Miegs ir dabisks stāvoklis, kad cilvēka organisms
atpūšas. Miegam ir raksturīga pazemināta fiziska aktivitāte un apkārtējās
pasaules uztvere. Guļot uzkrājas enerģijas rezerves un smadzenes turpina
apstrādāt un sakārtot dienas laikā apgūto un piedzīvoto, lai to varētu izmantot
nākotnē. Miega ilgums un process cilvēkam laika gaitā mainās. Nepieciešamais
miega ilgums katram var būt atšķirīgs. Zinātnieki un mediķi apgalvo, ka
visveselīgākais miegs ir no 6–9 stundām. Aptuveni 20–28 stundu ciklu sauc par
bioloģisko diennakts ritmu, ko var viegli izjaukt laika zonu šķērsošana, darbs
naktī.
Dzīves sākumā ir nepieciešams vairāk miega nekā
pieaugušiem cilvēkiem. Vecākiem cilvēkiem diennakts ritms var būt izjucis, miegs
ir saraustīts, viņi sliktāk izguļas. Sievietes vairāk sūdzas par miega
problēmām, bet uz vecumu to biežāk piedzīvo vīrieši. Tiek uzskatīts, ka
pašpārliecināti cilvēki guļ mierīgi, gandrīz nekustīgi, bet cilvēki, kas nav
pārliecināti par sevi, mokās ar šaubām par visu, guļ nemierīgi, bieži miegā
kustas un pamostas, taču nemierīgam miegam var būt arī citi skaidrojumi,
piemēram, uztraukumi nomoda laikā, veselības problēmas, sāpes un citi. Ar laiku
miega traucējumi var novest pie agresivitātes un pat halucinācijām.[1]
Daži apgalvo, ka miegā sapņus neredz vai tos
neatceras, taču ikviens zina, kas ir miegs un ko nozīmē sapņot. Ir veikti
neskaitāmi pētījumi saistībā ar miegu, miega procesiem un sapņiem. Ir izveidotas
dažādas pētniecības iestādes gan Latvijā, gan ārvalstīs, kuras nodarbojas ar
miega procesa izpēti, diagnosticē un ārstē dažādas ar miegu saistītas
saslimšanas vai kuru galvenā darbības joma ir sapņu un to simbolu skaidrošana
jeb tulkošana. Tibetā jau kopš seniem laikiem pazīst un mūsdienās arī citur
pasaulē praktizē arī sapņu jogu, kuras galvenais mērķis ir apzināties un
kontrolēt sapņus un skaidrāk apzināties, ka fiziskā pasaule ir ilūzija. Tā arī
palīdz saglabāt skaidru apziņu un apzināties sevi, un tiek uzskatīts, ka tas ir
svarīgi, lai pareizi pārietu pēcnāves stāvoklī, sasniegtu apgaismību un vairs
nepiedzimtu.
Līdzīgi teosofijā miegu mēdz dēvēt par „mazo nāvi”,
un ir dzirdēts apgalvojums, ka nāves brīdis ir vissvarīgākais brīdis cilvēka
dzīvē. Var piekrist tiem, kuri uzskata, ka cilvēks ir piedzimis, lai gūtu
pieredzi, uzkrātu zināšanas un tās pielietotu praksē ikdienas darbībās, nevis
tikai tāpēc, lai bezmērķīgi baudītu dzīves piedāvātos labumus. Tā ir kā
aizraujoša, nopietna spēle visas dzīves garumā, kas piešķir dzīvei jēgu un
mērķi, un mudina domāt, ka pēc cilvēka nāves nekas vēl nebeidzas; dzīvi var
salīdzināt ar profesionālu treniņnometni, kur sevi pilnveidot, lai vēlāk plūktu
augļus.
