Priekšstati

Ja mēs kaut ko nespējam izprast, mēs radām savu priekšstatu par to, ko tas varētu nozīmēt, un, kad atklājas patiesība, mūsu sapņa burbulis pārplīst un mēs atskāršam, ka tas nebūt nav tas, ko bijām iedomājušies.

Kāds piemērs. Tu staigā pa lielveikalu un pamani kādu sev tīkamu cilvēku, kurš paskatās uz tevi, pasmaida un dodas pretējā virzienā. Pamatojoties uz pieredzēto, tu vari izveidot neskaitāmus priekšstatus un sākt fantazēt. Tev patīk ticēt šai fantāzijai, un tev gribas, lai tā piepildītos. Tavi pieņēmumi var radīt jaunu sapni. Tu vari nodomāt: "Es viņam iepatikos." Tu vari sākt sapņot par attiecībām. Varbūt savās fantāzijās tu pat apprecies ar šo cilvēku. Taču šis sapnis dzīvo tikai tavā prātā, tas ir tikai tavs sapnis.

Pieņēmumi un priekšstati sarežģī mūsu attiecības. Mēs bieži iedomājamies, ka mūsu partneri zina, ko mēs domājam, un ka nav nekādas vajadzības stāstīt viņiem par savām vēlmēm. Mēs iedomājamies, ka viņi tās piepildīs, jo viņi mūs pazīst. Ja viņi nerīkojas tā, kā esam iedomājušies, mēs aizvainojamies un pārmetām viņiem — "bet tev taču vajadzēja to saprast".

Kāds cits piemērs. Tu esi nolēmusi apprecēties un esi iedomājusies, ka tavs partneris no laulības sagaida to pašu, ko tu. Jūs sākat dzīvot kopā, un tu sāc saprast, ka tā nav. Sākas nesaskaņas, bet tu vēl aizvien neuzskati par vajadzīgu paust savus uzskatus par laulības dzīvi. Vīrs pārnāk no darba, un tu dusmojies, bet viņš nespēj saprast, par ko. Varbūt iemesls meklējams apstāklī, ka sievai ir spēcīgi priekšstati. Viņa grib, lai viņš pazītu savu sievu tik labi, ka spētu nolasīt visas viņas vēlmes no acīm. Viņa ir vīlusies, jo vīrs neattaisno viņas cerības. Pieņēmumi un priekšstati rada sarežģījumus un konfliktus mūsu attiecībās, mēs bieži pārprotam savus mīļos un tuvos cilvēkus.

Neatkarīgi no tā, kādas ir attiecības, mēs varam iedomāties, ka citi zina mūsu vēlmes, un mums nekas nav jāsaka. Viņi rīkosies tā, kā mēs to gribētu, jo viņi taču mūs pazīst. Ja tā nenotiek, mēs apvainojamies un mēdzam teikt: "Kā tu varēji tā rīkoties? Tu taču zini, ka man tas nepatīk." Mēs vienkārši esam iedomājušies, ka citi zina par mūsu vēlmēm. Šīs iedomas rada veselu drāmu, kurā savukārt sakņojas jauni un jauni priekšstati.
Cilvēka prāts ir ļoti interesants. Mums ir tieksme visu attaisnot, izskaidrot un mēģināt saprast, jo tas rada drošības sajūtu. Ir miljoniem jautājumu, uz kuriem mēs meklējam atbildes, jo pastāv daudz parādību, kuras mēs nespējam izskaidrot. Un nav svarīgi, vai atbilde ir pareiza, jo, lai kāda tā arī nebūtu, tā rada drošības sajūtu. Tādēļ mēs veidojam priekšstatus un pieņēmumus.

Ja cilvēki mums kaut ko stāsta, mēs no dzirdētā izveidojam paši savu priekšstatu. Tāpat mēs izveidojam savu priekšstatu arī par to, ko viņi mums nestāsta, jo mums gribas zināt un saprast, un priekšstati mums palīdz pārvarēt vēlmi jautāt. Pat ja mēs nesaprotam to, ko mums saka, mēs tik un tā veidojam savu priekšstatu par teiktā nozīmi un ticam tam. Mums pietrūkst drosmes uzdot jautājumus, tādēļ mēs veidojam priekšstatus.

Priekšstati veidojas ātri, neapzināti un nepārtraukti, jo ar to palīdzību mēs pildām noslēgtās vienošanās. Mēs esam vienojušies ar sevi, ka uzdot jautājumus nav droši, mēs esam vienojušies ar sevi, ka cilvēki, kas mūs mīl, zina, ko mēs vēlamies un kā jūtamies. Ja mēs kaut kam ticam, mēs uzskatām, ka mums šajā ziņā ir taisnība, un, aizstāvot savu viedokli, mēs nesaudzējam pat savas attiecības.

Mēs esam izveidojuši priekšstatu, ka visi cilvēki pasauli redz tādu, kādu to redzam mēs. Mēs pieņemam, ka citi domā tāpat kā mēs, uzskata tāpat kā mēs un dara pāri cits citam gluži tāpat, kā to darām mēs. Tas ir spēcīgākais cilvēku priekšstats, kura dēļ citu cilvēku sabiedrībā mums ir bail būt mums pašiem. Mums liekas, ka citi mūs tiesās, izmantos, pazemos un vainos tāpat, kā mēs to darām ar sevi. Mēs noliedzam un atraidām paši sevi, pirms to paspēj izdarīt kāds cits. Tāds, lūk, ir cilvēka domu gājiens.

