Uz priekšu, atsperoties pagātnē

Regresijas terapija dod iespēju virzīties atpakaļ (regresēt) laikā, piekļūstot pat atmiņām no citām inkarnācijām. "Regresija ir viena no spēcīgākajām metodēm, kas zemapziņai ļauj atbrīvoties no pagātnes sāpēm," saka ājurvēdas veselības un psiholoģijas konsultante, jogas skolotāja Ilze Selecka.   Pagājušo dzīvju regresija esot pieminēta jau Senās Indijas svētajos tekstos Upanišadās. Eiropā tā attīstījusies līdz ar psihoanalīzes radītāja Zīgmunda Freida darbu Sapņu nozīme (1900), kurā viņš uzsver pagātnes notikumu nozīmi, risinot tagadnes problēmas.   Regresijas terapijā cilvēks tiek pamazām un lēnām ievests izmainītas apziņas stāvoklī un pakāpeniski atceras sevi aizvien dziļākā pagātnē: ļoti agrīnā bērnībā, piedzimšanas brīdī, mātes vēderā, ieņemšanas brīdī, citās inkarnācijās vai arī periodos starp inkarnācijām. Paceļot šīs senās atmiņas šodienas apziņas gaismā, iespējams atbrīvoties no emocijām, kas ar tām saistītas un veido blokus cilvēka energoinformatīvajā sistēmā, liekot viņam iestrēgt vienās un tajās pašās problēmsituācijās. Terapijas gaitā cilvēks vēlreiz sastopas ar sāpīgo pieredzi, lai tiktu galā ar neatrisinātām un nepabeigtām lietām, lai iegūtu pilnīgu brīvību netraucēti virzīties uz priekšu šajā dzīvē.   Ar ķirurga precizitāti   Regresijas terapija balstās uz atziņu, ka cilvēki no iepriekšējām dzīvēm var paņemt līdzi tagadnē zināmu pieredzi, uzskatus, attieksmi, attiecību dinamiku un talantus. Reizēm tas ir patīkami, bet nereti var sagādāt smagu, traumatisku pieredzi: par nāvi, mīļotā cilvēka zaudējumu, sarežģītām attiecībām, bailēm.   Grūti noticēt? Ājurvēdas un jogas speciāliste Ilze Selecka ir pārliecināta - piedzīvojot regresijas terapiju, vairs nav domu par to, ka tā varētu nebūt patiesība, jo līst patiesas asaras, un piedošana notiek pa īstam. "Reizēm tas ir tik spēcīgi, ka vajag pusgadu, lai attaptos un spētu iziet nākamo seansu. Regresijas terapijas laikā pieredzam sirds apziņas katarsi," stāsta Ilze. "Regresijas terapeits pilda ķirurga funkciju, kam jāizņem pilnīgi viss sāpīgais laukums - šī pieredze ir jāizravē pilnībā, ar saknēm. Vesela apziņa pievelkas pie labā un atgrūž slikto, slima - gluži otrādi. Man jāpārliecinās, vai cilvēks ir apzinājies savu ievainoto psihes daļu, vai ir to aplūkojis un izpratis, piepildījis to ar savu mīlestības un piedošanas enerģiju, lai pēc tam šo jau transformēto failu kopā varam aizvērt, lai tas netraucē dzīvot tagad, bet gan palīdz kā dzīvas atziņas."   