18 garīgās attīstības likumi

Kad pievēršamies cilvēka dzīves garīgajai pusei, raisās atbildības, līdzdalības, līdzcietības un rūpju par visu cilvēci jūtas. Garīgais avots uztur un sargā dzīvību. Tas dara jūs stipru un noturīgu. Tas lauž kastu, ticējumu, reliģiju un tautību šaurās robežas un sniedz jums apjēgu par to, ka dzīvība ir visur. Un tikai ar šīs apjēgas, šā apziņas garīgā pacēluma palīdzību mēs varam izbeigt karus un atjaunot cieņu pret cilvēku tiesībām visā pasaulē.

                            
Kā to visu panākt? Kādi ir garīgās attīstības pamati?
                                
PĀRLIECĪBA:

Pirmais solis garīguma ceļā ir pārliecība par sevi pašu. Bez pārliecības neko nevar panākt. Šaubas - tās ir pārliecības traucēklis. Tiklīdz jūs atbrīvojieties no visām noliedzošajām domām, tā saprotat, ka apliecinājums jau ir noticis. Izklīstot šaubām, uzreiz parādās pārliecība. Tādēļ, lai darītu pārliecību lietderīgu, jums vispirms ir jāizprot šaubu daba.
Ja jūs novērosit šaubas, tad sapratīsit, ka tās vienmēr attiecas uz kaut ko apliecinošu. Nekad jūs nešaubāties par noliedzošo. Tas jums varētu būt zināms no paša pieredzes: jūs šaubāties par kāda godīgumu, bet nekad neapšaubāt negodīgumu. Jūs apšaubāt citu cilvēku labos nodomus, bet nekad nešaubāties par viņu sliktajām īpašībām. Ja kāds saka: "Es tevi ļoti mīlu", jūs atsakāt: "Tiešām?". Bet, ja jums saka: "Es tevi ienīstu", jūs nekad nepārjautāsit: "Vai esi pārliecināts?"
Jums ir jāapjēdz, ka jūsu šaubas ir nedrošība par kaut ko apliecinošu un gatavība pieņemt noliedzošo. Atcerieties, ka šaubu gadījumos runa ir bijusi par kaut ko labu. Garīgās attīstības sakarā šaubas sniedz jums iespēju tikt uz priekšu. Es neiesaku jums atmest šaubas. Jo vairāk jūs spējat, jo vairāk ir šaubu! Ļaujieties tām pilnībā. Jūsu šaubas jums palīdzēs. Tiklīdz pārvarēsit šaubu traucējumu, jūs sagaida strauji panākumi.
                                               
BEIDZIET NOSODĪT SEVI UN CITUS:

Nākošais solis ir - izbeigt nosodīt citus un sevi pašu. Garīgais ceļojums ir ceļojums uz Sevi, bet ja jūs ir pārņēmis paša nosodījums, jūs negribēsit Sev tuvoties. Jums tas šķiet nepatīkami. Ja pietrūks apzinātas tieksmes virzienā uz Sevi, uz garīgo pamatu, jūs neviļus noslīdēsit lietu, patēriņa pasaules virzienā. Prieki, ko gūstat no lietu pasaules, apnīk ātri. Prieki, kurus gūstat gara pasaulē, jūs ceļ.
Sevī jūs atradīsit sliktas īpašības, bet nav nepieciešams sevi par to nosodīt. Katru reizi, kad sevi nosodāt, jums pēc tam nākas pārnest nosodījumu uz citiem, jo nav iespējams ilgi nosodīt tikai sevi. Jūs atradīsit iemeslus nosodīt citus. Tas rada ienaidu. Un otrādi, nosodot sevi, jūs gatavojat sevi paša nosodījumam. Ap mums ir tik daudz nopēluma, un tas bojā cilvēku apziņu visā pasaulē.
                                                    
UZTEICIET SEVI UN CITUS:

