Tā kā arvien aktīvāk notiek katra cilvēka emocionālā
ķermeņa tīrīšanās, tad šis raksts var būt noderīgs.
Jautājums ir par emocionālo saišu atbrīvošanu. Kā
pareizi izbeigt attiecības emocionālajā līmenī ar cilvēkiem un notikumiem, kuros
esam bijuši saistīti, bieži vien tas iestiepjas jau no bērnības un to visu mēs
"nēsājam līdzi". Bieži vien jāsecina, ka ,,kaut kas ir palicis nenokārtots. Tas
traucē virzīties uz priekšu. Ik pa brīdi "atmiņā uzpeld" cilvēki, situācijas un
atkal jāizdzīvo nepatīkamas izjūtas. Pāri nodarījums bieži vien ir netīši
nodarīts vienai vai otrai pusei un ne vienmēr otrs pieņem vēlākos
paskaidrojumus, pat ir lūgta piedošana, bet... aizvainojums tik un tā paliek,
cilvēku ceļi šķirās...... Arī Tēvreize nepalīdz. Gribētos jau dzīvot tā: "Caur
sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu..." Nesanāk. Vai tas tagad maz ir
iespējams?
Visa gāju Sidrabota!
Metafiziska aksioma: „Jebkuras parādības, kuras ir
bijušas kontaktā, saglabā kontakta pēdas (saņemto ietekmju seku veidā) visā
tālākajā eksistences laikā.”
Psiholoģiska aksioma: „Atmiņas zudums ir saistīts
ar nespēju koncentrēties uz notikumiem (iespaidiem) nepareizu priekšstatu,
domāšanas kļūdu vai traumu rezultātā.”
Šīs divas aksiomas stāsta par to, ka apziņa kā tāda
ir veselums, kurš eksistē tikai kā iespaidu (atmiņu) kopums un no šo iespaidu
daudzuma, rakstura un kvalitātes ir atkarīga gan sevis kā veseluma apziņa, gan
šī veseluma veselība. Veseluma nepieņemšana, atsevišķu daļu (iespaidu)
izstumšana ir savas apziņas noliegšana, graušana un ievešana slimīgos –
neskaidras apziņas (krēslas) stāvokļos. Neskaidra apziņa noved pie uztveres,
lēmumu un rīcības kļūdām.
Dabas Likumi nosaka to, ka norma ir mūsu spēja
saglabāt pilnu atmiņu par visu savu dzīvi. Norma ir atmiņu
saglabāšana. Izvairīšanās no atmiņām ir personības vājuma pazīme
(aizsardzības mehānisms) un slimīgu apziņas stāvokļu kultivēšana. Vēl vairāk –
tā ir Cilvēka dzīves jēgas noliegšana un izvairīšanās no dzīves. Dzīve ir lēmumu pieņemšana. Lēmumus var pieņemt tikai
pietiekami stiprs, pieredzes bagāts un labi informēts Cilvēks.
Pieredze, zināšanas un informētība stiprina
Cilvēku. Pieredzi, zināšanas un informāciju Cilvēks iegūst tikai iespaidu
iegūšanas un saglabāšanas (atmiņu) rezultātā. Cilvēks ir viņa
atmiņas. Zaudējot atmiņas – izvairoties no tām, Cilvēks zaudē daļu no
sevis – kropļo sevi. Daba ir žēlīga un atbrīvo vājos no tā,
ko tie nevar nest.
Antīkā filosofija definē psiholoģiju kā mācību par
domāšanas ietekmi uz psīhi. Psīhe ir dzīvnieciskā dvēsele (emocijas +
dzīvnieciskais intelekts), kuru var ietekmēt Cilvēciskā dvēsele – Saprāts caur
tā radīto Cilvēcisko intelektu, ja tāds personībā ir Saprāta emanēts (ja ir ko –
ja tāds ir iepriekšējo dzīvju iespaidā izveidots) un tas ir ticis psihes
pieņemts (ja tā vietu neaizņem dzīvnieciskais intelekts). Psīhe ir plastisks
astrālās matērijas veidojums, kuru formē apkārtējās vides iespaidi. Šo iespaidu
pieņemšanu, sapratni, vērtējumus un attieksmi pret tiem – sekas formē Saprāts
(ja tā emanācija – Cilvēciskais intelekts ir pieņemts) vai arī iepriekšējo
ietekmju atstātās pēdas un to veidotā dvēseles struktūra – dzīvnieciskā
apziņa.
