Vedam svētkus kalniņā -
Saulgriežu (bluķa) vakars
šī gada 21.decembrī Ādažu
„Kalndorēs”
Rīko Latvijas Dievturu sadraudze (LDS) sadarbībā ar Latviešu
nacionālistu klubu un tradīciju kopu Pērkonieši.
„Ar Dievu kā
nemateriālo pasaules principu, Māru kā matēriju un Laimu kā cēlonības
personifikāciju latvieši bijuši sakaros vismaz četros veidos: lūdzot,
daudzinot, zintējot un ziedojot.* Visām šīm teurģiskām darbībām, kas dažkārt
izvērtušās svinīgās izdarībās, bijis pamatos ieskats, ka cilvēka garīgie spēki
zināmos apstākļos var iejaukties Dieva un pasaules uzbūves mehānismā un var
virzīt viņu norisi vēlamā virzienā. Tā kā tas darīts noteiktās zīmīgās vietās
(un laikā – I.M.), tad paviršu vērotāju prātā iztulkots par akmeņu, koku,
debesspīdekļu un ūdeņu pielūgšanu. Tā sākās nevalodas.” Brastiņu Ernests., Mūsu
dievestības tūkstošgadīgā apkarošana”, ceturtais izdevums, 1986.,9. lpp.
Tas
atgādnei, lai arī mūsdienās neizceltos nevalodas par Saulgriežu svinēšanu tikai
kā par baļķa vilkšanu apkārt sētai, bet mēs izprastu, ka savā būtībā tas ir
daudzslāņains un godbijīgs auglības un gaismas atdzimšanas un līdzdalības rituāls
un, kā saka Valdis Celms (LDS), arī noslēpums, kas jāpiedzīvo. Piedzīvot šai
vakarā nācās daudz, savienojot profānās dzīves skaistās norises un baudījumu ar
sakrālajām nozīmēm, ko tās nes visos četros pieminētajos veidos.
Kādi ziedi pupiņai?
Raibi ziedi pupiņai.
Tie Dieviņa pakariņi,
Mīļas Māras vizulīši.
Jūs
teiksiet, kas par pupiņu ziediņiem ziemas Saulgriežos! Bet kāpēc tad mēs liekam
uz galda to lielo zirņu un pupu bļodu? Kam tad vēl ir tik stiprs asnu spēks kā
pupiņai un zirnītim? Un kurš vēl ir tik apaļš un gluds, ka, ripodams cauri
gadam, iziet visas pārvērtības no dīgļa līdz sēklai un pat savdabīgai
nomiršanai mūsu galdā, ietverot kā dzimšanas un augšanas dziņu, tā zināmu nāves
vai pārtapšanas ciklu. Gluži kā gads, kā mēs visi. Un tieši garā pupa kā nabas
saite (arī kr. pupovina, pupok) mūs, Zemes ļaudis, savieno ar Debesīm. Pašas
dziesmas pilnestība atklāj mistēriju, kur viss Dieva radīts un laists, Māras
pieskatīts, audzēts un darināts. Bet, lai izdotos to asnu spēku sevī uzjundīt,
mudināt saulīti atkal celties augstāk un Dieviņam lūgt svētību pārlaist šo
tumsu, atlaist nevajadzīgo un dot spēku jaunam gājumam, ir vajadzīga mūsu
kopīga RADīšana un DARīšana. Arī Saulgriežu vakars un bluķa vilkšana kā tikai
viena no daudzajām radīšanas un darīšanas izpausmēm šai Dieva pasaulē.
Pilla sēta vītoliņu
Sidrabiņa lapiņām.
Vai te bija Dievs dzīvojis,
Vai tie mani bāleliņi?
Mums
savas mājas durvis Saulgriežu vakaram ir vērusi Līvmaņu ģimene Ādažu pagasta
„Kalndorēs.” Jau piebraucot pie sakoptās, it kā vienkārši klasiskās, bet ar
dziļu gaumi un inteliģenci iekārtotās mājas, esam tās svētības apburti.
Saprotam, ka tas nācis ar lielu darbu, gudru un prasmīgu saimniekošanu, bet
šobrīd nams kā Dievsēta ir rāmas gaismas un gaidu pilns - kā jau mirkli pirms.