Trešais likums ir - cildināt sevi un citus. Uzteikt citus ir nākošais sasniegums pēc tam, kad esat iemācījušies tos nenosodīt. Cildinājums iedvesmo garu, bet garīgais pamats ceļ jūs, citus cilvēkus un visu vidi. Kad paslavējat sevi vai kādu citu, jūsos rodas telpa, kas pildās ar prieku.
Ja spējat uzteikt paši sevi, jums nenākas gaidīt cildinājumus no citiem. Bieži domājam, ka uzteikt sevi ir patmīlības izpausme, bet patiesībā ego nekad pats sevi neslavē. Drīzāk tas sagaida cildinājumus no apkārtējiem. Apjēdziet, ka jebkurš cildinājums tā vai citādi nāk no Dievišķā. Piemēram, ja jūs sakāt, ka jums ir skaistas acis, - kurš tad tās ir radījis? Katrs cildinājums sakņojas Dievišķajā, Radītājā.
Cildinājuma izteikšana izvērš apziņu. Kaut kas jūsos atveras. Bet nosodījums apziņu sašaurina. No tā brīža, kad saprotat, ka garīgo spēju izaugsme ir apziņas un saprāta izvērsums, jums pazūd vēlme nodoties nosodījumam. Vaļsirdīgi sniedziet citam uzslavu un novērojiet kā pats tad jūtaties.

VAĻSIRDĪBA:

Vaļsirdība ir ceturtais attīstības likums. Visās lietās esiet vaļsirdīgi. Nemāniet sevi un nemēģiniet mānīt citus. Ne jau citu dēļ jūs esat gara attīstības ceļā. Bez vaļsirdības garīgie meklējumi ir veltīgi. Tie nenesīs nekādu labumu. Bet kad tie norit vaļsirdībā, ienāk tāds miers, laime un prieks, kādu vien var šajā pasaulē piedzīvot.
                                               
ATBILDĪGUMS:

Piektais gara attīstības likums - atbildīgums. Garīgs ceļš ir nevis izvairīšanās no atbildības, bet tās uzņemšanās. Jo vairāk atbildības jūs uzņematies dzīves laikā, jo vairāk attīstāties savā ceļā. Ja žēlojaties par grūtībām, to apjoms tikai pieaugs. Cilvēki kļūdās, domājot, ka pastāvēšana garīgās vērtībās ir izvairīšanās no smaga darba. Gluži otrādi, tieši garīgajā ceļā ir jārīkojas sparīgi un iedarbīgi.
                                              
ATLAIDIET PAGĀTNI:

Garīgās attīstības sestais likums - spēja atlaist pagātni. Uztveriet pagātni kā sapni. Tā jūs varēsit atgriezties tagadējā norisē. Jūs sapratīsit, ka nav nepieciešama piepūle, lai dzīvotu patreizējā norisē. Brīdī, kad atlaižat pagātni, jūsu prāts pats no sevis atgriežas tagadnē.
Tagadnes norisē gars ir iekvēlots un pietiek ar dzirksteli, lai uzliesmotu gara lāpa. Bet kad jūs esat iestidzis pagātnē, jūsu lāpa apkvēp. Dzīvojiet tagadnes norisē un nopūtiet pagātnes kvēpus!

ATZĪŠANA:

Jums jāprot radīt saskanīgu vidi ap sevi. Jūs varat uzskatīt, ka jūs veido vide, bet patiesībā vidi veidojat jūs. Jums ir jāapzinās, ka tas, kas ir, tiešām arī ir. Esošā atzīšanai ir divas puses. Pirmā - patreizējās norises atzīšana par neizbēgamu. Ir noticis tā kā ir noticis. Ja vēlaties, lai viss būtu citādi, stāvoklis var mainīties tikai nākošajā brīdī. Tikai atzīstot to, kas ir, ienāk miers, un jūs patiešām varat kaut ko labot.
Otra puse - atzīstiet citus cilvēkus tādus, kādi tie ir. Lai kā tie uzvestos, apzinieties, ka tas ir labākais, ko tie spēj jums piedāvāt patlaban. Iztirzājiet. Meklējiet viņu rīcības iespējamos izskaidrojumus. Un vienlaicīgi uzņemieties atbildību par savu rīcību. Šādi atzīšana kļūst spraiga un jūsu vide - saskanīga.
                                              
NĀVES NEIZBĒGAMĪBAS APZIŅA:

Astotais garīgās attīstības likums - nāves neizbēgamības apzināšanās, apjēga, ka mēs katrs kaut kad mirsim. Tā kā mūsos ir apslēpts kaut kas, kas nemirst, mēs varam pilnībā neapzināties savas nāves notikumu. Nāves neizbēgamības apziņa var mūs atgriezt patreizējā norisē. Tā var mūs izcelt ārpus sīkmanīgu kārdinājumu ietekmes, kas varētu novērst mūs no patreizējās norises. Kad rodas apjēga, ka kaut kad mirsiet, nākotne vairs nav jūsu paslēptuve.
                                                     