Daži uzskata, ka veids, kā cilvēks mirst, ir
vistiešākajā mērā atkarīgs no tā, kā cilvēks ir dzīvojis. Tāpat miega kvalitāte,
sapņi un lidojumi smalkajos plānos ir ļoti atkarīgi no tā, kā ir aizvadīta
diena, un vēl jo vairāk – ar kādām sajūtām cilvēks
dodas gulēt.
Gan zinātnieki, gan teosofijas piekritēji miega ciklu
iedala divās miega fāzēs, kuras nereti apzīmē ar vārdiem
sanskritā swapna un sushupti, kas
attiecīgi apzīmē fāzi, kad cilvēks redz sapņus, jeb seklo miegu, un fāzi, kad
cilvēks sapņus neredz, jeb dziļo miegu. Miega laikā šīs miega fāzes var tikt
izietas vairākkārt, un parasti cilvēks miegā laiku pavada neapzināti, taču katrs
gadījums un iemesli ir individuāli, un tas var būt atkarīgs no emocionālā un
fiziskā stāvokļa brīdī, kad cilvēks ir devies gulēt.[2] Swapnafāzē aktīvi darbojas cilvēka zemapziņa un
var tikt atspoguļoti iepriekšējās dienas vai dienu iespaidi.
Savukārt sushupti fāze tiek uzskatīta par
kvalitatīvo miega fāzi, kad arī ir iespējams sazināties ar smalkā plāna būtnēm,
saņemt informāciju vai papildu enerģiju.
Pastāv viedoklis, ka dzīves laikā ir ļoti svarīgi
iemācīties kontrolēt emocijas, uzlabot savas nepilnīgās īpašības, tādējādi paaugstinot savu apziņu, nevis attaisnoties, apgalvojot, ka
sliktās īpašības ir cilvēka personības daļa, un citiem nāksies to pieņemt un
iemīlēt. Citu cilvēku nepilnības pieņemt un iemīlēt var būt vienkāršāk, nekā
atzīt savējās un censties tās uzlabot. Cilvēkam ir doti visi instrumenti, kas ir
nepieciešami, lai to paveiktu, taču neatkarīgi no tā, cik cītīgs darbs šajā jomā
ir paveikts nomoda dzīvē, miega laikā nokļūstot astrālajā plānā, var nobīties,
redzot, ka visas it kā nokārtotās lietas un noslīpētās īpašības joprojām turpat
vien ir, jo, piemēram, Čarlzs Vebsters Ledbīters (Charles Webster Leadbeater) savā darbā „Sapņi.
Kas tie ir un kā tie veidojas” („Dreams.
What they are and how they are caused”) uzskatāmi norāda, ka tieši pēc sapņiem
visprecīzāk var spriest par progresu garīgās attīstības jomā, jo sapņu laikā
parasti apziņa notikumus nekontrolē un arī prātam tur nav ietekmes.[3] Tā var
pārliecināties par to, līdz kādam līmenim attiecīgā īpašība ir izkopta. Karls
Gustavs Jungs (Carl Gustav Jung) darbā „Cilvēks un simboli” („Man and his
Symbols”) šajā sakarā min dubulto personību jeb zemapziņu, pār kuru miega laikā
lielākajai daļai cilvēku nav kontroles un kura tādēļ nereti tiek uzskatīta par
cilvēka patieso būtību. Šajā darbā K. G. Jungs atsaucas arī uz Zigmundu Freidu
(Sigmund Freud), kurš apgalvo, ka, pārrunājot sapnī redzētos tēlus vai
piedzīvotās situācijas, var ļoti viegli noteikt cilvēka fiziskas vai garīgas
saslimšanas, apgalvojot, ka miegā atklājas cilvēka patiesā būtība, atšķirībā no
nomoda dzīves, kad cilvēki mēdz melot gan citiem, gan paši sev.[4]
Taču teosofijas piekritēji procesiem miega laikā
piešķir vēl lielāku nozīmi. Viņi nenoliedz zemapziņas brīvo lidojumu, taču
norāda uz citiem aspektiem, kuriem ir būtiska loma, miegā atrodoties astrālajā
plānā. Astrālais plāns tiek uzskatīts par melīgu un šaubīgu plānu, jo tur
cilvēks ir pakļauts dažādām ietekmēm, kad cilvēku var, piemēram, nobiedēt vai
ietekmēt sapņotāja darbības nomoda laikā jeb fiziskajā plānā, kā tas ļoti
uzskatāmi ir ilustrēts mākslas filmā „Pirmsākums”.[5] Taču ir dzirdēti arī neskaitāmi
gadījumi, kad miegā cilvēki tiek brīdināti par gaidāmiem notikumiem vai kad
cilvēkam ir iespēja nokļūt vietā, kur viņš nekad nav bijis, un aplūkot to tik
skaidri, it kā būtu pilnīgi klātesošs.
