Kāda īsti ir Ziemassvētku eglītes un Salatēva
(Ziemassvētku vecīša) tēla simboliskā nozīme un no kurienes tā cēlusies?
Pastāstiet, lūdzu, ko Jums nozīmē Ziemassvētki, kā
Jūs tos izjūtat? Kā būtu jāsvin Ziemassvētki? Paldies.
Caur sidraba birzi gāju
ne zariņa nenolauzu.
Būt’ zariņu nolauzusi,
visa ietu sidrabota.
Viss nāk ar un caur Radītāju. Tas iet pie katra pēc
viņa spējām to saņemt un vajadzībām pēc tā. Tie, kuriem ir vajadzīgs ūdens, to
saņem, tāpat kā gaismu saņem tie, kuriem vajadzīga gaisma, bet tie, kuri grib
dzīvot ēnā, var to izmantot un būt ar to mierā. Tie, kuri grib dzīvot vienkāršu
dzīvi, to var darīt, tāpat kā tie, kuri grib tiekties pēc visa tā, kas visam
stāv pāri vai ir aiz horizonta.
Radītājs, pats būdams visā un būdams šis viss,
katru mīļu brīdi rūpējas par katru savu sīkāko daļu tāpat, kā aprūpē lielāko no
tām. Tas, būdams Gudrība, darbojas ar Gudrību, caur Gudrību un visā iemieso savu
Gudrību. Katra sīkākā būtnīte ir Tā Gudrības iemiesojums. Tas dalās savā Gudrībā
ar katru pēc viņa spējām šo Gudrību likt lietā.
Radītājs, pats būdams Tīra Mīlestība, to savieno ar
savu Gudrību visur, kur vien ir kāds viņa Gudrības iemiesojums. Katrā ir
Radītājs, Gudrība un Mīlestība tādā veidā, kādā tas viņam nāk par labu. Vieni to
jūt, citi redz, vēl citi to pieņem kā Gaisu, ko elpo, bet citi saprot, ka viņu
spējas piepildīties ar šo Gudrības un Mīlestības sintēzi bezrobežīgi
palielinātos, ja viņi spētu paši tiekties pēc šīs sintēzes un varētu kā Draugi
iegrimt sarunā ar Gudrības un Mīlestības Avotu, ja vien viņi varētu nesavtīgi to
dāvāt Avotam kādā Tam vajadzīgā un pareizā veidā tur un tādā mērā, kādu to vēlas
Avots.
Avota Draugi – Gudrības un Mīlestības sapratēji un
sargi, Tā valgmes uzturētā Dārza kopēji kopš seniem laikiem nes sev vien zināmas
zīmes un pieprot darbus, kurus to nepratēji dēvē par brīnumiem vai par
neauglīgām dīvainībām. Tomēr, laiku pa laikam, pasaule iegrozās tā, ka Gudrības
un Mīlestības sintēze – Filosofija ieņem tajā savu īsto vietu, un Viedie ir
stipri tajā tāpat, kā stiprie tad tur ir arī Viedi.
Katras tautas stiprums nāk no
tās Viedajiem. Kamēr tauta
turas pie saviem Viedajiem, tikmēr tā ir droša savā zemē un zeme tai bagātīgi
atlīdzina viņas darbu. Tā tauta, kura grib būt, būt stipra un būt vēl ilgu mūžu,
grūtību brīdī taujā pēc padoma pie saviem Viedajiem. Ja tā, kā bērns Māti
pazaudējis, ir apjukusi izbīlī un svešu ļaužu samulsināta, tad tā meklē pēc
saviem Viedajiem tāpat, kā bērns stiepj rokas pēc Tēva un Mātes
aizgādības.
Ja kāds ir sevi un savu vietu pazaudējis, tad viņš
lūkojas apkārt un meklē tur kaut ko pazīstamu, pēc kā aprisēm atkal var
apskaidroties prātā un sajūtās tiktāl, ka atskārš, kā ceļu vai pavadoni
pazaudējis un kur ar to atkal var rokās sadoties. Viņš lūko pēc kaimiņiem un pēc
tur atrodamā, domā par to, kas pats ir, jo Radītājs savā Gudrībā savieno
saskanīgo un tālu šķir atšķirīgo.
No kontinenta rietumiem, no Īriem, Skotiem,
Logriem(Kornvoliešiem), Velsiešiem, Gēliem, Valahiem un Galliem līdz tālākajām
Slāvu zemēm austrumos, no Ziemeļnorvēģijas klintīm līdz Melnajai jūrai Jāņu
naktī mums sveicienus sūta balti vīri un sievas,
vienus un tos pašus Dievus katrs savā valodā piesaucot, Uguni, Ūdeni un visu
dzīvo cienījot. Mums apkārt ir senās Koku Brālības – Druīdu kultūras un
reliģisko tradīciju piemiņas zīmes.
Tūkstošiem sīku pavedienu no mūsu tradīcijām,
rotām, pasakām un teikām stīdz pie viņiem un no turienes pie mums, mūs cieši
ieaustus turot savu senču sakņu audumā tāpat, kā koku saknes mežā ir savā starpā
saaudušās, saaugušas un savijušās. Mūsu reliģija ir Druīdu
Filosofijas radīta, uzturēta, barota un stiprināta. Mūsu senči bija
Druīdi, Druīdi bija starp viņiem, Ozolu birzīs sastopami un uzklausāmi. Tie paši
Druīdi citos tērpos un apstākļos neredzami šeit vienmēr ir bijuši, savas takas
mežos minuši un arī tagad Dārznieki ir tepat. Arī tagad Druīds Jums par to var
teikt, kas ir viņa radīts un pasaulē laists.
***
Tā Druīds saka:
- Man Ziemas Saulgrieži ir tas, kas tie ir
Radītājam, un es cenšos savās izjūtās uztvert to, kas šajā dienā piepilda
Radītāja esību šajā Viņa esības daļā uz Zemes, pie Baltijas jūras. Jautājums par
pareizu Saulgriežu svinēšanu izriet no jautājuma:
- Kā pareizi dzīvot?
Bez atbildes uz šo pamatjautājumu nav un nevar būt
atbildes uz Jūsu jautājumu par svinēšanu. Tradīcija bez sava satura ir tikai un
vienīgi atkārtota fiziska rosīšanās, stumdīšanās pa pasauli un emocionāla
saviļņošanās. Tradīcijai saturu piešķir tā Reliģija, no kuras
izriet šī Tradīcija.
Katram laikam ir sava Filosofija. Katras
Filosofijas praktiskais pielietojums ir tās veidotā Reliģija. Reliģijas ikdienas
prakse ir no tās izrietošā Tradīcija. Reliģija bez savas telpas, tautas un
prakses ir bezmiesīga, visādi staipāma, grozāma un skaidrojama ideoloģija.
Tradīcijai nav piepildījuma, virzības un pastāvības bez to piepildošās
Reliģijas. Bez reliģijas prakse – tradīcija izvirst par rituālu un sāk kalpot
katras Reliģijas pretmetam un visu Cilvēku ienaidniekam – maģijai, ar kuru,
piekopjot sātanisma filozofiju, savā ikdienas
praksē operē sātanisti.
Tātad – turpina Druīds:
- Kāda ir Jūsu Reliģija, tāda ir arī Jūsu
Saulgriežu tradīcija, bet – ja Jums nav Reliģijas, tad kam Jums vajadzīga un kā
var kalpot Tradīcija? Jūs dzīvojat tā, kā dzīvi virza Jūsu Reliģija tad, kad Jūs
to piekopjat ikdienā caur tās praksi – Tradīciju, vai maisoties pa pasauli kā
bezdievji bez savas dzimtenes, tautas un Reliģijas, un Tradīcijas zināšanas. Kā
Jūs ikdienā dzīvojat, tas Jūs arī esat, kādu praksi – Tradīciju piekopjat –
tādai Reliģijai piederat. Kam kalpojat, ko bīstaties un pēc kā tiecaties, ko
vārdos piesaucat, ko biežāk savās domās pieminat un ikdienas darbos godināt –
Tas ir Jūsu Dievs.
Ja Jums nav tradīcijas un nav nekā cita, ar ko
svētkus piepildīt, kā vien ar savām tā brīža sajūtām un vēlmes pēc svētkiem, tad
vai Jums nav vienalga, ko tādā brīdī darīt? Ja viss, kas tādā brīdī nāk, nāk
tikai un vienīgi no Jūsu prāta un vēlmēm pēc sajūtām, tad izdomājiet pati, ko,
kā un cik vēlaties darīt, cik varat un gribat atļauties. Tad
viss, ko Jūs darīsiet, atspoguļos Jūsu priekšstatus par Saulgriežiem, un tāpēc
būs Jums pareizs un derīgs – būs vēl viens viedoklis pie
neskaitāmajiem viedokļu variantiem par un ap šo tēmu.
Bet, bez Reliģijas, neviena visstingrākā un
precīzākā Tradīciju priekšrakstu ievērošana pati par sevi neko Jums nedos, būs
tikai mehāniska roku un kāju kustināšana, vārdu izrunāšana un smaidiņu
izdāļāšana, eņģelīšu pirkšana un papagailiska no kanceles skandētu frāžu
deldēšana.