Ikdienas gaitās mēs parasti līdz sirds dziļumiem neizjūtam, ko esam nodarījuši citiem. Sirdsapziņa reizēm gan pavēsta - jūtos vainīgs, tomēr prātā aizvien vēl uzskatām, ka esam pelnījuši pašu labāko no dzīves. "Mēs nodarījām sāpes citiem pagātnē, un tagad pašiem tiek nodarītas sāpes: caur slimību, nepaklausīgiem bērniem, nelaimīgu mīlestību, sarežģītiem materiālajiem apstākļiem vai jebko citu. Un reizēm sāpes mēdz būt tik lielas, ka šķiet nepārvaramas," Ilze skaidro. "Ja tagadni sasaistām ar pagātni, dziļi apzinoties, ka caur savām sāpēm dzēšam pāridarījumu otram, varam sākt justies citādāk, varam laboties, jo vairs neesam palikuši parādā, sāpju kredīts ir dzēsts."   Ne vienmēr vajadzīga regresijas terapija, kas aizved līdz sirds apziņas dzīlēm. Kādam palīdzēs lūgšana, citam - grēku nožēla vai, iespējams, zveja pie ezera, kad laiva pēkšņi apgāzīsies un cilvēks sāks slīkt. "Ekstrēmās situācijās prāts atslēdzas, tāpēc bieži pēc šādiem gadījumiem cilvēks mainās. Prāta stingrība samazinās, sarūk arī augstprātība. Nav ne baiļu, ne dusmu, nekā, esi tikai pats - pazemīgs visa notiekošā priekšā," piebilst psiholoģe.   Kāds kolēģis reiz viņai jautājis par dzīves mērķi, un atbildei - apgaismība - sekojis nākamais jautājums, vai Ilze pietiekami iepazinusi tumsu, lai zinātu, kas ir gaisma? "Šīs dzīves sāpes nav tik lielas kā tās, ko esmu pārdzīvojusi iepriekšējās iemiesošanās reizēs uz zemes. Un tajās visās esmu mācījusies drosmi. Vaigu vaigā esmu sastapusies ar nāvi, lai apjaustu, ka tā nav nekas cits kā vienīgi vakars vai rīts, kas nāk un iet. Ar regresijas metodi spēj strādāt tikai ļoti pieredzējis cilvēks, kurš zina, ka situācijas atrisinājums nāk caur sāpēm. Ilze ieguvusi ājurvēdas medicīnas un psiholoģijas konsultantes sertifikātu Vācijā. Šveicē viņa satika savu skolotāju Rutu Hūberi, kura viņu ieveda bezgalīgajā meditācijas atklāsmju laukā, apgūstot daudz un dažādu meditācijas tehniku. Šveicē Ilzei piešķirts jogas skolotājas tituls. Tomēr viņa pati uzskata- sertifikāti nav galvenais, uz ko jāvērš uzmanība, jo tieši dzīves briedums ir tas, kas ļauj palīdzēt citiem.   Sāpes lielākas par bailēm   Daži regresijas terapeiti atzinuši, ka varbūt arī nemaz netic iepriekšējām dzīvēm, iespējams, cilvēks transā fantazē, aizsapņojas, izdomā. Arī Ilze Selecka pēc savas terapijas pieredzes spriež: diez vai ir tā, ka kāds no augšas ar mums manipulē. "Nav nozīmes, vai risinājuma atslēgu atrodam savā fantāziju pasaulē, vai tiešām aizceļojam pagājušajās dzīvēs, galvenais, ka spējam situāciju izanalizēt, izprast, piedot un aizmirst," viņa saka." Tā ir pavisam smalka izjūta, kad virzies tikai uz risinājumu. Regresijas terapijā ļoti centrējamies uz sevi, savām izjūtām, kļūstot daudz smalkāki savā uztverē, spējot sajust to, kas ar ikdienišķo prātu nav iespējams. Un tajā pašā laikā kļūstam par trešo, kurš sevi it kā ierauga no malas." Ilze uzsver, ka ārsts, terapeits vai jebkurš cits speciālists ir tikai palīgs - kā lāpa, kas parāda gaismu, lai cilvēks pats spētu ieraudzīt problēmu un tiktu ar to galā.   