Darbs ar savu biogrāfiju (pārnese =
piesaiste)
Līdzās visam, kas ar tevi noticis
hronoloģiski, sarindojies arī simtiem nepiepildītu vēlmju, vilšanos, cerību,
negaidītu lūzuma mirkļu. Arī liktenīgas tikšanās, kas nemanot atstājušas tevī
dziļus nospiedumus. Kā tu vari savu pagātni izmantot savā un nākotnes
labā?
Pagātnes dziedinošais efekts
Pagātnes dārgumu revīzijai ir dziedinošs efekts.
Pastāv pat tāds cilvēka analīzes virziens: darbs ar biogrāfiju. Pārdomājot
dzīves samezglojumus, mīlestības sāpes un triumfa brīžus, labi var apjaust
kopsakarības, secināt būtisko par savas dzīves gaitu. Darbs ar biogrāfiju tev
var palīdzēt noticēt sev un uzticēties intuīcijai neatkarīgi no dzīves priekiem
un bēdām. Saprast savas dzīves hronoloģiskās likumsakarības ir
veselīgi.
Pārsteidzoši, cik lielā mērā tavas dzīves izvēles
saistītas ar pagātni. Tava dzīve patiesībā ir visīstākie arheoloģiskie
izrakumi! Pagātnē paslēpts viss, ko tev vajag, lai pārradītu sevi. Lai, paturot
noderīgo, neitralizētu vecās rētas un justos laimīga gan šodien, gan rīt.
Tava biogrāfija tikai par desmit procentiem sastāv
no tā, kas ar tevi notiek. Pārējie deviņdesmit ir tava reakcija uz šiem
notikumiem.
Tu nevari mainīt savu biogrāfiju, bet vari mainīt
attieksmi pret to - nu, protams, tu teiksi... Strādājot ar savu dzīvesstāstu,
tava biogrāfija kļūst par skolu un attīstības lauku. Psihologi nez cik reižu
brīdina neatkārtot pagātnes kļūdas, bet - velti. Jo iemācīties citus uzlūkot bez
pagātnes apmiglota skatiena, bez tieksmes ķerstīt aiz astes vecus rēgus ir
pamatīgs darbs. Tomēr svaigs skats uz savu dzīvi un veselīga tās revīzija nav
arī nekas tāds, ar ko tu nevarētu tikt galā, ja esi gana jūtīga un analītiska.
Un ja vēl sevi sapurini ar mantru: viss ir subjektīvi labs un subjektīvi
slikts.
Kad tu izpratīsi mehānismu, kā pagātnes notikumi
turpina dzīvot un valdīt pār tevi arī tagadnes notikumos un attiecībās,
atklāsies visādi brīnumi.
Visiem cilvēkiem piemīt sasodīti kaitīga tieksme -
nemitīgi atkārtot pagātnes attiecības, it īpaši, ja tajās viss nav noticis tā,
kā gribētos.
Ja tās saistītas ar sāpēm vai vilšanos.
Taču tu tik ļoti vēlies steigties tālāk, ka dari to
pa vieglāko ceļu - vienkārši nemitīgi izvēloties jaunus izpildītājus savas
pabružātās lugas personāžiem. Šie tēli var būt tavi vecāki vai cita nozīmīga
persona, ar kuru slepena dvēseles saikne nav aprāvusies joprojām. Freids šo
fenomenu nokristījis par transferenci jeb pārnesi (no latīņu trans - šķērsām,
pāri un ferre - nest). Iegaumē šo jēdzienu - psiholoģijas kontekstā tas nozīmē
pārnest pagātni tagadnē. Viens no mūsdienu pasaules populārākajiem
psihoterapeitiem Deivids Ričo par to pat uzrakstījis lielisku grāmatu Kad
pagātne ir tagadne. Pārnese ir burvju vārds, ko šajā rakstā minēšu ne reizi
vien, tāpēc ka tās patiesa apzināšanās ir tavs pirmais solis nākotnes
menedžmentam.
Skaties. Uzmanīgi izanalizējot jebkuru reakciju uz
apkārtējiem, tu noteikti atradīsi tās saikni ar savu pagātni. Izpētot savas tā
sauktās pārneses reakcijas pagātnes gaismā, labāk varēsi izprast savu uzvedību
pašreizējās attiecībās. Teiksim, apjaust, ka tavas tagadnes intīmās attiecības
veidojušās no kādu citu senu attiecību komplicētajām sekām.
