Skatoties Eņģeļu acīm...

Kristīne Muciniece

Šodien domāju par prieku.

Cik patiesībā daudz prieka ir mūsu dzīvē! Tikai - cik no tā mēs ļaujam sev piedzīvot? Kur rodas patiess prieks?

Prieks caurstrāvo visu, vai mēs to apjaušam vai nē. Tas rodams ik mirklī. Katrā brīdī, ko piedzīvojam. Tagadnē.

Kad kāds pasaka, ka esmu vajadzīga tāda, kāda esmu... Kad bērni vakarā ielec pie manis gultā un mēs kopā lasām grāmatu... Kad no rīta viņi ir no tās jāvelk ārā aiz kājām, lai nenokavē skolu... Kad viņi pēkšņi var apķerties ap kaklu un pateikt – es tevi ļoti, ļoti mīlu! – un aizskriet, šķietami aizmirstot par mani... Kad pastaigas laikā suns uzticīgi soļo man blakus un mēs varam izbaudīt visu, ko daba šajā mirklī dod... Kad spīd saule un ir silti... Kad snieg sniegs un ir auksti... Kad pavasaris seko ziemai un rudens – vasarai... Kad satieku savus draugus... Kad pilnīgi sveši cilvēki man atraksta vēstules un saka – paldies!...Kad daru darbu un kad ļauju sev nedarīt neko... Kad ļauju visam dzīvē notikt tā, kā tam ir jānotiek...

Simtiem un tūkstošiem mirkļu! Un visi mūsu esības mirkļi ir piepildīti ar prieku! Tikai jāļauj sev to saskatīt...