Jaunais laiks. Jaunais laikmets. Tas ir sācies. Ko
tas nozīmē katram no mums un mums visiem kopā?
Mūsu uztveres jeb apziņas līmeni labi raksturo
dažādā attieksme pret nu jau pagājušo 2012.gada 21.decembri. Daļai no mums tas
bija „kārtējais pasaules gala” pareģojums, kurš diezin vai piepildīsies, daļa
tomēr drošs paliek drošs tajā datumā nolēma būt kopā ar saviem tuvajiem un
mīļajiem kādā drošākā vietā, daļa gaidīja brīnumu – ka pēkšņi viss vienā mirklī
mainīsies un iestāsies solītais Zelta laikmets. Viena daļa no mums apzinās un
zina, ka – JĀ – mēs esam lielo laikmetu griežu laikā, tomēr tas, kādas būs
pārmaiņas ir atkarīgs no mums pašiem, no mums visiem kopā. Ka mēs esam tie,
kuri rada un veido Jauno laikmetu. Tieši par to stāsta seno civilizāciju
zināšanas un maiju, inku, hopi un citu līdz mūsdienām saglabāto seno zināšanu
pareģojumi par šo laiku. Tur ir runa par laika, kādu mēs to pazīstam,
beigām...un nevis pasaules galu. Starp citu, šīs zināšanas māca arī par to kā
radīt jauno laikmetu, jauno pasauli, jaunās mūsu dzīves tieši tādas kādas mēs
tās vēlamies savās sirdīs. Par to, ka mums beidzot jāapzinās, kam mēs esam
garīgas būtnes, kas gūst fiziskās pasaules pieredzi fiziskos ķermeņos, nevis
fiziskais ķermenis un fiziskā pasaule ir viss, kas nosaka mūsu esību.
Šajā filozofisko pārdomu laikā manās rokās nonāca
Džeimsa Redfīlda grāmata „Šambalas noslēpums”. Tā kā šī autora agrākās grāmatas
„Selestīnas pravietojumi” un „Desmitā atklāsme” savulaik dziļi ietekmēja manu
pasaules skatījumu, tad ar lielu interesi izlasīju arī šo. Un arī šī grāmata
atbalsojās manā būtībā kā manī dziļi rezonējoša patiesība un savā ziņā labs
atbalsts tiem, kuri ir sākuši iet savu garīgo ceļu vai jūt, ka pienācis laiks
tam pievērsties. Šajā īpašajā laikā ir ļoti būtiski dalīties ar šāda veida
atziņām. Un tātad...
Mēs visi pamazām, cits straujāk, cits lēnāk, sākam
pāraugt šo materiālās pasaules skatījumu, kurā dzīvi uztveram kā cīņu par
izdzīvošanu, bet garīgums izpaužas kā piedalīšanās Ziemassvētku dievkalpojumā
baznīcā vai kādas garīgas lekcijas apmeklējumā, un tiekšanos pēc esības brīnuma
aizstājam ar dažādām izklaidēm un materiāliem labumiem. Mēs sākam apjaust, ka
esam šeit, lai gūtu kādu augstāku pieredzi. Daļa no mums jau sāk apzināties, ka
nodibinot patstāvīgu saiti ar savu garīgo būtību, savu augstāko ES jeb dievišķo
avotu sevī, gūstam lielāku prāta skaidrību, plašāku apzināšanos un beidzot
sadzirdam savas garīgās būtības klusos čukstus, saņemot atbildes uz saviem
mūžsenajiem jautājumiem – „kas es esmu?”, „kurp es dodos?”, „no kurienes es
nāku?”, „kāds ir manas dzīves uzdevums?”...
Mums sāk rasties apjausma par savu sūtību, par
kādu augstāku misiju, kuru spēsim veikt, ja atteiksimies no kādiem traucējošiem
ieradumiem un priekšstatiem, ja mainīsim noteiktus ētikas principus attiecībās
ar līdzcilvēkiem un uzticēsimies savas iekšējās būtības jeb sirds balsij,
sirdsapziņai.