Tūlīt tajā sabirs lieli un mazi, tiks nesti ēdieni, katli, trauki, zirņi, pupas
un desas, cepumi, rauši un piparkūkas, cūkas šņukurs, āboli un sīpoli, un kas
tik vēl ne. Dzerts kvass, kefīrs un saimnieku pašu darinātā ābolu sula. Sāksies
kņada un čalas. Bet nams ar skaisti garo un balti klāto galdu, iekurto kamīnu,
uz kura saimnieces Natālijas senču foto, ietur savu stāju, un mēs labprātīgi
pakļaujamies tā rimtajai kārtībai. Visu ierāda un palīdz dēls Oskars, kas tik
līdzīgs savam vectēvam kamīna bildē, ka nav ne mazāko šaubu, ka šī senču zeme
ir un būs labās rokās. Bet pirmais vārds pie galda Oskara tētim, mājas
saimniekam, kas, apvilcis baltu linu kreklu, sēd galda galā un teic stipros
vārdus par dzimtas un tautas pastāvēšanas spēku. Natālija blakus tautas tērpā
kā roze sēd rāma un rimta, jo zina savu un savas ģimenes vērti. Un mēs arī
izslejamies, tādi kā stiprāki un pašapzinīgāki tapuši. Apkārt laižam trauku ar
egļu rotājumiem, un katrs, labam vēlējumam izskanot, iekar to eglītē blakus
sarkanajiem āboliem. Uzrunu teic Valdis Celms, lai pietiek gaismas, lai pietiek
spēka, lai pietiek gudrības sevi, savu tautu un valodu aizstāvēt! Lai vieno
latviskās gara un tikuma vērtības!
Varam
sākt lielo mielošanos. Kamīnā kuras uguns, pie griestiem iekustas puzuru
virtene - savdabīgi sakārtota Visuma simbols. Lielo istabu dekorē Valda Celma
gobelēns Ziemassvētki jeb ziemas saulgrieži no Gadskārtu cikla zīmēm (skat.
Valdis Celms „Latvju raksts un zīmes”, 2011., 249.lpp.), kas skaisti un cēli
sakralizē uzposto telpu. Kompozīcijas centrā krusta zvaigzne jeb krustu krusts,
kura astoņi gali simbolizē laika (gada) dalījumu astoņās vienādās daļās.
Vienlaicīgi tā ir kristāliska sniegpārsliņa, kurai viena mala zaļa, otra balta
– kā jau gadam. Iezīmēta zemes līnija un malās debess zīme, kas sasaucas ar
divslīpņu jumta kā debesu juma izpausmi, ko redzam arī savās rijās, kas
vienlaikus ir ne tikai darba telpa, bet sakrāla telpa ar uguni centrā. Visam
pāri krīt sniegs, mirgo zvaigznītes, nāk gaisma. Daba dus. Bet tas ir mānīgs
apmiers. Krustu krusta centrs: aka, saule, vēl neizpaustā, potenciālā pasaule, kur
devītais un atkal pirmais lielums satiekas (9+1=10) -
ir radoši aktīvs un gatavs jaunam radīšanas ciklam. No centra viss iziet, apiet
loku un atgriežas centrā – iziet no sevis un atgriežas sevī, lai sāktu no jauna.
To simbolizē arī paši svētki - arī tajos mēs atgriežamies no ikdienas. Svētki
ir ārpus ikdienas, lai varam caur pārvērtību rituāliem, budēļiem, maskām,
dziesmām, dančiem, ēdieniem, zintēšanas un svētīšanas labāk sajust, kas tad
notiek mūsu mājās, un atgriežoties vērst to kalnā augstāku, labāku. Arī mūsu
Saulgriežu vakarā sajūtam, ka nu Dievs ienācis istabā.
Budēlim, tēvainim,
Liela skāde notikusi -
Stīpa pušu pārsprāgusi,
Budēlīši izkrituši.
Ak, tu tavu daiļumiņu,
Tavu daiļu čumuriņu:
Vienam ragi, otram nagi,
Trešam ļipa pakaļā.
