Par sistēmu
Sistēma.
Sistēma, kurā mēs dzīvojam, nav īsta Zemes sistēma.
To ir ieviesuši tumšie, spēlējot uz cilvēka naivuma, iedodot viltus vērtības un
kritērijus, kas balstās uz materiālā. Viņi to ir radījuši, lai izmantotu gan
Zemes, gan cilvēku resursus, tādā veidā, lai saņemtā no mums un Zemes enerģija
būtu tumša, negatīva. Tas tāpēc, ka paši šīs sistēmas radītāji ir tumši un
viņi nav spējīgi eksistēt no gaišām enerģijām, tas
nozīmē, ka no kaut kurienes viņiem nepieciešams saņemt līdzīgas frekvences
enerģijas, kādi ir viņi paši. Bet, lai cilvēki paši šo sistēmu uzturētu, ieviesa
tādas vērtību sistēmas, kas neļauj Zemes iedzīvotājiem pilnvērtīgi Garīgi
attīstīties, bet tieši otrādi: notiek garīga degradācija. Kādā veidā? Tādā
veidā, ka cilvēki vadās pēc ārēja skaistuma nevis iekšēja. To var salīdzināt ar
trauku. Ārēji trauks var būt no zelta, rotāts dārgakmeņiem , bet, kas ir iekšā
pašā traukā? Iekšā ir sapuvusi masa, smirdīga un pretīga, kas izsauc vienīgi
riebumu. Tāpat ir arī ar Cilvēka Būtību. Ārēji viņš ir brīnišķīgs, toties iekšā,
izņemot puvekli, nekā nav.
Un viss pārējais, kas ir sistēmā: naudas-kredītu
sistēma, hierarhijas, augstākie un zemākie, „garīgums”, kas aprobežojas tikai ar
materialitāti, varu ieskaitot. Tas viss rada tikai vienu: ciešanas, naidu,
dusmas, karus, parazītisko-patērētāja dzīves stilu. Mēs no dabas un zemes
paņemam pēdējo, bet neko nedodam pretī, izņemot iznīcību un piesārņojumu. Un kas
ir visdrausmīgākais: to visu mēs uztveram kā normu, ka tam tā arī jābūt. Bet tie
taču nav mūsu uzskati, bet tumšo attieksme, kuri uztver mūs tāpat, raugoties uz
mums kā uz darba lopiem, kas ģenerē tieši tās zemfrekvenču enerģijas, kas viņiem
ir vajadzīgas, ieskaitot Zemi. Un tas nozīmē, ka viņi galīgi nav ieinteresēti
pazaudēt tik labu biznesu, kāpēc arī ir radījuši augstāk minēto sistēmu.
Tas nozīmē, ka sistēma atrodas
konkrētos zemfrekvenču līmeņos, bet augstākos, gaišākos līmeņos tās vairs nav,
jo sistēma tur nav spējīga eksistēt tāpat kā tās radītāji. Fiziski no sistēmas
nav iespējams aiziet, jo tā ir globāla. Un nevajag arī nekur iet, jo ir iespēja
Garīgi augt pilnvērtīgi funkcionējot sistēmā. Bet pie tā vajag
neatlaidīgi un regulāri strādāt.
Ir jāsaprot, ka daļēji vaina ir uz pašiem cilvēkiem
un nevajag absolūti visu gāzt virsū tumšajiem. Un tieši tajā, ka mēs cilvēki
atļāvām šeit iedzīvoties tumšajiem kopā ar viņu izgudrojumu. Mēs atļāvām ielaist
sevī un savā mājā parazītus, kuru attīstība vēlāk noveda pie nopietnām
saslimšanām un infekcijām. Rezultātā gandrīz pilnībā nobruka Dievišķa Garīgā
cilvēces attīstība un izaugsme. Ar šo infekciju inficējās visa cilvēce un beigu
beigās inficēja arī Zemi piepildot to ne tikai ar negācijām, bet arī kropļojot
tās virsmu izrakteņu meklēšanā un dabūšanā, karos izlejot uz to asinis. Un mūsu
vaina ir tajā, ka mēs ļāvām svešiniekiem to ar mums un mūsu mājām izdarīt. Un
beigu beigās paši sākām līdzināties šiem parazītiem, pieņemot tumsu mūsu Sirdīs
un Dvēselēs.
Ir jāpalūdz piedošana visiem un
visam par nodarīto tiem ļaunumu, Zemi ieskaitot, un piedot visus un visu, kas ir
nodarījuši ļaunu jums. Vajag lūgt piedošanu un piedot pašiem ar visu Sirdi un
Dvēseli. Tāpēc pie tā būtu vēlams piestrādāt, jo tas var ne uzreiz
arī iznākt.
Tieši tāpēc pirmām kārtām ir
jāpiedod pašam sev, ieraudzīt sevi bez mocekļa vai uzslavu maskas. Bet vienkārši
ielūkoties sevī kā mēs to darām katru rītu, lūkojoties
spogulī. Daudziem cilvēkiem šī ir vislielākā problēma, jo viņi nevēlas
redzēt sevi tādi kādi viņi ir. Viņiem ir vieglāk pasniegt sevi kā mocekli vai kā
varoni. Bet, lai izmainītu pasauli, ir jāsāk ar sevi.
Un vēl viena lieta. Vajag izvairīties reaģēt uz
radušos sarežģījumiem garīgajā vai fiziskajā dzīvē, ar negācijām. Ar tādu
uztveri nekur tālu nevar aiziet. Tas apgrūtina, aizkavē vai pat anulē visu to
labo, ko cilvēks pirms tam jau bija sasniedzis. Bet tumšajiem tas arī ir
vajadzīgs.