Vai tiesa, ka regresijas terapijai labi padodas fobiju ārstēšana? Psiholoģe paskaidro: "Bailes parasti atrodas pagātnē vai nākotnē, un tās ir prāta veidojums. Ja tās atrodas nākotnē, tās ir fantāzijas, kas saistītas ar pagātnes pieredzi. Regresijas terapijā dažkārt lūdzu iztēloties, kā bailes izskatās, kāda ir to konsistence, smarža, garša. Fobijas var būt saistītas ar iepriekšējās dzīves noslēgumu - veidu, kā no tās atvadījāmies. Tomēr, paskatoties bailēm acīs, tās pazūd. Arī mūsu atmiņa var būt slima. Sasirgusi tā ir tad, ja atminas tikai slikto. Vesela atmiņa atceras tikai labo."   Terapeite pati atzīst, ka seansos gūst netiešu pieredzi, tāpēc savā dzīvē ar konkrētām bailēm un problēmām vairs nav jāsastopas. Regresijas terapijā, kad pacients izjūt bailes, Ilze ir klātesoša: "Manī nedrīkst parādīties žēlums. Ir jābūt līdzjūtībai, bet, ja izjūtu žēlumu, skaidrs, ka pati esmu kaut ko karmiski sastrādājusi. Tā ir brīnišķīga iespēja augt - konkrēto situāciju izjust sakāpināti un beidzot to atrisināt. Un, ja cilvēks šeit ir atnācis, tad sāpes ir lielākas par bailēm. Sākot šo darbu, definēju savu mērķauditoriju - tie būs cilvēki, kas apzināti iet garīgās attīstības ceļu un kas dzīvē ir pārvarējuši baiļu slieksni. Reizēm ir tā, ka sāpes ir lielākas par bailēm no tām atbrīvoties."   Protams, cilvēki reaģē dažādi. Kāda sieviete reiz atzinās, ka nemaz nevēlas atbrīvoties no slimības, jo - ko viņa tad iesāks? "Karmiski vai kā citādi viņa juta, ka vajag, lai slimība ir kā laba draudzene, kas mudina attīstīties tālāk," stāsta Ilze. Ir bijuši arī tādi, kas nāk teju ar izaicinājumu: nu, paskatīsimies, ko jūs varat paveikt! Taču galvenais darba veicējs jau būs cilvēks pats - viņa var tikai palīdzēt saprast. "Tomēr pārsvarā tiem, kas izvēlas regresijas terapiju, sāpju mērs ir sasniedzis pēdējo robežu, un viņi vēlas noskaidrot cēloni - kādēļ nedziedināma slimība, kādēļ ir šīs force majeure - nepārvaramās varas - problēmas, kāpēc tas viss," Ilze atzīst.   Viņa neiesaka šo terapiju tiem, kurus satrauc ikdienišķas situācijas, piemēram, konflikts ar priekšnieku, vai kuru apziņa atrodas zāļu ietekmē, kā arī tiem, kas sirgst ar psihiskām saslimšanām, piemēram, maniakālo depresiju vai šizofrēniju. Emocionālais pārdzīvojums var kļūt nekontrolējams un atstāt negatīvas sekas. "Šī terapija domāta tiem, kas spēj apzināti vadīt savu prātu un kas apzinīgi iet izaugsmes ceļu, lai gaismas un mīlestības šajā pasaulē būtu vairāk. Dažam pietiek ar vienu, citam vajag desmit seansu. Tas ir ļoti individuāli. Jebkuru terapiju noslēdz pozitīvs, gaišs iznākums, bet, ja tā nav, tad skaidrs, ka tās vēl nav beigas, "saka Ilze Selecka.   Atbrīvošanās no saitēm   Meditatīvu stāvokli, kas palīdzētu risināt samilzušās problēmas, cilvēki varētu sasniegt arī paši - ar pacietīgu darbu. Taču ne visiem ir tāds iekšējais spēks, lai katru dienu meditētu vai lūgtos, kaut arī tas nes lielu labumu.   "Arī zinātniskie pētījumi apliecina, ka lūgšanas nes mieru, neatkarīgi no tā, pie kuras reliģijas piederi. Tā ir vibrācija, kas nes pie Dieva un miera mūsos. Tāpat kā mierīgs ezers atspoguļo krastā stāvošos kokus, mierīgs gars - dvēseles mirdzumu," domā Ilze.   Viņa atceras, kad pirmo reizi pati pa īstam meditējusi, viņai vajadzējis iziet ārpus šīs duālās pasaules, mēģinot pamest visu - savus tikumus un netikumus, saites ar jebkuru cilvēku. "Kad pārvaram sava ķermeņa robežas, pirmā projekcija, ar ko sastopies, ir saites ar visiem cilvēkiem. Nav svarīgi, vai tie ir dzīvi vai aizsaulē. Te parādās jautājums - vai mani mīl? Un te arī jārod samierināšanās, ka varu atstāt savu sāpi, kas ir patiesi ļoti grūti, tomēr absolūtā gaisma nav noēnota ne ar kādām saitēm. Daudz grūtāk ir atlaist nedraugus, jo ar viņiem saikne ir vēl spēcīgāka: "Man tik ļoti sāpēja, kā lai dzīvoju tālāk, kā man varēja ko tādu nodarīt!"," Ilze stāsta.   Nākamā projekcija, ko izjūt, ir virzības struktūra - gan personīgajā, gan valsts un reliģijas līmenī. Tie ir dzīves mērķi, tā ir šīs pasaules vara un augstākā vara, kas ir pāri mums. "Šajā līmenī rodas atziņa, ka vienmēr jāciena tie, kas ir augstāki. Hierarhija ir jāgodā, tad spēsi šo projekciju meditācijā viegli palaist vaļā, lai sasniegtu pilnīgu pazemības un mīlestības stāvokli sevī," skaidro Ilze. "Pat tad, ja savi vecāki nešķiet vislabākie cilvēki pasaulē, viņi ir jāciena, jo devuši iespēju iemiesoties uz zemes. Un viņi vienmēr hierarhijā būs augstāki. Tāpat ar priekšniecību un valdību. Tie, tāpat kā augstākie spēki, ir mūsu sabiedrotie, ja vien viņus slavējam. Mēs esam cilvēki, mēs kļūdāmies, un mums jāspēj kļūdas piedot ikvienam, arī institūcijām, valdībai, baznīcai. Cilvēki ar savu brīvo gribu pastrādā nelietības, ne Dievs.   Ja domājam par kādu sliktu, viņam ir daudz grūtāk mainīties nekā tad, ja savās domās dodam iespēju būt labam. Kritizēt ir viegli, tā tiešām nav liela māksla, bet piedot un atrast labo, jā, arī valdībā, tā gan ir vērtība!"   Ejot meditācijā aizvien dziļāk, Ilze izjutusi, ka iespējams izmantot sevi kā instrumentu - lai kāds cits caur tevi runātu. "Tas ir tad, kad neizmanto savu, bet kāda cita apziņu, paziņojot - tev būs tik un tik bērnu, vīru, un tad es tevi izdziedināšu," tāds ir viņas viedoklis. "Tā kā prāts ir gana ierobežots, caur to šajā pasaulē varam paspīdēt tikai nedaudz, bet, ja caur mums runā kāda augstāka būtne - eņģelis, tas ir tāds gods! Esmu tik īpašs, jo tikai es dzirdu eņģeļus! Kā mana meditāciju skolotāja teica: "Ja jau šis gars ir tik gudrs, lai iemiesojas uz zemes un pamēģina pats to visu pastāstīt, nevis izmantot kādu citu!" Patiesībā tā ir manipulācija ar cita gribu. Tā sauktais čenelings rodas uz augstprātības pamata - kad vēlos būt īpašāks nekā pārējie. Nepieciešams kāds sevišķs talants, kāds cilvēkiem uz zemes parasti nepiemīt. Patiesībā pats vairs neesi personība, vienīgi caurule, caur kuru runā citi. Taču arī šī pieredze ir jāciena, jo tas ir ceļš, kā atpazīt sava es robežas - kur beidzas cits un sākas es ar savu spriedumu, lēmumu, zināšanām."   