Fragments no topošās Elvitas
Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas
mācība”.
Anoreksija medicīnas
skatījumā
Anoreksija (latīņu val.: anoreksia nervosa) – ēšanas
traucējums, kam raksturīgas uzmācīgas bailes no svara pieauguma, badošanās un
pārmērīgs svara zudums.
Anoreksija rodas no psihiskiem traucējumiem, kas
īpaši izplatīti kļuvuši pēdējos gadu desmitos. Vārds anoreksija tulkojumā no
latīņu valodas nozīmē nervozs apetītes zudums. Ar anoreksiju visbiežāk slimo
meitenes. Parasti anoreksija sākas pusaudžu vecumā, bet anoreksiju var novērot
arī agrāk- bērnu vecumā, vai vēlāk — ap 30 gadiem. Gandrīz vienmēr anoreksija
sākas ar stingras diētas ievērošanu. Pacientēm parasti sākumā patiešām ir
neliels liekais svars. Bet pat tad, kad ir sasniegts ideālais svars, slimnieces
turpina badoties, jo viņu priekšstati par savu svaru ir kļuvuši nepareizi, un
viņas joprojām uzskata, ka ir par resnu. Nereti slimnieces nodarbojas arī ar
intensīvu vingrošanu vai lieto medikamentus svara samazināšanai.
Anoreksija garīgajā
skatījumā
Anoreksijas cēlonis ir
totālas bailes no piespiešanas. Anoreksiju bērnam rada briesmīgs stress mātes
prasīguma dēļ. Arvien biežāk šī
slimība vērojama jauniem cilvēkiem, kas liecina, ka jaunajai būtnei tiek
iznīcināta brīvā griba, jo tās vietā ļoti veikli un pārliecinoši domā, izlemj un
visu izdara citi. Pusaudzis negribīgi, vienaldzīgi piekrīt vecāku gribai.
Cilvēks, kam atņemta griba, dzīvo bez nākotnes. Tā ir mirusi dzīve.
Anoreksija pauž nevēlēšanos dzīvot
miruša cilvēka dzīvi. Jo vājāka
dzīvotgriba, jo sliktāka apetīte.
Anoreksijas slimnieks baidās no ēšanas vairāk nekā no
nomiršanas badā, jo viņš sev ir dzīvs tikai tad, ja ir vistievākais un
slaidākais cilvēks vispār. Dogmatiskā pieķeršanās savam izskatam balstās uz
vainas sajūtu. Tā vietā, lai rosinātu anoreksijas slimnieku ēst vai barotu viņu
ar varu, ģimenei būtu vispirms jāsāk rīkoties, atbrīvojot savu vēlmi iegūt.
Tāpat būtu jāatbrīvo arī skaista izskata idealizēšanas paradums. Ja bērnam no
dzimšanas pastāvīgi jāklausās traģiska problēmu apspriešana, ka nekā nav un nekā
arī nebūs, un tā vietā, lai pieēstos resns, varētu nopirkt kādu lietu, viņš
jūtas vainīgs katru reizi, kad liek kaut ko mutē. Uz vēdera rēķina ietaupīšanas
problēma rodas tur, kur dzīve tiek reducēta uz mantības iegūšanu.
Anoreksijas slimnieks ir cilvēks, kura dzīves darbu
vada nevēlēšanās dzīvot šādu dzīvi ar vēlmi sevi žēlot par nespēju dzīvot
pilnvērtīgu dzīvi. Cilvēkā ir bezpalīdzības izjūta un izjūta, ka viņš zaudē
dzīvei. Anoreksija ir bailes no ēdiena, kas pašas par sevi ir bailes no šādas
dzīves. Tas, kurš baidās no mātes, baidās arī no dzīves, un īpaši lielas bailes
no mātes un dzīves rada anoreksiju. Šo baiļu otra puse ir naids pret māti. Ja
tas ir atriebīgs naids, anoreksijas slimnieks mirst. Galvenais, lai
mātei ar to varētu atmaksāt.
Bulīmija medicīnas
skatījumā
Bulīmiju raksturo nekontrolējama tieksme pārmērīgos
daudzumos uzņemt produktus ar daudz kalorijām vai „aizliegtos” produktus īsā
laika posmā. Šīm pārēšanās lēkmēm seko dažādas metodes svara kontrolei, t.i.,
paša izraisīta vemšana, caurejas līdzekļu vai diurētiķu lietošana, stingra diēta
vai badošanās, kā arī pārmērīga organisma noslogošana ar fiziskām aktivitātēm.
Šī pārēšanās konfliktē ar vēlmi izvairīties no svara pieauguma. Atšķirībā no
anoreksijas slimniekiem, kuri ir apmāti ar svara samazināšanu un ir manāmi
tievi, bulīmijas pacienti, izmantojot augstāk minētās metodes svara kontrolei,
saglabā optimālu svaru 15% robežās. Bulīmijas slimnieki neuzskata, ka viņiem ir
liekais svars. Bieži bulīmijas pacientiem ir novērotas ķermeņa svara svārstības,
tas ir atkarīgs no bulīmijas lēkmju biežuma un intensitātes. Šīs pārēšanās
lēkmes notiek nevis bada sajūtas dēļ, bet gan psiholoģisku pārdzīvojumu –
vilšanās, neapmierinātības, dusmu, garlaicības dēļ. Bulīmijas slimnieki apzinās
savu problēmu un parasti slēpj to no tuvākajiem un apkārtējiem cilvēkiem, ko
izdarīt ir diezgan viegli, jo nenotiek vizuālas ķermeņa izmaiņas. Apmēram 50% no
bulīmijas pacientiem anamnēzē novēro anoreksiju.
Bulīmija garīgajā
skatījumā
Bulīmija liecina par
problēmu, ko rada bezpalīdzības izjūta un cīnīšanās pret zaudēšanu
dzīvei. Bulīmija jeb
nepiepildāma apetīte rodas no vairākiem pretrunīgiem stresiem un izpaužas kā
pārliecīga ēšana un vemšana pārmaiņus. Vēlme dzīvot maksimāli labu dzīvi (simbolizē pārmērīga
ēšana) un nevēlēšanās dzīvot tādu dzīvi (simbolizē vemšana), kāda tā ir, kopā
arī rada bulīmiju. Bulīmija ir cīņa ar
savām bailēm.
Bulīmija – neremdināms bads – skar to, kas pa dzīvi
vēlas iet ar troksni. Maksimāla vajadzība vareni un steidzīgi, visiem redzot,
virzīties uz priekšu cilvēku padara par rīmu. Bet spēcīga nedrošība no nākotnes
izraisa vēlēšanos atsaukt vecos labos laikus. Sākas vemšana, kas liecina par
riebumu pret nākotni. Bulīmija ir vēlēšanās tikt pie iluzoras nākotnes, pret kuru patiesībā
cilvēks jūt riebumu. Iluzora nākotne ir
racionālā saprāta radīta, un tajā nav vietas intuīcijai.
Autore: Elvita Rudzāte
http://domatajs.lv/esanas-traucejumu-anoreksijas-un-bulimijas-celoni/
