Kristīne Muciniece
Eņģelim, kurš mācīja mums prieku...
Pēkšņi
viss kļuva kluss... Mierīgs... Svētsvinīgi kluss...
Tāds miers un klusums lika vienam Zemes
Eņģelim atvērt acis. Un viņš ieraudzīja Gaismu. Tā apņēma viņu siltā un
saudzējošā Mīlestībā un cēla augšup, un viņš sajutās brīvs. Neticama brīvība
tagad caurstrāvoja katru viņa būtības sīkāko daļiņu. Absolūts vieglums –
netverams, milzīgs – pasakains vieglums! To pavadīja iekšējs prieks un līksmība,
kādu viņš neatcerējās sevī iepriekš jutis.
Pēkšņi
Eņģeli pārņēma skurbums no laimes, brīvības un milzīgās Mīlestības klātbūtnes.
Viņš ne par ko vairs nedomāja, tikai noreibis tiecās pretī Gaismai. Uz augšu!
Uz augšu! Visa viņa būtība cēlās arvien augstāk un augstāk, un Gaisma darīja
viņu vēl brīvāku. Eņģeļa sirds pildījās ar to netveramos daudzumos, un viņš
izbrīnīts apjauta, ka staro! Tagad viņš pats bija Gaisma... No sirds kā no
kalnu strauta vēlās Mīlestība, plūzdama un ieskaudama sevī visu, kas bija
apkārt. Tai vairs nebija robežu. Tā bija bezgalīga. Šajā laimes reibonī Eņģelis
tiecās vēl augstāk un augstāk. Viss bija izdarīts un pabeigts! Nu viņš bija
brīvs!
Taču
tad kaut kas lika apstāties. Kaut kas viņu apturēja... Eņģelis apstājās. Viņš
atcerējās citus Zemes Eņģeļus, un pavērās atpakaļ.
Tur
viņi visi bija. Skumji un aizvērtām acīm. Viņi nepriecājās. Tie svēra un mērīja
– padarītos un nepadarītos darbus, pateiktos un nepateiktos vārdus. Eņģelis
nesaprata. Kāpēc viņi tā darīja? Viss taču bija labi! Tik daudz Gaismas un
Mīlestības! Kāpēc viņi tā darīja?!
Eņģelis
sajuta sevī smagumu, kas turēja viņu ciet. Skurbums pārgāja un tas ļāva
saskatīt citu Zemes Eņģeļu sāpes. Viņš atgriezās un gāja no viena Eņģeļa pie
otra, mierinot un ieskaujot tos visus savā Mīlestībā. Taču tie vēl joprojām
svēra un mērīja...
Eņģelis tos visus skāva prieka pilnās skavās
un, mēģinot atmodināt, sauca:
- Esiet
priecīgi! Viss ir izdarīts un pabeigts! Mēs visi kopā to esam paveikuši! Mēs
esam piepildījuši vienu Zemes mācību stundu. Tāpēc priecājaties kopā ar mani!
Mani mīļie, es esmu brīvs un laimīgs! Izbaudiet to kopā ar mani!
Bet
šķita, ka Zemes Eņģeļi viņu nedzird. Viņš sauca un aicināja un turpināja iet no
viena Eņģeļa pie otra. Tie bija ieslēgušies savās sāpēs un nedzirdēja un
neredzēja. Viņš staroja Gaismā un Mīlestībā, bet viņi to neredzēja!
Eņģelis
kļuva arvien klusāks un klusāks... Viņš bija apjucis no tā, ko piedzīvoja. Viņš
staigāja starp Zemes Eņģeļu rindām un katram no viņiem vērās sejā, samulsis
smaidīja un uzrunāja, nu jau pavisam klusu. Neviens viņu neredzēja... nedzirdēja...
nepazina...
Tad
Eņģelis apklusa pavisam. Viņš atcerējās visu, kas bija bijis. Viņš atcerējās ikvienu
Zemes Eņģeli un piedzīvoto mirkli, ko bija pavadījis kopā ar katru no tiem. Un
tajā brīdī viņa Sirds atvērās vēl plašāka un Mīlestība no tās plūda ikvienā
viņa pazīstamā Zemes Eņģeļa sirdī, uzrunājot tos tur, kur tie viņu nevarēja
nesadzirdēt. Vārdiem vairs nebija nozīmes, tos vairs nevajadzēja... Mīlestība
vienkārši mierināja un dziedināja ikkatru sāpēs lūstošo sirdi.
Tā
Eņģelis uzplaucēja brīnumu!
Palēnām,
pamazām palikušie Zemes Eņģeļi cēla savas nodurtās galvas augšup un vēra vaļā
savas acis, ļaujot Eņģelim žāvēt un slaucīt savas asaras viņa mirdzošajā
Mīlestībā. Tā viļņojās tiem apkārt, arvien pieņemoties spēkā, ceļot skumjos
Eņģeļus prieka un līksmības spārnos. Tie redzēja un saprata to lielo, un
patiesībā burvīgo piedzīvojumu, kura dēļ viņi bija šeit. Palīdzot piepildīt šī
viena Eņģeļa stundas, viņi paši bija ieguvuši tik daudz!
Tagad
dziļā pateicībā tie smaidīja pretī, novērtējot to, kas katram bija iedots. Viss
bija izdarīts un pabeigts. Un izdarīts pareizi, apgūstot vēl vienu Mīlestības
izpausmes šķautni. Tas bija daudz! Tas bija pasakaini daudz!
Eņģelis
apskāva viņus visus un atvadoties katram pieskārās pie Sirds, atstājot daļu
sevis ikvienā no paliekošajiem Zemes Eņģeļiem. Tad viņš pagriezās un devās
prom...
Tagad
neviens vairs viņu neturēja, jo redzēja viņa gaišumu, vieglumu un Mīlestību. Un
redzēja arī Gaismas ceļu, kas vienmēr visus Zemes Eņģeļus aizved atpakaļ Mājās...
