http://www.urantija.lv/lv/dienasd/
30. marts
Tu zini, kad dzīvoja Sokrāts.
Tu zini, kad dzīvoja Asīzes Francis.
Tu zini, kad dzīvoja Gēte.
Tu zini, kad dzīvoja Aurobindo.
Vai tu zini arī viņu mācības?
Vai tu esi vienu vienīgu no tām
pārdomājis, atradis par labu esam un realizējis dzīvē?
Tu centies?
Necenties. Dari.
Ko tev līdz vēsturiskas zināšanas, ja
tām nav nekādas ietekmes uz tavu dzīvi? Ko tu centies uzzināt gudro mācības, ja
neizmanto tās dzīvē?
Grāmatu zināšana pati par sevi ir tikai
balasts. Tas ir slikti, jo bīstami. Grāmatu zināšana, ko tu neizmanto dzīvē,
uzpūš tavu ego. Tad tu domā, ka esi gudrāks un runā labāk nekā citi.
Tukša grāmatu zināšana tavas nekaunības
dēļ šķir tevi no citiem un liek tev pārklāties ar putekļiem.
Ar šīm "balasta zināšanām" tu
būvē ap sevi cietoksni. Tu dzīvo pēc moto: "Zināšanas ir vara." Šis
izteiciens ir patiess un parāda tukšas zināšanas bīstamību.
Ar šādu zināšanu tu iegūsti varu pār
citiem, bet tavs ES tev izslīd no rokām.
Ienaidnieki - lepnība, dusmas, kārība,
nenovīdība, greizsirdība, pieķērība - dabūs daudz barības.
Tev tikai pamatīgi jādiskutē un jācenšas
pareizi uzvesties, tad tie pa īstam pieņemsies spēkā.
Patiesībā tev nav daudz jāzina. Asīzes
Francis nebija zinātnieks, bet viņš zināja vienu patiesību, kuru realizēja
dzīvē: tev jāmīl visas dzīvās būtnes un tām jākalpo.
Viņš dzīvoja pēc principa, ka domai,
vārdam un darbam jāveido viena vienība. Viņš šo vienību īstenoja tik lielā
mērā, ka pat plēsīgie zvēri sajuta viņa mīlestību un uz to atsaucās.
Tā ir patiesība, tā ir visu grāmatu un
visu zināšanu būtība.
31. marts
Reiz bija kāds vīrs, kura sieva viņu
ļoti mīlēja, vienmēr bija ar viņu, vadīja viņa saimniecību un ar mīlestību
audzināja bērnus.
Vīrs mīlēja un cienīja savu sievu. Viņš
čakli strādāja, lai apgādātu savu ģimeni.
Gāja gadi. Pēkšņi vīrs pārmainījās. Viņš
sailgojās pēc citas dzīves.
Viņa sieva viņu nesaprata. Viņa centās
viņam dot visu, ko vien varēja. "Kāpēc viņš ir neapmierināts?" viņa
sev jautāja.
Tad sieva pamanīja, ka vīrs viņu vairs
nemīl. Ka viņš grib tikt prom no viņas. Tas viņai tā sāpēja, ka drīz viņa
nomira ar salauztu sirdi.
Tagad vīrs beidzot bija brīvs.
Viņš izdzīvoja visu to, ko nevarēja
savas sievas dzīves laikā - satikās ar draugiem, daudz dzēra, pinās ar
sievietēm.
Tā turpinājās kādu laiku. Tad viņš
pamanīja, ka atgriežas vecā neapmierinātība. Esošie draugi viņam vairs nebija
piemēroti. Draudzenes tikpat maz. Darbs viņam nepatika un daudz kas cits arī
ne.
Tikai tagad viņš pamanīja, kādu
netaisnību bija nodarījis savai sievai. Cik maz viņa bija bijusi atbildīga par
viņa neapmierinātību. Viņš ļoti nožēloja savu izturēšanos pret viņu, aizgāja
pie viņas kapa un rūgti raudāja.
Ko mums saka šis stāstiņš? Nedari
atbildīgus citus par savu labklājību vai neapmierinātību.
Tici Man, jo ES zinu daudzus miljardus
likteņu: tas vienmēr ir atkarīgs no tā, kurš ir neapmierināts.
Bet esi drošs: neapmierinātība ir viena
no tām slimībām, kuras ārstēt ES esmu atnācis.
