Sirds nozīme jaunajā laikmetā.
Pēc A. Klizovska
Vēsturniekam,
kurš rakstīs mūsu pārdzīvojamā pārejas laika vēsturi, vajadzēs atzīmēt, ka kopsolī
ar jauno laikmetu iet vienīgi tie cilvēki, kas vairāk vai mazāk ir
attīstījuši sirdi. Kāpēc prātam sava vieta jāatdod sirdij?
Cilvēka
prāts būtu absolūts tikai tādā gadījumā, ja visi tā secinājumi, atzinumi un
spriedumi vienmēr būtu bijuši pareizi, bet mēs zinām, ka īstenībā ir daudz
savādāk, gaidītos labos rezultātus prāts nedod.
Cilvēka
prāts nevar izprast visas parādības un lietas, jo tā attīstībai ir robeža,
kurai pāri tikt tas nespēj. Fiziskās smadzenes nevar pārsniegt fiziskās
pasaules robežas.
Ir
iestājas periods, kad viens dzīves faktors savā attīstībā aizgājis līdz robežai
un, kaut arī sācis darboties cits, augstāks faktors, tomēr cilvēki to vēl nav
izpratuši un pieņēmuši. Tāds savu attīstību pabeidzis faktors ir mūslaiku
cilvēka prāts, kurš netiek galā ar tiem uzdevumiem, kurus izvirza cilvēce.
Protams,
ar to nav sacīts, ka prāts tiek likvidēts, vairs nav vajadzīgs. Dzīves
attīstības likumi liecina, ka viss vajadzīgs savā laikā. Ja kaut kas maksimāli
attīstījies, tas nelikvidējas, bet turpina pildīt savas funkcijas un darboties
savā sfērā tālāk, reizē dodot ceļu augstākam faktoram, kas paceļ cilvēci
augstākā evolūcijas pakāpē.
Šis jaunais faktors ir cilvēka sirds. Prātam paliks tas, kas viņam
piederējis un pieder, tas ir, fiziskā pasaule, sirds iesaistīs cilvēku
Augstākajā Pasaulē.
“Tāpat
kā prāts, sirds uguņu neizgaismots, tā arī sirds, prāta neatbalstīta, ir
kroplīga parādība. Visā ir nepieciešams līdzsvars, sasniedzot visu cilvēka
spēju un jūtu līdzsvaru jeb harmoniju. Mūsu laika nelaime ir tieši briesmīgā
disharmonija, kas izveidojusies starp prātu un sirdi.“ ( H.Rēriha)
Kāda
nozīme visā šajā procesā ir cilvēka prātam? Ir taču zināms, ka piedzimdams
jaunai dzīvei, cilvēks vārda pilnā nozīmē, ir it kā no debesīm nokritis. Kur
tad paliek viņa gadsimtiem ilgā pieredze? Tā kopā ar Augstāko Es ieiet cilvēkā
dzimšanas laikā un mājo viņa sirdī. Tādejādi nekas nav zaudēts un atrodas
pilnīgā rīcībā visā viņa dzīves gaitā. Taču cilvēks neprot izlietot pats savus
iekšējos dārgumus. Viņa apziņas ceļvedis smadzenes, kas piedzimušas
kopā ar ķermeni, iepriekšējās dzīvēs nav piedalījušās; neko par tām nezina, un
nekādas dzīves pieredzes šīm smadzenēm nav.
Un,
kaut arī iepriekšējo dzīvju pieredze cilvēkā atklājas, tomēr cilvēks, kas netic
savai daudzkārtējai eksistencei, atņem sev jebkuru iespēju stāties kontaktos ar
savu iekšējo augstāko apziņu. Viņam jāsāk katra jauna dzīve no paša sākuma,
kamēr zinošs cilvēks var apzināti izlietot iepriekšējo dzīvju vērtīgos
uzkrājumus.
Sirds
cīņa ar prātu ir skumja cilvēces vēstures lappuse. No pirmo divu rasu
svētlaimīgā stāvokļa, kad cilvēks, kam nebija vēl blīvā ķermeņa, tāpat nebija
vēl smadzeņu, dzīvoja tikai ar garīgo apziņu līdz šodienai, kad cilvēka prāts
ir sasniedzis augstu attīstību, radot sasniegumus zinātnē, mākslās, tehnikā, un
pamazām izveidojis pārliecību, ka tās ir augstākās vērtības, cilvēka mērķis un dzīves jēga. No šejienes attīstījās
materiālisms un zemošanās cilvēka saprāta kā cilvēka būtības augstākās
izpausmes priekšā.