DZĪVES PĀREJOŠĀ DABA:

Devītais attīstības likums - visa, kas ir patreiz, pārejošā daba, stāvokļu, nosacījumu, jūtu un apkārtējo cilvēku pārejošā daba. Apjēga, ka tas viss ir pārejošs, palielina jūsu garīgās iespējas. Jūs tad varat rīkoties ar lielāku sparu, degsmi un spēku. Mums šķiet, ka atzīstot visu par pārejošu, atdzisīs degsme, un mēs sevi novedīsim gurdumā. Tā tas nav. Pareiza esamības mainīgās dabas apjēga iekvēlina garu. Kad gars ir kvēls, jūs ceļaties. Jūsos ir degsme un rosība.
                                                

PAĻĀVĪBA:

Uzticieties Augstākajam un Bezgalīgajam Saprātam, kurš ir radījis visu esošo, sākot no visuma parādībām līdz gēnu, atomu un molekulu mijiedarbībai. Tikai elektronu izvietojums vien padara kaut ko par ziediņu, kaut ko par akmeni, kaut ko par zeltu, un kaut ko par ogli.
Jums visā būtu jāsaredz kopējais pamats, vispārējā saprāta izpausme, visuma veselums. Apzinieties, ka tas viss ir dzīvs. Mēs neuztveram visumu kā dzīvu. Visur redzam tikai vielu; mūsu acīs atspoguļojas tikai lietas. Mēs zinām, ka visumā ir neizskaidrojamais, tomēr bieži to aplūkojam kā kaut ko mirušu. Skaidrā apziņa, saprāta pamats, kura daļa esat jūs un katrs cilvēks, - tas ir dzīvs. Augstākā Saprāta, kas rada un uztur visu šajā pasaulē, izpratne, atzīšana un paļaušanās uz to - tāds ir desmitais garīgās attīstības likums.
                                                             
DZĪVES VESELUMS:

Kad cilvēka prāts ir stresā un spriegumā, tas vērtē, nosoda, tam patīk tas un nepatīk cits; tas saliek ierobežojumus. Un tādā veidā tas it kā izslēdz sevi no dzīves straumes. Šo izslēgšanos no straumes mēs saucam par savrupību, bet šī savrupība ir tikai iedomāta. Savrupība no esības nav iespējama. Ja no apļa ir atšķelts gabals, tas vairs nav aplis. Apzinieties sevi kā daļu no esības, kā Augstākā Saprāta, visuma, visu pamatojoša apvienojoša spēka izpausmes daļiņu. Šis ir vienpadsmitais attīstības likums.
                                               
JŪSU DABA IR MĪLESTĪBA UN MIERS:

Kad jūs apjēdzat visuma veselumu, jums vairs nav jānopūlas iemīlēt citus. Mīlestība ir jūsu daba. Mīlestība - tā esat jūs. Nav nekā, tikai mīlestība. Apjēdziet, ka mīlestība nav darāms darbs, nav jūsu pienākums. Apjēdziet, ka jūs pastāvat mīlestībā, un viss pārējais tāpat pastāv mīlestībā.
Ziniet, ka jūsu daba ir arī miers. Katrā brīdī katrā vietā jūs varat vienkārši atsēsties un atlaist visu, apjaušot, ka jūsos ir skaidrība, neierobežota un dziļa skaidra telpa. Jūs esat tieši šī iekšējā telpa. Kad jūs to izjūtat, tad esat saskarē ar savām garīgajām iespējām.
"Es nāku no miera. Es esmu miers. Es atgriezīšos mierā. Miers ir mana daba un mans mērķis. Es = miers, Es = izplatījums, Es = mīlestība". Šis iekšējais apgalvojums vai pieredze dara jūs meklējošu. Apjēga, ka jūsu daba ir mīlestība un miers - tas ir divpadsmitais attīstības likums.

