ILYA Sveiks, Ješua!
Ļoti priecājos, ka man radās iespēja
uzdot tev jautājumu. Manā priekšā stāv nopietna dilemma: palikt mācīties
universitātē vai pamest to un aiziet armijā. Var likties, ka tas ir ļoti
piezemēts jautājums, taču es pamēģināšu paskaidrot situāciju. Izvēle, kuru es
tagad izdarīšu, kā es jūtu, noteiks visu manu dzīvi. Tur, kur es mācos, un par
ko es mācos, nav nekā kopīga ar manu patieso kaislību, ar manu uzdevumu. Taču
šie trīs gadi šaubās “Bet, vai es pareizi rīkojos” pamazām ir izklīduši, un
tagad es skatos uz to kā uz pieredzi, bez kuras es nevarētu attīstīt tās
spējas, kuras, manuprāt, palīdzēs īstenot manu sapni, manu uzdevumu. Taču
tagad, trešā apmācību gada beigās, dzīve izveidojās tā, ka esmu uz izlidošanas
robežas. Es nezinu, kas tas ir: aicinājums uz to, lai pārvarētu šo un turpinātu
mācīties (kaut arī es nesaprotu, kāpēc) vai piedāvājums aiziet un, beidzot,
īstenot to, uz ko mani patiešām velk. Personīgi es esmu gatavs aiziet,
pamēģināt īstenot savu sapni un, ja tā dēļ nāksies pēc tam aiziet armijā,
aiziet dienēt. Taču mani tuvinieki ir pret to un spiež mani turēties pie man
nevajadzīgām mācībām. Tas, protams, man nav šķērslis, un pateikt tuviniekiem
“nē” es spēšu bez problēmām. Neskatoties uz iekšēju sirds sajūtu, ka mana
izvēle aiziet ātrāk aizvedīs mani pie sapņa nekā izvēle palikt (pie tam vēl
divu gadu mācību laikā “manas kaisles roze” var vispār “savīst”), man vienalga
ir dažas prāta šaubas. Es nezinu, ko ar to darīt, un lūdzu tevi, Ješua, ieteikt
man, kā labāk rīkoties. Jau iepriekš pateicos!
Es sveicinu tevi, dārgais! Es pateicos tev
par šo jautājumu, un, neskatoties uz to, ka šis jautājums ir personisks, bet
mums nav tiesību iejaukties tavos paša lēmumos un izvēle tev vienmēr jāizdara
pašam, tomēr es esmu pateicīgs tev par to, ka tu izteici šo problēmu. Ar šo
problēmu saduras, es zinu, ļoti daudz jaunu cilvēku, un tā ir aktuāla problēma.
Tāpēc es piedāvāju tev apspriest pieejas šis problēmas risinājumam, taču es
nedošu tev nekādus konkrētus padomus un rekomendācijas tajā. Izvēle tev
jāizdara pašam. Tu pats atbildēji savā jautājumā uz visu, kas tevi satrauc,
taču dažas šaubas virza tevi uzdot šo jautājumu jo īpaši man.
Tad apspriedīsim problēmas būtību. Un tā,
jūs, agri vai vēlu, nonākat brīdī, kad jūsu izvēli īsteno jau ne jūsu
tuvinieki. Jūs esat izauguši, un jums vajag pašiem mācīties izvēlēties, un jūsu
dabiska vēlēšanās ir tāda, lai šī izvēle būtu maksimāli pareiza, lai jums
nenāktos vēlāk labot kļūdas, kuru labošanai dažreiz aiziet gadi. Gadās arī
sliktāki varianti, kad vienreiz pieļauta kļūda padara cilvēku nelaimīgu uz visu
mūžu, un viņš tērē ļoti daudz laika to pienākumu un to lietu izpildei, kuras
viņam ir neinteresantas un maz patīkamas. Vēlāk ne katrs atrod sevī spēkus un
vēlēšanos pamest to lietu, kura neatnes nekādu apmierinājumu. Tāpēc es ļoti
labi saprotu satraukumu, kurš ir pieveicis jo īpaši tevi.