Būtu vieglprātīgi pret brīdinājumiem miegā izturēties
noliedzoši, taču tos nevajadzētu uztvert kā absolūtu pareģojumu. Pieņemot, ka
katrai dzīves situācijai ir iespējami neskaitāmi scenāriji un ka varbūt kādā
apziņas līmeni tie visi īstenojas, bieži cilvēks tiek brīdināts par svarīgu
pavērsiena punktu, dodot tikai iespēju izvēlēties, ko būtu muļķīgi neizmantot,
ņemot vērā, cik bieži cilvēkam šķiet, ka viņam nemaz netiek dotas izvēles
iespējas. Daži uzskata, ka, izmantojot, piemēram, sapnī saņemtu brīdinājumu,
tiek mainīts liktenis un ka tas nav mirstīgā cilvēka rokās. Taču citi šim
apgalvojumam nepiekrīt, jo ir pārliecināti, ka, neiedziļinoties plaši
diskutējamā jautājumā par to, ko katrs uzskata par likteni un dzīvi vispār,
cilvēkam ir noteikts ceļa sākuma punkts un galapunkts, ko varētu uzskatīt par
likteni; taču to, pa cik taisnu, līkumotu, gludu vai akmeņainu ceļu iet līdz
galapunktam, ir katra brīva izvēle, un šī ceļa kvalitāti mēs veidojam ar savām
ikdienas izvēlēm. Brīdinājumu sapnī var uzskatīt par palīdzību kāda šķēršļa vai
nepareiza pagrieziena apiešanai.
Par ļoti spilgtu un savdabīgu pieredzi tiek uzskatīta
iepriekš tekstā minēto iespēju miega laikā nokļūt dažādās vietās, kur,
iespējams, cilvēks nekad nav bijis un pat nezina, kā šī vieta varētu
izskatīties. Domas dalās, vai šādos gadījumos redzētais ir tikai cilvēka iztēles
augļi vai arī patiešām ir iespējams kādā no nefiziskiem plāniem nokļūt citur. Tā
var apciemot radiniekus un draugus, ieskatīties kaimiņa dzīvoklī, aizceļot uz
kādu tālu valsti vai pat uz citu planētu. Zinot par astrālajam plānam raksturīgo
patiesības sagrozīšanas iespējamību, ir nepieciešamas augstas zināšanas, lai
spētu izšķirt patiesu ceļojumu no mānīga. Tiek uzskatīts, ka šādu ceļojumu
patiesuma līmenis un precizitāte ir augstāki pirmsnāves brīdī vai tad, ja ir
attīstīta spēja atdalīt augstāko apziņu no fiziskā ķermeņa nomoda
stāvoklī.
Daudzi, kuri kādreiz ir sapņojuši, zina, ko nozīmē
sapņa laikā pēkšņi attapties visneiedomājamākajās vai varbūt vēlamās vietās.
Zinātāji apgalvo, ka tas ir iespējams ne tikai miegā, bet arī pilnīgi apzinātā
nomoda stāvoklī. Šo ceļojumu princips un sajūtas ir identiskas tām, ko jūt
miegā, taču šie ceļojumi ir uzticamāki un tajos ir izteiktāka klātbūtnes sajūta.