Dziesmas
un svētīgā kopnoskaņa viņu te ieaicinājušas. Dziesmu daudz. Mūsu skaņās balsis
„ārpusē” sadzird arī budēļu tēvs un lielā sieva (garā meita), nāve, sivēns un
lācis, kas ar lielu joni sabrūk istabā. Garajai meitai tik pamatīga auglības stebere
rokās (milzu burkāns un divi lieli sīpoli, kas uzsieti kārts galā auglības
vairošanai, kam vien pieskaras). Čigānu tēvs tik bravūrīgs un mutīgs, ka ne
atpazīt parasti it kā rimti rāmo, bet iekšēja spēka pārpilno un arī šī vakara
galveno izkārtotāju un dziesmu sācēju Antru. Nu viss skaisti spēlējas uz āru
mūsu priekam. Bet viņas brālis Varis, ko zinām kā puisi ar bungām, akordeonu un
latviskās cīņas mākslas prasmēm, nu pārtapis skaistā meitā ar tik šmaugu
vidukli un zelta matiem, ka skaudība plēš acis laukā. Un skaistā Anna
pārvērtusies sārtā sivēnā, bet nāvei tāds nazis rokā, ko tik par mačeti varētu
dēvēt. Bet lācis bez ļipas - laikam to nosēdējis, gaidot, kad tiks šai istabā
laimi dalīt. Bet par to ausis lielas un smuks no vaiga. Nu joki, stebere, dejas
ar nāvi un lāča padomi ņirbēt ņirb. Smiekli, jautrība, veselīgas divdomības un
izsaucieni. Visiem spulgas acis un gaidas, maza nedrošība, kas nu būs un ko
budēļi solīs tieši viņam. Garā meita liek visiem iedomāties skaitli no 1 - 11
un uz katru ciparu no lielas tarbas izvelk kādu priekšmetu. Katram par savu
iedomāto skaitli tiek kāds skaidrojums, kas tad viņam gaidāms nākošajā gadā.
Un, lai arī tas teikts pa jokam, visi tomēr piedomājam, kā tas tieši ar mani
saistās, un ņemam nopietni, kāds nu tas Laimas likums ir.
Maskas
mums rāda, kā laiks apvērsies – saulīte kāps kalnā, gads ies uz otru pusi,
tumsu uzveiks gaisma. Tā vīrietis ticis par sievieti, sieviete par vīrieti,
nāve ar visiem danco, lai būtu veselība. Bet, ja nu kāds līdzi jāpaņem, tad lai
tā ir cūka, nevis kāda no mūsu dvēselēm. Bet laime jau vienmēr lielāka, ja par
to paziņo kāds stiprāks - kā lācis. Kažoks apmests uz otru pusi. Kopā dzīvības,
augšāmcelšanās skaistums un nāves trakums, kas jāpārvar. Pati nāve jāsabaida,
ar to dancojot, sevī dūšu uzjundot. Varbūt tāpēc latvietis, ja grib pastiprināt
labo, tik dabiski var pateikt: traki labs, šausmīgi skaists, ārprātīgi salds,
briesmīgi auglīgs. Mūsu Dieviņš jau arī divvienīgs - tāds dīvains pretmetu
kopums: debesis – zeme, pazeme; gaisma - tumsa; gars – raupjā matērija;
neizpaustā pasaule - redzamā pasaule u.tml. Visa laistā Dieva pasaule un pat
pāri tai: „augstāk dzied cīrulitis pār visiem putniņiem - augstāks Dieva
padomiņš pār šo visu pasaulīti.”
Saule deva savu meitu
No veļiemi šai zemē.
Mēnestiņis ceļu rāda
Saules meitas vedējiem.
Celies agri, Saules meita,
Nu nāk tavi vedējiņi:
Ūdens zirgi, akmens vāģi,
Sidrabiņa kamaniņas.
Nu
pienācis laiks vilkt bluķi. Tas cirsts no saimniekiem piederoša, tepat nolūzuša
ozola, un, kā saka Oskars, bluķu tagad pietiks vismaz 10 gadiem. Iesienam to
kārtīgā virvē, stājamies virknē un, bungām, klabekļiem un katla vākiem šķindot,
visi ķeramies striķim klāt. Bluķi jāvelk virzienā pret sauli (pretī pulksteņa
rādītāja virzienam), lai tu pats neveidotu ēnu savai pasaulei, ja saule no
mugurpuses. Nav joka lieta bluķi dabūt trīsreiz apkārt ēkām pa pakalnu augšā un
lejā. Tikai viena zvaigznīte spīd. Smejam un klūpam pa tumsu. Bet atlaisties
nevar - bluķis pēcgalā kalnā ar ugunskuru jādabū. Pāris reižu arī bluķis pats
turas pretī, un striķis atraisās. Kamēr daži puiši to atkal savaņģo, citi sit
bungas, un mēs lecam ar nāvi, ka izput laukā, lai lielāka duka bluķi kalnā
dabūt. Kad bluķis atkal sasaistīts, velkam to augšā, kur jau gaida grēdā krautais
četrstūra ugunskurs, kura vidū, dzirkstelēm lecot, lielais bluķis iegulst kā
Ugunsmātes klēpī.