Tikai Jūsu senču Reliģija var Jums pateikt kāds
sakars ir starp Lāčplēsi, bitēm, Avotu, Upes nesto Ozolu, Dravenieka līgaviņu,
viņas asarām, Ievainoto Karali, zobenu akmenī, aizmigušajiem varoņiem salā pie
Ābeles, Svētajām asinīm pildīto kausu, Jāni ozollapu vainagā un baltu Balodi ar
zelta zariņu knābī. Bez šīs reliģijas Jums nekad nebūs to Zināšanu, kuras ļautu
asociatīvi saistīties Jūras vidū uz akmeņa miltus maļošajai čūskai ar
nerimtīgajām sāls dzirnaviņām un katliņu, kurš labiem
cilvēkiem pagatavo visu, ko vien viņi var iedomāties, un to strautu,
kurā malku uz akmeņa skalda.
Bez šīs reliģijas Jums nevar būt to Zināšanu, kuras
dod zināt – kāds sakars ir starp pilno galdu Saulgriežos, klusējošo Dravenieka līgaviņu, Sidraba birzi, kurā kāda
netika sidrabota, un teicienu – “aizej tur – nezin kur, atnes to – nezin ko”.
Bez šīm zināšanām galds ir tikai neiztrūkstošas pieēšanās vieta, bet izteiciens
ir tik pat bezsakarīgs, un liekas, tikpat semantiski tukšs, kā piedziedājumi
“KaLaDū – KaLa Dū (SaNaDu)”, “Ram Tai Ri Di Ra La La”, vai mistiski
nesaprotamais “Līgo, Līgo”, par kuriem var spriedelēt pēc sirds patikas riņķī un
apkārt, krustām un šķērsām, bet tā arī palikt tikai daudzo viedokļu līmenī,
nekad neuzzinot to, ko nevar izdomāt, bet var
tikai un vienīgi Zināt tad, kad tas ir Zinošo
atklāts tam, kurš ir šīm zināšanām Derīgs.
Jums apkārt virmo Jūsu senču reliģija tūkstoš zīmēs
un tēlos, kurus Jūs neprotat un nejēdzat salikt kopā tāpēc, ka nesaprotat vienu
vienkāršu patiesību – tikai tas, kurš ir nolicis savu lepnību
malā – var kails un visu pieņemošs ieiet Dieva Dārzā, tur sastapt
Dārznieku, un, atbildot uz viņa trim jautājumiem, cerēt tikt
pielikts pie visnecilākā darba un tajā atrast savas pērles un sudraba
lāsteciņas, kurās klausoties reiz pienāk tā prāta apskaidrība, kura liek iet Sidraba birzī sidraboties. Bet Jūs jau gribat būt
“Kungi šai zemē” un labi dzīvot...
Sidrabošanās dod Zināt – kāpēc Jūsu un mūsu
dvēseles “pie Priedes lūgšanā augšup raujas, Bērzu birzī līksmojas, bet Egļu
pazarēs mirstot smok”. Tad Jūs nekad nesajauktu Egles bioloģiskas vitalitātes elpu ar patiesi Garīgo Priedes
strāvojumu, kurš vienīgais dod Cilvēka dvēselei dzīvinošo Radītāja sūtījumu.
Kaut arī egle sveķo, tomēr dzintaru tā nedod. Padomājiet par to un tas Jums
daudz ko atklās Mūsu Brāļu Koku un Māsu Puķu dzīvē.
***
Mūsu “bluķa (priežu zaru) vilkšanas” – vecā gada
savstarpējo parādu dzēšanas tradīcijas (kas nav līdz tam atdots – tas pāriet
Dieva ziņā – “Man pieder tā atlīdzināšana...”) aizguvums “kristīgajā baznīcā”
pārtapis par “krusta nešanu” pirms Kristus (Saules) nāves un tai sekojošās
augšāmcelšanās. Bez veco parādu atdošanas vai nolīdzināšanas(“izpirkšanas”) –
dzēšanas nav iespējama jaunā atnākšana.
Bez tā nevar būt ne jauna gada (turpinās vecais),
ne dzīves cikla, ne vecās dzīves uzlabojuma, un otrādi – katrs uzlabojums ir
parāda atlīdzinājums saviem Skolotājiem un Audzinātājiem – viņu cerību
piepildījums, ko ar savu “augšāmcelšanos” Saule (Kristus) apliecina gan saviem
priekštečiem un Radītājam, gan sekotājiem – Dzīvības saņēmējiem un
lietotājiem.
Parādu saistību veidošana ir savstarpēja likteņa
saistīšana – atbildības uzņemšanās aizdevējam un sevis nodošana aizdevēja rokās
parāda ņēmējam (mums nevienam nekas nepieder – mēs kaili
nākam šajā pasaulē, kā Dieva Dārza kopēji – strādnieki, kur saņemam visu darbam
vajadzīgo, saudzīgi to lietojam un nododam tālāk citiem. Mums nepieder ne Dārzs,
ne darba rīki, ne mūsu darba augļi šajā Dārzā, vien tas, ko varam no tā iznest savā Sirdī – tāpēc mēs nepieķeramies ne Dārzam, ne
darba rīkiem, ne darbam, ne arī tā augļiem, bet pēc labākās Sirdsapziņas daram
vien to, kas mums ir uzticēts. Tādā gadījumā katra lieka manta ir apgrūtinājums
un atbildības nasta par saņemto, ko sev neviens labprātīgi nenovēl, jo nekad
nezina, kāds ir viņa patieso iespēju mērs), kas ir pamatā arī līgavas
pūra saņemšanas vai atdošanas tradīcijai.
Vīrietis saista sevi ar Sievieti, pieņemot viņas
pūru, un ar to nozīmē viņu par savas dzīves galveno vērtību – vadītāju, kuras
atbildībā būdams, ir viņas gribas un uzdevumu izpildītājs. No tā cēlusies
“sliktā zīme” – no rīta pirmo satikt svešu sievieti, kas draud ar to, ka no
viņas pieņemtais uzliks vīrietim papildus saistības, bet no dotā atteikties viņš
nedrīkst, jo Vīrietim Sieviete ir Dieva pārstāvis zemes
virsū.(Baznīca, kā savas draudzes kalpone, protams, to ir apgriezusi
otrādi, izdabājot ļaužu zemiskajai attieksmei pret Sievieti visur, kur vien
ļauži ar savu maģiju un sātanismu izspiež Reliģiju).
Savukārt, pamošanās blakus Sievietei ir zīme par
šādu saistību neizbēgamību – no rīta pieņemtais dienas laikā ir jāatlīdzina.
Tas, ko pirmo ierauga vai izdzird – Sieviete, Saule vai darbība visai dienai
uzliek savu zīmi. “Izkāpt ar kreiso kāju” nozīmē iezīmēt slikto – “netīro” ceļu.
“Kreisā” kāja un roka (pēc čakru piramīdas) nozīmēja “netīro” – pasaulīgo un
materiālo – rūpju un vajadzību apmierināšanu – attālināšanos no Dieva, tāpat kā
svešas Sievietes sastapšana.
Sieva – Sieviete, kā harmoniskā – augstākas kārtas
būtne, ir Vīrieša un Dieva starpnieks, tāpēc Sievas klātbūtne ir Dieva un
Vīrieša saistības (pilnvērtības) apliecinājums, bet sveša Sieviete var atnest
jaunus papildu uzdevumus un rūpes vai ievirzīt visu dienu “kreisajā ceļā” –
zemāko čakru atkarībā. Tādēļ Cilvēki vēršas pie Priedes – Saules tiešā pārstāvja
– Dieva Garīgā (Vīrišķā) principa, bet ļaudis izmanto
starpnieku – Egli – materiālo (Sievišķo) principu, kā iespēju iegūt
to, ko nevar iegūt tiešā ceļā.
Parādu saistību dzēšana ir Brīvības atgūšana
augstāko – Dievišķo attiecību uzturēšanai ar Radītāju un tiem, no kuriem visu
saņem kā velti – par Brīvu un par Velti. Ar pūru Sieviete apliecina savas tiesības būt
Saimniecei (darba mīlestība un spējas vien jau ir Garīgās un psihiskās
pilnvērtības – Dievišķās klātbūtnes zīme), bet dāvinājums (Velte) ir
savstarpējas Brīvības un Cieņas zīme – “Tu esi brīvs, man no Tevis neko nevajag”
(pašiem visa kā ir gana).
Labas Cilvēciskās attiecības ir augstākās kārtas
vērtība un veselības ķīla, un to uzturēšanai kaimiņi ar prieku ziedoja savus
mantiskos parādus, nododot to atlīdzināšanu Radītāja ziņā – dot vai ņemt pēc
Viņa ieskatiem un Taisnības. Neaizmirsīsim, ka vēl ilgi pastāvēja “Dieva tiesa”,
kurā katra likteni lēma Augstākās providences pārraudzība pār tiesā
iesaistītajiem.
Savstarpēja Uzticība, Cieņa un Sadarbība ir
iespējama tikai Brīvu Cilvēku attiecībās, un to apliecina ar Dāvanu apmaiņu.
Dieva dāvana “zem eglītes” (priedes zarā) vai zeķē ir Radītāja apliecinājums
saņēmējam par to, ka šis Cilvēks neko nav Radītājam parādā – ir bijis krietns gada mācības apguvējs. Tādēļ vēl šodien
bērni Salatētim skaita dzejolīšus, dejo un dzied – ja to prot darīt. Viņi
parāda, ko ir iemācījušies. Katrs gaida vērtējumu –
atzīmi, kura viņam parāda gada garīgās dzīves augšupeju un kalpo par
uzskatāmu pierādījumu pilnvērtības pieauguma
dinamikai.
Tas, ka Jūs pieaugot vairs “neticat” Salatēva
eksistencei, izriet no Jūsu bezdievības, ir Jūsu atkrišanas un tumsonības zīme.