Pasaulē šis fenomens ir ļoti plaši pētīts, un, apzīmējot to ar vārdu savienojumu
„ārpusķermeņa pieredze” (angļu valodā – „out-of-body experience”) tas ir ļoti uzskatāmi
raksturots Maikla Talbota (Michael
Talbot) grāmatā „Hologrāfiskais Visums”, kur ir minēti
vairāki gadījumi, kad cilvēka apzinātā apziņa šķietami atsvabina sevi no fiziskā
ķermeņa un aizceļo uz kādu citu vietu. M. Talbota apkopotā informācija liecina,
ka šis fenomens parasti ir spontāns un tas visbiežāk notiek miega, meditācijas,
anestēzijas, slimības vai traumatisku sāpju laikā, taču tikpat liela ir arī
iespējamība, ka tas var notikt citos apstākļos, to skaitā apzinātā nomoda
stāvoklī.[6]
Dažādās nozarēs, kas pēta miegu un sapņus, sapņi tiek
iedalīti dažādās kategorijās, taču šajā kontekstā visatbilstošāk būtu minēt
septiņus sapņu veidus, kurus izceļ Teosofijas biedrības dibinātāja Helēna
Blavatska.[7]
1. Pravietiskie sapņi. Šos sapņus mūsu
atmiņā veido augstākais Es, un tie parasti ir skaidri saprotami un var dzirdēt
balsi, kas nodod vēstījumu, vai tiek attēlots pats gaidāmais notikums.
2. Alegoriski sapņi jeb mākslinieciskās
līdzībās attēloti sapņi vai neskaidrs, realitātes mirklīgs iespaids, ko attēlo
smadzenes un sagroza cilvēka iztēle. Šie sapņi parasti nav pilnīgi
uzticami.
3. Labo vai ļauno adeptu vai tādu ļoti
spēcīgu dvēseļu domu radīti sapņi, kuri vēlas, lai mēs rīkoties pēc viņu
ieskatiem.
4. Retrospektīvie sapņi – sapņi, kuri
ilustrē notikumus kādā no iepriekšējiem iemiesojumiem.
5. Brīdinošie sapņi par citiem cilvēkiem,
kuri paši nespēj piekļūt šādai informācijai.
6. Neskaidri un mulsinoši sapņi, ko
izraisījuši iepriekšējos punktos minētie iemesli.
7. Sapņi, kas ir tikai iztēles augļi un
haotiska aina, ko var izraisīt gremošanas trakta darbības traucējumi, emocionāls
saviļņojums vai citi ārēji iemesli.
H. Blavatska arī skaidro, ka cilvēks ir duāla būtne,
tam ir fiziskais un garīgais ķermenis, un no iekšējā ego garīgās attīstības
līmeņa un tā personības īpašību garīguma pakāpes ir atkarīgs tas, vai cilvēks
guļošā ķermeņa fiziskajām smadzenēm spēj nodot uztvertās ainas, dzirdētos vārdus
un sajūtas, ko pa pusei garīgās smadzenes ir uztvērušas miega laikā. Jo
izsmalcinātākas cilvēka garīgās īpašības, jo vieglāk ego būs pamodināt guļošo
daļu, iedarbināt sensoriskos nervu mezglus un smadzenītes[1], un, raidot
skaidrus attēlus, nodot informāciju nervu mezgliem, kuri cieša miega laikā
vienmēr ir pilnīgi pasīvi un atpūšas.