Padarījis savu domāšanas aparātu par Dievu, cilvēks pazaudēja ceļu uz
Dievu un
uz ilgiem laikiem apturēja savu attīstību, jo pozitīvo garīgo īpašību
vietā sāka attīstīt sliktākās īpašības. Tā kā fizisko smadzeņu darbības
sfēra ir vienīgi redzamā fiziskā pasaule, tad visa smadzeņu domāšana izpaudās
pašcildināšanā un materiālo, laicīgo labumu gūšanā.
Cilvēka
prāts nav spējīgs risināt tās problēmas, kuras cilvēcei izvirza dzīves
attīstība ar tās negrozāmiem likumiem, kas nosaka nepieciešamību griezties pie
augstākā attīstības faktora – cilvēka sirds.
Cilvēks ir analoģisks Makrokosmosam jeb Visumam un viņa sirds –Visuma
sirdij – Saulei. Tieši cilvēka sirds ir cilvēka organisma saule. Tā ir centrs
visam, ne tikai fiziskajai dzīvei, bet dzīvei visā tās daudzveidībā. Sirds
ritmiskie puksti nosaka fizisko dzīvi, tās atbildes vibrācijas uz Augstāko Pasauļu dzīvi – garīgo attīstību. Un
tāpat kā Visuma Augstākais Saprāts mājo
Saulē, arī cilvēka augstākā apziņa mīt sirdī.
Senās mācības par sirdi akcentēja sirds ugunību un saulainību. “Vispirms
jāizprot sirds galvenā loma, jāmāk sākt pētīt no tās, nevis uz to. Pats Saules
pinums ir Sirds Svētnīcas priekšnams. Kundalīni ir sirds laboratorija.
Smadzenes un visi centri ir sirds mājvietas, jo bez sirds nekas nespēj dzīvot.
Pat smadzenes iespējams zināmā mērā atvietot. Kundalīni iespējams daļēji
uzturēt ar elektrības palīdzību un saules pinumu spēcināt ar zilo gaismu. Bet
sirds stāv kā cilvēces Templis. Nevar iedomāties cilvēces apvienošanos pēc
smadzenēm un pēc Kundalinī, bet sirds mirdzums spēj satuvināt
šķietami dažādus organismus – un pat lielos attālumos. “ (S.,339.)
“Var
domāt ar smadzenēm vai ar sirdi. Varbūt bija laiks, kad cilvēki aizmirsa par
sirds darbu, bet tagad ir sirds laiks. Mums jāievada sirds sfērā visa
pasaule, jo sirds ir esības Mikrokosmoss. “ (S.,227.)
“Sirds
savā būtībā ir no augšienes iedarbināts devējorgāns, tāpēc sirdij raksturīga
nesavtīga došana. Ikviena pozitīva Mācība sludina ziedošanu. Sirds nespēj
dzīvot bez došanas. Tā, protams, jāsaprot taisnīguma aspektā, nevis kā naudas
vai nevajadzīgu mantu došana. Patiesā došana ir garīgajā plānā. Lai
ikviena sirds šķiež gara dāvanu straumes. Ne velti sacīts, ka ikviens sirds
puksts ir smaids, asara un zelts. Visa dzīve norisinās caur sirdi. Vajag mācēt
sirdij dot pastāvīgu darbu. Nekas tā nespēj pilnveidot sirdi kā neierobežota
garīgā dāvināšana. Parasti garīgo došanu neciena, kā neciena visu neredzamo. Visu
garīgo un arī materiālo bagātību avots ir sirds. Tikai prast to
saistīt ar jebkuru gadījumu, kad no svara sirds pukstieni.” (S.,386.)
Par
sirds ziedošanu jāsaka vairāk, jo nekur tik krasi kā došanas principā
neatklājas atšķirība starp cilvēku, kas dzīvo ar sirdi, un cilvēku, kurš dzīvo
ar prātu. Pirmajam došana ir prieks, jo vairāk dod, jo vairāk saņem – tādi
ir garīgās dzīves likumi. Labākās cilvēciskās īpašības, tādas kā
augstsirdība, devība, līdzjūtība, žēlsirdība, mīlestība, cilvēcīgums – tās visas
ir brīnišķīga cilvēka veltes. Cilvēkam, kas dzīvo ar prātu, ir atņemtas
visas brīnumjaukās sirsnības īpašības, to vietā ir savtība, egoisms, alkatība,
neiecietība, cietsirdība, kā arī tieksme visu sagrābt sev un visu paturēt savam
labumam. Viņam došana līdzinās lēnai nāvei.