Tie cilvēki, kuros darbojas Saprāts, pieņem dzīvi
visā pilnībā tādu kāda tā ir. Viņi izvērtē notiekošo objektīvi un izdara
secinājumus. Tas, ko mēs saprotam, mūsos nerada saturiskas ciešanas. Tas var
radīt formālas ciešanas, kā nepatīkamas ietekmes patreizējā ietekme (traucējums)
vai pārspēcīgas ietekmes sekas. Piedot nozīmē
saprast. Saprast nozīmē atgūt līdzsvaru. Ja nevar
atgūt līdzsvaru, tad nav sapratnes.
Līdzsvars ir vienaldzība pret
emocionālo kontaktu formālo pusi un objektīva attieksme pret šo kontaktu
saturisko daļu. Tad nav
ciešanu sakarā ar šo pārdzīvojumu, bet var saglabāties ciešanas šī pārdzīvojuma
cēloņa sakarā, ja mēs izjūtam līdz cietību un žēlumu pret otru kontaktā
iesaistīto pusi. Tās nekad nebūs sāpes pašam par sevi, bet par otra
sāpēm.
Tie, kuros darbojas dzīvnieciskā apziņa un
dzīvnieciskais intelekts, meklē aizmirstību, izvairās no nepatīkamu pārdzīvojumu
atgādinājuma tādēļ, ka tos neinteresē notikumu saturiskā daļa, bet tikai pašu
komforts un savas pilnvērtības pierādījumi tajos.
Cilvēks, pārdomājot un saprotot notikušo, atmet to
ārējo čaulu un paņem satura esenci. Emocionālo piesaisti veido čaula. Esence
pāriet rīcībā. Tad, kad ir pietiekama tieksme un kustība uz priekšu čaulas
atkrīt pašas. Ja kāda no tām nevar atbrīvoties, tad nav pienācīgas sapratnes,
trūkst virzības vai zudusi tieksme. Reizēm der saruna ar saprotošu un labvēlīgu,
gudru cilvēku, vai vienkārši jauni piedzīvojumi – dzīves uguns, kas sadedzina
vecos sārņus. Tādi sārņi velkas līdzi tiem, kuri iegremdējas sevis mīlēšanā,
žēlošanā un izbaudīšanā. Tiem, kuri vērīgi un ieinteresēti lūkojas līdzcilvēkos,
sārņi pazūd pašiem nemanot.
Caur Sidraba birzi gāju
Nez zariņa nenolauzu,
Būt’ zariņu nolauzusi
Visa ietu Sidrabota.
Šī Daina vēsta par garāmpalaistajām lielākajām
dzīves iespējām – dzīvot pilnskanīgu un bagātu Cilvēka dvēseles dzīvi. Tajā
gadījumā, ja cilvēks pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir visā savā pilnībā, īstumā un
pilnskanībā – pilnskanības skaistumā.
Kā Cilvēks domā – tā viņš runā. Kā runā, tā dzīvo.
Vesels Cilvēks domā un runā līdzsvaroti. Viņš nebaidās redzēt to, kas ir un
atzīt tā esamību, jo tikai tā viņš var pieņemt adekvātus lēmumus, saprast sevi
un līdzcilvēkus. Tāds saka: „Tas ir labs”, „Tas ir slikts”. Viņam ir iespēja
Labo padarīt vēl labāku, bet slikto vērst par labu.
Nelīdzsvarots
cilvēks grib un redz dzīvi
vienpusīgi – nepieņem to – „iet caur Sidraba birzi zariņu nenolauzis” – bēg no dzīves un tās īstuma. Viņš saka (pats radioraidojumā
dzirdēju!): „Mazas un ne tik mazas upes”. Kropla runa, greiza doma, slima
apziņa, cilvēki un sabiedrība. Šis prāta, domas un dvēseles vājums nāk no sevis
žēlošanas – visu depresiju barotājas. Tā ir bēgšana no
dzīves.
Tam pretstatā ir rūpes par savu tuvāko un visa
dzīvā labklājību. Tad nav laika žēloties un sevi žēlot. Tad katra diena liek
darīt labāk un skaistāk kā vakar!
To sauc par Dzīvi!
Dzīvojiet un esiet laimīgi ar to, ko Dzīve jums
dod. Tas ir labākais tur, kur Tēvreize vairs nelīdz.
Staigājiet Sidrabota!
Pauls Stelps
Sociopsiholoģijas
asociācija
http://www.philos.lv/Sidrabota.html