Tikko iepazīta paziņas veidolā tu tiecies saskatīt
cilvēku, kam bijusi nozīmīga loma tavā pagātnē, tikai šo kļūdu neapzinies. No
pārneses nav iespējams izvairīties. Vien svarīgi saprast, ka šāda tieksme nav
nekāda patoloģija, tā ir gluži dabiska, neko tur nevar padarīt. Taču to var
izdibināt. Tu regulāri pārnes uz kādu līdzcilvēku to, kas pieder tavai pagātnes
pasaulei. Sagrāb savu biogrāfiju kā ķirzaku aiz astes un velc līdzi ar
daudzajiem tajā iesaistītajiem ļaudīm.
Tu savu ķermeni notetovē ar izfantazētām lietām, kam
patiesībā ar tagadni nemaz nav sakara.
Draugos, ienaidniekos un pat pilnīgi svešos cilvēkos
tu, pašai neapzinoties, sazīmē svarīgus savas pagātnes tēlus, nepabeigtās
attiecības. Tās jūtas, vajadzības, attieksmi, cerības un aizspriedumus,
fantāzijas, ko juti saistībā ar konkrētajiem pagātnes cilvēkiem, tu pārnes uz
cilvēkiem tagad. Vari pēkšņi atskārst, ka saskati mātes vaibstus draudzenē vai
bijušā vīra vaibstus jaunajā mīļotajā... Visbanālākais piemērs ir, kad paciente
iemīlas savā psihoterapeitā, par visu vari viņā saredzēdama tēvu: uzticams,
patiesi interesējas... Viņas psihes dziļākais slānis ir gatavs pieņemt
psihoterapeitu par tēva aizvietotāju.
Deivids Ričo apgalvo, ka pārnese vienmēr esot
noklusēta iekšēja drāma, kļūmīgs sevis pasargāšanas līdzeklis. Laika gaitā,
izdzīvojot dažādas attiecības, tavā zemapziņā izveidojas šabloni, ko tu vēlāk
naski pielaiko citiem cilvēkiem. Atkārtoju - tas notiek, viņiem un tev pašai
neapzinoties. Jūs cits citu uzlūkojat caur pagātnes prizmu, cits uz citu
pārnesat savus uzskatus, spriedumus, bailes, vēlmes, kas patiesībā bijuši
saistīti ar kādu pagātnes personāžu.
Kolīdz tu pārnes arī cerības, uzreiz sākas
pieķeršanās. Tu izveido attiecības pārneses ietekmē, cerēdama aizšūt vecas
brūces. Bet nekas jau neaizvelkas, tu tikai atkārto pagātni.
Teiksim, kāds cilvēks izraisa tavas simpātijas vai
antipātijas, satrauc tevi vai apbēdina. Šis cilvēks tev kādu atgādina. Tava
spēcīgā atbildes reakcija - tieksme tuvināties viņam vai, gluži pretēji,
vairīties no šā cilvēka - norāda uz nenokārtotām, joprojām aktuālām pagātnes
lietām. Viņš tevī aktualizējis kādas vēl pilnībā neizpaustas jūtas, vēl
neapmierinātas vēlmes vai apslēptas ilgas. Tev jāmēģina pašai to šķetināt.
Šķetināt ir vieglāk, savu biogrāfiju iztēlojoties kā filmu. Satiktie cilvēki
tajā ienākuši kā aktieri. Tu tos izvērtēji un padarīji par savu drāmu
centrālajiem tēliem. Iedomājies, cik interesanti: ikviens tavas pašreizējās
dzīves būtiskais cilvēks ir tikai cits galvenās lomas tēlotājs tavā senajā
pagātnes drāmā. Tu gan viņus par aktieriem nesauc, bet par dvēseles biedriem vai
galvenajiem ienaidniekiem. Tu pat mēdz iedomāties, ka noteikti biji kopā ar
viņiem iepriekšējā dzīvē.
Sava taisnība jau ir: bijāt kopā, tikai pirms dažiem
gadiem vai gadu desmitiem, nevis vairākiem gadsimtiem. Ņem vērā: cilvēki, kas
savu nozīmi zaudējuši, pagaist no tavas emocionālās atmiņas un nemaz neierosina
pārneses mehānismus. Paliek tikai būtiskie - tie, kas tevi reiz sildījuši vai
dziļi, dziļi ievainojuši.
