Daniels Džeikobs 2012.gada
29.decembrī
No krievu valodas tulkoja Sandra
Šņoriņa
Nav pietiekami ar to, ka bija gana daudz cilvēku,
kuri ir ticēja tam, ka 21.decembrī pienāks „pasaules gals”, bija arī tādi, kuri
to vēlējās. Zigmunds Freids ir runājis par „zemapziņā esošu vēlmi pēc nāves”,
kas esot klātesoša ikvienā no mums. Personīgi es tajā drīzāk redzu Vēlmi
Transformēt Sevi. Lielākā daļa no mums zina, ka šie „kostīmi no ādas” ir tikai
daļa no tā, kas mēs patiesībā esam, un mēs alkstam pēc kaut kā vairāk! Un, kāpēc
gan ne?
Fakts, ka mēs, šķiet, „vēl joprojām atrodamies 3D”,
nenozīmē, ka nav noticis nekas ievērojams. Kāds gudrais ir
teicis: „Jo augstāk ceļas mūsu vibrācijas, tiecoties debesīs, jo zemāk ir
jāatkāpjas mūsu dziļākajiem, jūtīgākajiem toņiem, lai tiktu saglabāts
līdzsvars”.
Ikdienas dzīves
šabloni ļoti centīsies, lai viss izskatītos pietiekami
„normāli” (lai ko tas arī jums nenozīmētu), lai netiktu pamodināti tie, kuri vēl
tā īsti nav gatavi pamosties. Spēles nosaukums tagad skan tā: „Visi, kam ir
acis, lai redzētu un ausis, lai dzirdētu, - klausieties!!!” Un mēs klausīsimies!
Vai jūs jebkad esiet redzējuši to burvju triku, kad cilvēks norauj galdautu no
galda, neizkustinot neko no tā, kas uz tā atrodas? Tieši tas tagad notiek. Tikko
kā jūs to redzējāt – un pēkšņi – tā vairs nav, bet tā vietā jūs redzat kaut ko
pavisam citu.
Dzīve trīsdimensionalitātē – tā
jebkurā gadījumā ir uztvere. Mēs nevaram radīt savu
realitāti NO NEKĀ. Mēs to radām NO VISA, kas jau ir, bet pēc tam „apcērpam” mūsu
uztveri ar ļoti sarežģītas un izsmalcinātas „filtru” sistēmas palīdzību, lai
redzētu un sajustu tikai to, kas mums ir jāredz, lai darītu to, kā dēļ esam šurp
nākuši.
Reālā problēma skan tā: „Vai
cilvēks spēj tik ļoti mainīties, lai kļūtu par kaut ko citu un vienlaicīgi
saglabātu veselo saprātu un kārtību šajā procesā?” Mēs nespējām to
paveikt nedz Atlantīdā, nedz Lemūrijā. Tajos laikos, kad sākās Pārbīde, viss,
kam mēs ticējām, sabruka.
Vai mēs varam to izdarīt šeit, tagad, šajā nozīmīgajā
mūsu vēstures laikā? No Multiversa viedokļa raugoties, planēta Zeme – ir
REALITĀTES ŠOVS Nr.1. DAUDZU DIMENSIJU acis un ausis ir pievērstas mums. Un kādu
gan izrādi viņi ieraudzīs?
Fāžu Pārbīde
Viena no visievērojamākajām pēdējās dienās
notiekošajām Transformācijām, bija gadījumi, kad indivīds uz mirkli pārslēdzās
no Cilvēciskā uz Dievišķo skatupunktu. Kad šis redzējums beidzas un mēs
atgriežamies pie mirstīgā domāšanas, lietas var šķist ļoti traumējošas. Daži
raksturo savu atgriešanos cilvēciskajā formā kā „krišanu no Debesīm”. Ja jūs nesamērojat un nefokusējat savu enerģiju, tad varat
iegūt „kosmisku mugurkaula traumu”.
Ikvienas apziņas dziļumos ir paslēpts „pārslēdzējs”,
kas mums ļauj paplašināties un sarauties, pārvietojoties starp Cilvēcisko
Perspektīvu un mūsu pilnībā Paplašināto „Es”. Es to dēvēju par „Fāžu Pārbīdi”.