Tās ir Reliģijas un Zināšanu trūkuma sekas. Salatēvs ir viena no četrām Radītāja
– Saules sejām, ar kuru Tas nāk savus bērnus un pasauli apraudzīt. Mēs to zinam, tādēļ mums Salatēvs ir Radītāja klātbūtne.
Neticēt Salatēva eksistencei, nozīmē noliegt Radītāja eksistenci un tā jau ir
elementāras loģikas trūkuma zīme.
Mēness ir neiztrūkstošs Saules pavadonis un
vīrišķīgās auglības nesējs, kuru mums, Druīdiem, pārstāv Briedis. Ziemā, kad
nakts ir gara – Saules gaismas atstarotājs –nesējs (vedējs – piegādātājs) ir
Mēness, un tāpēc Salatēvs ierodas Brieža vilktās kamanās. Kamanas, tāpat kā
divriči, ir Dievišķās darbības atribūts, un tajās iejūgtie un to skaits pārstāv
attiecīgo enerģiju un tās darbības aspektus.
Druīdiem “pa mežu pastaigājas Briedis, kuram starp
ragiem mirdz Saule” (islāma simbolā attiecīgi ir mēness sirpis ar astoņstūra
zvaigzni tajā). Baznīca uztaisīja no tā stāstiņu par svēto Hubertu, kura dēļ
Druīdu Saules vietā tagad tur esot krusts, bet barons Minhauzens (rožkrustieši)
izsmēja baznīciešus stāstiņā par “ziedošo ķiršu kociņu”.
Atgriežoties pie parādu dzēšanas, jāpiemin arī
“gada beigu cīņa” ezera, upes vai jūras krastā – pāru un kolektīva dūru cīņa par
zīmi savstarpēja aizvainojuma dzēšanai un izlīgumam, lai varētu atbrīvoties no
nevajadzīgu attiecību nastas.
Tagad baznīcieši to ir aizstājuši ar kladzināšanu
par lielo ziemassvētku piedošanu. Jāsaprot, ka “kristīgā” baznīca nav neko no
Radītāja saņēmusi, neko nav radījusi un nekādu attīstības soli nav spērusi. Tā
vienkārši ir izmantojusi politisko konjunktūru Romas impērijas sabrukuma un
savas tapšanas (pašuztaisīšanās) laikā piesavinājusies to, kas bija brīvi
pieejams – Mūžvecus Filosofiskos sacerējumus un doktrīnas, ko, pieskaņojoties
tās neizglītoto iedzīvotāju prasībām, pielāgoja – izplūkāja, apgraizīja un
pārrakstīja pēc savas saprašanas un vajadzības.
Visi Kristus izteicieni, līdzības un “dzīves
gaitas” ir aprakstīti neskaitāmos senos pirmskristus Filosofu darbos, kā šo
doktrīnu elementi. “Kalna sprediķis” ir apgraizīta un
saīsināta Sibillas Grāmatas nodaļas versija. Viņu “svētā Lūcija” ir
kosmogoniska principa “Materia Lucida” krustojums ar 300 gadu agrāk par
“Kristus” dzimšanu dzīvojušas Haldejietes filosofes dzīves un darba
pārfrāzējumu. 100 gadu “pirms Kristus dzimšanas” Jūdu inteliģences vidū
“Kristus” idejas sludināja Tiānas Apolonijs, bet nekādus panākumus tur
neguva.
Ciklu noslēgumā katras tautas “eliti”, tieši tāpat
kā tas ir Latvijā šodien, aizņem Garīgi un dvēseliski impotenti radījumi, kuri
pašapmierinās ar savu dvēseles brūču laizīšanu, no kungu galda krītošo kauliņu
dalīšanas jezgu un savu bohēmisko paģiru murgu augļu izrādīšanas savstarpēju
apspriešanu, vai spriedelēšanu par sev pilnīgi nesaprotamām un svešām lietām
sliktā (kroplā) latviešu valodā.
Kā jau krietnai austrumu
reliģiju atdarinātājai, baznīcai viņas sākotnējais dogmāts bija
daudzdievīgs, bet nespēdama tikt ar to galā, tā daļu no Dieviem un to atribūtiem
pārvērta par svētajiem, daļu par eņģeļiem, citus eņģeļus, to hierarhijas un
atribūtus pabāza zem viena vārda “Kungs”, līdz beidzot “aizņēmās” no mūsu
brāļiem Mitraistiem viņu centrālo Dievu – Sauli – Mitru, un paziņoja, ka, lūk,
tas gan esot tāds varoņdarbs, ar kuru tā esot spērusi milzu soli pasaules
kultūras un reliģiju attīstībā. Nekas tāds nekad agrāk neesot bijis. Ir gan
bijis, un kā vēl! Vēsturē ir ne mazums pseidoreliģiju, kuru
izmantotāji tās ir sameistarojuši no zagto Dievu kauliem.
Visur, kur ļaužu interesēm izdabājot, uz viņu
pleciem tika ienesta šī sērga, baznīcieši, iznīcinot to saturu, pārņēma vietējo
reliģisko formu ārējo veidolu, bet garīgo aristokrātiju, Filosofiju un
priesterus – garīgo inteliģenci pakļāva atklātai vajāšanai un fiziskai
iznīcināšanai, ko veica ar ļaužu – maģijas rituālu piekopēju rokām. Baznīca
vienmēr ir bijusi maģisko rituālu izmantotāja kā pati savos “dievkalpojumos”, tā
politikā, un sadarbībā ar maģijas piekopējiem, kuri vienmēr ir sastādījuši tās
galveno apmeklētāju un ārējās darbības (svētku) kuplinātāju pulku (mūsdienu
“folkloristi” vienotā baznīcas svētku svinēšanā un folkloras izpratnes
piezemēšanā).
Bet atgriezīsimies pie “vīru cīņām”. Šādās cīņās
nav un nevar būt uzvarētāju – tās kalpo par līdzvērtības un pilnvērtības
apliecinājumu sev un viens otram. Mūsu laikos cīņā viens pret otru stājās tikai
ar cienījamu un līdzvērtīgu pretinieku. Uzbrukšana vājam vai sitiens mugurā bija
sevis pazemošana.
Ūdens tuvums simbolizē “lielo pārcelšanos” – nāves
robežu, aiz kuras sākas jauna dzīve.
Mūsu senči piekopa ugunskapus – mirušo sadedzināšanu, bet mēs, Dārznieki, un
Aristokrātija to vienmēr veicām ar sārta iekārtošanu laivā vai uz plosta atklātā
ūdenī. Tāpēc nekādu liecību par viņu apģērbiem, amata rīkiem un citas detaļas
tagad atrast nevar. Nav vairs ko un kur izrakt. Uguns visu labi nokopj. Ko
nevarēja paņemt uguns – to izlaupīja, izvazāja un izkropļoja ļaudis un viņu
sabiedrotā – baznīca.
Nevar iesākt jauno, neaizejot no vecā. “Mirsti šeit
– jauns dzimsti tur”. Tādēļ katra Iesvētīšana notika
izmantojot šo – miršanas un atdzimšanas
simbolu (Lācara piecelšana no miroņiem, ko esot veicis Kristus).
Saule, mirstot Miķeļos (rudens ekvinokcijā), gatavo savu “augšāmcelšanos”
lieldienās.
Jaunais dzimst tad, kad vecais ir visspēcīgākais –
tad, kad ir visdziļākā tumsa un tās pārsvars ir vislielākais, dzimst Gaisma un
atjauno savu ceļu jaunā lokā. Tumsa ir tikai Gaismas trūkums un atgādinājums
Gaismas vērtībai. Tā ir katra iespēja atiet no dienas aktīvajiem darbiem,
ielūkoties sevī, redzēt un rādīt savu patieso seju un atdot tur atrastos
parādus.
Miesas cīņām sekoja dvēseles un prāta “derināšanās”
kopības uzturēšanai (tāpat kā pirms kāzām – iedibināšanai) – dziesmas
(“sadziedāšanās”) un dejas (“sadancošana”) vai “sadiešana” – kopīgas rotaļas un
mīklu minēšana, pēc kā attīrīti (attīrījušies) uzklausīja Viedos – viņu teikas
(dziedājumus, līdzībās tērptas reliģiskās dzīves un tautas vēstures mācības),
pieņēma viņu nodoto Radītāja Gudrību – Vērtību orientierus un Ideālu
atgādinājumus.
Viedie nepiedalās cīņās un sacensībās. Viņi pārstāv
pasaules Dievišķo daļu – Harmoniju un Vienotību. Viņi spriež tiesu un atdod
Veselību. Viņi atnāk un tiem, kuri ir atdevuši – nolīdzinājuši savstarpējos
parādus, sniedz to daļu Gudrības, kurai tās saņēmēji ir gatavi. Tā ir viņu Velte
Dzirdīgajiem, Redzīgajiem un Saprotošajiem.
Lieki atgādināt, ka darbībās, tērpos, dziesmās un
dejās katrs cenšas parādīt labākos sasniegumus – katrs savus augstākos Ideālus
un tieksmes, pēc kurām Viedie spriež par tautai sniedzamo nākošā gada mācību
saturu.
Vēlāk izvirtušā veidā tas tiek piekopts kā
zīlēšana, pareģojumi un ļaužu maģiskajos rituālos
kā “auglības” vai “kailuma rituāli” tiem, kurus Dievs ir “atstājis” – izspļāvis
savā vaļā iznīkšanai, un tādēļ viņiem pašiem par savu auglību
un sevi ir jārūpējas, cenšoties sev kaut ko ar šo rituālu palīdzību pagrābt no
neatturamā un varenā dabas enerģiju cikliskā ritējuma, kad viņi to dara palīgos
piesakoties. Muša taisās vērsim palīgos viņa ragus nest!