Kāda neaptverama sakarība rūpējas, lai uz tavu
kastingu ierastos tieši vispiemērotākie. Tad tu apstiprini šos jaunos partnerus
lomai, un viņi, pašiem nezinot, pamazām apgūst tev vajadzīgo scenāriju, bet tu,
visticamāk, uzsūc viņējo. Deivids Ričo piedāvā mūsu kļūdainās attieksmes
skaidrojumu. Teiksim, ja tu domā, ka jaunais partneris «palīdzēs man izlabot
pagātnes nepilnības», tad zemapziņā faktiski esi atradusi cilvēku, kurš
«palīdzēs man atkal izjust pagātnes nepilnības». Patiesībā - strupceļš. Brīdī,
kad tagadnē saskati savas biogrāfijas senāko notikumu atspulgus, tāda pārnese
tev var šķist pat komiska.
Kāds ir mūsu ieteikums? Sākot ar brīdi, kad esi
izlasījusi šo rakstu, kļūsti par neitrālu pašreizējā mirkļa vērotāju.
Un saki pārnesei paldies: jo tā sniedz precīzu bildi,
pēc kā tu ilgojies, no kā glābies, vēstī par tavām bērnības izjūtām, par tavām
līdzšinējām attiecībām. Turklāt maldi un patiesība - viss ir vienuviet. Mēs visi
zemapziņā meklējam iespēju atjaunot un turpināt tos savas pagātnes aspektus, kas
mūsu sirdī nav zaudējuši nozīmi. Mēs it kā lūdzam šodienas ļaudīm sniegt to, kas
mūsu biogrāfijā līdz šim nav atrisināts līdz galam. Mēs pat pieprasām (reizēm
visai agresīvi) to, kas pašiem reiz nebūt nav paticis. Tu dusmojies, ja bērnībā
biji tēva pārlieku uzraudzīta, bet tagad mīļotais vīrietis dienā vairākkārt tev
zvana uz biroju, taujādams, ko labu dari... Tu to uztver kā kaitinošu vīrieša
kontroli. Reizēm tavas attiecības ar vīrieti veidojas pēc principa pieradināt un
pamest - kā protests pret vecāku nospiedošo varu vai, gluži pretēji,
vienaldzību, kas reiz nav izsāpēta. Padarījusi savu vīrieti par tēva aizstājēju,
tu drīz vien par viņu zaudē seksuālo interesi. Izklausās pat smieklīgi, taču -
adekvāti. Kad pārneses tieksmi nosaucam vārdā, pēkšņi saskatām īstajā gaismā arī
pagātnes notikumus. Tiesa, lai tiktu no tiem vaļā, vēl vajag daudz darba.
IZSTĀSTI OTRAM SAVU DZĪVESSTĀSTU
Sasildi savu dzīvi plaukstās kā stikla bumbiņu.
Protams, savas biogrāfijas analīze vienmēr būs auglīgāka psihologa vadībā, tomēr
arī tu pati vari tikt uz priekšu visai tālu. Kaut vai apdomājot savas attiecības
ar mīļoto vīrieti. Kā tu šo stāstu pasniegtu svešam cilvēkam? Vai tu pienācīgi
novērtē viņa vietu savā dzīvē? Vai tava attieksme pret viņu nav bijusi par daudz
noniecinoša? Vai jūs vieno draudzīga pieķeršanās? Vai savu fizisko pieķeršanos
viņam izrādi pietiekami? Vai tā izpaužas arī maigumā ārpus gultas? Psihologi
nosaukuši divas galvenās mūsdienu cilvēka biogrāfiskās problēmas. Pirmkārt, tās
esot teju epidēmiskas šaubas par paša dzīves jēgu, otrkārt, parādoties
«parunāt nespēja». Izrādās, prasme dvēseliski diferencēti izteikties un verbāli
izskaidroties nav attīstīta lielākajai daļai cilvēces. Nav izkopta spēja
pastāstīt pašam savus piedzīvojumus. Un nevar iemantot sirdsmieru, jo neprot
izvērtēt savu biogrāfiju, atrast tajā mezglus, kas jāpārcērt, kas
jāaizmirst.