Jūs variet to salīdzināt ar fotoaparāta objektīva „Zoom” funkciju. Līdz šim
lielākā daļa cilvēku bija spiesti iemigt vai „atslēgties” pirms pārlēkt uz
Dievišķīgo skatupunktu. Atrodoties tur, tomēr jau ir samērā viegli noslīdēt
atpakaļ fiziskajā.
Šī īpatnība ir uzskatāma par vienu no daudzo fizisko
slimību komponentēm, kuras cilvēki šodien izjūt. Kad cilvēciskā apziņa pieņem
lielu izaicinājumu un „trāpa paplašinātās apziņas mērķī”, tā rezultātā rodas
transcendences sajūta, ko pavada spēcīga sapratne. Kad cilvēks kļūdās, noslīdot
augstprātības un baiļu bedrē, enerģētiskā sistēma var atteikties darboties,
radot cilvēkam depresijas, noguruma vai izmisuma sajūtu. Ja šāda „krišana” ir
pamatīga, mentālās shēmas var pārdegt un atmiņas par paveikto uz laiku var tikt
zaudētas. Šādā laikā jūs varat nospriest, ka šī pēkšņā garastāvokļa maiņa ir
atnākusi no „nekurienes”. Taču patiesībā, tas bieži vien ir ļoti ambicioza
apziņā izdarīta manevra rezultāts, kas paredzēts, lai mūs
visus sagatavotu priekšā stāvošajām Transformācijām.
Masu apziņas sapņi
Man patīk domāt par dažādām izklaides masu
informācijas līdzekļu formām, tādām, kā: grāmatas, televīzija, kino, mūzika,
videospēles, kā par „Masu apziņas sapņiem”. Noteikti apdāvināti indivīdi
dievišķās svētlaimes mokās ir spējīgi intuitīvi sajust, kādi simboli un tēli būs
nepieciešami, lai piespiestu auditoriju ATCERĒTIES un ATKALAPVIENOTIES ar
noteiktām patiesībām un iespējām, kas paslēptas mūsos. Piemēram, - burvība, izbrīns un godbijība. Šīs īpašības, parasti, ir
apspiestas pastāvīgas atkārtošanās dēļ praktiskajā ikdienas
dzīvē.
Tumšā teātra zālē vai siltā gultiņā atrodoties,
cilvēki iegūst brīvību iepazīt savu augstumu virsotnes un savas iztēles
visdziļākos dziļumus. Kad gaisma atkal tiek ieslēgta vai, kad no rīta uzaust
saule, viņi smejas par savas reakcijas spēku un intensitāti. „Paldies Dievam!
Tas ir tikai sapnis!”, „O, tas jau ir tikai kino!”. Tā tas notiek atkal un
atkal, pasludinot REĀLAS BŪTĪBAS un VIETAS par „fantāzijām”, pat, ja viņu
visdziļākās bailes grūž viņu nacionālo ekonomiku lejup no „finanšu
klints”.
Tas fakts, ka fejas un drakoni neeksistē ķermeniskā
veidolā, nepadara tos mazāk REĀLUS, nekā, teiksim zirgs, krēsls vai kaimiņu
meitene. Un tomēr, pat šodien jūs varat dzirdēt, skeptiķus sakām: „Kamēr es to
neieraudzīšu, nesaodīšu, nepieskaršos tam ar roku, - tas neeksistē” Vai
patiešām? Vai tad šis nav tas pats kritērijs, kuru izmanto miljoniem cilvēku
visā pasaulē, kad izvēlas – vai viņiem ticēt vai neticēt Dievam?
Viss ir REĀLI, lai kur tas arī
izpaustos. Stingri pieņemiet to, ka jūsu iekšējā pasaule sāks
mainīties ļoti strauji. Bildes uz sienām, skulptūras, kinofilmu un grāmatu
personāži, visi šie elementi ir pilnīgi reāli. Pasaule, kurā tie mīt, vienkārši
vibrē ar ātrumu, kas acīmredzot atrodas ārpus cilvēciskās sapratnes robežām.