Pamēģināsim aplūkot šo problēmu tādā veidā,
ka mēs paskatīsimies mehānismu, kādā veidā notiek izvēle un kādā veidā šī
izvēle tiek padarīta par visoptimālāko. Iepriekšējās sarunās es jau pavēstīju
jums par to, ka katra dvēsele, atnākot uz iemiesošanos, ir ar noteiktu savas
iemiesošanās programmu, un viņa iepriekš izskata visus pieredzes variantus,
kurus viņa var iegūt no tās vides, kurā viņa izlemj sevi ievietot, piedzimstot
tajā vai citā reģionā, tiem vai citiem vecākiem, ar to vai citu pārticības
pakāpi. Un viņa iepriekš norunā ar to dvēselēm, kam viņa dzimst, kādas mācības
viņi apgūs savstarpējai garīgai bagātināšanai un attīstībai. Taču pie tā, katra
programma satur obligātu “iespēju dakšu” jeb “izvēļu dakšu”. Izvēles tiesības
neviens nav atcēlis. Un šīs tiesības ir nostiprinātas jums ar dievišķo likumu.
Šī, tā sauktā “izvēļu dakša”, paredz vairākus jūsu dzīves notikumu attīstības
variantus. Varianti var būt vislabvēlīgākie un vislaimīgākie, vai arī tas ir
variants, kad jūs saņemat papildus mācības no dzīves par to, ka novirzāties no
tās pieredzes, kuru jums ir nepieciešams iegūt. Taču, vienlaicīgi, es gribu
atzīmēt, ka visumā nav definīcijas “labs” vai “slikts”. Katrai pieredzei ir
tiesības būt, un katra pieredze ir svarīga. Tāpēc, pat tajā gadījumā, kad jūs
novirzāties no vislabākā varianta uz visliktākā pusi (“labākais” un
“sliktākais” – tas ir visai nosacīti, pareizāk ir teikt: jūsu pieredzes iegūšanas
programmas optimālais ceļš vai ne pats optimālākais), jūs iegūstat papildus
pieredžu virkni, un tas nav slikti, tas vienkārši ir sarežģītāks ceļš. Tas tiek
pavadīts ar lielāku skaitu dažādu pārbaudījumu un nepieciešamību stingrāk
kontrolēt sevi, nepieciešamību pretoties, nepieciešamību intensīvāk garīgi
strādāt, lai iztaisnotu situāciju. Tas arī ir attīstības paātrināšanās
mehānisms dualitātes apstākļos. Savā piemērā, starp citu, tu ļoti pareizi
atzīmēji, ka izvēle, kuru tu izdarīji agrāk, neskatoties uz to, ka tu iekšēji
saproti, ka tā bija ne pati optimālākā, atnesa tev pietiekami daudz interesantu
pieredžu un iemaņu, kuras tev noderēs tālākajā dzīvē. Un tas patiešām tiek
novērots, kad sarežģītas situācijas, kuras jūs paši sev radāt, noved pie tā, ka
jūs nostiprināties savā ticībā un sapratnē tam, ka jums vajag darīt tieši to,
bet ne šo, vai otrādi. Un nesatricināmība jūsu ticībai un jūsu izvēles
pareizībai nostiprinās. Taču, šeit ir ļoti svarīgi laikus apstāties, un,
ieklausoties jūsu sirds balsī, tajā, ko saka priekšā jums jūsu dvēsele, esot ar
ne pašas optimālās izvēles pieredzes bagāžu aiz muguras, tomēr atgriezties uz
tā ceļa, kurš jums ir interesants,
Man ir jāsaka, ka katrs no jums tiecas
pašrealizēties, katrs no jums tiecas izpaust pēc iespējas vairāk savu radošo
potenciālu, katrs no jums tiecas būt apkārtējās pasaules pieprasīts, katrs no
jums tiecas būt laimīgs visās dzīves sfērās. Un galvenais no elementiem, kurš
patiesi padara jūs laimīgus un pašpietiekamus, – tā ir iespēja, kuru jūs
piešķirat sev sava radošā potenciāla izpausmei. Tam, lai izpaustu sevi radoši,
jums ir nepieciešama tā šī radošuma virziena izvēle, kurš jums ir
visinteresantākais un kurš jums ir vistuvākais.