Ir tādi īpaši vakari, kad gribas atklāti runāties un
kad esi kopā ar saviem īpašajiem tagadnes cilvēkiem, ko mīli, kas tevi
iedvesmo, saprot... Kad ir laiks izstāstīt savu dzīvi un ieklausīties otrā. Tas
ir īstais brīdis, kad pieslēgties biogrāfijas apcerei. Stāsti to draudzenei un
mīļotajam vīrietim. Parādi savu slēptāko, būtiskāko iekšējo es. Piemini pat
sīkumus - savu bērnības lācīti, pirmo rotaslietu, savu komforta ēdienu. Vai
tiešām tie bija omas sarīvētie āboli ar cukuru vai tomēr kartupeļu biezputra,
ko brīvdienā mēdza vārīt tētis? Piemini
visnīstamāko kaimiņpuiku, mīļo suni, savu uzticamo
bērnības draugu. Pārrunājiet visu. Biogrāfija vienmēr ir dubulta: no vienas
puses, tas ir tavs unikālais dzīves ceļš, no otras - vēlmju, cerību, pārdomu,
plānu, mērķu un priekšstatu aizmetņi.
Tu apjautīsi, ka, stāstot savu dzīvi otram, atbildot
uz jautājumiem, precizējot, vienlaikus tu arī attīries. Stāstot tu skaļi analizē
un pēkšņi atrodi kādas iestrēgušas slepenas atbildes. Protams, dzīvesstāsts jau
nav izstāstāms, šajā vakarā tu aprobežosies tikai ar mazu tā gabaliņu. Tomēr tu
būsi sevī pārdomājusi kritērijus, pēc kādiem pārvari problēmas, slimības,
vientulību, grūtības darbavietā, mīlas konfliktus..
Biogrāfijas trīs fāzes
Savu ķermenisko biogrāfiju tu vari rupji sagrupēt
trijos vienkāršos posmos: veidošanās fāze, saglabāšanās fāze un, būsim godīgas,
noārdīšanās fāze. Tai līdzās vijas un nobriest tava garīgā biogrāfija. Sākumā tā
iet roku rokā ar ķermeniskās veidošanās fāzi: ik gadu tev pieauga domāšanas
spējas. Pirmajos astoņos gados tev bija tēlaina domāšana, kas sekoja maņu
orgāniem un to raisītiem pārdzīvojumiem. Tad līdz pubertātei attīstījās
spriešanas spēja, kas vētraini kulminēja pubertātē: emocionāli oponējot visam,
ko apgalvo pieaugušie. Pēc tam iestājās lieliskais laiks - patstāvīga, radoša un
ideālistiska jaunietes domāšana, kad tava patiesība beidzot drīkstēja sakrist
ar pieaugušo patiesību. īsi pirms trīsdesmit gadu vecuma nobrieda tava izjūtu
dvēsele-tu pasauli izjuti caur emocijām, pat afekta stāvokļiem, tu meklēji
baudas. Dzīves vidējos gados vairs nav tik skaidras uztveres par to, kā mainās
domāšana, jo tu nogrimsti profesionālajā un ģimeniskajā darbībā.
Ap četrdesmit gadu vecumu atkal nāk jauna savu
vērtību apzināšana - varbūt caur krīzi, lūzumu, kad dvēsele kļūst nemierīga,
pieaug iekšējais haoss. Nāk pirmās bažas par novecošanu. Ap piecdesmit gadiem
gribas slēpties bioloģiskā pagātnē, bet prāts arvien vairāk uzplaukst.
Paradoksāli, bet, tikai gadiem ejot, tu lēnām pamosties, lai, atrodot jaunas
vērtības, kļūtu veselāka un jaunāka.
Lai kurā savas dzīves punktā tu pašlaik būtu, lai cik
tava biogrāfija būtu gara, darbs ar to allaž ir svētīgs. Jo tā tu radi sev
spēcinošu mūža attīstības koncepciju, neesi atkarīga no nejauši uzpeldējušām
aizvietotājpersonām un aizvietotājlēmumiem. Izkop savu domu nesteidzīgumu.
Pamāci pati sevi, iedvesmo sevi, esi pati savas biogrāfijas padomdevēja. Tu
vienmēr vari apspriesties arī ar kādu citu, ja pašai nerodas risinājums, bet pēc
tam vēlreiz tev tas jāpārrunā ar padomdevēju sevī pašā.
Un vēl: dažas lietas atrisinās vien tad, kad esam
kādu laiku ar tām sadzīvojušas - vajag laika distanci. Risinājumi nāk paši no
sevis kā dziedinoša pārmaiņa, atvieglojums.»
