Katrs no mums savā dzīves posmā ir izjutis
vientulības, pamestības un izolētības sajūtu no citiem cilvēkiem. Viss kopā tas
rada tukšuma sajūtu mūsu dvēselē. Lai izvairītos no šīm sajūtām daudzi meklē
kādu cilvēku, kurš ar savu mīlestību spētu aizpildīt šo tukšuma sajūtu. Bet
dzīvē ir tā, ka tad kad mēs cenšamies aizpildīt tukšumu ar kāda cilvēka
klātbūtni, mēs patiesībā jūtamies vēl vientuļāki. Jo citi cilvēki nekad nespēs
apmierināt visas mūsu vajadzības, nekad nespēs pavadīt ar mums pietiekoši daudz
laika, cik mēs gribam, ne vienmēr gribēs darīt to pašu ko vēlamies mēs, ne
vienmēr būs gatavi mūs uzklausīt, būt tik mīļi cik vēlamies un izpatikt visām
mūsu vēlmēm. Tāpēc, lai tiktu mīlēti mums pašiem jākļūst mīlošiem un vispirms
attiecībā pret sevi.
Mīlestība pret sevi ir ļoti svarīga un būtiska
cilvēka vajadzība. Kad šī vajadzība tiek izpildīta, cilvēks ir vesels un
laimīgs. Bieži mēs jaucam mīlestību pret sevi ar egoismu, uzskatot, ka mīlēt
sevi ir egoistiski.
Īsta un dziļa mīlestība pret sevi - tā ir patiesa
sevis pieņemšana un cieņa, kas dod mums svētku sajūtu dvēselei:" Cik labi būt
tādai kāda es esmu! Es esmu laimīga tāda kā esmu šeit un tagad!" Īsta mīlestība
pret sevi ir tad kad mēs esam apmierināti ar sevi tādu kādi esam.
Mīlēt sevi nozīmē, ka mūsu attieksme pret sevi
nemainās, pat tad, ja mēs piedzīvojam kādu neveiksmi. Mums vienmēr jāatceras, ka
pat, ja neesam sasnieguši iecerēto rezultātu, mums nav nekāda pamata sev to
pārmest, jo mēs vienmēr darām to labāko, uz ko tajā brīdī esam spējīgi. Mīlēt
sevi nozīmē paļauties uz sevi uz uzticēties sev.
Kad mēs pārstājam sevi augstu vērtēt un cienīt, kad
mēs pārstājam priecāties par to, kādi esam, mēs savā dvēselē sākam izjust
tukšuma sajūtu. Mūsu dvēseli uzreiz sāk piepildīt visādi tumši un sāpīgi
pārdzīvojumi, kas tiecas aizpildīt izveidojušos tukšumu.
Pašā mūsu dzīves sākumā katrs no mums atgādina
ziedpumpuru. Tikai tad kad ziedpumpurs saņem saules siltumu un uzturu no
augsnes, tas izplaukst un kļūst redzams viss tajā noslēptais zieda skaistums.
Arī cilvēkiem no paša dzīves sākuma ir nepieciešama mīlestība un siltums. Jūtot
vecāku rūpes, uzmanību, siltumu un beznosacījumu mīlestību bērnā attīstās
drošības sajūta, sava vērtīguma izjūta. Tālākā dzīves laikā bērnam tās
izpaudīsies kā atklātība un draudzīgums pret cilvēkiem. Bērns arī no cilvēkiem
gaidīs siltumu un mīlestību.
Persona, kurai ir atņemta iespēja izjust mīlestības
siltumu un iedrošinājumu, kura nolemta augt emocionālā aukstumā un sausuma
apstākļos, maiguma un uzmundrinājuma trūkuma dēļ nevarēs "izplaukt". Līdz ar to
cilvēkam būs grūti veidot uzticamas attiecības ar citiem, pieņemt viņus tādus,
kādi viņi ir. Cilvēks visu laiku baidīsies, ka citi viņu noraidīs.
