piektdiena, 2013. gada 19. aprīlis

Sava spēka pieprasīšana


Enerģētiskā Prognoze. Sava spēka pieprasīšana. Aprīlis.
 
Emanuels Dagers
No krievu valodas tulkoja Sandra Šņoriņa
 
Lai Miers un Svētība ir ar jums.
Tas man ir liels gods - atkal apvienoties ar jums! Es izjūtu šādu pateicību, zinot, ka, neatkarīgi no tā, kur katrs no mums atrodas savā personīgajā ceļojumā, mēs vienmēr varam savienoties un saskaņoties cits ar citu, tā – it kā laikam nebūtu varas pār mums. Tas tikai lieku reizi apliecina, ka mēs patiešām visi kopā piedzīvojam to visu/ejam tam visam cauri.
Tātad, kā jūs jutāties, dārgie draugi? Vai pamanījāt, ka enerģētiskā temperatūra mainījās vēl par vienu iedaļu – kā personīgajā dzīvē, tā arī kolektīvās apziņas līmenī? Lielā kustība un aktivitāte ēterā tiešā veidā ietekmēja kustību un aktivitāti mūsos un ap mums.
 
Mēs pilnīgi noteikti esam gājuši cauri/piedzīvojuši ilgstošu miega periodu un sevis ieslodzīšanu vērotāja stāvoklī. Ja mēs vēl neesam pievērsuši uzmanību aicinājumam, tad tagad ir pienācis laiks iznākt no slēptuves, lai atkal spēlētos un mijiedarbotos ar pasauli.
 
Slēpties – tas vairs vienkārši nebūs iespējams. Un tas attiecas arī uz savu talantu, gudrības un jebkādas citas mūsu klātbūtnes daļu slēpšanu. Savukārt tie, kuri ir pieraduši meklēt komfortu slēpjoties, no visām pusēm sajutīs nedrošību, jo tas, pie kā viņi tik ļoti ir pieraduši, vienkārši vairs nedarbojas. Lai gan iesākumā tas var tikt izjusts kā pilnīga cilvēka pašidentifikācijas maiņa; tā ir pārbīde, kas izvelk mūs ārā no slēptuves, rada jaunus ceļus un dzīvesveidus, kas labāk atbilst mūsu augstākajiem aspektiem.
 
Kad enerģētiskā temperatūra paceļas tā, kā tas notiek tagad, tam parasti seko aicinājums rīkoties. Un šis aicinājums ir ļoti vienkāršs. No mums tiek prasīts palaist vaļā/atbrīvoties no visām fasādēm, maskām un stāstiem, kurus mēs un mūsu senči esam radījuši priekš sevis, un pārvietoties vienkārši uz Mīlestību.
 
Re-kalibrēšanās laikā uz jauno, sirdī centrēto, esības veidu, ir pilnīgi normāli izjust visaptverošu enerģijas un emociju uzliesmojumu. Galvenais šeit ir – ļaut šīm enerģijām un emocijām atnākt, izpausties tā, kā tām ir vajadzīgs; bez nosodījuma vai centieniem tās aizkavēt. Tāpat ir ļoti lietderīgi atcerēties, ka mūsu emocijas nenosaka mūsu dziļāko būtību. Ja mēs spēsim tās [emocijas] uztvert kā baltus, pūkainus mākoņus, kas traucas debesīs, tad varēsim vienkārši ļaut tām aiztraukties garām, nevelkot mūs sev līdzi.
 
Upura lomas atlaišana
 
Tieši tagad mums ir radusies unikāla iespēja atlaist upura arhetipu, ar kuru mūsu senči visu laiku ir sevi asociējuši.
 
Ir svarīgi uz mirkli godināt šo arhetipu, kurš ir palīdzējis mums saglabāt drošību un aizsargātību pasaulē, kas balstīta uz izdzīvošanu. Tomēr mēs zinām, ka pasaule, kas balstīta tikai un vienīgi uz izdzīvošanu, vairs neatbilst mūsu dziļākajai būtībai – Dievišķai Mīlestības Būtnei.
 
Kā Dievišķas Mīlestības būtnes, mēs atrodamies šeit, lai veiksmīgi turpinātu savu ceļu uz mīlestību pret sevi un pasauli ap mums. Šī mūsu Dievišķā daļa vienmēr ir zinājusi, ka mēs pastāvīgi atrodamies aizsardzībā un drošībā pat, ja prāts, kurš ir nodarbināts ar izdzīvošanu, domā citādi.
 
Tāpēc tagad, kad mēs pateicamies upura arhetipam par tā kalpošanu mums līdz šim brīdim, mēs varam ar prieku to atlaist un sasveicināties ar savu Augstāko „Es”.
 
Upura lomas atlaišanu veido vairākas būtiskas komponentes.
 
Pirmā atbrīvošanās no upura apziņas komponente ir - ikviena cilvēka, pieredzes vai lietu pieņemšana – tieši tā, kā tās parādās mūsu dzīvē, necenšoties tās mainīt. Pieņemšana šeit nebūt nenozīmē, ka mēs rezonējam ar to, ka pieņemam vai piekrītam tam. Tomēr mēs dodam atļauju neļaut šīm lietām noteikt mūsu patieso būtību. Caur pieņemšanu mēs atbrīvojamies no nepieciešamības domāt par pagātni, zīlēt par to, kas varētu būt.
 