SEPTIŅI SOĻI PIE SEVIS
Darbs ar biogrāfiju nozīmē arī garīgus
vingrinājumus. Es tev iesaku palasīt psihologa Rūdolfa Šteinera pārdomas par to,
kā atrast jaunu nostāju pret savu biogrāfiju, savu dzīvi. No tevis pašas
atkarīgs, vai likteni uztver kā cietumu vai kā māla piku, no kuras izveidot ko
derīgu Pastāv likumi, kas jāievēro, lai pamazām, bet neatgriezeniski savu
biogrāfiju iegrieztu jaunā lokā.
- Būtisks un interesants likums:
pienākums drīkst būt augstāks par veselību. Pienākuma dēļ reizēm drīkst arī
riskēt ar veselību, bet nekad - baudījuma dēļ. Ja ņem to vērā savā biogrāfijā,
rodas milzīga spēku ekonomija. Tu mācies baudīt tā, ka baudījums kļūst par
spēka avotu darbam.
- Esi savas sociālās dzīves daļa. Ko
tas nozīmē? Ir taču cilvēki, ar kuriem esot kopā tu nemitīgi grimsti zem sava
līmeņa un tev gribas ātrāk tikt prom. Turpretī ir citi, ar kuriem kopā tu
jūties pacilāta, iedvesmota. Mēs esam daudz vairāk atkarīgi cits no cita, nekā
domājam. Ir labi saskarsmē ar noteiktiem cilvēkiem mainīt pašai sevi tā, lai
otram būtu komfortabli. Kaut vai sekot, kā tu runā: pagaidot, lai otrs
izteiktos, lai otrs parādītu sevi no labākās puses. Tajā pašā laikā tev
saskarsmē ar citiem jāapņemas kļūt iekšēji stabilākai un neļauties zaudēt
mieru. To sauc cēlā vārdā - par sociālās vides harmonizēšanu. Tu maini sevi
pašu, videi nepakļaujoties.
- Konfliktos nebūvē nesamierināmas
naida frontes, bet meklē ceļu, kā piedot «saviem vainīgajiem». Piedošanas spēks
ir kā atkusnis.
- Tava domāšana ir arī tava ķermeņa
dzīvības spēks. Tevis raidītas pateicības īsziņas un citu sūtīšana ratā ietekmē
tevis pašas veselību. Jo tavas domas un sajūtas ir sava veida realitātes, un
par tām tu esi atbildīga. Pievērs uzmanību, ar kādu tēlu cilvēki (kas pieder
tavai tagadnei vai pagātnei) dzīvo tavās domās un jūtās. Gādā, lai šis tēls
būtu veselīgs.
- Tava īstā vērtība sakņojas tavas
personības kodolā. Kļūsti neatkarīga no ārējas atzinības, paviršu viedokļu,
acumirklīgu prieka uzplūdu vai neapdomātu piezīmju svārstībām. Izturi
neizdošanās stāvokļus, nonievāšanu, atzinības trūkumu vai vienaldzību. Saglabā
ticību sev: ka nākamreiz būs labāk. Pašsaprotami priecājies un ļauj sevi
stiprināt priekam par to, ka kaut kas izdevies, tomēr nekļūsti atkarīga no
šādas atzinības. Neļauj sevi manipulēt ar uzslavām.
- Esi uzticīga saviem principiem.
Vienalga, kādas krīzes nāktu, spēj tās izturēt. Saki sev: mani joprojām ietekmē
citu uzvedība, taču tā nespēj kaitēt manam iekšējam mieram. Lai tevi nesāpina
priekšnieka pārmetumi. Bosa rīkojumus izvērtē kritiski, piedomājot, ka arī viņa
rīcību lielā mērā diktē viņa paša pagātnes pārdzīvojumu pārnese. Ieturi pauzi,
centies saskatīt patiesības graudu.
- Šis likums tavai biogrāfijai ir
īpaši svētīgs - esi pateicīga par visu, kas jāpiedzīvo, lai cik šausmīga šī
pieredze būtu. No katra rūgtuma sintezē to mazītiņo pilienu saldā, kas
neizbēgami atrodas. Saki sev: šajā situācijā iemācījos kaut ko, ko varēju
iemācīties tikai šādos apstākļos, tāpēc esmu pateicīga par šo situāciju. Tas ir
pamatmotīvs, kas palīdz saņemt rokās savu biogrāfiju un vadīt to pašai.
Pastāvīgi praktizējot labvēlību, tu to padari par savas iekšējās pasaules
neatņemamu sastāvdaļu.
Sagatavojusi Ineta
Meimane
Konsultējusi psiholoģe Vita
Apsīte
Žurnāls Santa marts
2013