Kas tālāk?

Autors: Metta (Gaļina Vetrova) 

http://metta.ucoz.com/publ/chto_dalshe/c… 

No krievu valodas tulkoja Sandra Šņoriņa 

  

Ir pagājis 2012.gada 21.decembris. Nav notikušas nekādas trīs tumsas dienas, nav nekādas polu maiņas un nav notikuši nekādi citi specefekti. Cilvēce nav sadalījusies tajos, kuri palikuši trešajā dimensijā, tajos, kuri šajā dienā ir devušies uz ceturto dimensiju un tajos, kuri ir augšāmcēlušies piektajā dimensijā (starp citu: ceturtā un piektā dimensijas uz Zemes pastāv jau sen un tajās jau sen dzīvo). 

Nav noticis ļoti daudz kas no pareģotā: neviens nav ieguvis ārkārtīgas spējas, nav sācis redzēt citu cilvēku domas un tamlīdzīgi. 

  

Bet kas tad ir noticis? Ir noticis kāds astronomisks notikums – ir sākusies galaktiskā izlīdzināšanās, kas turpināsies līdz 2032.gadam (šeit var aplūkot tās attēlus: http://www.newscom.md/rus/izobrazheniya-…). 

  

Tā notika daudz maigākā veidā nekā pirms gandrīz 26 000 000 gadu. Nākamo 20 gadu laikā turpināsies, atnesot uz Zemi enerģijas, kas veicinās pozitīvas pārmaiņas uz planētas. Tie, kuriem piemīt ekstrasensoras spējas, sajuta un ieraudzīja, ka izplatījums ir mainījies. 

Visas šīs pārmaiņas notiks pakāpeniski un diezgan ilgi – es esmu to teikusi daudzas reizes. Tiem, kuri cerēja uz kaut kādām acumirklīgām pārmaiņām, nāksies pagaidīt. 

  

Pirms kāda laika es arī ticēju „laiku beigām”, „augšāmcelšanai” un tamlīdzīgām lietām. Taču, nonākot aizvien ciešākā saskarsmē ar savu Augstāko Es, es saņēmu informāciju par to, ka nekādu pareģoto trīs tumsas dienu un masveida augšāmcelšanās nebūs. Bet pirms diviem gadiem, un konkrēti – 1.janvārī, es pamodos absolūti skaidri zinot to, ka nebūs vispār nekādu ārēju izmaiņu, ka 21.decembra diena paies tieši tāpat, kā jebkura cita diena. 

  

Pēc tam es uzrakstīju rakstu „Mēs esam tie, ko mēs gaidījām” http://webcache.googleusercontent.com/search?q=cache:zhsy_5cVqdQJ:smalkapasaule.lv/sp/%3Fp%3D807+M%C4%93s+esam+tie,+ko+m%C4%93s+gaid%C4%ABj%C4%81m&cd=1&hl=lv&ct=clnk&gl=lv, kurā izteicu savu viedokli par notiekošo Pāreju un turpmākajiem notikumiem. Es arī tagad domāju tāpat. Šajā rakstā es teicu, ka nav jātic visam, kas tiek runāts čenelingos/vēstījumos un, ka termins „augšāmcelšanās” ir jāinterpretē citādi – nevis kā „pacelšanos augstākās dimensijās”, bet gan kā „apziņas augšupeju”. 

  

Tāda pat informācija par Pāreju bija arī tiem no maniem draugiem, kuri ir patiesi savienoti ar savu Augstāko Es. Visi tie, kuriem ir šī saikne, zināja, kā notiks 21.12.2012., bet tie, kuri tikai iztēlojas, ka viņiem ir saikne ar Augstāko Es, gaidīja „specefektus”. 

  

Patiesi, bija visai dīvaini vērot, kā diezgan saprātīgi cilvēki tic „pasakai par augšāmcelšanos”. 

Teiksim atklāti – pēc augšāmcelšanās ļoti alka tieši ego. Galu galā nevajag mainīt sevi (kā pagātnes Augšāmceltiem Meistariem), bet vienkārši sēdēt un gaidīt „mannu no debesīm”, „ēdot” čenelingus brokastīs, pusdienās un vakariņās, kā arī lasot priecīgas prognozes, kurās kaut kāda iemesla dēļ – vienā un tajā pašā periodā cilvēkiem ar absolūti dažādiem apziņas līmeņiem pēkšņi brīnumainā veidā ir jānotiek vienādām lietām. 