Meditāciju laikā Ilze apjautusi, ka visi esam ideāli veidoti, tikai prāts iestāsta, ka tā nav. "Prāts ir nemierīgs. Prāts ir tas, kas viļņojas, netic, šaubās, kritizē. Duālā daba nepārtraukti liek vērtēt - slikti, labi, slikti, labi... Ja prāts ir kluss, tad saproti, ka viss ir labi, bet slikti - tā ir tikai pieredze. Ja no šīs pieredzes izvelku ārā kādu atziņu, tad ir labi. Tad viss ir labi, un viss ir mīlestība," viņa saka.   Garīgums vai lepnums?   Ilze bieži atceras stāstu par cilvēku, kurš katru rītu iet pastaigāties. Viņš redz bedri un saprot, ka tajā varētu iekrist. Pirmo reizi viņš iekrīt, otro reizi, ejot gar malu, paslīd kāja, un atkal iekrīt, trešajā rītā viņš izvēlas citu ceļu." Tas ir tas, ko labākajā gadījumā vajadzētu izdarīt pēc pirmās reizes. Mēs tā parasti nedarām," saka psiholoģe. "Ja pakrītam pirmdienā, tad domājam, ka pie vainas ir pirmdiena, nevis iemesls meklējams pašu rīcībā. Tā ir intelekta kļūda. Ja būtu gana gudri, mēs padomātu, kāpēc pakritām. Iespējams, tā izpaužas agresija, kas ir pašā. Varbūt ir jāizlīgst ar kādu tuvu cilvēku. Varbūt nebijām pietiekami mīloši, pacietīgi, mierīgi un līdzjūtīgi."   Ilze ir pārliecināta, ja cilvēks atnāk tieši pie viņas, tad - vai nu viņai no tā ir jāmācās, vai otrādi. "Ja jūtu, ka nespēju palīdzēt, tad man jāmācās vēl vairāk. Domāju, ka pamatā mani atrod tie, ar kuriem esmu bijusi saistīta. Ja mani atrod arī tādi, ar kuriem neesmu tikusies kādā no iepriekšējām dzīvēm, tad tas būs tas jaunais pienesums, ko vēl šajā dzīvē varēšu izdarīt."   Tomēr psiholoģes un jogas skolotājas viedoklis par sava darba iznākumu ir gana neordinārs - viņa nevēlas par to būt gandarīta. "Lai cik labs būtu rezultāts, manī būs lepnums par savām spējām to paveikt, un tas ir nepareizi. Rezultāts nepieder mums, tas ir Dieva ziņā. Es negribu paklupt un iekrist šajā bedrē, kur velk ego, tāpēc nevēlos popularitāti. Ja kādam varu palīdzēt vairot mīlestību viņa dzīvē, ļoti labi, bet es cilvēciski apzinos, ka arī varu iekrist šajā bedrē," Ilze atzīst.   Klupšanas akmens šeit ir cilvēka ego. Ego ceļš vienmēr ir pašapliecināšanās. Pat ja kļūsti slavens ar labajiem darbiem - pabaro Āfrikas bada cietējus, realizē lielus labdarības projektus, uzcel vairākus garīgos tempļus -, arī tā ir ego manifestācija. Cilvēkiem ar lielu ego parasti dots maz enerģijas - lai viņi neaizietu pa ego realizācijas ceļu, bet gan attīstītos garīgi. Pirmais ceļš ir vērsts uz āru, otrais - iekšpus. Ilze sapratusi, ka pašai nav dots liels enerģijas daudzums. Tomēr - ja bērni Āfrikā būs paēduši, vai tas nebūs labi?" Atbilde ir attieksmē - kāda būs tava reakcija, kad paslavēs," uzskata Ilze. "Ja rodas patiess prieks, tevī vairojas mīlestība, ja lepnība - ļoti žēl. Pat tad, ja ir 99% atzinības, slavas, spozmes, svarīgi, lai paliktu šis viens procents garīgās attīstības ceļam."   