***
Folklora ir Kultūras vai
subkultūras mutvārdu saite.
Nav tādas vienas vispārējas visaptverošas folkloras. Tāda eksistē tikai
vēsturiskos un Garīgos procesus nepārzinošu “kabinetu folkloristu” galvās,
rakstos un “pētījumos”. Tauta ir kā daudzslāņains un brīžiem daudzvirzienu
interešu pildīts ezers ar saviem līčiem, plašumiem un dziļumu
maiņām.
Katrs slānis un virziens atbilstoši savām interesēm
un spējām, pasaules izpratnei un vajadzībām – atšķirīgajam dzīves ritumam
veidoja, uzturēja un attīstīja savu folkloru. Tieši tam jau folklora kalpo –
uzturēt savu īpatnību aizsardzību – savu savrupību. Folklora nav muzeja krātuve
– folklora ir ik dienas, ik brīža darba rīks, kurš vienmēr ir pa rokai, kad
vajadzīgs mērs, proporcija un skaits.
Ar laiku nekopti – Dieva pamesti ezeri aizaug,
pielūžņojas, pārpurvojas un izzūd. Mainās zivis, putni un citas dzīvās radības.
Vieni aiziet, citi atnāk, un tur, kur bija ezera līcis, tagad ir pļava vai mežs,
bet zivju dzelmju vietās vēl ir pa kādam akacim. Tas, kas bija svarīgs un
nozīmīgs ezera apdzīvotājiem, nav vajadzīgs pļavu un koku būtnēm mežā. Vieta zem
Saules tā pati, bet jau pavisam cita dzīvība, notikumi, vajadzības un mērķi,
citas iespējas – citi iedzīvotāji.
Jaunajiem iedzīvotājiem neko neizsaka laika gaitā
sagrozītās ezera apdzīvotāju folkloras paliekas. Tās ir interesantas un
eksotiskas – par tām var domāt, runāt, skaitīt un grupēt to
elementus, var izspēlēt atsevišķu folkloras slāņu saglabātas dzīves
ainiņas, bet īsta un dzīva – ar jēgu piepildīta šī folklora vienmēr būs tikai
ezera iemītniekiem. Pļavu pelēm un vabolēm zivju un putnu folklora ir tikai
interesanti pārdzīvojumi un izklaide, kā čigānu ansamblis kupču ballē – asa
piedeva, par kuru var samaksāt un atkal aizmirst līdz nākamai reizei.
Zivju un Putnu reliģija nav peļu, tārpu un vaboļu
maģija. Folkloras saturu piepilda Reliģija. Bez
savas reliģijas tāda folklora ir tikai sausas sīpolu mizas un tukšas raibu
lieldienu olu čaumalas.
Ūdens ar eļļu
nesajaucas. Ir tautas –
Cilvēku folklora, tāpat kā ir ļaužu folklora. Katra atspoguļo savu radītāju
dzīves izpratni, vajadzības, zināšanas un mērķus. Vārdi var būt vieni un tie
paši, bet konteksts tiem piešķirs citu nozīmi. Pētniekiem jāprot redzēt, nošķirt
un nesajaukt dažādo šīs zemes apdzīvotāju folkloru slāņus. Kas der vienam, nav
attiecināms uz citu. Katra slāņa folklorā ir cita tradīcija.
Lielākā un nesamierināmā robežšķirtne ir starp
Tautu (Cilvēkiem) un to antagonistiem – ļaudīm(izstumtajiem). Tāpēc ir Cilvēku folkloras tradīcijas un ir no tās atšķirīgie
ļaužu folklorā saglabātie rituāli.
Zemei ir sava dzīvības elpa, savs pulss, savas
auglības augšupejas, darba un miera vietas, no kurām ir aizgājusi dzīvība, dodot
atpūtu pirms jauna dzīvības pulsa viļņa. Katras tautas dzīves telpā ir tādas –
Svētās, apdzīvojamās vai dzīvei nederīgās teritorijas. Katrā notiek savi procesi
– katra prasa citu attieksmi un kārtību tajā.
Katrā tautā bija tās aristokrātija, inteliģence un
roku darba meistari. Katrā bija Garīgā un laicīgā darba darītāji. Katrā – gan
Garīgajā, gan laicīgajā pusē bija savi kareivji un miermīlīgie zemkopji. Visur
bija Atklājēji, apguvēji un tālāk pasniedzēji, tāpat kā darba prasmes, zināšanu
un noslēpumu sargātāji. Savi sliņķi un likuma pārkāpēji.
Likuma pārkāpēji kļuva par izstumtajiem – ļaudīm,
un tika izraidīti uz Cilvēku dzīvei nederīgām vietām – viņi
zaudēja Radītāja noliktā Dzīvības likuma aizsardzību. Ar savu
pārkāpumu viņi paši sevi izslēdza no Dzīvību sargājošā Likumu loka. Ļaudis ir
bezdievji – atkritēji un Radītāja noliktās kārtības noliedzēji – grāvēji.
Reizēm, parādoties masveidīgai pagrimuma sērgai, veselas ciltis un tautas tika
izstumtas, tā kā tas savulaik notika ar Jūdiem un čigāniem, kurus par noziedzīgu
dzīvi padzina no tagadējās Indijas teritorijas.
Visi ļaudis ar laiku čiganizējas vai savā rīcībā,
interesēs un metodēs tuvinās Jūdiem. Ļaudis, tāpat kā čigāni un Jūdi, reliģiju
ir aizstājuši ar maģijas praksi, kaut gan paši to aizvien vēl turpina dēvēt par
Dieva vārda daudzināšanu, Gribas izpildīšanu un ticību.
Viņi ir ticīgie, bet reliģiozie
ir Zinošie. Viņi tiecas uz
noteikta mērķa sasniegšanu, bet Reliģija paver Tīras Dzīves
Telpu. Reliģijā nav mērķa, tā pati kalpo par Dzīvi, Dzīvību un ir
Gaita - Ceļš savā dabiskajā gaitā. Ceļu iet tāpēc, ka tāds ir Ceļa Kārtības
Likums. Ceļam nav un nevar būt mērķa – tas nekur neved, ir visur un nonāk tur,
kur kāds iet.
Mērķis ir Cilvēkam – tam, kurš iet. Cilvēks var
izraudzīties savu mērķi, vai, izpildot Augstāko Gribu, iet Tās Mērķu izpildei. Pa Ceļu
var iet uz un var būt
gaitā – Ceļā. Visi, kuri “iet uz”, ir
ļaužu maģijas varā. Visi, kuri “ir Gaitā”, zina, kas ir Reliģija. Reliģija dod Gaitu, maģija dod mērķa sasniegumu.
Robeža starp Reliģiju un maģiju ir mērķu
sasniegšanas un Ceļa saturā – tajā, kas uzstāda mērķi un iezīmē ceļu – Cilvēks
vai Dievs. Tas, kurš rīkojas tāpēc, lai ar savu rīcību sasniegtu kādu paša
uzstādītu mērķi, ir Māgs. Tas, kurš rīkojas, izpildot Radītāja viņam uzticēto
Gribu – iet Tā Ceļu, ir Reliģijas Dzīves telpā un Cilvēku lokā.
Maģija attīsta augstprātību, Reliģija dod
sadarbību. Sadarbība ir tur, kur katrs zin savu
vietu. Maģija apmiglo Cilvēku tiktāl, ka viņš sāk domāt sevi par
pasaules nabu un Sauli ar dakšām Debesīs ceļošu. Viņam liekas, ka viņš ir tas,
kurš dod Zemei auglību un nosaka tās kārtību.
Viņam ļoti gribas darboties pašam uz savu roku.
Viņam liekas, ka robežas ir tāpēc, lai tās pārietu, bet kārtība tāpēc, lai to
mainītu. Tad viņam sāk likties, ka bez viņa darbības šī kārtība sabruks un
robežas mainīsies, vai tas, ka viņš labāk par Dievu izdarīs to, ko Dievs
viņaprāt pārāk lēni vai netaisni dara. Tad tāds sevi iedomājas par Dieva soģi
vai par viņa ieceltu vietnieku Zemes virsū. Tad tāds Dieva vaigu sāk šķobīt pēc
savas saprašanas un Dieva darba rīkus pēc sava pleca pārtaisīt. Tad tāds sevi
sāk iedomāties par izredzēto – Dievam līdzīgu būtni, kaut gan tādā ceļā ir
nonācis Viņa izspļauto atkritumu kaudzē.
***
Katra skaņa tiecas uz
Klusumu. Katra forma tiecas
sadalīties savos pirmelementos un atbrīvot tur iemiesoto Ideju. Pirmelementi
tiecas uz savām telpām, bet Idejas – apvienoties ar savu Radītāju. Viss tiecas
veidot veselumus un Vienību.
Tas, kas rodas, nāk pasaulē savā rupjākajā formā,
un šī forma iziet savu attīstību un pilnveidošanos izsmalcinātībā tāpat, kā
Ideja izsmalcinās Evolūcijā. Izsmalcinātība dod ciešāku un daudzveidīgāku
saskari, saplūsmi, vienotību un atgriešanos Radītājā – TĀ MONĀDĒ.
