Emanuels Dagers 2013.gada
marts
No krievu valodas tulkoja Sandra
Šņoriņa
Sveicu jūs, brīnišķīgie draugi!
Tas man ir liels gods atkal ar jums apvienoties.
Februāris ir bijis nosacīti kluss, taču ieejot marta mēnesī un saistībā ar
visiem debesu notikumiem, lietas atkal sāk izkustēties no vietām.
Lotoss
Galvenā tēma, kas tagad rodas mūsu personīgajā dzīvē
un, gala rezultātā, arī kolektīvajā līmenī, ir Lotosa Sirds atmodināšana. Lai
saprastu, kas tas ir, ir būtiski paraudzīties uz to, kas tad īsti ir
Lotoss.
Lotosa zieds ir spēlējis būtisku lomu daudzās
kultūrās kopš vissenākajiem laikiem un līdz pat mūsu dienām. Lotosa zieds
pārstāv/simbolizē Dievišķo tīrību, Apgaismību, Pārpilnību un Atdzimšanu.
Vislabāk šis zieds jūtas visnetīrākajā purvainākajā ūdenī, kur aug un plaukst
visā savā krāšņumā. Šī spēcīgā metafora atgādina mums par Lotosu mūsos pašos. Tā
atgādina mums par to, ko Dvēseles līmenī mēs esam zinājuši iepriekš, pirms mēs
ienācām šajā Zemes matricā. Par to, ka pat virzoties cauri duļķainiem dzīves
ūdeņiem, mēs tāpat varam uzziedēt pilnā plaukumā. Mēs zinājām, ka ikviena mūsu
izdzīvotā pieredze tuvina mūs saiknei ar mūsu vispatiesāku, Dievišķīgāko daļu,
ar tās izpausmi/iemiesojumu.
Tātad, kas tad patiesībā ir - Lotosa Sirds? Tā ir
Augstākā Sirds, kurā mājo Dievišķā Mīlestība, Svētlaime un Brīvība. Tās ir tās
enerģijas, kuras mēs arī esam pašā savā kodolā/savā dziļākajā būtībā. Kad Lotoss
mūsos pilnībā uzplaukst, mums vairs nav vajadzības iestigt
mūsu pagātnes netīrumos, jo mēs zinām, ka viss, kas ir bijis, ir atvedis mūs
turp, kur mēs atrodamies tagad. Mēs tagad esam sasnieguši laiku un
telpu, kurā mēs varam ļaut mūsu iekšējam Lotosam izšķīdināt tās bruņas, ko mēs
esam valkājuši visas šīs dzīves. Mēs varam lūgt tam [Lotosa ziedam] sūtīt mūs
svētlaimīgā, piemērotā un maigā ceļojumā.
Galīgā prioritāte – mīlestība uz
sevi
Pirmais solis Lotosa Sirds
atmodināšanas virzienā ir tāds, lai mēs pilnībā un attiecībā uz pilnīgi visu
iemīlētu paši sevi. Gadu tūkstošiem lielākā daļa sabiedrību ir
mācījušas mūs izvirzīt priekšplānā visu un visus, izņemot pašiem sevi. Un tikai
pēc tam, ja mums vēl ir atlikusi mīlestība, mēs varam to dāvāt arī paši sev.
Lielākoties, ja mēs neievērojām šo nerakstīto likumu, mēs tikām uzskatīti par
egoistiem. Un, tā kā egoisms mūsu sabiedrībā galīgi netika augstu vērtēts, mēs
darījām visu, lai izvairītos no šīs birkas piekāršanas. Patiesībā šāds domāšanas
veids atdalīja mūs no mūsu vispatiesākās sevis daļas piedzīvošanas.
Mēs esam šeit, lai pirmkārt, iemīlētu sevi. Un šeit
nav runa par egoistisku/narcistisku mīlestību. Runa ir par to mīlestību, kas
sniedz mums zināšanas par to,
ka, mīlot sevi, mēs atveramies un kļūstam Vienoti ar Visu, Kas Ir. Šī
mīlestība mums atgādina par to, ka mēs patiesībā esam vesels Kosmoss/Visums, kas
aizvien paplašinās pats sevī. Tā kā mūsu apziņa nav pieradusi pie šāda domāšanas
veida, atzīt sevi par veselu Kosmosu/Visumu var būt visai sarežģīti. Tāpēc
izturēsimies paši pret sevi saudzīgi/maigi, kamēr mūsu prāts aptvers un apgūs šo
gudrību pats savā tempā.