LĪDZSVARS:

Trīspadsmitais garīgās attīstības likums - būt līdzsvarā starp rosību un atpūtu, starp ārpasaules baudīšanu un atgriešanos sevī Pašā, starp klusumu un runu. Ja jūs visu mūžu klusējat, neizrunājot ne vārdu, tas nepavisam nenodrošina garīgu dzīvi. Jums ir dāvāta runas spēja. Jums ir dāvāti talanti un spējas. Rīkojieties lietpratīgi ar visu, kas jums dāvāts, un izsveriet to ar apceri - meditāciju un savas apziņas pašizpēti.
                                                      
PAŠIZZIŅA:

Pašizziņa ir nākošais garīgās attīstības likums. Sākat ar sava auguma izjūtu izziņu, savas ādas zem apģērba, savu muskuļu un nervu zem savas ādas un tad arī kaulu izjūtas izziņu. Neesiet nevērīgi pret dzīvi kā dzīvnieki, kas tikai ēd, dzer un guļ. Pamaniet katru izjūtu. Šeit ļoti svarīgs ir uztveres asums. Apzinot savu augumu, jūs tuvojaties gara apzināšanai, kas atšķiras no ķermeņa.
                                                         
BRĪVUMS UN BRIEDUMS:

Asa uztvere nāk ar briedumu jeb brīvumu. Briedums un brīvums nāk kopā. Jūs nevarat būt nobriedis, neesot arī brīvs. Brīvumu nereti kļūdaini uztver kā prāta gaudenu, trulu stāvokli vai sliktu garastāvokli. Dažkārt brīvumam piešķir atsvešinātības un vienaldzības nokrāsu. Tā tas nav. Brīvuma stāvoklī jūs uzvedaties apzināti, jūs esat saziņā ar Sevi. Briedumā nav drudžainības. Briedumā ir tikai lieliska pašcieņa, brīvība, izpratne, noslēpums. Šis ir garīgās attīstības piecpadsmitais likums - brīvuma un dzīves brieduma priekšrocība.

 

SKAISTUMA IZJŪTA:

Sešpadsmitais garīgās attīstības likums - visuma skaistuma, skaistuma ikkatrā cilvēkā, sava iekšējā skaistuma izjūta; apjēga, ka skaistums ir gara būtība. Prāts tiecas uz skaisto, novērtē skaisto, tomēr ir atšķirība starp skaistuma izjūtu un vēlmi to iegūt. Tiecoties iegūt skaisto, mēs zaudējam savu brīvumu.
Jums jāapjēdz, ka tikai gars ir skaists. Lai kur jūs atklātu skaistumu, tam pamatā ir gars. Ja kāds ir skaists, tas ir tāpēc, ka viņā ir dvēsele. Līķi nav skaisti. Ar atklājumu, ka skaistums ir garīga nevis materiāla vērtība, jūs nonākat uz tāla garīgās attīstības ceļa.
                                                            
APBRĪNA UN GODINĀJUMS:

Skaistuma izjūta noved pie apbrīnas. Jūs apbrīnojat skaistumu, jūs to dievināt. Visu visuma lietu kā Radītāja atspulga apbrīna un dievinājums - vēl viens garīgās attīstības likums.
Godājiet visu pasaulē. Godinājums ir kaut kas vairāk kā jūtu atsaucība, tas ir noskaņojums. Šāds noskaņojums liecina par līdzsvarotu dzīves izpratni. Kad prātā ir gan cieņa, gan mīlestība, nāk godinājums. Kad ir godinājums, prāts visā pilnībā iekļaujas patreizējā norisē, un iestājas svētas šalkas. Jūs nespētu nemīlēt kaut ko, vienlaikus zinot, ka tas ir svēts, un jūs nespētu mīlēt, neturot to par svētu. Svētas šalkas ved uz apziņas modrības rašanos. Aiz tās nāk apjēga.
                                                       
DZĪVE IR MŪŽĪGA:

Šis - pēdējais garīgās attīstības likums ir apjēga par to, ka dzīve ir mūžīga. Tas ir pretrunā ar likumu par dzīves pārejošo raksturu, par to, ka viss pasaulē ir iznīcīgs. Bet nu mēs runājam par to, ka dzīve ir mūžīga, un nekas ar to nevar notikt. Patiesība vienmēr ir pretrunīga.

 

 

Šri Šri Ravi Šankars(http://www.artofliving.lv/page3.php)
Ivara Līdakas tulkojums no krievu valodas – http://www.artofliving.ru       

Pārpublicēts no:

http://www.orb.lv/blog/?category=0&item=34024

 

http://www.e-misterija.lv/modules.php?op=modload&name=News&file=article&sid=966