Sadarbība, Saskaņa, Vienotība un
Evolūcija ir nesaraujami saistītas ar Izsmalcinātību, kas ir tās visas vienojošā un centrālā daļa. Tur,
kur ir Izsmalcinātība –tur ir Evolūcija, un otrādi – kur ir Evolūcija, tur ir
vērojama Izsmalcinātība.
Visur, kur darbojas Involucionārie spēki, ir
vērojami rupjo formu skaļie, nelīdzsvarotie, agresīvie spēki un egoistisko
enerģiju ekspansīvā darbība – kuplas miesas, raibas krāsas, rupji, vienkārši
izteiksmes līdzekļi, plaši žesti un skaļas balsis.
Katras tautas Evolucionāro attīstību vispirms
iezīmē tās Garīgā izaugsme Uztverto un Īstenoto Ideju bagātībā – Ideālu augstumā
un tīrībā, kā arī Identitāšu skaidrībā. Tas dod dvēseles dzīves pilnību,
dzīvesprieku, prāta stingrību, asumu un skaidrību. Cilvēks saskata parādību
daudzveidību, to savstarpējās sakarības un cēloņus. Cilvēks visam dod vārdu un
ietērpj savas domas valodā.
Cilvēka un Dievišķās valodas dabas saskaņa pievērš
viņa uzmanību tur atrodamajai Gudrībai un liek meklēt šīs Gudrības Skolotājus.
Tā Cilvēks iegūst Filosofiju. Šī Filosofija nekad netiek pierakstīta – tā ir
Filosofu folklora, kura mutvārdos tiek nodota pārbaudes izturējušiem un
klusēšanas zvērestu devušiem.
Katras tautas Filosofija aug līdz ar tās labāko –
spējīgāko Cilvēku dvēseles tīrību un prāta skaidrību vai mirst reizē ar tās
pagrimšanu, neatstājot sevi necienīgo rokās. Ārpus Filosofu loka izkļūst tikai
un vienīgi Filosofijas secinājumi un pamācības dzīves uzdevumu risināšanai.
Lielākoties tie nav domāti vidusmēra Cilvēku domāšanai, tāpēc bieži tiek lietoti
pašiem saprotami simboli vai ietērpti izteicienos bez
atslēgas vārdiem, kuri atklāj to īsto jēgu un pielietojumu. Bez šiem
atslēgas vārdiem un Filosofisko doktrīnu Zināšanas no pasaulē cirkulējošo
Filosofisko domu elementiem Filosofiju atpakaļ “salīmēt” nevar.
Bieži vien tieši maskētā veidā izteiktās visi
uzskata par sadzīviskām, bet patiesi sadzīviskajām domām piedēvē kādu dziļu
saturu. To, ko Iesvētītais atstājis citam Iesvētītajam,
neiesvētītais atrast nevar. Doktrīnas zināšana ļauj redzēt tās
pielietojuma sekas, bet nezinātājam sekas nedod zināt to rašanās cēloni.
Problēma nav tikai atšķirīgajā Zināšanu apjomā, bet vairāk nesamērojamajā
sapratnes līmenī un asociatīvajā komplicētībā – apziņas stāvoklī, kādu dod
Dievišķā sūtņa – Ģēnija klātbūtne.
Filosofija ir iekšējs process un tai nav formālu
tradīciju, bet tā var izveidot tautas raksturam atbilstošu Reliģiju, kuras
mācības īstenošanas prakse kļūst par tautas dzīves tradīciju.
Es saprotu, ka Jūsu šodienas izpratne par Reliģiju
un reliģisko dzīvi – tās tradīcijām – balstās tajā pieredzē, kādu Jums par to,
uzdodot savu surogātu par īstu reliģiju, ir sniedzis “svētdienas klubiņš” –
“kristīgā” baznīca, tāpēc Jums ir grūti sajust, kāda ir īsta reliģija un tās
vadītas tautas dzīve. Baznīcas darbība no īstas Reliģijas atšķiras tāpat, kā
puišeļa dūkšana smilšu kastē, stumdot savu auto, no īsta šofera darba.
Rotaļlietas var būt pat ļoti dārgas, spēļu laukumi
lieli, pamatīgi un vareni iekārtoti, labi apmeklēti un stingri uzraudzīti, tomēr
rotaļa nekad nedod darba rezultātu, kaut arī tajā tiek izmantoti darba elementi
vai īsti darbarīki. Rotaļa ir un paliek darbības imitācija, kura īsta ir tikai
tajā iesaistītajiem rotaļu biedriem.
Īsta reliģija ir katras tautas vienīgais dzīves
pamats un saturs. Katra darbība tajā izriet no Reliģijas, notiek caur to, tās
dēļ un ar to. Viss, ko dara šī tauta, ir šīs Reliģijas
prakse, un tai nav nekā ārpus tās. Neviena cita darbība nevar tajā
ienākt un būt, tāpēc, ka šīs tautas Reliģija viņai ir tas, kas ir, kas dod un
piepilda visu. Bez šīs Reliģijas tai nekā nav un to, ko šī Reliģija nepiepilda,
tādai tautai nevajag.
Tur Cilvēki un viņu ikdiena ir kā kokiem mežā,
kuriem Reliģija ir augsne, no kuras tie izaug un elpo Reliģijas doto gaisu un ir
tās centrālās Idejas – Ideāla – Saules apmirdzēti. Reliģija baro, notur
vertikāli, ļauj putniem lidot, dziedāt un vīt ligzdas šo koku zaros. Reliģija
ļauj kalpot un būt derīgiem – dod katra koka vērtību un katram vajadzīgo Saules
Gaismu.
Savā Reliģijā tauta
nostiprinās, atplaukst un
izsmalcinās – Cilvēciskojas. Muguras iztaisnojas, galvas paceļas, skatieni
atraujas no zemes un pasaule vairs netiek uzlūkota caur pieri. Acis pievēršas
apkārtnei un Debesīm. Tautieši viens otru uzlūko tieši, brīvi, labvēlīgi un ar
cieņu. Smaids rotājas viņu sejās. Acīs parādās Saprāts, Jūtas un pieredzes
vadīta drosme.
Kustības kļūst plastiskas un precīzas, gaita viegla
un mērķtiecīga – jaunībā lidojošā dejas solī, bet vecumā cieņas un Goda
pilna.
Tādas tautas Evolūcija ir dzirdama valodā un balss
skaņās. Evolūcijas rītausmā tā ir piesmakusi, pilna rīkles skaņām, šņāceņiem un
līdzskaņiem – aprauti rejoša, nāk no dziļuma ar ņurdoņu un grūdieniem. Ir
neskanīga un neskaidra.
Vēlāk tajā parādās vairāk patskaņu un modulāciju.
Tā kļūst skaļāka un skaidrāka. Bet tikai tad, kad tā sāk izsmalcināties, mēs
varam runāt par īstu Cilvēka klātbūtni šajā ķermenī. Tad balsis kļūst dzidras,
dziedošas un siltas. Attīstīta Cilvēka balss ir
spēcīga tad, kad vajag, un klusināta, maiga un saudzīga
ikdienā. Katras tautas un Cilvēka attīstības pakāpi norāda balss
maigums un modulāciju līdzsvarotība. Augsti attīstītas tautas
dziesmas ir līganas, vijīgas un klusināti maigas – bezmiesīgi
“caurspīdīgas”. Viņa lieto klusinātus stīgu un koka pūšamos instrumentus.
Bungas, grabekļi, tarkšķi un metāla rīki tai ir sveši un nepieņemami.
Klusās dziesmas dziedot, augsti attīstītas tautas
dziesminieki audzina – izsmalcina savus klausītājus. Viņi liek tiem
ieklausīties, koncentrēties, censties smalkāk un labāk saklausīt, saprast mūziku
un dziedāto vārdu nesto jēgu. Viņi tad runā uz labāko un augstāko Cilvēkā.
Sirds atveras Klusumā, bet tūlīt aizveras, ja
tuvumā jūt dzīvnieku modinošo troksni un bravūru. Sirds
tiecas pēc sarunas. Sirdi nomāc rupja vara, dzelzs skaņas, graboņa,
rupji vārdi, skatieni, ainas un domas.
Druīdu kultūras un tajā augušo tautu dzīves,
pasaules uztveres un apģērba pamatkrāsas bija Baltā, Zaļā un Zilā. Dievišķi
Svinīgais, Dzīvais un Modrais. Šo krāsu salikums svītrās Druīdu mācekļiem ir
licis pamatu brunču svītrojumam un rūtojumam novadu tautas tērpos. Savu vietu
tur ieņēma Siltums, Prieks un Enerģija, kas kopā raksturo Mīlestību – Dzeltenās,
Zelta un Sarkanās krāsas elementi. Zeltu un varu Druīdi nekad (izņemot
atsevišķus iesvētītus darba rīkus) te neapspriežamu iemeslu dēļ nelietoja. To
aizstāja bronza, bet rotas lietās plaši tika izmantots sudrabs.
***
Tagad, lai celtu savu autoritāti, “svētdienas
klubiņš” izplata dažādus izdomājumus, viltojumus un melus par Druīdu kultūru un
reliģiju. Baznīca, sakuplojusi uz Romas impērijas pilsētu neizglītoto padibeņu
rēķina, dabiski aktīvi vērsās pret lauku(pagus) iedzīvotājiem, kuri pilnīgi
pamatoti netaisījās no saviem senču Dieviem atteikties un necieta pilsētnieku
izlaidīgo, dīkdienīgo un baudkāro dzīves veidu. “Svētdienas klubiņš” tos saukāja
par pagāniem un vēlāk šo apzīmējumu pārnesa uz visiem, kuri dzīvoja paši savu
Kultūras dzīvi.