Tajā pašā laikā, jo garīgāks cilvēks, jo aktīvāka ir
viņa iztēle un līdz ar to lielāka iespēja viņam pareizi uztvert informāciju, ko
nodod viņa visu redzošais, vienmēr nomodā esošais Augstākais Es. Tā garīgās
sajūtas ir tieši cieši saistītas ar Augstāko garīgo būtību. Tāpēc ļoti garīgi
cilvēki vīzijas un sapņus redz gan miegā, gan nomodā: tie ir tā dēvētie
sensitīvi, dzimuši gaišreģi jeb garīgie mēdiji. Mazāk garīgi attīstīti cilvēki
šādus informatīvos sapņus redz retāk, un šo sapņu precizitāte ir atkarīga no šī
cilvēka emociju intensitātes attiecībā uz konkrēto lietu. Parasti sapņus veido
asociācijas par notikumiem, kas pirms tam piedzīvoti nomoda laikā. Dažreiz pat
visnenozīmīgākā doma saistībā ar notikumiem kādā sapnī, var likt šim sapnim
atkārtoties pat pēc vairāku gadu pārtraukuma.
Viljams Kvans Džadžs (William Quan Judge) savā
publikācijā par cilvēka dzīvi trīs līmeņos H. Blavatskas sacīto papildina ar
informāciju par trīs garīgajiem līmeņiem, no kuriem vidusmēra cilvēks apzinās
tikai pirmo – nomoda dzīvi.[8] Viņš apgalvo, ka ikvienam
aizrautīgam teosofijas piekritējam ir jāzina šo trīs stāvokļu nozīme, un jo
īpaši tas, cik svarīgi ir svapna laikā atcerēties to, kas piedzīvots sushupti
laikā, vai nomodā atcerēties to, kas piedzīvots svapna laikā un otrādi.
Viņš stāsta par gadījumiem, kad cilvēks sapnī nodotu
stimulu rezultātā var darīt viņa personības labajai dabai nepieņemamas lietas.
Tas var notikt tādēļ, ka cilvēka ļaunās domas negatīvi ietekmē viņa sapņus un
padara viņu atvērtu ļauno spēku ietekmei. Tāpēc mūsu pienākums ir attīrīt un
uzturēt tīrus divus zemākos apziņas līmeņus.
Īpaši viņš izceļ trešo līmeni, kuru pazīst ikviens –
„miegu bez sapņiem” jeb sushupti. Viņš gan norāda, ka šis skaidrojums nav
precīzs, jo, neskatoties uz to, ka šajā fāzē sapņus neredz, šajā fāzē, piemēram,
pat noziedznieki augstākajā apziņas līmenī sazinās ar garīgām būtnēm un iekļūst
smalkajā plānā, redzot dažādas ainas. Tas ir milzīgs garīgais rezervuārs, ar
kura palīdzību tiek kontrolēti ļaunie spēki.
Lai šo jautājumu labāk izprastu, ir jāsaprot, kas
notiek, kad cilvēks laižas miegā, sapņo un pēc tam nokļūst sushupti. Ārējās
maņas ir nomāktas, un smadzenes atceras nomoda laikā redzētus attēlus un domas,
un drīz pēc tam cilvēks aizmieg. Tad nonāk pieredzes plānā, kas ir tikpat reāls,
kā iepriekšējā miega fāze. Šajā fāzē cilvēks klejo līdz brīdim, kad viņš nonāk
dziļākā miega fāzē. Smadzeņu darbība nedod nekādus traucējošus signālus, un
cilvēks „dievu pasaules notikumos” piedalās tādā mērā, kā to pieļauj viņa
attīstības līmenis. Taču cilvēkam ir jāatgriežas nomoda stāvoklī, un, lai
atgrieztos, viņam ir jāšķērso tās pašas fāzes, kuras tika šķērsotas, lai nokļūtu
līdz sushupti, jo nav iespējams no nomoda stāvokļa uzreiz nokļūt sushupti un
otrādi. Tā tas ir, neskatoties uz to, ka atgriežoties atmiņas par redzēto var
tikt dzēstas.
Vidusmēra cilvēkam, kurš nav īpaši koncentrējies un
kurā dominē neskaitāmas un neskaidras domas, dodoties cauri svapna fāzei,
noderīgā un apziņu paaugstinošā sushupti fāzē gūtā pieredze tiek sajaukta un
sagrozīta, un kā rezultātā viņš nomoda laikā šo pieredzi nevar izmantot, lai gan
viņam uz to ir tiesības un viņam tā būtu jāizmanto.