Šādos gadījums cilvēks norobežojas un uzliek tā
saucamo "masku", kas visu sarežģī. Mēs instinktīvi mēģinām pārliecināt sevi, ka
mums blakus nav neviena, kam mēs varētu uzticēties un atklāties. Daudzi sevi
tādā veidā māna un ir tik tiešam pārliecināti, ka viņu draugu lokā nav neviena,
kam varētu uzticēties. Mēs baidāmies, ka mūs noraidīs vai nesapratīs. Rezultātā
mēs gaidām un gaidām sēžot aiz savas "sienas", kad mūs pasauks tāda balss, kurai
mēs varam uzticēties. Mēs izvairāmies izrādīt jebkādu iniciatīvu, lai izveidotu
tuvas un sirsnīgas cilvēciskas attiecības, attaisnojoties ar to, ka nav vēl
pienācis īstais laiks, vai, ka apstākļi šobrīd nav pārāk labvēlīgi. Taču no tā
mēs paši tikai zaudējam. Mēs apraksim savas problēmas sevī, atteiksimies tās
apspriest ar citiem un nedosim iespēju "izrunāties" un turēsim visu sevī. Mēs
slēpsim savas dusmas uz sevi, bez žēlsirdības kritizējot citus, vai apslēpsim
savu vajadzīgu pēc mīlestības visādā veidā uzsverot savu neatkarību. Bet daudz
gudrāk būtu riskēt un uzticēties citiem, nekā vilkt savu vientuļu dzīvību,
slēpjoties aiz savas "sienas" un maksas.
Katram no mums ir savi mācību uzdevumi uz šīs zemes
un man tāpat kā lielai daļai no cilvēkiem viens no tiem ir "mīlestība bez
nosacījumiem". Tikai šobrīd sapratu, ka laikam es šo savu mācību uzdevumu esmu
sākusi pildīt no otra galā. Un, kas gan labs var sanākt, ja grāmatu sāk lasīt no
beigām. Es sāku ar mīlestību bez nosacījumiem pret vīriešiem. Protams, ka nav
tā, ka tam nebija rezultāta, kopš izdzēsu no savas galvas dusmas, aizvainojumu
un tās visas negatībās emocijas pret vīriešiem, tiešām manā dzīves ceļā sāka
parādīties daudz pozitīvāki un manai acij tīkamāki vīrieši. Iespējams, ka
vīrieši bija tādi paši kā pirms tam, tikai es iemācījos uz viņiem paskatīties
savādāk. Pieņemt viņus tādus kā viņi ir un priecāties par to, ka viņi nenosoda
un nepārmet.
Otrais mīlestības solis bija beznosacījuma mīlestība
pret bērniem. Arī tur, protams, bija rezultāti. Līdz pilnīgai uzdevuma izpildei
vēl protams ir tālu. Varbūt tāpēc, ka mans pirmais uzdevums bija saistīts ar
piedošanu vīriešiem un mīlestību pret viņiem, man ar mīlestību pret dēlu iet
daudz vieglāk, bet, lai cik ļoti es sapratu visas teorijas par mīlestību pret
bērniem, par to, cik svarīga bērnam ir mātes mīlestība bez nosacījumiem, man šis
uzdevums ar meitu iet ļoti grūti. Varbūt tādēļ, ka bērnībā es neesmu saņēmusi
mīlestību no savas mammas, varbūt tādēļ, ka man nekad nav bijusi ģimene un es
nemaz nezinu, kas tās ir mātes mīlestība rūpes, un zemapziņā varbūt es meitai
kaut kādā veidā atriebjos pa to, ka man tas viss nav bijis. Varbūt, ja esmu
piedevusi vīriešiem, tad manī iekšā vēl ir dusmas un aizvainojums pret
sievietēm, ko pati nemaz neesmu atzinusi. Es zinu, ka es eju soli pa solim uz
priekšu un tie soļi ir ļoti grūti un lēni.
Bet varbūt tas tāpēc, ka sāku "lasīt grāmatu no otra
gala" un tikai tagad sapratu, ka bija man jāsāk ar MĪLESTĪBU PRET
SEVI!
Analizējot sevi un pārdomājot savu dzīvi es nemīlu
sevi. Lasot teorijas par sevis mīlestību atradu dažus punktus kas dod atbildes
vai mīlam sevi.
1. Bieža vainas sajūta ar vai bez pamatota
iemesla.
2. Jūtama nosliece uz mūžīgu taisnošanos kāda priekšā
par savu it kā vainīgumu.
3. Spriedzes, emocionāla diskomforta sajūta tajās
situācijās, kad esat kopā ar cilvēku vai cilvēkiem, kuru viedoklis jums šķiet
svarīgs.