Viens no baznīcas izdomājumiem, kuru vēl šodien
kultivē atsevišķi “klubiņa” apmeklētāji, ir par to, ka neizglītotie un
tumsonīgie bīskapi esot ienesuši Kultūru pagānu zemēs laikā, kad viņi te
skraidījuši ādās ar koka rungām rokās un ēduši no rupjiem māla traukiem. Tad ir
jāsaka tā – bija, kas ēda no māla, bet bija, kas ēda no sudraba traukiem. Bija
tie, kas staigāja ādās, rupjās vai zagtās drānās un rotās, bet bija arī tie, kas
staigāja smalkās, tīrās un paši savās. Bija tie, kas dzīvoja purvos un gravās,
bet bija arī tie, kas druvas kopa, skaistas mājas un pilsētas cēla, tām akmens
pamatus liekot. Bet bija, kas to visu nīda un centās dubļos iemīt, un bija
Tauta, kas lepni nesa savu reliģisko dzīvi, tradīcijas un folkloru.
Druīdiem bija divu tipu rakstība – rūnu un koku
lapu simboliskā (vietām mezglu raksts, kuru tomēr vairāk piekopa līvi un citi
somugri), un parastais rūnu raksts, ko lietoja tauta ikdienas vajadzībām. Skola
un izglītība bija tautas ikdienas dzīves norma. Tieši ar baznīcas ienākšanu un
ļaužu slinkuma izplatību izzuda Skola, rakstība, zināšanas un smalkās amata
prasmes. Viduslaiku tumsa ir likumsakarīgs iznākums – ļaužu masveidīgās
savairošanās un dzīvesveida izplatības rezultāts.
Ļaudis – izstumtie atkritēji, tie, kuri negribēja
ievērot likumus un nespēja dzīvot tīrajā Reliģiskās tradīcijas gaisotnē,
mitinājās dzīvei nederīgās teritorijās un pārtika no laupīšanas, prostitūcijas
un netīriem, rupjiem darbiem, medībām un zvejas. Nodevīgā rakstura un netīrā
dzīvesveida dēļ viņus neielaida zemnieku sētās, pilsētās un nedeva tiem
darbu.
Netīru roku pieskāriens apgāna katru priekšmetu,
netīra balss apgāna katru izdvesto skaņu tāpat, kā netīrs skatiens apgāna veselo
un nes tam slimību. Bērnus, lopus, jaunas un grūtas sievietes slēpa no viņu
acīm. Ļaudis piekopa maģiju un uzturēja paši savu – ar to
saistīto folkloru.
Te iezīmējas galvenā dažādo folkloru atšķirība,
pat, ja tās vēl saglabā atsevišķas kopīgas saknes un elementus.
Reliģiskā tradīcija Cilvēku virza uz Radītāja dotās
Dabiskās Kārtības izpratni, tāpēc tajā galvenā ir Ideja, kura tiek izteikta caur
abstrakto formu. Pat augu un dzīvnieku veidolos svarīgs ir tikai un vienīgi
elementu skaits un to ģeometriskā forma.
Maģija savus ļaudis ved uz pasaules sniegto iespēju
apgūšanu, tāpēc tās rituālos viss tiek izteikts caur dabā noskatītām formām,
ritmiem un skaņām. Reliģiskajā tradīcijā valda Estētika, Miers un klusums, bet
maģijas rituāli(izņemot slēptos) nāk ar rupjību apģērbā, izdarībās un darītājos.
Tas uzbudina un padara rupjākus kā dalībniekus, tā vērotājus.
Cilvēku folklora ir saistīta ar Reliģisko tradīciju
un tiecas uz Ētisku, Estētisku un Idejisku izsmalcinātību. Reliģija dod Dievišķu
harmoniju un smalku enerģiju Ceļu. Ļaužu folklora uztur maģisko rituālu varu un
tiecas uz čigānisku ārišķību, uzbāzību, rupjību un apskurbušu ālēšanos. Tajā
izmanto skaļus instrumentus, bet Cilvēka balsi – asu skaņu izkliegšanai un
brēkšanai. Maģija darbojas caur ļaužu spēka
varu.
***
Otrs baznīcas mīts par savu pārākumu pār pagāniem
(Druīdiem) un uzvaras gājienu pret tiem, daļēji līdz šai dienai tiek arī ļaužu
atbalstīts un uzturēts. Vāci un “krustneši” (baznīcas vajātie Templieši – Druīdu
vēsturiskā leģitimizācija), kuri te pieņēma Livonijas ordeņa veidolu, un
“svētdienas klubiņa ” lektori – bīskapi esot tie, kuri, lūk, esot apkarojuši
senču Dievestību un iznīcinājuši Druīdu kultūru. Ka tik ne tā!!!
Tagad jau, protams, vainu cenšas uzvelt tiem, kuri
tikai izmantoja radušos vēsturisko situāciju un ļaužu tieksmi atbrīvoties no
apgrūtinošās Druīdu Kultūras klātbūtnes un spiediena. Te vietā piebilst, ka Līvi
un citi Somugri nepiederēja pie Druīdu kultūras, bet tāpat ņēma aktīvu dalību
tās iznīcināšanā. Atcerēsimies kaut vai tikai to vien, kā rīdzinieki ieņēma un
nodedzināja Zemgaļu Sidrabeni tikai tad, kad viņiem palīgā atsteidzās Kurši un
Vidzemnieki. Atcerēsimies, kā Vācu algotņus sev palīgos no Vāczemes izsauca mūsu
pašu tautieši, kad gāja Igaunīšus laupīt.
No vēstures mācībām atcerēsimies, ka tie bija
Maiju, Acteku un Inku pagrimušie un barbariskie kaimiņi, kuri ar savu ieroču un
skaitlisko pārākumu Spāņu apvienoti un iedvesmoti
iekaroja, sagrāva un izlaupīja šīs kulturāli augstākās un organizētākās, tomēr
skaitliskā ziņā vājākās valstis. Tas, ka Spāņi pēc
tam viegli tika galā ar katru “sabiedroto” atsevišķi un piesavinājās visu
laupījumu, ir tikai likumsakarīgs kaimiņu naida gala iznākums.
Lai atceramies Krusta karus un vienīgo īsto kristīgo (Kataru) valsti
Dienvidfrancijā, kuru baznīctēvu vadībā iznīcināja un izlaupīja tai apkārtesošo
baronu karaspēks. Lai atceramies baznīctēvu uzkurināto tumsoņu pūļu uzbrukumus
Filosofu skolām, “pagānu” sētām un tempļiem. Lai atceramies Dievišķo Ipātiju,
kuru burtiski sašķaidīja fanātiķu pūlis
Aleksandrijā un citus Filosofus, kuri mira ļaužu akmeņu krusā.
Ne jau mūki un bīskapi Bērtuļa naktī slepkavoja
citus savus ticības brāļus, bet viņu iedvesmotie un “Dievam patīkamiem darbiem”
svētītie ierindas katoļi. Lai atceramies to, ka inkvizīcija uz saviem moku
kambariem veda gudrākos, skaistākos un bagātākos pēc kaimiņu
un kaimiņieņu denunciācijām.
Ne jau “svētdienas klubiņa” mazskaitlīgie aģitatori
iznīcināja Druīdu kultūru, bet no purviem un čūkslājiem izlīdušie noziedznieki,
māgi, riebēji un raganas, zagļi un laupītāji – ļaudis bija tie, kuri grāva,
laupīja dedzināja un slepkavoja tautas sētās un Druīdu tempļos tad, kad
“kristīgā” baznīca tiem ļāva vaļu – atlaida grēkus un deva tiesības uz to.
Pašu valodā runājošie – ne sveštautieši nogremdēja Gaismas pili un par to tagad maksā un maksās vēl
ilgi Dieva priekšā nenomazgājamo noziegumu parādu. Mēs Zinam
– Dievs Svētīs Latviju!
***
Esiet apļa priekšā. Tā ir Zemes orbīta un Radīšanas
Bezrobežība. Pārdaliet to ar vertikālu rokas kustību. Ar to Jūs iezīmējāt
vasaras un ziemas Saulgriežus Zemes orbītā ap Sauli un nodalījāt apļa labajā
Sievišķo, bet kreisajā daļā Vīrišķo sākotni. Tad novelciet horizontālu līniju.
Ar to Jūs tagad iezīmējat pavasara un vasaras ekvinokcijas un ierādāt vietu
Vīrišķajai (Garīgajai) ziemas principu daļai augšā, tāpat kā Sievišķajai
(vasaras) principu daļai apakšā.
Vasaras Saulgriežos mēs pinam ozolu vainagus,
rotājamies ar tiem un, mājās pārnestos, liekam sveces tajos punktos, kurus Jūs
iezīmējāt ar savu krusta zīmi Zemes riņķojuma orbītā.
Tas ir mūsu Saules dzīvības vainags, kuru tagad par savu sauc adventisti. Katru
reizi, kad Zeme ienāk kādā no šiem punktiem – rudenī, ziemā un
pavasarī mēs aizdedzam vienu attiecīgo sveci,
liekam šo vainagu galvā vienai no priesterienēm un viņa, Zemes kustību
attēlojot, iet templī ap altāri. Te nu Jums ir “svētdienas
klubiņa” svētā Lūcija!
