trešdiena, 2011. gada 7. decembris

Iemācīties pateikt 'nē'


http://woman.delfi.lv/relationships/psihologija/iemacities-pateikt-ne.d?id=41963356
 
"Vai tu vari šovakar no bērnudārza izņemt arī manus bērnus? Vai tu vari stacijā sagaidīt manu māti? Man pašam jāstrādā. Tev tik labi tas padodas, izcep man, lūdzu, uz dzimšanas dienu kūku. Man pašai tik labi nesanāk!" Visi šie jautājumi prasa konkrētu atbildi. Cilvēkam ir jāpasaka "jā" vai "nē". Dažkārt cilvēks tik ļoti iepinas nespējā atteikt, ka nemitīgā piekrišana citu lūgumiem liek mainīt paša plānus un rada diskomfortu.

Zems pašvērtējums, nosliece kļūt par upuri cita vietā - šādi psihologi vērtē hronisku nespēju pateikt "nē" apkārtējo lūgumiem. Cilvēku pieredze liecina, ka iemācīties atteikt nav viegli un bieži vien šī mācība nāk ar rūgtumu.
Maksā radinieka vietā
"Viņai laba sirds," par Mairitu mēdz teikt viņas draugi. "Labā sirds" šoreiz sievieti novedusi līdz nopietnām pārdomām un vēlmes "nebūt tik labai". "Es gribēju atteikt, bet tomēr piekritu. Nu man ir mācība - nekad vairs nepiekritīšu, lai manā vārdā veikalā ņem kādu preci," kā radinieka dēļ nonākusi parādos, stāsta Mairita.
Radinieku ģimene palūdza Mairitai savā vārdā nopirkt mobilo telefonu. Attiecības ar radiem bijušas ļoti labas. Iemesls, kāpēc ģimene pati nevarēja slēgt līgumu, - radinieki aizbraukuši peļņā uz ārzemēm, un telefons bija paredzēts viņu 16 gadu vecajam dēlam, kurš palicis Latvijā. "Negribēju ņemt, bet palika žēl puiša. Pašam par sevi ikdienā jārūpējas. Vecāki viņam naudu sūtīja regulāri, bet pats nav pilngadīgs, tādēļ nevarēja līgumu slēgt," pastāsta sieviete.
Pēc pārdomām Mairita piekrita lūgumam. Puisis tika pie telefona ar pieslēgumu, Mairita - pie līguma ar termiņu diviem gadiem. Vecāki solījās maksāt un savu solījumu turēja. Nekas neliecināja, ka situācija mainīsies. Taču tā mainījās. Ģimene nolēma, ka puisis neturpinās mācības vidusskolā Latvijā, bet dosies pie vecākiem uz ārzemēm. Lēmums tika pieņemts steigā - dažu dienu laikā tika nopirkta lidmašīnas biļete, un puisis aizlidoja.
Mairitai palika pārsteigums - rēķins par telefona sarunām un līgums, kurš paredz ikmēneša maksājumu vēl pusotra gada garumā. Radinieki sola, ka to samaksās, taču otro mēnesi tas netiek izpildīts. "Vajadzēja klausīt māsai. Muļķe biju. Varēja vecāki viņam nopirkt telefonu ar priekšapmaksas karti," kā situāciju varēja atrisināt, nu spriež sieviete.
Nožēlo divdesmit gadu
Viņa pateica "jā", taču gribēja teikt "nē" un nožēlo to divdesmit gadus. Tieši tik ilga ir Lauras laulība. "Negribēju sarūgtināt cilvēku, kurš mani mīlēja, negribēju sarūgtināt vecākus," kāpēc piekrita laulībām, atzīst Laura. "Varbūt, ka tā bija ieaudzinātā paklausība, kas lika piekrist bildinājumam. Man bija 19 gadu, biju tikko pabeigusi tirdzniecības tehnikumu. Bija vēl padomju laiki, un toreiz šāds vecums bija piemērots precībām. Maniem vecākiem mans topošais vīrs ļoti patika. Man patika, taču es negribēju precēties, bet to izdarīju," savu dzīves gājumu klāsta Laura. Jo vairāk gadu laulībā bija pavadīts, jo vairāk Laura saprata, kādu kļūdu viņa pieļāvusi. "Mana kļūda ir tā, ka nepasaku "nē". Ne tikai attiecībā pret laulībām. Ja man lūdz, es nepasaku "nē", un pretējā puse noklusēšanu uztver kā piekrišanu," atzīst sieviete.