“Domā
sirds, apstiprina sirds, apvieno sirds. Vienmēr vajag atcerēties sirds
nozīmi, ko tik ilgi aizēnoja smadzenes. Sirds iedrebēsies pirmā, sirds atjaunosies
pirmā, sirds izpratīs daudz ātrāk, iekams smadzeņu saprāts iedrīkstēsies
atsaukties.” (S.,353.) Sirds ir iztēles templis, nevis elku pielūgšanas
vieta. Sirds ir apziņas tronis. Sirds ir organisma Saule, un Visuma siržu
sistēma, tālab Gaismas kults ir sirds kults. Sirdij ir tāda pati nozīme kā
enkuram vētrā. Sirds brīdina par briesmām. Sirds ir vīrišķības un bezbailības
avots. “Attīstīta sirds vispirms izskaudīs bailes un apjēgs ātrsirdības
kaitīgumu. Sirds ir tas Gaismas ierocis, kas apkaunos tumsas viltības. Sirds
vienmēr ir gatavībā satriekt tumsu un apvaldīt Haosu. Sevišķi skumji, ka daudzi negrib apjēgt sirds
spēku. Tādejādi viņi ne tikai pazudina paši sevi, bet kaitē arī saviem
tuviniekiem. Katrs neapzināts dārgums nogrimst Haosā un spēcina tumsu.”
(S.,558.)
Vislielākā sirds nozīme ir tāda,
ka tā savieno laicīgo ar kosmisko un pievieno cilvēku Augstākajai Pasaulei, bez
kā nav iedomājama viņa pastāvēšana. Kad cilvēks griežas ar lūgšanu vai lūgumu pie Dieva,
tad šajā darbībā piedalās cilvēka sirds, nevis prāts. Prāta lūgums savu mērķi
nesasniegs.
“Vislabākais
ir sevi pārliecināt par to, ka sirds nav mūsu orgāns, bet dota vienīgi
augstākām attiecībām. Ja cilvēki uzskatīs sirdi par augstākas varas izraudzītu,
varbūt viņi izturēsies pret to saudzīgāk.” (S.,389.)
“Jāiemācās
izjust sirdi nevis kā savu, bet kā pasaules sastāvdaļu. Tikai šī izjūta
palīdzēs atbrīvoties no egoisma, uzglabājot uzkrājumu individualitāti.” (S.,7.)
“Pat
vissirmākajā senatnē cilvēki izprata sirds nozīmi. Viņi uzskatīja sirdi par
Dieva mājokli; viņi zvērēja, uzliekot roku uz sirds. Tā viņi parādīja sirds
nozīmi. Tagad sirds ir noniecināta līdz fiziska orgāna stāvoklim.” (S.,73.)
“Senatnē mācību iesāka ar rokas uzlikšanu uz sirds. Pie tam Skolotājs jautāja:
”Vai tu dzirdi?” Un māceklis atbildēja: ”Dzirdu.”– “Tur pukst tava sirds, bet
tas ir tikai pirmais klauvējiens pie Dižās Sirds Vārtiem. Ja tu neuzklausīsi
savus sirds pukstus, tevi darīs kurlu Dižās Sirds puksti.” (S.,460.)
“Sirds
ir jūtu cietoksnis, bet daudzi cilvēki raugās uz savas sirds raidītajām jūtām
kā uz solīdam cilvēkam necienīgu vājību, ar ko jācīnās ar rakstura stingrību,
ja strīdā starp prātu un sirdi ir uzvarējis prāts. Prāta uzvara pār jūtām ir
apsveicama, ja tām ir bijušas zemiskas īpašības.” (S.,486.)
“Īstas
jūtas vienmēr uzvarēs saprātu. To vajag pieņemt kā neapšaubāmu
patiesību. Saprāts nespēj radīt, ja sirds tam nedod sēklu. Tālab, kad
runājam par sirdi, mēs runājam par Daiļumu.” (S.,391.)
“Sirds
, kas atdevusies labajam, izstaro mīlestību nemitīgi...” (S.,63.)
No
sacītā par sirds nozīmi kļūst skaidrs, ka cilvēces kultūra ir tieši atkarīga
no sirds kultūras.