Galaktiskā Mīlestība
Izsakot nodomu – katru dienu
praktizēt mīlestību uz sevi/sevis mīlēšanu, mēs sākam piepildīt savus fiziskos,
emocionālos, mentālos un garīgos ķermeņus līdz tādai pakāpei, ka mums vairs nav
vajadzības raudzīties/meklēt kaut kur ārpusē, lai mēs sajustos pilnīgi, laimīgi
un viengabalaini. Tieši no tās, ar mīlestību piepildītās
telpas, mēs pēc tam varam kalpot tam, kas ir mums apkārt; varam palīdzēt savai
apkārtējai videi un varam palīdzēt tai pacelties. Šeit mīlestība uz sevi vairs
nešķiet egoistisks, bet drīzāk gan – nesavtīgs akts. Akts, kurā tiek godāts un
cienīts Visums jūsos pašos, citos cilvēkos un visā dzīvē – laikā un telpā.
Mīlestība uz sevi šeit mūs aizved pie Galaktiskās Mīlestības, kurā mēs ieejam,
pārkāpjot pāri visām atdalītības ilūzijām.
Atlaižot vēsturi
Kad enerģija sāk pieaugt tā, kā tas notiek tagad, tas
iznes virspusē dziļi noglabātās emocijas, kas var
tikt izjusts visai nekomfortabli. Un tā tas turpināsies tik ilgi, līdz mēs
patiešām sastapsimies aci pret aci ar šīm emocijām. Daži tā piemēri, uz ko mēs,
iespējams, tagad gribēsim ciešāk paraudzīties un atlaist – tās ir pagātnes sirds
un citas traumas, vainas sajūta un nosodījums, parādi un citi viltus stāsti, ko
esam pieļāvuši, un kas neļauj mums kļūt par sevis pašu dižākām versijām.
Viens no paņēmieniem, kā atlaist visu to, kas vairs
nekalpo mūsu augstākajam labumam, ir – piedošana. Mēs nerunājam šeit par to
piedošanu, kas balstīta uz ego, kas ietver sevī nosodījumu. Mēs runājam par
universālo kosmisko/visuma piedošanu, kas mums dod iespēju nodot Visumam
stāstus, ar kuriem mēs sevi apgrūtinām. Piedošana ļauj mums pārvarēt ilūziju par
to, ka pagātne varēja būt citāda. Tā [piedošana] parāda mums, ka stāsti, kurus
mēs priekš sevis esam radījuši, patiesībā nespēj definēt to brīnumu, kas mēs
patiesībā esam.
Lotosa Sirds Atmošanās
Kad mēs patiesi sākam mīlēt sevi, izpaužot galaktisko
mīlestību un sajūtot universālo/kosmisko piedošanu, viss, kas ir atlicis, lai
pilnībā atmodinātu Lotosa Sirdi ir – līdzjūtība.
Lūdzjūtība ir
spēja mīlēt apkārtējo pasauli un rūpēties par to, neiekrītot ilūzijā par to, ka
tajā kaut kas nav kārtībā vai ir jebkādā veidā labojams.
Līdzjūtību
nevajadzētu jaukt ar simpātiju. Kad mēs simpatizējam, mēs pazeminām mūsu
vibrācijas līdz aizmiršanās pakāpei, kas veicina ilūziju par to, ka mēs paši un
viss, kas mūs ieskauj, tādā vai citādā veidā esam mazāk nekā viengabalaini un
pilnīgi/perfekti. Parasti tas mūs izsūc un atstāj mūsos smaguma sajūtu.
Līdzjūtība sniedz mums kaut ko pilnīgi pretēju. Tā ļauj mums pārkāpt pāri
ierobežojošajiem stāstiem, kurus mēs un mūsu sabiedrība esam radījuši priekš
sevis. Izpaužot patiesu līdzjūtību, mēs gan priekš sevis, gan priekš citiem
radām spēcīgu mīlestības virpuli, kurš mūs paceļ no upura apziņas Visuma
KopRadītāja apziņā.
Lotosa Sirdij atmostoties, mūsu personīgajā dzīvē un
cilvēces kolektīvajā apziņā – pasaule, kura šķita esam sabrukusi, pēkšņi atkal
tiek izjusta kā spilgta, brīnišķīga un viengabalaina.
Līdz nākamajai reizei.
Jūsu Emanuels