Rakstnieki un mākslinieki nevis vienkārši izveido tos. Viņi
tos ATCERAS fiziskajā pasaulē no citiem realitātes līmeņiem. Protams, saņemot
tam atļauju.
Viss ir reāli, taču ne visam šoreiz IR SAISTĪBA ar
mūsu ceļojumu. Turieties pie tā ciešāk un jebkurš neprāts, kas, šķiet, ir
iemājojis jūsu galvā; jebkuri dēmoni, kas jūs vajā un neļauj mierīgi gulēt, ātri
vien noklusīs. JŪS – esat Radītāji. JŪS –
izvēlaties. Es tagad nerunāju par Ego, par Zemes Novērotāju. Es
runāju par jūsu Atkalapvienoto, Atmodināto „Es”, par šo Cilvēku-Tiltu jūsos,
kurš vada visus ikdienišķos apstākļus un tos organizē. Mēs vēl parunāsim par šo
personību vēlāk.
Lai sasniegtu Dievišķo skatupunktu, cilvēkam ir
jāaizmirst noteiktas robežas, kas atdala viņa uztveres lauku. Iesākumā noteikta „izlaušanās” notiek emocionālu vai fizisku traumu
rezultātā. Daži to pat atkārto ar kaut kādu preparātu palīdzību.
Taču esiet piesardzīgi. Atbildības par jūsu „ceļojuma” spēku pārlikšana uz kaut
kādiem preparātiem, guru, meditatīvo praksi vai garīgo sistēmu, var liegt jums
būtisku izpratni. Bet kāda izpratne šeit var būt?
Tas viss esiet JŪS. Jūs to darāt,
jūs to formējat, radot sev savas pasaules tēlus. Jūs to darāt ar savas uzmanības
koncentrēšanas vai tās neesamības starpniecību.
Nākotnē mūsu Masveida Maiņas Valūta būs nevis nauda,
bet gan Apzinātības Fokuss. Viss, kam tiek
pievērsts jūsu skatiens, un viss, ko apskauj jūsu sirds un prāts, pieaug un
vairojas. Tas jau notiek tagad, bet planētas vibrāciju pieaugums palielinās šo
spēku vairākkārtīgi.
Tas ir saistīts ne tikai ar to, ko mēs DOMĀJAM. Tā ir
Vecā Metafiziskā Gvarde. Jūs variet atkārtot savas mantras, burties un izteikt
afirmācijas līdz pat „otrajai atnākšanai”. 2013.gadā un turpmāk būs svarīgs tikai tas, kam jūs PATIESI TICAT. Kas patiesībā jūs
vada – no iekšpuse un ārpuses? Tieši šeit atrodas dārgums, kas spēj pārcelt
kalnus; kas spēj radīt un sagraut nācijas. Un tikai no katra no mums ir atkarīgs
tas, vai mēs ieskatāmies iekšā un atrodam to.
Ģēnijs – tas ir Džins mūsos (GENIUS=THE GENIE IN US)
Nav aizraujošāka un tādējādi iespaidīgāka skata par
cilvēku absolūtas koncentrēšanās stāvoklī. Viņu neuztrauc, kā viņš izskatās, jo
viņš ir pilnībā atslābinājies un izbauda mirkli. Šādam cilvēkam visa pasaule,
šķiet, pārstāj eksistēt un paliek tikai uzdevums, kuram viņš ir
koncentrējies.
Tāda intereses un apzinātības tīrība vainago sevi ar
goda un spēka kroni, neatkarīgi no tā, kas notiek iekšā. Šādi brīži – ir
fotogrāfa sapnis, tās ir dabiska ģēnija izpausmes, kas virza mākslinieka otu un
rakstnieka spalvu.
Šāda pirmatnēja skaidrība pastāv ap mums katru dienu.
Kamēr daudzi steidz pabeigt savu sasniegto mērķu un ikdienas uzdevumu sarakstu,
pasaule jums visapkārt atveras tik pārsteidzošā diženumā, ka cilvēki ar grūtībām
spēj sevi noturēt, ja, beigu galā ,to pamana. Es domāju, ka ģēnija galvenā
būtība ir spēja pamanīt to, ko citi palaiž garām.
