http://www.urantija.lv/lv/dienasd/
13. marts
Dzīve sastāv no tā dēvētām pretrunām.
Viena, piemēram, ir tāda, ka tev - no
vienas puses - ir jādarbojas, bet - no otras puses – jāraisās vaļā no
darbošanās.
Kā tu vari darboties, ja galu galā tev
no darbošanās jāatturas?
Dažas tautas domā šo paradoksu atrisināt
tādā veidā, ka vienkārši vairāk nekā nedara. Viņi dzīvo pēc moto: "Dievs
jau izkārtos".
Cik dīvains priekšstats viņiem ir par
Dievu! Kāpēc zemniekam vajadzīga govs, ja viņš pats var dot pienu? Kāpēc sargam
vajadzīga suņa palīdzība, ja viņš vislabprātāk rej pats?
Vai Man vajadzēja jūs apgādāt ar visām
daudzajām dāvanām tādēļ, lai galu galā pats darītu visu? Ja būtu tā, tad
patiešām taisnība būtu tiem, kas domā, ka radīšana ir "vienkārši
nejaušība", tai nav ne jēgas, ne mērķa.
Tu un tava identitātes apjēgsme ir
radības mērķis. Tāpēc tavai darbībai ir izšķirīga nozīme. Bet tieši tikpat
svarīga ir tava raisīšanās vaļā, lai tu ar savu darbību neiestrēgtu maijā
(ārējā pasaulē, šķietamībā).
Vidu starp darbošanos un raisīšanos vaļā
tu sasniegsi ar to, ka savu darbību pasniegsi Man (7.1) un vienmēr sev paturēsi
prātā, ka ES esmu darītājs.
Līdz ar to šķietami neatrisināmā
pretruna starp darbību un atraisīšanos no darbošanās atrisinās pati no SEVIS.
14. marts
Vai tu pamanīji, kas notika šodien
daršanā? (daršana - svētība, ko iegūst, saņemot svēta cilvēka skatienu).
ES metu konfektes. Viena izslīdēja tev
starp rokām. Kāds itālis to pacēla un gribēja tev atdot.
Pirms paņemšanas tu jautāji, vai viņam
pašam kāda ir. Kad viņš noliedza, tu šo konfekti atdevi viņam. Viņš bija
laimīgs, ES arī.
Un kas notika tad? ES atkal metu
konfektes un veselas trīs uzkrita tev uz galvas.
Kāpēc uz galvas? Jo tev jāsaprot likums:
vienreiz dosi ar sirdi, padsmit saņemsi atpakaļ.
Tas ir dzīves lielais noslēpums, ko
gudrie un svētie arvien no jauna sludina - bet ko jūs negribat ticēt.
Jūs domājat, ka svētāk ir paturēt pašam,
nevis dot.
Tici Man, šāds priekšstats ir nepareizs
pašos pamatos. Manas rokas, piemēram, nekad neko nav ņēmušas. Manas rokas dod,
dod, dod. Tādēļ tās vienmēr ir pilnas un ES esmu brīvs no rūpēm un raizēm un
dzīvoju nemitīgā svētlaimē.
Kad tu atkal kādreiz gribi kaut ko sev
paturēt un domā, ka tavos spēkos nav to atdot, tad jautā sev, vai tu esi
patiesi laimīgs. Vai tava dzīve patiešām ir piepildīta.
Ja tā nav, tad sāc dot. Dod vairāk un
vairāk. Un tava dzīve piepildīsies.
Jo: ne smilšu graudiņš neiet bojā
visumā.