Sildās Dievs, sildās Laima,
Mana mūža licējiņi.
Sildās manis augumiņš,
Sildās mana dvēselīte.
Ozola
bluķis - vīrišķais, zeme - sievišķais. Un trešais vēl uguns, kas sadedzina
nevajadzīgo, aizejošo, savu laiku pārdzīvojošo. Bet vienlaikus attīra, dod ceļu
jaunajam un spēcina, pastiprina šo jauno, kam jānāk. Mēs ņemam graudu bļodu, un
katrs, ko savai zemei, dzimtai un sev vēlot, ziedojam pa saujai ugunij - lai
top! Lai tiešām top un pārtop! Laižam pa rindu alus kausu, pa malkam baudot un
kā nostiprinot vēlēto. Nu jau budēļi ar nometuši maskas un piepulcējušies mums.
Atskan akordeons, un sākas danči uz nebēdu, kur katrs priekā lec ar katru.
Zemes, gaisa, uguns un ūdens enerģijas sarit mūsos un kopā ar lielo Visumu, kur
debesīs jau spulgo pulka zvaigžņu, dod svētību un spēku, ticību un cerību
ikvienam Zemes un Dieva bērnam. Mēs esam kā ieritināti lielajā Saulgriežu ritā
un Dieva liktajā kārtībā. Uguns pamazām izdeg kārtu pa kārtai. Jau krietni pāri
pusnaktij, un mūs arī pārņem rāmāks gars. Varam atgriezties istabā, kur mūs
gaida kamīna uguns un pīrāgi. Vēl dziedam dziesmas, minam mīklas, kuru mūsdienu
varianti tik sadomāti, ka var galvas izmežģīt, bet par to ir lielāks prieks,
uzminot konfekti nopelnīt. Saimnieki jau aizgājuši gulēt, jo rītdiena sāksies 5
no rīta ar saviem darbiem un prasījumiem. Arī mēs pamazām atvadāmies cits no
cita un nama. Visi esam tapuši viens otram tuvāki, mīļāki un spēcināti. Esam
pabijuši centrā – īpašā laiktelpas dimensijā (sajūtā) – tur, kur satiekas
māriski ikdienišķais ar dievišķi garīgo – pārlaicīgi nozīmīgo un mūžīgo.
Pabijuši kopīgi radītā garīgo un sirds vibrāciju laukā. Guvuši spēku un jēgu
ikdienas gaitām, jūtamies atjaunoti līdz ar Sauli, kas no veļiem atdzimst un
tagad uzsāk savu ceļu augšup Pasaules kalnā. Ja arī kāda klapata bijusi, tā
visu kopīgo enerģiju virpulī aizslaucīta. Tam jau svētki un riti domāti.
Savārgusi ceļu gāju
Sēdos ceļa maliņā.
Neredz mani mīļš Dieviņš,
Ne bagāti bāleliņi.
Atskrej bite dziedādama,
Uznes mani ozolā.
Ozolā sēdēdama,
Ēdu medu, dzeru vīnu -
Nu redz mani mīļš Dieviņš,
Nu bagāti bāleliņi.
Noslēpums ir piedzīvots. Līdz citiem ritiem! Svētīgi un ar Dievpalīgu!
Iveta Mazūre
*Lūgšana pielūgšanas nozīmē ir
dievestīga darbība, ar ko cilvēks tuvojas Dievam, Mārai, Laimai, ar to savā
dvēselē izjuzdams dievestīgu (reliğisku) pārdzīvojumu
Daudzināšana ir Dieva, Māras, Laimas
godāšana, bieža pieminēšana vārdos, darbos, greznās dziesmās.
Ziedošana ir dāvāšana, ar ko
pastiprina lūgšanu, pateicību vai goda došanu Dievam, Mārai, Laimai.
Zintēšana savā norisē izmanto līdzības
vai analoğijas likumu, kur līdzīgais veicina līdzīgā rašanos. Latviešu
dievestība māca, ka viena laba norise veicina citas norises labu izdošanos.
Cilvēks, domādams labas domas, darīdams labus darbus t.i.zintēdams, cer saņemt
.Dieva padomu, svētību, palīdzību vai kādu citu labumu.
http://www.dievturi.org/biezijautajumi.htm.