Pastāv atšķirība starp „personīgu ģēniju” un
„publisku ģēniju”. Būt pirmajam – tā ir svētība, kādu var iegūt ikviens, kurš
pacentīsies to sasniegt. Pēdējais, savukārt, nāk un iet pēc sabiedrības
iegribas. Patiesību sakot, „publiskajam ģēnijam” vairāk ir sakars ar acumirklīgu
sabiedrības vajadzību pēc varoņa, nekā ar cildenu cilvēku.
Daudzi cilvēki nepiekrīt, kad es izmantoju terminu
„ģēnijs”, īpaši, kad es to attiecinu uz viņiem. „Kas? Es – Ģēnijs? Nekādā
gadījumā!” Taču es esmu pārliecināts, ka katrā cilvēkā ir apslēpts Mags un
Brīnumdaris, kurš gaida piemērotu gadījumu, lai iznāktu priekšplānā. Es šo
aspektu iztēlojos, kā „Džinu mūsos”. Viss, kas mums ir jādara – tas ir –
paust vēlēšanos paberzēt lampu. Un viņš
parādīsies. Taču, kā mums to izdarīt?
Es jūtu, ka viens no galvenajiem
traucēkļiem šeit ir mūsu tiekšanās meklēt apliecinājumu un atļauju ārējā
pasaulē tā vietā, lai paļautos uz sevis pašu
jūtām un ķermeniskajām sajūtām. Daudzi baidās tiks „apburti” no
kaut kā vai no kāda puses. Mēs arī baidāmies no satraukuma, ja tas šķiet
neatbilstošs pieņemtajām „normām”.
Kādreiz cilvēki ķēra un dedzināja „raganas”. Šīs
sievietes (parasti dziednieces un šamanes) darīja neparastas lietas, kuras
sabiedrība nesaprata. Ir tāda veca paruna: „Jūs vienmēr varat atpazīt
pirmatklājējus pēc bultām viņu mugurās”. Ģēnija pieredze var būt skarba
pieredze, taču tā ir vistuvāk debesīm.
Tas, kas mums šodien ir vajadzīgs, - ir izbeigt
meklēt raganas ugunskuriem, bet sākt pievērst uzmanību tam, ko ikviens no mums
iemet ugunī.
Trīsdimensionālā pasaule mums var daudz ko piedāvāt.
Tā ir sava veida laboratorija, kas ļauj pieskarties lietām tuvu un personīgi,
neiedziļinoties, neiesaistoties tajās (līdz brīdim, kad mēs sāksim gribēt, lai
tas notiek). Tie, kuri fizisko pasauli saprot BURTISKI, tērēs visu savu laiku
tās izpētei, aprakstīšanai un atšifrēšanai. To, ko viņi redz, viņi arī saņem.
Savukārt, tos, kuri pieļauj burtisko interpretāciju, taču uzdrošinās izpētīt arī
to, kas atrodas AIZ šo interpretāciju ROBEŽĀM, sagaida patiesi brīnišķīgi
piedzīvojumi.
Viens no maniem iemīļotākajiem „Masu apziņas sapņiem”
– ir „Intervija ar Vampīru”, ko sarakstījusi Enna Raisa. Pievilkšanos, kuru
ikviens no mums sajūt pret Nemirstīgajiem – tā vienkārši ir ēnu deja, kuru mēs
dejojam ar mūsu „Es” mūžīgajiem aspektiem. Atcerieties to ainu, kad Luiss
pirmoreiz atver savas vampīra acis?
„Nav vārdu, lai to aprakstītu. Jūs variet pajautāt to
arī Debesīm”. Vai tad viņš nesaka tieši to?
Šķiet, ka statujas kustās, bet durvis atveras, lai
arī tas nav tā. Spogulī, līdzās jūsu pašu sejai, parādās neparastas sejas.
Figūras guļ vienkārši iekļāvušās ainavā vai pamirkšķina jums no vecu koku
grubuļainajā mizā. Mežonīgas ballītes virpuļo un griežas uguns centrā, dejojot
pusnakts sirdī.