Tātad mērķis ir atbrīvoties no jucekļa un
sagrozījumiem, lai attīrītu un atdzīvinātu svapna stāvokli un lai nomodā labāk
un spilgtāk atcerētos sushupti fāzē gūto pieredzi. To var panākt, arvien
koncentrējoties uz augstām domām, cēliem mērķiem un visu, kas ir labs un būt pēc
iespējas garīgam cilvēkam nomoda dzīves laikā. To nevar panākt nedēļas vai gada
laikā, iespējams, pat ne vienas dzīves laikā, taču, sākot to praktizēt, tas var
tikt ļoti novērtēts kādā no turpmākiem iemiesojumiem.
Atšķirība starp cilvēku, kurš koncentrējas, un to,
kurš nekoncentrējas, ir tāda, ka koncentrējies cilvēks šo ceļojumu veic,
apzinoties notiekošo, un to uzsāk un beidz, gūstot regulāru un skaidru pieredzi.
Bet nekoncentrējies cilvēks šo ceļojumu veic neapzinoties, rezultātā atceroties
varbūt tikai sajauktas domas un pieredzi.
V. K. Džadžs norāda, ka šī tēma ir neizsmeļama un tā
ir ārkārtīgi svarīga, un mudina attīrīt un paaugstināt apziņu un koncentrēt
domas un darbības nomoda dzīves laikā, lai tā vietā, lai bezmērķīgi vienu nakti
pēc otras un vienu dienu pēc otras nokļūtu šajos dabiskajos un īpaši veidotajos
posmos un no tiem atgrieztos tukšām rokām, mēs kļūtu viedāki un spētu labāk
palīdzēt citiem cilvēkiem.
H. Blavatska tikšanās laikā Londonā 1888. gadā,
sniedzot komentārus par darbu „Slepenā doktrīna”, sniedza interesantus
paskaidrojumus par sapņiem un atbildēja uz daudziem saistītiem jautājumiem.[9]
Viņa skaidroja, ka parasti atmiņā tiek fiksēti tikai
gaistoši un izkropļoti iespaidi, kurus smadzenes saņem pamošanās brīdī. Mīkla
zinātniekiem ir īstie sapņi jeb pieredze, ko miega laikā gūst augstākais Es.
Parasti tas, ko mēs uzskatām par sapņiem un kas parasti tiek uzskatīti par
iztēles augļiem, patiesībā ir atsevišķas lapas, kas ir izrautas no dzīves un
gūtās pieredzes, un tās miglainas atmiņas, kuras mošanās brīdī mūsu fiziskā
atmiņa vairāk vai mazāk izkropļo. Fiziskā atmiņa automātiski piefiksē dažas
domas, faktus un darbības par to, ko zemapziņa darīja laikā, kad miega laikā
bija tikusi brīvībā. Cilvēka Ego jeb īstā būtība dzīvo atsevišķu dzīvi tiklīdz
tiek nekontrolētā brīvībā jeb tad, kad fiziskais ķermenis ir aizmidzis.
Jautāta par miega salīdzinājumu ar nāvi, viņa
skaidro, ka starp tiem var saskatīt līdzību, taču tur ir ļoti liela atšķirība.
Miega laikā saglabājas saikne starp cilvēka Augstāko un zemāko Es, neskatoties
uz to, ka šī saikne ir ļoti vāja; un Augstākais Es vairāk vai mazāk atspoguļojas
zemākajā Es, lai gan sūtītie impulsi bieži var būt neprecīzi. Taču tad, kad
fiziskais jeb iluzorais ķermenis ir miris, tā cilvēka daļa paliek pilnīgi brīvā
vaļā. Tur ir tik pat liela atšķirība, cik liela atšķirība ir starp spoku un
cilvēku vai starp cilvēku, kurš atrodas pilnīgi tumšā telpā, un kādu, kurš
atrodas pilnīgi izgaismotā telpā.