Ilzei Seleckai ir savs viedoklis arī par aktuālās kaites - veģetatīvās distonijas - iemesliem. "Mani novērojumi rāda, ka slimība signalizē par to, ka pārāk esi aizgājis ego attīstības virzienā, atstājot novārtā garīgā es izaugsmi," viņa domā. "Arī gadījumos, kad cilvēks nesaņem gaidīto atzinību. Izjūta, ka neesmu gana labs, saēd no iekšpuses. Īpaši tas attiecas uz radošajām profesijām, kur, esot uz skatuves, saņem enerģiju no skatītājiem. Kad netiec barots ar svešu enerģiju un slava samazinās, šķiet, veiksme aizgriezusi seju. Patiesībā - brīdī, kad fortūna paiet malā, nāk pazemība un Dievs ir tuvu klāt stāvošs." Psiholoģe atzīstas, ka viņai reizēm patīk pētīt, kā aktieri darbojas uz skatuves - lai viņu veikums tiktu atzīts un pamanīts, vai kā citādi? "Ķermenis ar trauksmi reaģē tad, kad dzīves mērķi sajukuši un gars nonācis pretrunā ar izvēlēto ceļu, patieso dabu. Mūsu galvenais uzdevums šajā dzīvē ir vairot gaismu un prieku, bet, ja audzējam neko citu kā vienīgi augstprātību, sirdsapziņa sāk klauvēt un ķermenis reaģē," viņa saka.   Pēc vēdiskās filozofijas, šajā dzīvē mums var būt četri mērķi. Pirmais - iemācīties apieties ar naudu, spēt sevi nodrošināt, rūpēties par materiālo eksistenci. Otrais mērķis ir iemācīties nedarīt pāri savam ķermenim, būt pret to saudzīgam, mācīties radīt prieku savām maņām. Trešais - iemācīties risināt jautājumus, situācijas un problēmas ētiski. Ceturtais mērķis ir apgaismība - tas nozīmē uzcītīgi sekot kādai mācībai, ko mums atstājuši viedie, cilvēki, kas guvuši apgaismības pieredzi. "Es neesmu apgaismota persona, tāpēc tas, ko stāstu, noteikti nav tīrā patiesība!" nosmejas Ilze.   Mīlestība ir karmisks parāds   Viens ir paša ego, bet kas vēl var stipri sāpināt cilvēku? Ilze Selecka ir droša, ka tikai ļoti tuvu stāvoša dvēsele var radīt otram dziļas sāpes. "Sāpju brīdī sāk strādāt karma vai grēks. Kad nākamajā dzīvē satiec šo cilvēku, kam esi nodarījis pāri, pie viņa ļoti stipri velk, jo jūti karmisko parādu, kas jāatstrādā. Un sirds apziņa, satiekot šādu cilvēku, kliedz - šis ir īstais!" psiholoģe uzskata. Viņa reiz noformulējusi savu mīlestības definīciju - daudzi par to ir šokā. "Es uzskatu, ka mīlestība rodas tad, ja esam parādā. Kurš cits, ja ne ļoti tuvs cilvēks spēs izdarīt tik daudz relatīvi slikta, lai tas otrs gūtu pamatīgu dzīves atskārsmi? Ir ļoti jāsāp, lai gūtu dziļu atziņu."   