Zināmā mērā mēs visi un katrs no mums apzinās, ka
esam ieradušies šeit uz mūsu planētas šajā fiziskajā pasaulē, lai īstenotu kādu
kopīgu mērķi. Lai pamazām, paaudzi pēc paaudzes radītu uz šīs planētas augsti
attīstītu garīgu kultūru. Un šajā laikā, laikmetu griežos, mums ir iespēja līdz
šim radīto pavērst jaunā, garīgi augstākā līmenī. Mums ir iespēja izsapņot un
radīt šeit uz Zemes mūsu ideālo garīgi attīstīto kultūru.
Mēs sākam aptvert, ka mūsu domas un attieksme pret
notiekošo aktīvi piedalās mūsu sapņu un ikdienas realitātes īstenošanā. Mēs
sākam apzināties, ka mūsu garīgā virzība, mūsu nodomi, vēlmes un pat pašas
slēptākās domas ietekmē ne tikai mūsu pašu, bet arī līdzcilvēku dzīves. Mēs
sākam apzināties sevi kā savas dzīves radītājus un mūsu kopīgās pasaules
aktīvus līdzradītājus.
Neatkarīgi no tā vai esam sevis kā garīgas būtnes
apzināšanās ceļa sākumā, vai jau kādu laiku jau ejam šo ceļu, mums rodas dažādi
jautājumi. Piemēram, tādi kā: „Ar ko sākt?”, „Kā savienot fizisko dzīvi ar
garīgo?”, „Ko darīt tālāk, lai turpinātu garīgo attīstību?”...
Daudzas garīgās prakses, gan senas, gan mūsdienu
iesaka sākt ar uzņemamās pārtikas kvalitātes uzlabošanu. Dabiska pārtika ceļ
mūsu vibrāciju līmeni, ķīmiski, termiski vai ģenētiski modificēta pārtika to
pazemina. Tie, kas ir dzirdējuši par cilvēcei nelabvēlīgajiem spēkiem, saprot,
ka gan mākslīga un ķimizēta pārtika, gan ķīmiskie medicīniskie izstrādājumi, gan
sintētiskie audumi apģērbā, gan masu informācijas telpā dominējošā zemo
enerģiju (bailes, agresivitāte, dominance, vardarbība utt.) informācija ir
apzināti radīti manipulēšanai ar cilvēkiem. Jo tīrākas un augstākas ir mūsu
vibrācijas, jo vieglāk rast iekšējo saikni ar augstākās jeb dievišķās enerģijas
avotu un kļūt par garīgi brīvu, patstāvīgu un atbildīgu būtni. Un, jo zemākas
ir mūsu vibrācijas, jo vairāk esam noslēgti šim enerģijas avotam un meklējam to
ārējā telpā, esam nebrīvi un viegli manipulējami.
Nākamais solis parasti ir elpošanas nozīmīguma
apzināšanās. Apziņa, ka ieelpojam dzīvības enerģiju. Ja to darām apzināti,
ievērojam, ka pasaulē mums apkārt un pašos sevī saskatām agrāk nepamanīto
skaistumu...
Skaistuma izjūta kalpo kā indikators mūsu vibrāciju augstumam. Jo
augstāks enerģiju vibrāciju līmenis, jo pilnīgāk izjūtam skaistumu. Tad mums
jāmācās iztēloties un sajust kā šī dievišķā enerģija izplūst no mums apkārtējā
pasaulē. Par to, ka tas izdodas, liecina visaptveroša mīlestības sajūta. Tad,
kad esam iemācījušies iztēloties un sajust, ka enerģijas lauks nepārtraukti
plūst mums visapkārt tur, kur esam un arī turp, kur dodamies, tikai tad varam
uzturēt stabilu augstu vibrāciju enerģijas līmeni.
Tad varam sākt mācīties darboties apzināti, radīt
ar dievišķo, ar dzīvības enerģiju. Varam apgūt mūsu nodomu un domu spēku šajā
radīšanas procesā. Varam mācīties darboties ne vairs lineārā laika ietvaros,
bet gan sakrālajā jeb cirkulārajā laikā. Tas noved pie tā, ka mēs vairs neradām
savas dzīves cēloņu un seku likuma ietvaros, kas ir lineārā laika likums, kur
pie pārmaiņām noved mūsu ciešanas, bet gan sinhronitātes (dzirdot savas
dvēseles balsi kā smalkā plāna norādes fiziskajā plānā) zīmju vadībā. Sinhronitāte
izpaužas mums esot sakrālajā jeb cirkulārajā laikā un esot saskaņā ar savu
augstāko būtību jeb dvēseli. Nodoms un prasme ievērot sinhronitātes zīmes
padara mūsu enerģijas lauku vēl plašāku un stiprāku, jo mūsu dzīve ir kļuvusi
saskaņota ar Visuma un mūsu dvēseles attīstības virzienu.