4. Jūtat noslieci diezgan bieži atkārtot frāzi: «Man
nekad nekas nesanāk» vai tamlīdzīgi.
5. Diezgan bieži mēdzat atcerēties savas dzīves
sāpīgākos notikumus.
6. Jums piemīt paradums sūkstīties par dzīvi, par to,
ka nav iespēju un tamlīdzīgi.
7. Pieradums uzskatīt sevi par absolūtu viduvējību
visās jomās, ieskaitot seksu.
8. Skatoties spogulī, vispirms mēdzat ieraudzīt sava
auguma neizskatīgākās daļas.
9. Jums ir nolaisti pleci, lūpu kaktiņi savilkti
sāpīgi uz leju, skatiens reti kad ieklīst debesīs.
10. Jūsu ķermenis ir fiziski pasīvs, kustības -
pārsvarā gausas.
11. Neapmierinātība ar savu fizisko
ķermeni
Un lasot šo rakstu sapratu, ka man ir tik daudz
jāmācas tik daudz jāstrādā ar sevi, lai iemācītos mīlēt sevi. Un tieši tāpēc, ka
es to nemāku, es nevaru vēlēties nolikt "eksāmenus" mīlestība pret vīriešiem un
bērniem. Es nevaru vēlēties atrast savu īsto vīrieti, jo nemīlu sevi un dzīvoju
ar domu, ka ja atradīšu vīrieti, tad būšu laimīga, ka tad atrisināsies visas
manas problēmas. Es izmisīgi meklēju kādu, kas būs man blakus, ka neredzu neko
apkārt. Es ceru uz brīnumu un pati nedaru neko, lai to brīnumu
radītu.
Un tikai tagad sapratu, ka man viss ir jāsāk no
sākuma un šoreiz ar MĪESTĪBU PRET SEVI. Kamēr es nejutīšos laimīga un
pārliecināta par sevi, manā dzīvē nekas nemainīsies. Tikai tad, kad es būšu
brīva no aizspriedumiem no saviem kompleksiem un pārmetumiem pret sevi un
citiem, kad jutīšos laimīga un pielidota, tad arī būs mans ideālais vīrietis un
ideālā ģimene. Bet tas būs tikai tad, kad es būšu piepildīta pati, un otrs
cilvēks mani papildinās, nevis tā kā es domāju līdz šim, ka satiekot otru
cilvēku, visas manas problēmas atsisināsies.
Un brīdī, kad sāku par visu domāt, tajā vakarā gāja
filma pa TV. Es reti skatos televizoru, bet tajā vakarā bērni nebija mājas un
bija iespēja klusumā paskatīties filmu. Jā, dzīvē viss notiek tā kā tam
jānotiek. Filma saucas "Ideālais vīrietis" Stāsts par skaistu sievieti ar diviem
bērniem, kura ir šķīrusies un kura izmisīgi meklē sev vīrieti, jo domā, ka tas
atrisinās visas viņas problēmas. Ka visiem draugiem ir attiecības un visi ir
laimīgi, ka viņai noteikti to vajag. Bet izmisums ir tik liels, ka neviens
vīrietis nav tāds, ar kuru varētu izveidot attiecības. Un tad viņa uzzināja
viņas meitas un drauga sarunu, kur draugs saka: " Tu tiešām gribi tādu dzīvi kā
tavai mammai, ko viņa var Jums dot, viņai ir jābūt tai, kas dod jums piemēru kā
dzīvot un kādu piemēru viņa Jums rāda". Pēc šiem vārdiem sieviete saprata, ka
viņai ir jādara viss, lai saviem bērniem dotu citu piemēru, un, ja arī viņai nav
tagad ideālā ģimene un vīrietis blakus, viņa var būt laimīga ar saviem bērniem.
Viņa nevar visu laiku staigāt bēdīga un izmisīgi meklēt to, ko varbūt šobrīd
nemaz nevajag. Ka viņai vajag iemācīties mīlēt sevi un priecāties par to, kas ir
un tieši mirklī, kad viņa būs harmonijā ar sevi, saviem bērniem un savu dzīvi,
tad tā otrā pusīte uzradīsies. Un ne jau tāpēc, lai uzlabotu viņas dzīvi vai
atrisinātu viņas problēmas, bet, lai viņš papildinātu viņas dzīvi, un viņa
papildinātu viņa dzīvi.
Autore: Evita
Izmantotā literatūra:
