Reiz sensenos laikos mēs visi bijām vienoti kā viens
liels Viss. Lai kas ir Dievs, mēs zinām, ka Dievs ir mīlestība.
Dievs ir Dievišķais, Liels Gars, Svēts spēks, Dievība, Radītājs, Viss. Dievs ir
Dievs.
Vienotībā ar Visu
mēs bijām tie, kas bijām. Visuma telpā mēs varējām būt mēs paši- gari, mūžīgas
un bezgalīgas būtnes, ko radījusi Dievišķā iztēle.
Kā gariem mums piemita neiedomājamas spējas. Mēs bijām
neuzvarami, jauki un mīloši. Kā gaisu nevar griezt ar nazi, tā garu nevar
ievainot. Veidoti no mīlestības, mēs apzinājāmies, ka mīlestību esam pelnījuši.
Mēs piedalījāmies lielajā radīšanā.
Tomēr ne viss šķita lieliski. Mīlestības dabā ir radīt
vairāk mīlestības. Dievišķo neapmierināja slīdēšana Visuma vienatnē. Kāpēc mums
vajadzēja samierināties ar nosacīti statisku stāvokli? Katrs tiecas būt
citādāks. Mēs ilgojāmies sasniegt augstāku mērķi. Mēs apņēmāmies pamest Debesis
un radīt mīlestību arī vēl kur citur. Mēs uzdrošinājāmies doties tukšumā, kur
mīlestība vēl nepastāvēja- vispār nekas.
Dievišķais katram no mums piešķīra garīgo patiesību vai
patiesību klāstu, lai mēs īstenotos fiziskajā matērijā. Tas tad arī ir mūsu
darbs- dalīties patiesībā, lai Zemi padarītu līdzīgu Debesīm. Lai izpildītu šo
mērķi, garu apvienība katram garam pamatoja savu ceļu, savu likteni, savu
individuālo plānu. Mēs joprojām atrodamies procesā, ko daudzi sauc par
„sekošanu garīgajam aicinājumam”.
Mūsu garīgais uzdevums vai patiesais darbs ir aktualizēt
Dievišķo patiesību, kas mūsu garam tika uzticēta caur visu, ko sakām, darām vai
domājam. Sējot šo patiesību pasaulē, mēs katrs atsevišķi esam vienoti ar
pārējiem, kas dara to pašu. Kopā mēs radām lielāku īstenību, nekā jebkad agrāk
pieredzēts. Šajā procesā piedalās mūsu asaras, sviedri un sāpes, tāpat kā mūsu
mantotā pilnība un mīlošā daba. Kopā radām pasauli Visumu, kas būs labāka par
to, ko pieredzējām Dievišķajā klēpī, jo tā būs pieredzes, iedvesmas un gūtās
gudrības pilnvarota.
Sindija Deila
„Ikdienas gaišredzība”