Bīskapi ilgu laiku netika galā ar Kristus dzimšanas
laiku un nevarēja izvēlēties viņam labāko dzimšanas brīdi – vai to likt pēc Jūdu
būtības – rudenī (tuvāk skorpionam), vai pēc grieķiskā astroloģiskā auna
pavasarī, līdz beidzot nolika pa vidu – pēc mūsu tradīcijas un īstās būtības –
Ziemassvētkos.
Baznīca jau neko nerada, “Klubiņā” paņem, izrauj no
konteksta, apgraiza pēc sava ģīmja, līdzības un vajadzībām, un tad iesprauž to
citā, būtībai neatbilstošā, vietā. Baznīca nobīda ritmus, rada disonanses, atņem
sapratni un pārrauj saites starp Radītāja radīto Īstenību un viņas tīklos
nonākušajiem. Baznīca tādā kārtā cenšas iznīcināt visas atmiņas par to vecāku
eksistenci, kuru ligzdā šis dzeguzēns ir ieperinājies.
Saule valdīja no pavasara līdz rudens ekvinokcijai.
Rudenī tā “mira”, Ziemassvētkos “dzima”, bet pavasara ekvinokcijā “augšāmcēlās”
– stājās pie savas zemes valdnieka pienākumu izpildes. Katru reizi Saule nāca
apraudzīt savus bērnus citā – gadalaika stihijai
atbilstošā veidolā.
Jāņa veidolā nāca Uguns stihijas nesta. Miķeļos –
ražas un atbildības (tiesas), Ūdens stihijas laikā, Saule “pārceļas pār Ūdeni”
uz mirušo valstību un tādēļ nāk raudzīt, kādā iztikā tā savus bērnus ziemai
atstāj.
Ziemassvētki ir Zemes stihijas varā, tādēļ Saule
aukstuma (Zemes stihija uztur matēriju cietā veidā – sastindzina) radītāja –
Salatēva veidolā aprauga savu bērnu gada rēķinus, izaugsmi un atlīdzina katram
pēc viņa nopelniem.
Pavasarī Saule “augšāmceļas” Gaisa stihijā – tādēļ
visa tā šūpošanās gaisā un ir arī citas ar gaisu un šo Brīvības principu
saistītas izdarības. Piemēram, Ola laiž brīvībā cālēnu (tāpat, kā Kosmiskā Ola
Dzīvību vispār) un arī pati atbrīvojas – izkrīt – izriet no Gaisa būtnes – putna
ķermeņa.
Katra norise ir saistīta ar savu koku. Gada riņķis
kā centrālais un sintētiskais ir Ozols. Ar to iezīmē virsvadību. Liepa ir Jāņu
laika koks. Egle – Miķeļu – “nāves dienas” nesēja, bet Priede – Saules tiešais
pārstāvis, ir Ziemassvētku koks.
Lieldienu – Gaisa stihijas koks ir Bērzs, kurš
“atbrīvo” rudens “ūdeni” – nolīdzsvarojas ar rudens ekvinokciju saderībā. Bērzs
ir Domu tīrības un gaisa atsvaidzinātājs – pavasara vēstnesis un tālāk nodevējs
vasarai vasaras svētkos.
***
Egle baznīcā nonāca divu iemeslu
dēļ. Katram kokam ir savas
vibrācijas un enerģiju strāvas. Bērzs ceļ augšup, Priede harmonizē un līdzsvaro,
bet Egle ved lejup uz mirušo valstību – Egle stāv
pie kapu vārtiem un sagaida aizgājēju. Vēl nesen, mirušo gaidot, viņa ceļu
iezīmēja ar eglītēm. Egles spēki pazemina apkārtesošo vibrāciju frekvenci –
novada zemē.
Te daudzi teiks – bet mājās ienesta eglīte..., bet
svecītes... Te jau ir tā lieta, ka “svecītes un greznojumi” un tas, ka jebkura
jaunienākusi bioloģiska enerģija atdzīvina telpu... sākumā. Taču tas, kurš ir
izbaudījis Priedes vieglo augšupejošo strāvu, nekad to nemainīs pret Egles
smagumu. Protams, ja tikai viņš ir tik jūtīgs, lai šīs atšķirības
sajustu.
Caur savu “miršanu” Saule ir saistīta ar Egli rudenī, bet tad, kad notika Saules (Kristus) dzimšanas
dienas “piemērīšana” rudenim, baznīca, daudz nebēdājot, sasaistīja divas
pretējas parādības. Viņi “klubiņā” pie tā ir pieraduši – nojaukt lietu kārtību
tādā veidā, ar kuru, pārņemot vienu tradīciju, izstumtu citu. Ir arī tāda
tradīcija, kurā jauns gads sākas tūlīt pēc ražas novākšanas, bet tai ir tīri
saimniecisks raksturs. Tai nav nekāda Garīga satura un sakara ar Sauli – Gaismas
dzimšanu. Pa pasauli blandoties, baznīcas lektori ņem visu, kas pa rokai pagadās
un, to maisot kopā, haosu taisa, kurā paši pēc tam peldās. Tādā veidā viņi bija
sapinuši “dzimšanu” ar Egli(“miršanu” pārtaisot par “dzimšanu”), bet Saulei
atņēmuši tās simbolu – Priedi.
Otrs iemesls ir ļaužu attieksmē
pret Egli. Priede ir saistīta
ar Vīrišķo – Garīgo principu un aukstumu. Ļaudīm nav tīkams ne Garīgais –
likumus un ierobežojumus uzliekošais princips, ne aukstums, ne smalkās un viņiem
svešās Priedes vibrācijas. Cita lieta ir Egle ar viņiem sajūtamajām vibrācijām,
kuras paver durvis uz maģijai atsaucīgo mirušo pasauli. Ļaudis interesē
materiālā pasaule ar tās vajadzībām, iespējām un veselību, kura bieži vien
netīrības un netikumu dēļ pārvēršas par slimībām, zaudējumiem un
trūkumu.
Purvos, mežu biežņās, ezeru un avotu krastos viņiem
bija iekārtotas tikšanās vietas ar aizkapa būtnēm un gariem, kuri tur tika
pielabināti palīdzēt nebūšanā vai vienkārši tāpat, lai no viņiem atpirkušies,
ļaudis kādu laiku varētu mierīgi dzīvot. Arī veļu barošana ir daļa no
nekromantiskās maģijas rituāliem.
Vajadzības gadījumā ļaudis gāja uz šīm vietām un
tur koku (pēc iespējas - Egles) zaros par savu lūgumu zīmi piesēja dzīpariņus un
lentītes, tāpat arī veltes un pārtiku tiem gariem, kurus pielabināja. Ļaudis
bija slinki “klubiņa” apmeklētāji, bet pie saviem gariem tomēr gāja, jo
“klubiņa” runāšanās jau nekādu citu reālu labumu nedeva, kā vien ļaundarību –
grēku piedošanu un pēcnāves dzīves apsolījumu – to, par kā eksistenci viņi arī
bez tā nemaz nešaubījās, bet pie “veselības” tomēr varēja tikt, ja egles pazarēs
ar aizkapa mošķi parunājās.
Tā kā baznīca turējās uz apmeklētāju ziedojumiem,
tad tai bija vitāli svarīgs katrs ienācējs un “klubiņš” darīja visu, lai tikai
tos pie sevis ievilinātu. Tā baznīckungi ņēma un nesa Egli uz baznīcu, rādot, ka
te ir ļaudīm pazīstama un droša vieta, kurā viņi var nākt un savus niķus
turpināt. Viņi to sāka darīt rudenī, kad Egle bija šajā vietā un laikā tur
saprotama – Saule taču “mira” (arī Druīdi Eglei piešķīra tādu nozīmi un iznāca,
ka te “klubiņš” mūs kopēja tāpat, kā mūsu sagrauto tempļu vietās viņi vēlāk cēla
savas baznīcas), bet, pārceļot “dzimšanu” uz ziemu – vienkārši paņēma Egli
līdzi.
Ar to viņi “nošāva divus zaķus” – pietēlojās
Druīdiem, no kuriem, krāsas nomainot, jau bija aizņēmušies apģērba šuvumu un
lietojumu, un ievilka baznīcā ļaudis ar viņu pekles garu barošanai domātajiem
dzīpariņiem, ābolīšiem un kliņģerīšiem, ko baznīckungi no savas puses krietni
pabalstīja ar tiem tāpat tīkamā vīraka kvēpināšanu.
Tā Egle nonāca baznīcā un tās zari, maģiskos
rituālus piekopjot, tika piekarināti ar gariem domātajiem labumiem, kas, laikam
ritot, pārvērtās par spožiem nieciņiem un svecītēm pēc analoģijas ar tām,
kuras vēl tagad liek pie svētbildēm, lai nu jau svētajiem
pielabinātos. Šajā rituālā (bet ne saturā) baznīca kopēja Romas augurus, kuri tieši tāpat senču gariem –
“lariem” lika svecītes savu māju altāros. Pēc savas iekšējās būtības
pielabināšanās “svētajiem” ir tas pats, kas ļaužu pielabināšanās purvos un
čūkslājos vai (Druīdu simbolismu burtiski saprotot) “avotu iztekās dzīvojošajiem
gariem”.
***
Bet vīraka kvēpināšana mūs uzvedina uz citu stāstu
– par Salatēva apģērbu un tā krāsu. Salatēvs – viņu valodā Santa Klauss – nāk no
Ziemeļiem. Visu Indoeiropiešu tautu pamatdoktrīnās Ziemeļos ir svētais Meru
kalns (budistu Šambala), no kura nāk viss labais un svētīgais. Šo doktrīnu
iemiesojot, katrai tautai ir savs svētais kalns, kuru apdzīvo Dievi un viņu
radītie varoņi pēcnāves dzīvē.