Elementāļi, fejas, elfi, rūķi. Šīs leģendas ir
izturējusi laika pārbaudi, pārejot no kultūras uz kultūru, no paaudzes uz
paaudzi. Vai patiesi zem jūsu bērnu gultiņām nedzīvo briesmoņi? Vai esiet par to
pārliecināti??? Bet varbūt tie nemaz nav briesmoņi? Varbūt tas ir kāds sen
aizmirstais, kurš cenšas atrast ceļu mājup? Mazi bērni redz to visu, tāpēc, ka
vēl nav paspējuši uzstādīt uztveres
filtrus.
Tas viss, un vēl daudzas lietas bez šīm, eksistē tur
priekš tiem, kuri uzdrīkstas, skatīties, just, TICĒT plašāk
par tiem realitātes rāmjiem, kuros viņi ir ievietoti. Un mēs zinām,
kad mēs kaut kur „esam iekļuvuši”, jo mūsu enerģētiskais ķermenis sāk mainīties.
Pa muguru skrien skudriņas, rokas trīc un sāk svīst plaukstas un dziļi vēderā
kaut kas sāk pulsēt. Tas ir mūsu laiks SEKOT ENERĢIJAI. Vai atceraties Trīs
Baušļus? Sekojiet tai un paskatieties, kurp tā jūs aizvedīs.
Nav vērts vērsties pie ĀRĒJĀS
PASAULES pēc apliecinājuma un atļaujas. Un nav vērts pilnībā
noslēgties. Esiet TILTS. Tilts Cauri Mūžībai. Paraugieties uz to, kas atrodas
jums tieši priekšā, bet pēc tam uz to, kas ir uzreiz aiz tā. Uz to vietu, kur
tēls vēl pastāv, bet jau sāk izkliedēties. Aizvāciet no jūsu realitātes visas
robežas un stūrus, atbrīvojot vietu, lai izstieptos un augtu. Vienmēr jautājiet
sev: „Kas vēl šeit var būt? Ko vēl šis tēls, jūtas, smarža man nes?” Bet pēc tam
– gaidiet.
Vai jūs ziniet, ka viss, kas cilvēkam ienāk prātā,
patiesībā ir kaut kāda veida komunikācija no tālienes? Daži cilvēki patiešām
ZINA, kad tas notiek. Citiem – tie ir vēstījumi no viņu zemapziņas. Nākotnē mēs
parunāsim par telepātiju, teleempātiju, enerģētisko biolokāciju (tas ir vesels
ceļojums – varat man ticēt!!!) un dažiem citiem fenomeniem, kas šajā pašā brīdī
attīstās uz planētas Zeme.
Tostarp dažiem no mums var būt grūti aizmirst šī gada
„Labos Paziņas” (atsauce uz tradicionālo Jaungada dziesmu ar Roberta Bērnsa
vārdiem „Vecie labie laiki”). Vai daži no tiem [Vecajiem Paziņām] regulāri nāk
prātā? Sveiciet tos ar mīlestību. Necentieties tos bloķēt. Īpaši tos, kuri jau
ir pārgājuši. Kā reiz ir teicis mūsu dārgais tēvocis Volts Vitmens:
Nekam nekad nav dots izzust:
Nedz sākumam, nedz formai, nedz būtībai – nekam, kas
ir pasaulē,
Nedz pūliņiem, nedz dzīvībai, nedz mums izpaustajiem
priekšmetiem.
Neļauj sevi samulsināt nedz ar šķietamību, nedz
mainīgiem debesu ķermeņiem.
Nav robežu laikam un telpai – bezgalīgi ir Dabas
lauki.
Nogurušais, vecais, knapi siltais ķermenis – ogles
bijuša ugunskura vietā, -
Un acis, kas zaudējušas gaismu, uzmirdz no
jauna;
Saule, kas tagad ir apakšā, rietā, no rīta ceļas, bet
drīz vien nonāks zenītā;
Sasalušajos zemes kukuržņos, mūžīgi nemanāms, ienāk
pavasaris
Ar zāles un puķu likumu, ar vasaras augļiem un
stiebriem.
Tiksimies 2013.gadā. Man ir tāda sajūta, ka tas būs
ellīgs brauciens! Vecā Spēle ir beigusies, Jaunā Spēle ir sākusies. Un Debesis
zina … mēs, Meta-Cilvēki, esam nekas … ja nespēlējam.