Lielā mīlestība nav iedomājama bez lielas kaislības. Kaislība mīt pirmajos trijos cilvēka enerģētiskajos centros jeb čarkās." Kad paša sliktās īpašības rezonē vienā līmenī ar otra sliktajām iezīmēm, rodas nepanesama kaisle. Un - jo rupjāka enerģētika, jo spēcīgāka kaisle. Kas ir rupjš? Tās ir visas negatīvās rakstura īpašības. Sliktās saķeras ar sliktajām, labās ar labajām. Kad rozā brilles krīt, sagaida nepatīkams pārsteigums - otrā visvairāk kaitina paša sliktās īpašības. Tā abi viens otrā spoguļojas. Karmiskajai mīlestībai ir neganta daba - tā uzplēš visas brūces un parāda mūs visdrausmīgākajā veidā, tā atklāj, cik šausmīgi mēs spējam būt. Tomēr pēc šādas mīlestības mēs ilgojamies, jo jūtam, ka te ir iespēja atstrādāt pagātnes pārdarījumus un pārvērtēt savas sliktās īpašības," uzskata Ilze Selecka.   Mīlestības piedodošais spēks ir vajadzīgs cilvēkiem, kas izjutuši vardarbību. Regresijas terapijās, skatoties atpakaļ, Ilze ir novērojusi: ja kāds piedzīvo vardarbību šajā dzīvē, tad pats to nodarījis citiem daudz lielākā apmērā pagājušajā dzīvē. Tu kādu sāpināji, tagad to nodara tev - mācība par sāpēm ir piedzīvota. Atdarot ar to pašu vēlreiz, nekas nemainās. "Ja ar mani notika kaut kas bēdīgs, es to biju pelnījusi. Mans uzdevums piedot. Caur piedošanu pāridarītājam mēs neesam vairs upuri un mazvērtīgi šajā dzīvē, caur patiesu nožēlu par izdarīto esam tuvāk lielajai patiesībai, ko sauc par Dievu. Tāpēc ne velti kristietībā ir vēstīts par otra vaiga pagriešanu. Cīnīties ir bezjēdzīgi, rodas tikai jaunas sekas. Jo lielāka sāpe un pāridarījums palicis atmiņā, jo vairāk skaidrs, ka tas bijis nepieciešams, lai mācītos mīlēt. Lielākais pāridarītājs ir lielākais skolotājs. Un ir pilnīgi vienalga, vai to ieraugi regresijas terapijā, vai katru dienu lūdzies un tici, ka tiks piedots," uzskata psiholoģe. Turpretī dusmas neko nedos - tās ir pagātnē iesprostotas emocijas, kas ataino tavu attieksmi pret to, ka lietas ir notikušas ne pēc tava prāta. "Šajā ziņā dzīves mērķis ir iemācīties pacietību - es palīdzu ar vislabākajiem nodomiem, bet man nepieder vara un pēdējais vārds. Tāpēc ir jāmācās novērtēt savas spējas, un, ja tas nav izdevies, jārod spēki, lai savas kļūdas labotu. Jo vairāk laika vajadzēs, lai paveiktu savus uzdevumus un atrisinātu problēmas, jo ilgāka būs dzīve. Ja viss paveikts, varam atstāt šo dzīvi, būt brīvi."   Ilze izstāsta kādu patiesi iedvesmojošu stāstu: "Reiz jūra nevarēja vien nosmieties, kad putniņš bija izdomājis tai spītēt, pavēstot: "Es izdzeršu tevi tukšu!" Gribēdams atgūt mazuļus, kurus tā viņam atņēmusi, mazais brašulis nerimās un turpināja iesākto. Jūra nespēja beigt smieties... Dievs, ievērodams drošuļa apņēmību, uzrunāja jūru: "Ja tūlīt neatdosi putniņa mazuļus, izdzeršu tevi tukšu." Jūra nobijās un izpildīja pavēli. Tā ir patiesa žēlsirdība. Bezgalīga žēlastība. Arī mēs tādu varam piedzīvot, ja pa mazumiņam darām šķietami neiespējamo, turklāt bez lepnības un paštīksmināšanās. Lūk, tad reizēm atnāk liels spēks, kas palīdz." 28.marts žurnāla Patiesā dzīve speciālizlaidums