Teosofijas laikrakstā par šo tēmu ir sniegtas dažas
ļoti būtiskas piezīmes.[10] Piemēram, sushupti miega fāzē iegūtā
informācija var tikt pārnesta cilvēka fiziskajā apziņā, bet tas ir atkarīgs no
cilvēka vēlmēm un no tā, vai viņa zemākais Es ir vai nav gatavs saņemt un
atcerēties šo informāciju. Šo īpašību var trenēt un apzināti pilnveidot, taču
ieteicams ļaut tam notikt dabiski, nomoda laikā dzīvojot garīgajā ziņā pēc
iespējas kvalitatīvāku dzīvi, kā rezultātā šī iespēja cilvēkam var tikt dota,
speciāli to neveicinot.
Analizējot vairākos informācijas avotos apkopoto
informāciju, pārliecinājos, ka miega process cilvēkam ir ļoti svarīgs un ka tas
ir arī būtisks garīgo attīstību veicinošs līdzeklis, ņemot vērā, ka miega laikā
var tikt saņemta svarīga informācija, spēks un enerģija. Līdzīgi kā ir dažādas
metodes, kā vidusmēra cilvēkam var pavērt, piemēram, astrālo redzi, tāpat ir
veidi, kā piekļūt arī šim instrumentam. Taču būtu muļķīgi to uzskatīt par burvju
nūjiņu, kas garantē tūlītējus labumus, jo galu galā vispareizākais ceļš, kā tikt
pie dievišķām zināšanām ir pašaizliedzīgi darboties tajā plānā, kurā esam
piedzimuši, pilnveidojot savas īpašības, atbrīvojoties no atkarībām un
pieķeršanās un ievērojot Dievišķos likumus, kas ir mūsu uzdevums un pienākums.
Un tas ir visgodīgākais un cienījamākais veids, kā iegūt spēju (vai, pareizāk
sakot, kad tiks piešķirta spēja) apzināti piedalīties sapņos un saprast, kas tad
īsti ir sapņi un kas realitāte.
Kamēr tas vēl nav noticis, vislabākais ieteikums būtu
izbaudīt labsajūtu, ko sniedz pilnvērtīgs miegs, un katru vakaru laisties miegā,
domājot gaišas domas, kas ir viens no kvalitatīva miega
priekšnosacījumiem.
Autore: Anita Rakitko
[1] Latīņu
valodā Cerebellum. Tā ir smadzeņu daļa, kas
atrodas galvaskausa pakauša daļā, un kura spēlē svarīgu lomu sensorās uztveres
saskaņošanā.
[4] Carl Gustav Jung „Man and his
Symbols”, A Laurel Book, Dell Publishing, 1968,
Ņujorka; 6.–17. lpp.
[5] „Inception”; režisors Kristofers Nolans
(Christopher
Nolan), 2010. gads.
[6] Maikls Talbots „Hologrāfiskais
Visums”, Jumava, 2009, Rīga; 243.–251. lpp.
[7]http://www.ult.org/dreams.pdf; 3.–8. lpp.
[8]http://www.ult.org/dreams.pdf; 9. lpp.
[9]http://www.theosociety.org/pasadena/sdcommnt/sdc-ap.htm.Komentāri
par „Slepeno doktrīnu”; Helēna Blavatska. Pielikums par sapņiem. Tikšanās notika
Londonā, Lansdowne
Road 17, 1888. gada 20. un 27. decembrī;
tikšanās vadītājs T. B.
Harbottle.
[10]http://www.theosociety.org/pasadena/path/v01n01p14_seership_murdhna-joti.htm.
Teosofijas laikraksts „The
Path” („Ceļš”); 1886. gada aprīlis.
http://domatajs.lv/miegs-ka-garigas-attistibas-lidzeklis/