Man te jāatzīmē, ka jūsu sirds
un jūsu dvēsele, – viņas pilnīgi precīzi zina, kurā jomā jūs gribētu sevi
izpaust. Un, kā likums, šis radošuma veids ir turpinājums jūsu darbībai citās
inkarnācijās uz šīs planētas vai aiz tās robežām. Tas ir, jūs it kā turpināt
attīstīt to virzienu vai pavadošu virzienu tam, kas jūs ir interesējis
sākotnēji un ir interesējis jūs ļoti sen, vēl pirms piedzimšanas šajā ķermenī.
Tāpēc nekad neatraidiet savas dvēseles un savas sirds aicinājumus, esiet
konsekventi. Brīdi, kad jūs sajutīsieties laimīgs un sapratīsiet, ka jūs
realizējaties tajā, kas jums patiešām ir interesants, un jūsu potenciāls ir
milzīgs, un jūs ļoti daudz varat dot jauna šajā virzienā pasaulei, to nevajag
laist garām, to vajag uzturēt. Šeit vajag paust savu paša gribu tam, lai
atbalstītu savu dvēseli un sirdi.
Ir vērts nedaudz apstāties pie zemes
sapratnes, pie tā prāta, kuru lieto daudzi jūsu radinieki, kuru iesaka jums,
kas ir visizdevīgākais sabiedrībā no viņu redzes viedokļa, ar ko ir izdevīgi
nodarboties tagad vai ko ir nepieciešams darīt. Taču jums nav jāaizmirst, ka
tas ir tikai viņu viedoklis un tikai viņu redzējums. Jūsu gadījumā cilvēku
galvās ir iesakņojošās ļoti daudz visdažādāko programmu un uzstādījumu, un šīs
programmas aizved cilvēku no viņa patiesā uzdevuma, no viņa īstenās
pašrealizācijas. Tāpēc vislabāk zināmā etapā, kamēr jūs neesat nostiprinājuši
savu prātu un neesat nodibinājuši ciešu sava zemes prāta saikni ar dievišķo
saprātu, ir uzticēties savai sirdij un savai dvēselei un nešaubīties šajā
izvēlē. Man ir pilnīgi noteikti jāsaka, ka jūsu sirds nekļūdās nekad atšķirībā
no prāta, kurš ir pakļauts sociuma un to cilvēku apziņā iesakņoto maldīgo
priekšstatu ietekmei, kuri tur eksistē.
Es novēlu tev būt laimīgam, es novēlu tev
radošu pašrealizāciju. Es gribu tev teikt, ka ir nepieciešams uzticēties sev,
pirmām kārtām sev. Mācieties dzīvot pastāvīgā saiknē ar savu sirdi un savu
dvēseli, mācieties visus lēmumus pieņemt no savas dievišķās būtības iekšienes,
bet ne ārēju faktoru iedarbībā.
Atveriet sevi no iekšpuses, jo visas jūsu
īstenās bagātības, viss jūsu neparastais skaistums, jūsu mirdzums, jūsu
pašpietiekamība, unikalitāte – tie visi atrodas jūsu iekšienē. Atveriet tos, –
jūs visi esat brīnišķīgi un visi skaisti, nebaidieties sevi atvērt. Es novēlu
tev panākumus tajā ceļā, par kuru mēs tikko runājām, kā novēlu to arī visiem
jauniem cilvēkiem, kuri lasīs šo atbildi. Es ticu tam, ka katrs no jums
izdzirdēs mani un pacentīsies izdarīt visu, lai būtu patiesi laimīgs, brīvs un
harmonisks cilvēks, kurš nes prieku visai pasaulei, un tātad, kurš nes prieku
sev tajā skaitā un visiem saviem tuviniekiem. Jūsu iekšējā dievišķā būtība ļoti
labi zina, ka patiesa laime ir tajā, lai caur savu patieso radošumu un
mīlestību, un kaisli dāvinātu visiem sevi, dāvinātu pasaulei ap jums. DĀVINĀTU!
Tikai tādā gadījumā jūs izjutīsiet patiesu laimi, patiesu radītāja laimi, kurš
pašrealizējas. Ar mīlestību pret jums visiem, patiesu pateicību par lielajiem
un patiesajiem dvēseles darbiem, kurus jūs veicat, atrodoties iemiesošanā
matērijā.
ES ESMU JEŠUA