Pirmkārt, cilvēks degradē atgriežoties turpat no kurienes viņš bija
sācis vai krīt vēl zemāk. Otrkārt, viņš uztur šos radījumus ar to pašu negāciju
baro ar tumšām enerģijām. Treškārt, ļaunums rada ļaunumu. Sūtot negāciju
apkārtnei, tā atbild ar to pašu, kas situāciju pasliktina vēl vairāk. Tā veidā
veidojās slēgtais aplis.
Uz problēmām un grūtībām labāk skatīties mierīgi un
no pozitīvās puses, ka jebkura grūta situācija nav uz visiem laikiem, tā ir
pārejoša. Bet ne naivi un vieglprātīgi. Tas nozīmē, lai kaut kas atrisinātos
vajag rīkoties tūlīt un tagad, jo no tā pa taisno ir atkarīgs rezultāts, kas būs
nākotnē. Strādājot pie problēmas, kas ir radusies, sūtot pozitīvās domas un
enerģijas apkārtnei, tā atbildēs jums ar to pašu un situācija
atrisināsies.
Bet gadās arī tā. Cilvēks garīgi strādā, attīstās,
bet problēmas atrisināšanā gan garīgā, gan fiziskā jomā parādās grūtības. Kaut
kas iesprūst, kaut kas neiet tā kā vajag, vārdu sakot, problēmas atrisinājums
ieklemmējas. Bet viss it kā tiek darīts gan fiziski, gan garīgi. Viss, protams,
ir labi, bet ir jāatceras, ka apkārtējā situācija ir cilvēka iekšējās pasaules
atspoguļojums. Tas nozīmē, ka iekšā sevī cilvēks vēl ir nepārliecināts savos
rezultātos, vai baidās, vai negrib, lai radušās problēma atrisinātos, vai otrādi
steidzas un nevar sagaidīt rezultātu. Vienā teikumā, viņam vēl rodas negatīvas
emocijas. Tieši tas arī ir rādītājs, ka cilvēks ļauj negācijām un līdz ar to arī
tumšajiem iedarboties uz sevi, viņā vēl ir caurumi un spraugas caur ko tas viss
netīrais var iekļūt. Ja tas kļūst skaidrs, nekādā gadījumā nevajag iespringt,
bet otrādi uztvert mierīgi. Jo tas viss rāda, kur var strādāt un pilnveidoties,
saņemt pieredzi, zināšanas kā to pārvarēt un galvenais: palīdz ieraudzīt sevi
tādu kāds cilvēks ir, bez idealizācijas vai vēl kā tamlīdzīga.
Tā kā mēs dzīvojam sistēmā, kura
ir būvēta pēc materialitātes prioritātēm, ielaistas viltus prioritātes ir
nepieciešams atlaist. Fiziskā
dzīve mums ir dota Garīgai attīstībai un tieši, lai mēs mācītos atrast līdzsvaru
starp materiālo Garīgo un Dievišķo, nevis savu iegribu
piepildīšanai.
Cilvēki ir pieraduši vadīties pēc materiālā
statusa: cik daudz viņam ir naudas, kur dzīvo, kas viņam ir: dzīvoklis vai māja,
skaisti ģērbties, skaisti paēst un tt. Neapzināti vai apzināti mēs visi pēc tā
vadāmies un tas nav Dievišķi. Tās nav tas, ko mums ir iedevis Radītājs.
Dievišķajā katram ir tieši tik, cik nepieciešams, ne vairāk ne mazāk. Neviens
neslīkst bagātībā, bet neviens arī neslīkst nabadzībā. Nav tā, ka daži nezin kur
likt pārtiku un tā tiek mesta ārā, kamēr citi cieš badu tikai tāpēc ka resursi
nav sadalīti pareizi. Vienam ir pārāk daudz, viņam nemaz tik daudz nevajag, bet
lielākai daļai nekā nav. Dievišķajā ir princips: dzīvo pats un ļauj dzīvot
citiem, nevis paverdzini pārējos.
Lūk, kāpēc tumšo izgudrojums turas tik veiksmīgi.
Tas tāpēc, ka cilvēki ir tik ļoti pieķērušies pie neīstiem ideāliem un
kritērijiem, pie nostāvējušiem uzskatiem un stereotipiem, ka vairs nespēj sevi
bez tiem redzēt un dzīvot.
Bet Dievišķajā tā nebija. Visi dzīvoja harmoniski gan
viens ar otru, gan ar apkārtni , un visiem visa bija pietiekami, tur nebija
bagāto un nebija nabagu, jo resursi bija sadalīti vienlīdzīgi. Neviens neslīka
negācijās, visi viens otram novēlēja labu, jo zināja enerģiju darbību un karmas
likumus. Tur saprata, ka fiziskais ir mainīgs, tas nepārtraukti mainās, tāpēc
arī nebija tam pārāk pieķērušies, viņi varēja veco mierīgi, bez pārmetumiem
atlaist, lai atbrīvotu vietu jaunajam. Tas tāpēc, ka Dievišķajā cilvēki saprata,
ka ir jāprot dzīvot balansā starp fizisko, Garīgo un Dievišķo.
Bet pirms mainīt kaut ko fiziski sev apkārt, ir
jāmaina kaut ko sevī, savos uzskatos un uztverē. Ir jāsāk ar sevi. Vienīgais
ieteikums: pirms sākt kaut ko jaunu, ir jāaizver vecais savādāk tas līdzīgi
astei vilksies līdzi.
by Phoenix.