Punktu nespējai pateikt "nē" pielika slimība. "Sapratu, kā jāmaina dzīve. Ja nemainīšos es, tad nemainīsies arī ārējie apstākļi, slimība turpinās progresēt. Šobrīd esmu gatava zaudēt ērto dzīvi, kuru patiesībā pati neesmu veidojusi. Esmu ļāvusi visam notikt. Esmu gatava zaudēt, lai iegūtu patiesu brīvību," par nepieciešamību mainīties ir pārliecināta Laura.
Nodarbina līdz nespēkam
"Kas tad to izdarīs, ja es teikšu "nē"? Cietīs pārējie kolēģi. Mūsu jau tā ir maz. Strādājam ar vienu brīvdienu nedēļā, katru dienu pa divpadsmit stundām," neizpratnē ir Rita. Viņa strādā pārtikas ražošanas uzņēmumā. Kopš vasaras sieviete piekritusi uzņēmuma vadības lūgumam uzņemties papildu darba pienākumus - izveidot nepieciešamo pasūtījumu sarakstu. Darbinieks, kas to darījis iepriekš, uzteicis darbu. Rita piekrita jaunos pienākumus pildīt uz laiku - vienu mēnesi. Pēc mēneša vadība palūdza darbu turpināt. "Patiesībā man glaimoja, ka mani novērtē. Priekšniece mani palielīja, teica, cik labi man iznāk, ka labāku darbinieku par mani nevarēs atrast, un es piekritu," atceras Rita.
Tikai pēc laika sieviete saprata, ka uzņēmusies pārāk daudz. "Man jādara arī mani tiešie darba pienākumi - jāsaiņo produkcija. Turklāt man kremt, ka man maksā mazāk nekā darbiniecei, kas to pašu darbu darīja iepriekš. Atšķirība ir tā, ka viņa strādāja astoņas stundas dienā. Es to pašu darbu paspēju paveikt laikā, kamēr nav jāsaiņo produkti. Man maksā tikai trešo daļu no tā, ko maksāja darbiniecei, kas uzteica darbu. Tagad vairs neliekas, ka mani novērtē. Viņiem ir izdevīgi, ka dabūjuši cilvēku ar zelta rokām un smadzenēm par tik lētu naudu. Es nevaru saņemties un pateikt, ka atsakos no papildu pienākumiem," pārdomās dalās Rita. Viņa atzīst, ka stress, kas jāpiedzīvo, neatsver naudu, ko iegūst no papildu pienākumu veikšanas.
Atteikties viņu attur pārējo kolēģu mudinājums to nedarīt. "Visiem bail, ka nesamazina algu, ja pieņems vēl vienu darbinieku," pauž Rita.
**
RADĀM NEPAREIZU PRIEKŠSTATU
IVETA VĪTOLA, PSIHOLOĢE
Ir labi, ja esam atsaucīgi, taču ir jānovelk robežas. Ir jāsaprot un jāatšķir, kas ir mūsu patiesās vajadzības un kas ir citu cilvēku vajadzības. Ir jāiemācās pateikt "nē", lai nezaudētu savus mērķus.
Nav viegli vienmēr apzināties, kāpēc jāatsaka vai jāpiekrīt. Šaubu gadījumā der saprast, vai sakām "jā" tādēļ, lai izdabātu otram.
Draudi šādā situācijā - rādām nepareizu bildi, proti, radām nepareizu priekšstatu par sevi un savām vēlmēm. Sekas - varam pilnībā zaudēt sevi, jo dzīvojam citu cilvēku dzīvi.
Nav jābaidās zaudēt nepatiesas attiecības atteikuma dēļ, tas attiecas gan uz dzīvesbiedriem, gan draugiem.
Nespēja atteikt lūgumam nerodas vienā dienā, tā var būt audzināšanas tradīcijas un sekas. Bērnībā pārmērīga izdabāšana vecākiem un draugiem var būt par cēloni nespējai atteikt kā pieaugušam cilvēkam.
**
KĀ PIEKLĀJĪGI ATTEIKT
Ja apzinies, ka tev ir grūtības pateikt "nē", pirmais solis situācijas mainīšanai - sagatavojies atteikumam.
Ja atskan kārtējais lūgums, uzreiz nesaki, ka piekrīti. Saki, ka tev ir jāapdomājas. Atkarībā no lūguma var teikt, ka atbildēsi pēc piecām minūtēm, dažām stundām vai dienām.
Pārdomu laikā apsver argumentus, kāpēc tev gribas atteikt. Vai lūgums pilnībā liek mainīt tavus plānus? Vai tas prasa no tevis gan laika, gan naudas ieguldījumu? Vai lūguma izpildīšana tev rada diskomfortu?
Ja pieņemts lēmums pateikt "nē", domās iztēlojies situāciju un sagatavojies, ko teikt.
Atteikumam nav jābūt rupjam. Radi priekšstatu, ka gribi palīdzēt, bet šoreiz tiešām to nevari. Mēģini ieteikt, kā situāciju var atrisināt bez tavas palīdzības.