Pēc nāves dzīvības spēks jeb elpa atgriežas pie sava avota – gaisa un Apziņa, kļuvusi brīva no atmiņām un tendencēm, paliek kā Apziņa.
Šī mazā daļiņa, kurai piemīt atmiņa un noslieces, ir zināma kā individuālā apziņa – un tā pati paliek telpā, tur, kur ir mirušais ķermenis. Vēl to sauc par dvēseli.
Visas šīs nomirušās dvēseles sevī jūt savu iepriekšējo dzīvju rezultātus. Vispirms rodas jēdziens „esmu miris”, bet pēc tam – „mani savāc nāves sūtņi.” Labākie no cilvēkiem domā, ka tos aiznes uz debesīm, bet parastie grēcinieki domā, ka tie atrodas dieva tiesas priekšā.
Lai ko individuālā apziņa redz, to tā arī sajūt. Jo bezgalīgās Apziņas tukšumā nav ne laika, ne rīcību utt. Pēc tam individuālā apziņadomā: „Nāves Dievs mani nosūtīja uz paradīzi vai elli” un „es esmu baudu (vai ciešu) paradīzē vai ellē”, un „es esmu piedzimis kā dzīvnieks utt., kā to noteicis nāves Dievs.”
Šajā momentā individuālā apziņa ieiet vīrieša ķermenī ar apēsto barību, no kurienes tā pārnesas uz sievieti un piedzimst šajā pasaulē, kurā atkal dzīvo no jauna saskaņā ar savu iepriekšējo rīcību rezultātiem. Šeit tā aug un dilst kā mēness. Tā atkal iziet cauri vecumam un nāvei. Tas notiek atkal un atkal, kamēr individuālā apziņa neapgaismojas, iegūstot Paš-apzināšanos.
Kad dzīvības spēks ieiet ķermenī un sāk kustināt šī ķermeņa atsevišķas daļas, tiek teikts, ka šie ķermeni ir dzīvi. Šādi dzīvi ķermeņi pastāvējuši kopš radīšanas sākuma. Kad dzīvības spēks nevibrē – šos ķermeņus dēvē par augiem un kokiem. Šajos ķermeņos tikai maza Apziņas daļa kļūst par intelektu jeb prātu. Šis prāts, ieejot ķermenī, atmodina eksistencei dažādus orgānus – acis, ausis utt.
Lai ko Apziņa iedomājas, tas ieņem šo formu. Jo šī Apziņa pastāv visos ķermeņos. Kad intelekts jeb prāts, kurš ir daļa no bezgalīgās Apziņās, iztēlojas sevi kā koku, viņš kļūst par koku, iztēlojas sevi kā akmeni vai zāli – kļūst par akmeni vai zāli. Nav atšķirības starp saprātīgo un nesaprātīgo, inerto un inteliģento – vispār nav nekādas atšķirības šo priekšmetu būtībā, jo bezgalīgā Apziņa ir visur vienādi. Atšķirība ir tikai intelektā (prātā), kas sevi identificē ar dažādajām būtnēm. Viena un tā pati bezgalīgā Apziņa zināma ar dažādiem nosaukumiem šajos dažādajos priekšmetos. Tieši tāpat tā ir Apziņa, kuru intelekts atpazīst kā tārpu, skudru un putnu. Tajā nav nekādas salīdzināšanas, ne kādas atšķirības sajušanas – līdzīgi kā ziemeļpolā dzīvojošie cilvēki neredz un nesalīdzina sevi ar dienvidpolā dzīvojošajiem. Ikviena neatkarīgā substance, kura saņēmusi atbilstošu nosaukumu no prāta, pastāv pati par sevi, bez atšķirības no citām substancēm. Piedēvēt tām tādu atšķirošu pazīmi kā „apzinoša” vai „bezapzinoša” – ir apmēram tāda pati jēga kā divas vardes, vienu, kas dzimusi uz akmens un tai līdzās dzimušu vardi - uzskatīt par atšķirīgām – vienu par saprātīgu, bet otru nē!
Intelekts jeb prāts kā bezgalīgās Apziņas daļa mīt visur un ir viss, kas apkārt – lai ko šis prāts nepadomātu par kaut ko, tas radīšanas sākumā kļūst tieši par to un tāds kopš tā laika paliek.
Tas padomāja par sevi kā par izplatījumu vai vēja pūsmu, kā par nesaprātīgu vai saprātīgu radījumu. Īstenībā tas viss ir nekas cits kā šī prāta iztēle. Ārējās formas nav reālas, lai gan tādas tās šķiet.
Fragments no "Joga Vāsištha"
http://www.draugiem.lv/group/16115802/no-ego-uz-patieso-es./?f_tid=4799571
