http://www.urantija.lv/lv/dienasd/
22. jūlijs
Kāds jauneklis dzīvoja
nabadzīgos, bet laimīgos apstākļos. Viņa vecāki godināja Dievu, mīlēja viens
otru un bērnus. Viņi bija draudzīgi ar visiem mazajā ciematā, kurā dzīvoja.
Bet, kā teikts, viņi bija nabagi, taču šim jauneklim bija lieli sapņi.
Savus sapņus viņš izstāstīja
vecākiem, un viņi gudri secināja, ka viņš nekad tos nevarēs īstenot ciematā,
bet vienīgi kādā lielā pilsētā. Viņi viņam arī paskaidroja, ka vajag daudz
naudas, lai dzīvotu pilsētā, bet viņiem tās nav. Viņam tāpēc jākļūst par
zemnieku līdzīgi viņiem. Viņi nav bagāti, bet viņiem ir viss, kas vajadzīgs, un
bez tam viņi ir arī apmierināti un laimīgi.
Jauneklis ar to nevarēja
samierināties. Kādu dienu viņš savāca visas savas mantas, uzrakstīja saviem
vecākiem mīļu atvadu vēstuli un devās prom.
Viņš sasniedza pilsētu un jutās
pazudis, vientuļš un nedrošs. Drīz bija iztērēts mazumiņš naudas, ko viņš bija
paņēmis līdzi, un viņam vajadzēja saistīties jebkurā iespējamā darbā, lai
vispār varētu sevi pabarot. Naktis viņš pavadīja kādā mierīgā vietā brīvā dabā,
lai krātu naudu labākai pārnakšņošanas iespējai.
Tad notika brīnums. Viņš atrada
darbu, kur guva panākumus. Viņa sapnis piepildījās. Viņš kļuva bagāts.
Viņš bija to panācis. Viss bija
noticis tā, kā viņš bija iedomājies.
Un tomēr daļa viņa sapņa palika
nepiepildīta. Kur bija lielā laime, ko viņš sev tik krāsaini bija iztēlojies?
Laime, ko viņš pazina kopš savām mājām?
Vai viņš nebūtu varējis arī
palikt savās mājās - izņemot to, ka pilsētā viņš vairāk nopelnīja (un arī
izdeva)?
Viņš likvidēja savu darbu.
Atgriezās mājās. Paklanījās saviem vecākiem. Atspirga viņu mīlestībā un kļuva
zemnieks.
Sava sapņa īstenošana viņam bija
iemācījusi kaut ko ļoti vērtīgu: redzēt to, kas viņam jau bija, kad viņš vēl
tikai sapņoja, ka to vajadzētu piepildīt.
23. jūlijs
Modernā zinātne neapstrīdami ir
izdarījusi lielus atklājumus un attīstījusies. Bet tanī pašā laikā tā lielā
mērā ir atbildīga par tikumu sabrukumu un briesmīgu ticības zudumu.
Zinātne jūs apmāna, jo viss esot
materiāls. Tie ir lieli maldi ar briesmīgām sekām.
ES tev saku: nekas nav
materiāls. Viss ir tīrs gars. Viss sastāv no Mana vārda. Mans vārds, Mana
griba, Mana mīlestība ir būtība visā.
Matērija, uz ko zinātne tik
kārīgi traucas, pamatā ir tikai skaņa un dūmi, tīra maija (ārējā pasaule,
šķitums). Tādēļ zinātne par maiju nav nekas cits kā maija.
Bet jo vairāk iestrēgst maijā un
šeit meklē savu laimi, jo vairāk novēršas no Dieva.
Tieši tas šodien notiek.
Zinātnes spēcināti cilvēki meklē savu laimi ārējā pasaulē un iestrēgst tanī
arvien vairāk.
Sekas tam ir vientulība,
cietsirdība, egoisms un varmācība. Tās ir tipiskās zīmes, kas rāda, ka cilvēks
maijai piešķir lielāku nozīmi nekā Dievam.