Mūsu priekšstati par sevi rada iekšējus konfliktus. "Es domāju, ka spēju to paveikt," tu iedomājies un vēlāk atklāj, ka tas nav tev pa spēkam. Tu pārvērtē un nenovērtē savas spējas tikai tāpēc, ka tu nekad neesi uzdevis jautājumus pats sev un meklējis atbildes uz tiem. Iespējams, tev rūpīgāk jāpārdomā situācija, ņemot vērā visus apstākļus. Varbūt tev jābeidz melot sev par to, ko tu tiešām gribi.

Ļoti bieži, uzsākot attiecības ar sev tīkamu cilvēku, tu meklē attaisnojumu tam, kāpēc viņš vai viņa tev patīk. Tu redzi tikai to, ko gribi redzēt, un noliedz to, ka šim cilvēkam ir arī tādas īpašības, kas tev nepatīk. Tu melo sev. Tad tu izveido savu priekšstatu un iedomājies, ka tava mīlestība mainīs šo cilvēku. Bet tā nenotiks. Tava mīlestība nevienu nemainīs. Ja kāds mainās, tad tas ir tikai tāpēc, ka viņš pats to vēlas. Tad jūsu starpā atgadās kaut kas tāds, kas tevi sāpina, un pēkšņi tu pamani to, ko līdz šim negribēji redzēt, tikai tagad tam klāt piejaukusies arī tava emocionālā inde. Tu centies rast izskaidrojumu tam, kāpēc tā radusies, un vaino otru cilvēku.

Nevajag meklēt attaisnojumu tam, kāpēc mēs kādu mīlam. Mēs vai nu mīlam, vai nemīlam. Ja mīlestība ir patiesa, mēs pieņemam mīļoto tādu, kāds viņš ir, un necenšamies viņā kaut ko mainīt. Ja mēs pūlamies mainīt kaut ko šī cilvēka personībā, tas nozīmē, ka mums viņš nemaz tik ļoti nepatīk. Protams, ja esi nolēmis uzsākt kopdzīvi ar kādu, ja ar kādu noslēdz šo vienošanos, ir labāk, ja šis cilvēks ir tāds, kādu tu vēlies redzēt sev blakus. Atrodi kādu, kas tev nav jāmaina. Daudz vieglāk ir sameklēt kādu, kurš atbilst tavām vēlmēm, nekā mainīt cilvēka personību. Tāpat ir svarīgi, lai otrs cilvēks mīlētu tevi tādu, kāds tu esi, un nemēģinātu mainīt tevi. Ja kāds grib kaut ko tevī mainīt, tas nozīmē, ka viņš nemīl tevi tādu, kāds tu esi. Kādēļ uzturēt attiecības ar cilvēku, kura vēlmēm un priekšstatiem tu neatbilsti?

Mēs esam, kas mēs esam, un mums nav jāveido neīsts tēls. Ja mīli mani tādu, kāds esmu, "Labi, ņem mani." Ja nemīli mani tādu, kāds esmu, "Labi, dzīvo sveiks. Atrodi kādu citu." Tas var izklausīties skarbi, bet šāds sazināšanās veids nozīmē, ka mūsu vienošanās, ko noslēdzam ar citiem, ir skaidras un nav grēcīgas.

Iedomājies, ka kādu dienu tu vairs neveido priekšstatus nedz par savu partneri, nedz citiem cilvēkiem. Tu sāc pavisam savādāk saprasties ar cilvēkiem, un tavas attiecības vairs neposta konflikti, kuru saknes meklējamas tevis paša izveidotajos priekšstatos un pieņēmumos.

Kā atradināties no priekšstatu veidošanas? Jautājot. Dari visu, lai saziņa būtu atklāta. Ja tu kaut ko nesaproti, jautā. Saņemies un jautā, līdz saproti, bet arī tad nesāc domāt, ka pilnībā esi izpratis konkrēto situāciju. Atbildes atbrīvos tevi no vajadzības radīt savus priekšstatus, jo tu zināsi patiesību.

Saņemies, lai izteiktu savas vēlmes. Ikvienam ir tiesības teikt tev gan jā, gan nē, bet tev vienmēr ir tiesības prasīt. Tāpat ikvienam ir tiesības kaut ko prasīt no tevis, un tev tāpat ir tiesības teikt gan jā, gan nē.

Ja tu kaut ko neizproti, labāk pajautā un noskaidro, bet nesāc veidot pieņēmumus. Kad būsi to iemācījies, tu spēsi atklāti sazināties ar citiem cilvēkiem, un jūsu attiecības vairs nebojās emocionālā inde. Ja tu neveido savus priekšstatus un pieņēmumus, tu negrēko arī ar vārdiem.

Atklāta saziņa mainīs pilnīgi visas tavas attiecības. Tev nemaz nevajadzēs veidot savus priekšstatus, jo tu tāpat visu sapratīsi. Es gribu to, bet tu – to. Ja mēs spējam šādi saprasties, mēs vairs negrēkojam ar saviem vārdiem. Ja visi cilvēki sarunātos šādi un beigtu grēkot ar vārdiem, pasaulē nebūtu karu, vardarbības un pārpratumu. Atklātas un godīgas sarunas spēj atrisināt visus konfliktus.

 

/Tolteku padomi/