Nākamais solis jeb mācība ir saistīta ar
apzināšanos, ka mūsu enerģijas lauks ietekmē arī citus cilvēkus. Mūsu augsto
vibrāciju enerģijas lauks cels arī viņu enerģijas lauka vibrāciju līmeni,
ļaujot viņiem apzināti izveidot saikni ar augstāko jeb dievišķo enerģiju avotu.
Tā arī viņi pievienosies sinhronitātes norisēm un veicinās tās.
Nākamais un noslēdzošais solis ir iemācīties jebkurā
situācijā saglabāt augstu vibrāciju enerģijas lauku. Bailes un dusmas krasi
pazemina vibrāciju līmeni, un atgriež mūs fiziskā ego enerģiju un uztveres līmenī.
Jāiemācās emocionāli norobežoties no negatīviem notikumiem. Notiekošajā vienmēr
jācenšas saskatīt pozitīvu nozīmi un jātic, ka jebkura situācija risināsies
labvēlīgi. Tādējādi mēs atbrīvojamies no negatīvu scenāriju iztēlošanās ainām.
Esot spēcīgā un augsta vibrāciju līmeņa enerģiju laukā, tās strauji realizējas.
Ļoti svarīgi ir apzināties, ka cilvēce spēj un virzās garīgās attīstības
virzienā. Tādējādi radam kultūru, kurā ikviens apzinās cilvēces lomu Visuma
garīgajā evolūcijā. Esot šādā augstu vibrāciju enerģijās, mēs zinām un ticam,
ka smalkā pasaule, mūsu smalkā plāna garīgie pavadoņi un skolotāji mums vienmēr
palīdz.
Šis viss māca mums kā dzīvot jaunajā laikmetā, kā
mums visiem kopā radīt pareģoto Zelta laikmetu. Jūtīgi cilvēki apstiprina, ka
tagad Zemi apvij daudz augstāku vibrāciju enerģijas, kas ir lielās iespējas
laiks katram un visai cilvēcei mainīt savu attīstības virzienu uz daudz
garīgākas sabiedrības un kultūras radīšanu. Fiziskā plānā šīs pārmaiņas vēl nav
tik acīmredzamas. Tomēr gan individuālā līmenī, gan sabiedriskā līmenī redzam,
ka daudz kas mainās. Mainās domāšana, priekšstati, daudzi saskaras ar sajūtu,
ka viņu dzīvēs kaut kas ir kardināli jāmaina, daudziem jau daudz kas mainās.
Katastrofu teoriju cienītājiem var teikt, ka globālā katastrofa nenotiek, bet
notiek cilvēku iekšējo pasauļu katastrofas. Tās gan notiek tikai tiem, kuri
turas pie vecajiem priekšstatiem, vecajiem dzīves modeļiem, kas veidojušies
bailēs un neticībā. Tās liek cilvēkiem mainīties. Pārmaiņas notiek arī tiem, kuri
jau kādu laiku iet garīgās attīstības ceļu. Tikai tie tās vairs neuztver kā
katastrofu, bet gan kā sākuma kaut kam jaunam un labākam. Mūsu dzīves pieredzi
veido nevis notikumi paši par sevi, bet gan mūsu attieksme pret tiem.
Jaunā laika enerģijas mums visiem liek mainīties,
meklēt jaunas vērtības, pēc kurām tiekties. Un šoreiz tās ir garīgās vērtības,
garīgā attīstība. Un tas ir ceļš, kas jāiet gan katram no mums atsevišķi, gan
visiem kopā. Lai mums visiem izdodas!
Pārdomās dalījās
Baltais Vējš
http://sidrabvejs.blogspot.com