  

Kad tev tiek stāstīts par tavu „dievišķību un apgaismotību”, cenšoties pārliecināt, ka tev jau viss ir, ka tev nevajag neko darīt, ka tu jau pilnībā esi attīrīts un dziedināts, tad ego tam ļoti viegli notic. Taču, kas var visspēcīgāk nobremzēt cilvēku viņa attīstībā? Lūk, tieši šāda ticība paša attīstītībai un apgaismotībai. Taču garīgajā pasaulē nekas nenotiek tāpat vien. Nav iespējams virzīties uz priekšu, ja vairāku gadu garumā nekas netiek darīts sevis attīstības labā, atskaitot čenelingu lasīšanu un lidināšanos astrālās meditācijās-aktivācijās. Tagad šādi ļaudis visticamāk izrādās esam visai stipri vīlušies, ka viņi „nav paņemti līdzi augšāmcelšanās procesā”. Iespējams viņi arī turpmāk gaidīs kārtējos pareģojamos datumus tā vietā, lai strādātu ar sevi. Taču tā, protams, ir viņu izvēle. 

  

Ir arī citi – tie, kuri neticēja augšāmcelšanai, bet ticēja, ka 21.decembrī notiks „kaut kas labs”, uzreiz pēkšņi viss mainīsies uz labo pusi, zemes iedzīvotājiem kāds palīdzēs no Kosmosa, utt. Arī tā ir ilūzija. Uzreiz nekas nenotiks. Visas šīs izmaiņas nenotiks ātri. Tās notiks pakāpeniski un apkārtējā pasaulē tās atspoguļosies vēl ne tik drīz. Tās nevar būt ātras. Ir naivi domāt, ka dažu dienu (vai pat nedēļu un mēnešu) laikā cilvēces apziņa var globāli mainīties. Pārmaiņas sociumā notiks, taču tam ir vajadzīgs laiks. 

  

Tāpēc gaidīt kaut kādus brīnumus, gaidīt, ka kaut kas no ārienes pasniegs „burvju tabletīti”, gaidīt, ka kaut kas tavā vietā mainīs tavu dzīvi, ir neproduktīvi. 

  

Man nāk prātā lieliska Aleksandra Grīna frāze: „Es esmu sapratis vienu vienkāršu patiesību. Un tā ir tāda, ka mēs paši veidojam visus tā saucamos brīnumus”. 

  

Tajā ir būtība. Lai radītu savu realitāti; lai padarītu savu dzīvi apzinātāku, priecīgāku, pārpilnībā plaukstošu un piepildītu ar mīlestību, harmoniskām attiecībām, radošumu; lai pats kļūtu tīrāks, gudrāks, - nav jāgaida ārējie notikumi. Vienkārši ir jāstrādā ar sevi. Tas, protams, nav tik interesanti, kā lasīt saldus čenelingus/vēstījumus, tāpēc, ka darbs ir darbs, taču bez tā dzīve nemainīsies un aizbēgt prom no neharmoniskas ārējās realitātes meditācijās kļūst aizvien sarežģītāk. 

  

Un, protams, ir jācenšas nepaļauties uz ārējiem avotiem, bet klausīties savā iekšējā gudrībā un dzīvot partnerībā ar savu Augstāko Es. Tiem, kuri ir pieslēgušies savam Augstākajam Es, nav vajadzīgi čenelingi, viņi informāciju saņem pa tiešo. 

  

Pašam veidot savu dzīvi, mainīt sevi tā, lai ārējā pasaule ap tevi arī mainītos, lai tā harmonizētu, pieskaņotos tavai iekšējai pasaulei – tā ir māksla, kas ir jāapgūst; tas ir darbs, tas ir garīgais radošums; tā ir kopradīšana kopā ar savu Augstāko Es. Pēc tā ir jātiecas un tad dzīve, neatkarīgi no dažādiem pareģotiem datumiem, kļūs par patiesu šedevru, kuru radot, mēs atnesam Debesis uz Zemi.