Glābiņš
no visām nelaimēm un ļaunuma ir cilvēka sirdī. Jāgriežas pie uzticīgās sirds
gudrības, jāveltī visa pūles sirds atveseļošanai. Jāizveido sirds
kults. Jāmaina savs uzskats par sirdi kā fizioloģisku orgānu, jo patiesībā
tā ir visa pastāvošā centrs.
Sirds atveseļošanai jāsākas ar prāta atveseļošanu, ar domu sakārtošanu; ja domas vērsta uz ļauno,
nevar būt runa par sirds atveseļošanu. Kad cilvēks sāks sirdi atveseļot, tad
viņa pati pateiks priekšā, kas cilvēkam ir kaitīgs un kas derīgs.
Sirds audzināšanai jāsākas no bērnības, ar mātes pienu. Mātes piens satur
psihisko enerģiju, citiem vārdiem sirds enerģiju.
Lai nekļūdītos savos lēmumos, jāiemācās paļauties savās domās uz sirds
balsi. Jācenšas
“sakatīt ar sirds redzi, saklausīt pasaules dunoņu ar sirds
dzirdi, nojaust nākotni ar sirds izpratni, atcerēties pagātnē
uzkrāto ar sirdi: tā strauji jāiet augšupejas ceļš.” (S.,1.) Par sirdi
ir jāzina vairāk nekā cilvēki par to zina: jāizveido īpaša Mācība par Sirdi.
“Kas
mīl puķes tas jau ir uz sirds ceļa. Kas šķīsti domā, tas jau ir uz sirds ceļa.
Tas, kurš zina par Augstākajām Pasaulēm tas jau ir uz sirds ceļa. Kas nobriedis
neaprobežots, tas jau ir uz sirds ceļa. Pasaules iespējams apjaust ar
sirdi, nevis ar prātu. Gudrība gan ir prāta pretstats, bet nav liegts
izdaiļot prātu ar gudrību.”(S.,390.)
“Ir
liels likums pārveidot sirds ētiskās abstrakcijas stāvokli un padarīt to par
zinātnisku virzītājspēku. Evolūcijai lielākā sirds izpratnē vajadzēja sākties
Armagedona dienās kā cilvēces vienīgajam glābiņam. Kāpēc cilvēki negrib izjust
savu sirdi? Tie gatavi meklēt visu tālo, neskaidro, bet noliedz to, kas vistuvāk. Lai nosauc
sirdi par mehānismu, kaut tikai novēro visas šī aparāta īpašības. Neakcentēsim
sirds morālisko nozīmi, tā ir neapšaubāma. Tagad sirds vajadzīga kā
glābējtilts uz Smalko Pasauli. Sirds
īpašību apjauta ir pasaules vissvarīgākā pakāpe. Nekad vēl tā nebija saukta
par glābēju. Jāsaprot, ka tagad arī pati
cilvēka sirds dod neparastas iespējas novērošanai.” (S.,561.)
Visas
stihiju un citas nelaimes iespējams mīkstināt, pilnveidojot sirdi, attīstot
sirds audzināšanu. Sirds institūts būs nākotnes rases Templis.
Ar fiziskiem orgāniem var saprast tikai fiziskās pasaules fenomenus.
Turpretim mēs dzīvojam trijās pasaulēs, mūsu emocijas un vēlēšanās ir Smalkās
Pasaules joma, bet mūsu domas pieder Ugunīgajai Pasaulei. Šajās pasaulēs mīt
saprātīgas būtnes, kas mūsu dzīvē ņem visaktīvāko līdzdalību. Ir pienācis
kosmiskais termiņš, atbilstoši kuram mums apzināti jāpiedalās šo pasauļu un
iemītnieku dzīvē. Tomēr ar prātu to izdarīt nevar.
Kad cilvēks iegūst zināšanas no iekšējās būtības kā apskaidrību, tas
nozīmē, ka viņa apziņā parādās kosmiskās apziņas iedīgļi. Vienlaikus intuīcija
jeb nojauta rāda to, to, ka cilvēks ir stājies kontaktos ar augstāko apziņu,
kas atrodas cilvēka sirdī, ka no šīs dārgumu krātuves tas var smelt Kosmosa
gudrību.
Radošā Spēka lielā gudrība ir par visu parūpējusies, apgādājot cilvēka
organismu ar visu vajadzīgo viņa pilnīgai attīstībai līdz manifestēta Dieva
stāvoklim. Cilvēkam tikai nevajag šajos gudrajos likumos izdarīt savus
negudros labojumus.
Pēc A.Klizovska darba “Jaunā laikmeta pasaules
izpratne”
sagatavojusi
Ilze
Liepiņa