Otrā atbrīvošanās no upura lomas komponente ir – vainas apziņas/sajūtas atlaišana. Vainas apziņa rodas no nepieciešamības uzskatīt kādu vai kaut ko par pareizu/nepareizu, labu/sliktu un kaut kādā veidā atbildību nesošu par to, kā mēs jūtamies. Patiesībā mēs – esam visu mūsu pieredžu Radītāji. Kad mēs rīkojamies sava Augstākā Es vadībā un atzīstam sevi kā Radītājus, mēs izejam ārpus šo spriedumu robežām. Kopā ar savu Augstāko Es mēs būvējam savu ceļu uz priekšu tā, kā mēs to izjūtam konkrētajā laika brīdī. Vai jūtat, ka pat šis apgalvojums vien jau sniedz atvieglojuma sajūtu? Vainas apziņa notur/aizkavē mūs laikā un telpā, kas traucē mums attīstīties un atkal apvienoties ar mūsu pašu augstāko, pašu Dievišķīgāko „Es”
 
Trešā atbrīvošanās no upura apziņas komponente ir sevis - kā pilnībā par savu dzīvi un labklājību atbildīgu [būtņu] pieņemšana. Dažkārt upura apziņa var izrādīt spēcīgu pretestību, izdzirdot, ka mēs paši uzņemamies atbildību par savu pašu dzīvi un labklājību, jo tā jūtas ļoti ērti, atdalot sevi un uzturoties ilūzijā, ka visu, kas mums ir vajadzīgs, mēs saņemam no ārpuses. Tas ir pilnīgi normāli. Tomēr, uzņemoties atbildību pašiem par savu dzīvi un labklājību, mēs saņemam iespēju pāriet no upura apziņas uz Radītāja apziņu. Un tieši atrodoties Radītāja apziņā, mēs spējam pārcelt kalnus. Tieši šeit mēs esam spējīgi ļaut izpausties saviem vispatiesākajiem un visspēcīgākajiem aspektiem.
 
Visu šo trīs komponenšu apvienošana pārliecinoši nodrošinās mūsu pāriešanu no upura apziņas uz Radītāja apziņu.
 
Sava Spēka pieprasīšana
 
Mūsu pasaules lielākais spēks ir MĪLESTĪBA. Iemiesojot Mīlestību, mēs kļūstam par visspēcīgāko būtni Visumā. Gluži pretēji tam, ko mums ir mācījuši, - būt mīlošam nebūt nenozīmē būt vājam vai novērsties no dzīves grūtībām. Patiesa Mīlestība neievaino, nenes smagumu, nespiež mūs atkāpties un slēpt kādu sevis daļu. Šādas prāta konstrukcijas vienkārši virza mūs prom no Mīlestības. Patiesa Mīlestība – ir konstante, kas caurauž visu dzīvi. Kad mēs izvēlamies būt Mīlestība, mēs varam sajust veselu Kosmosu mums aiz muguras, kas iet ar mums vienā virzienā.
 
Sabiedrisko ierobežojumu rezultātā, daudzi no mums kautrējas pieprasīt savu spēku, jo mēs spēku asociējam ar korupciju un kontroli. Tas ir melīga spēka paveids, kas ir zināms arī kā egoistiskais spēks, kas virzās Mīlestībai pretējā virzienā. Tam patīk atdalīt sevi no Vienotā veseluma. Lai arī šis spēks laiku pa laikam var šķist ļoti reāls un pārliecinošs, patiesībā tas tā nav.
 
Egoistiskais spēks ir pārejošs un vienmēr kaut kādā brīdī tas kļūst pašiznīcinošs savos centienos iet pret dabisko Mīlestības un dzīves plūsmu. Egoistiskais spēks uzplaukst baiļu enerģijās, jo bailes – ir vienīgā lieta, kas ir pietiekami pārliecinoša, lai izvestu cilvēku no viņa patiesā Dievišķības spēka. Protams, šis aizmirstības periods ir uz laiku, taču mums tas ir jānodod egoistiskā spēka enerģiju varā, kas tiecas pagarināt savu eksistenci pēc iespējas ilgāk.
 
Dzīve vienmēr iestājas par mums un nekad – pret. Mums ir jābūt mierīgiem un pārliecinātiem, ka izvēloties nepakļauties bailēm, mēs saņemam savam atbalstam visu Visumu. Viss, kas cenšas mūs pārliecināt par pretējo, piemēram, ideja par to, ka mēs esam maziņas un bezpalīdzīgas cilvēciskas būtnes, kuras cieš no jebkā- lai kas tas arī būtu – trūkuma, ir tikai īslaicīga ilūzija.
 
Pieņemot Mīlestību, mēs darām stiprākus sevi un tos, kuri ir ap mums līdz tādai pakāpei, ka saņemam iespēju pārveidot par mīlestību pat visegoistiskāko spēku.
 
Spēks ir skaitā
 
Virzoties uz priekšu, mums ir jāapvienojas Mīlestībā. Un tas notiek tieši tagad. Mums vairs nav jāiet pa šo ceļu vienatnē. Mums vairs nav jābūt atdalītiem citam no cita pēc rases, dzimuma, lomu, ieņemamo amatu, seksuālās orientācijas, utt. pazīmēm. Visums pastāvīgi sniedz mums iespēju savienoties ar pārējiem, kas atbalsta tos pašus nodomus - apvienoties Mīlestībā. „Jo tur, kur divi vai trīs ir sanākuši kopā Mīlestības vārdā, tur klātesošs milzīgs spēks”*
 
*[„Jo kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū” – Mateja ev.]
 
Ir pienācis laiks teikt „JĀ”, lai pieprasītu sevis pašu spēku un dalītos ar savām dāvanām ar visu pasauli.
 
Mēs visi esam šajā vietā.
 
Līdz nākamajai reizei,
Jūsu Emanuels