Kosmosā valda analoģijas likums – viss ir būvēts
ievērojot vienus un tos pašus principus. Saules sistēmai ir augša un apakša –
“Virs” un “Zem”. Zeme “peld” savas orbītas plaknē un kā liels kalns no šīs
“Jūras” paceļas tās ziemeļu puslode. Ziemeļi ir augšā – tas ir “Virs” Jūras un
tur “Melna čūska miltus maļ, kurus būs ēst tiem kungiem, kas bez Saules
strādināja”.
Tāpat kā mūsu planēta paceļas pār savas orbītas
plakni, tāpat Cilvēks kā kalns paceļas virs Saules pinuma iezīmētās robežas
starp tā zemāko – dzīvniecisko un augstāko – Cilvēcisko daļu. Tāpat kā Zemes
ziemeļpols Ziemeļblāzmas (Ziemeļmeitas) veidā saņem Saules sūtījumus, tāpat
Cilvēks savā galvā saņem savas Saules – Garīgās Monādes sūtītās domas. Viss labais nāk ar un caur Radītāju. Grieķu mītiskais
Olimps ir Cilvēka galva un tā Dievi ir Cilvēka radošie spēki. Zevs ir Saprāts,
Atēna – Intelekts, Hermejs ir viņa psihiskā enerģija, paklausīga domu
darbam.
Cilvēka galvā tiek uztverti Radītāja sūtījumi un no
turienes ar Mēness augstākā principa – intelekta palīdzību izplatīti pa visu
“zemi”. Katras labas rīcības un darbības pamatā ir Cilvēka
doma un labā griba.
Mūsu ķermenis kustas pateicoties “Debesu kokam”,
kuram saknes ir Debesīs, bet zari apakšā. Šī koka zaros dzīvo Cilvēki (darbīgās
saprātīgās būtnes – šūnas) un dzīvnieki (psihes daļas ar savām elementālēm). Šis
“Debesu koks” ir centrālā nervu sistēma un tās kontrolētais nervu tīklojums
ķermenī, bet meklētais “Austras koks” ir veģetatīvā nervu sistēma. Abu šo “koku”
saskaņota darbība paver ceļu Cilvēka spēju pilnvērtīgai realizācijai.
Viss labais nāk caur
labdabīgajām Cilvēka domām par tik, cik skaidra ir viņa
apziņa. Apziņas skaidrība ir
atkarīga no apziņas līdzsvarotības(miera) un spējas uztvert “Ziemeļblāzmas
Gaismu” – augstāko principu sūtījumus – “Ziemeļmeitas dziesmu”, kuru Skalbes
varonis meklē savā Ziemeļmeitas lūkojumā. Apziņas
skaidrību un Augstāko Sūtījumu uztveres spēju dod
Svinīguma, Modrības un Prieka sintēze – kas ir vesela Cilvēka apziņas
dabiskais normālstāvoklis – to nes, attiecīgi Baltās, Zilās un Zeltainās krāsas
salikums.
Tāpēc mūsu Salatēvs nāk Zilā tērpā ar Baltiem
rotājumiem un Zelta zvaigžņu mirdzumā. Ar Zvaigžņu zīmēm savu apģērbu rotāja
mūsu Astrologi, un Salatēvs ar to saka, ka viss viņam līdzi nākošais labums nav
uz zemes, bet zvaigžņotajās Debesīs meklējams. Zvaigzne ir
Cilvēka Ideāla simbols. Jūsu Ideāli Jums dod visu, kas Jums ir, bet,
ja dzīvojat trūkumā, tad tādēļ, ka esat savus Ideālus zaudējuši.
Izkrītot no šī dabiski līdzsvarotā sintēzes
stāvokļa, sākas apziņas apmiglošanās – sašaurināšanās, kas beidzas ar
dezaferentāciju un sabrukumu. Līdzsvaru zaudējot, tāds nelaimīgais var nonākt kā
uzbudinājuma, tā arī nomāktības procesu ceļos.
Līdzsvara zudums pieaugoša uzbudinājuma procesā
virzās caur optimismu uz aizgrābtību un beidzas ar
pilnīgu dezaferentāciju apziņas sašaurinātībā un identitāšu zaudējumā kā ekstāze. Ekstāzē tiek sadedzināti psihiskās enerģijas
uzkrājumi. Atkārtota vai pārspēcīga ekstāze noved nervu sabrukumā. Tā saucamā “profesionālā izdegšana” ir viens no šī “ceļa”
variantiem.
Otrs – nomāktības ceļš iet caur pesimismu uz dusmām
– naidu – dezintegrāciju, līdz personības sabrukumam. Sevišķi bīstama ir
mētāšanās starp šiem diviem – uzbudinājuma un nomāktības ceļiem. Uzbudinājums
nāk ar gaidām, nepamatotām cerībām, krāsu spožumu, skaļumu un bravūru vai
seksuālu spriedzi. Optimisms labākajā gadījumā beidzas ar frustrāciju un to, ko
sauc par “pēcsvētku depresiju” – apziņas sašaurināšanās rezultātā pārtrauktās
Garīgās enerģijas plūsmas un psihiskās enerģijas izšķērdēšanas sekām.
Nomāktību nes tumšas krāsas un vienmuļi ritmi,
gaismas, skaistuma trūkums, egocentrisms, zināšanu trūkums, izolētība un
Reliģiskās dzīves izkropļojumi vai tās trūkums, kas beidzas ar dzīves jēgas
zudumu. Viņu tagadējā “Santa Klausa” Sarkanās un Baltās krāsas tērpa vienmuļais
uzbudinājums nāk no šīs krāsas līdzsvarojošo un harmonizējošo elementu trūkuma.
Svētku dziesmiņu surogāti vēl vairāk pastiprina virspusēji tukšo raibumu.
Krāsu izvēle nav nejauša – tā veicina optimismu, ar
to saistīto nelīdzsvarotību un tālāk jau naudas tēriņus dāvanu iegādei. Tāpēc
modernais “Santa Klauns” ir tikai baņķieru
izbāzenis bez Ziemeļzemes satura, kaut arī viņš vēl arvien Rūdolfu izkalpina
savu veikalu labumu izvadāšanai. Tāpat baznīca savulaik ienesa Egli savās
telpās, caur to tā nonāca pilsētu ielās un tālāk to iebāza katra pilsētnieka
mājā, bet savus Ideālus zaudējušie zemnieki, viņu “smalkumam” pakaļ skrienot, to
pēcāk iestiepa arī pie sevis.
Tā mošķi vismaz reizi gadā tagad atrod savu mitekli
katra svinētāja mājā un tieši tajā saņem sev domātos pienesumus. Tas, ko ļaudis
toreiz zināja turamu tālu no savām mājām, tagad viņu dumjajiem pēctečiem ir
tieši klāt.
Uz baznīcas sirdsapziņas ir nepārtraukta
piedalīšanās arī citu maģisko rituālu un to elementu lietošanā. Tieši maģiskās
prakses satuvināja, saradoja un norādīja kopīgo – sātanisko izcelsmi kā ļaužu
dzīves veidam, tā “klubiņa” piekoptajiem niķiem, un norāda “uz ko tie
velk”.
Baznīcā kvēpinātais vīraks pievelk astrālos mošķus,
apmiglo apziņu un izraisa ekstātiskus stāvokļus, kas baznīcai labi noder viņu
ziedojumu vākšanas laikā. Tur vīraks, salikumā ar
maģiskajiem rituāliem, tā piesaistīto astrālo būtņu ietekmi un emocionāli
pavedinošu muldēšanu no kanceles kalpo par klasisku psihes
pakļaušanas tehnisko elementu. Ar to lielveikals
un baznīca parāda savu kopīgo būtību un saturu – to, ka tie ir vienas
monētas divas puses un kalpo vienam un tam pašam –
Naudas Velnam.
Mēs nekad neizmantojam vīraku, bet tam pretējas
iedarbības – apskaidrojošo viršu zariņus. Tāpat arī kadiķi, vērmeli, vībotni,
kalmes sakni, timiānu, baziliku, izopu, lavandu un Rozi. Lauru lapas stiprina un
apskaidro domāšanu, tādēļ pie tādas vajadzības lietoja lauru vainagus, ar kuriem
par atzinības zīmi viņu domai atzīmēja izcilu domātāju galvas.
***
Ziemassvētki ir jauna gada sākums. Pirmajā jaunā
gada dienā Balti sēdās pie galda tikai pēc tam, kad bija redzējuši kaut ko
brīnumainu vai brīnumaini skaistu.
Otrajā dienā Balti pie galda sēdās tad, kad bija
snieguši palīdzīgu roku kopīgā darbā kaimiņam. Otrajā dienā gāja ciemos un nesa
Veltes.
Trešajā dienā, pirms sēsties pie galda, Balti
pabeidza kādu agrāk iesākto darbu.
Ceturtajā dienā Balti sanāca kopā, lai klusējot
domātu par to, kas visu dod, piepilda visu, kas nav vārdos izsakāms, un tikai
pēc tam ēda.
Piektajā dienā mēs – Dārznieki – iznācām no savām
birzīm un mežiem – gājām ap pilsētām, caur laukiem un sētām, nesām karogus un
savas svētās zīmes, bet pēc tam atgriezāmies atpakaļ pie Avotiem, upēm, mežos un
birzīs.
- Tā runāja Druīds.
Pauls Stelps
Sociopsiholoģijas
asociācija
http://www.philos.lv/Par_Ziemassvetkiem.html