Jūsu gars ir lielisks, to nevar iznīcināt. Tas sevī satur
un saprot vienīgi mīlestību. Tomēr, lai dalītos Dievišķajā patiesībā, kas tam
uzticēta, garam ir jāspēj arī pašam izjust patiesību. Garam ir jāmainās un
jāapgūst pieredze. Lai to panāktu, garam labprātīgi ir jāuzņemas ciešanas.
Kā jūs varat kļūt par to, kas neesat? Tā kā gars nesēj
mainīt savu patieso būtību, tam vajadzēja ar kaut ko apvienoties. Gars radīja
savu otro es- to, kuru uzdevuma
pildīšanas procesā iespējams ievainot, kurš spēj mācīties, apgūt pieredzi,
just, gūt pānākumus, ciest zaudējumus. Tā radās dvēsele.
Atšķirībā no mūsu gara, kurš ir mūžīgs un pastāvīgs, mūsu
dvēsele var pielāgoties katrai jaunai pārdzimšanai un pieredzei. Atšķirībā no
gara dvēsele var izjust mīlestības trūkumu, noticot, ka ir nemīlēta, nevērtīga
vai slikta. Atšķirībā no mūsu gara dvēsele var tikt sašķelta vai sabojāta, var
arī pārveidoties ne tikai mīlestības ziņā un var mācīties no pieredzes, kurā
trūkst mīlestības.
Lai dvēsele piepildītu savu uzdevumu, tai vispirms un
noteikti ir jāiemiesojas fiziskajā ķermenī. Tāpēc mūsu ķermenis nes sevī
garīgās patiesības un spēj to enerģijas pārveidot fiziskajā realitātē. Ar mūsu
ķermeņa palīdzību mūsu dvēsele saskaras ar īstenību un otrādi. Mēs savstarpēji
dalāmies visā, ko iemācāmies, un ar katru jaunu mācību arvien vairāk uzzinām
par mīlestību.
Sindija Deila
„Ikdienas gaišredzība”
