Par biškopību.
Biškopības nozare Latvijā tāpat kā citur pasaulē, galveno ekonomisko labumu dot apputeksnējot augus (apmēram 80% procentu augu ir entomofīli, tas nozīmē, tiem nepieciešama kukaiņu apputeksnēšana). Medus un pārējie biškopības produkti ir tikai 10% vai pat mazāk no ekonomiskā labuma, ko bites dot cilvēkam. Tie ir 3 izcili produkti. Medus – izcils enerģijas avots, ko organisms salīdzinājumā ar taukiem momentāli var izmantot. Bišu maize – izcils dzīvā organisma celtniecības materiāls. Tajā ir viss dzīvībai nepieciešamais. Propoliss – tā ir labākā aizsardzība organismam pret nevēlamiem mikrobiem, baktērijām, vīrusiem. Pret propolisu tiem neveidojas rezistence. Latvijā ir visas iespējas, lai nodrošinātu vietējo patēriņu ar biškopības produktiem un arī eksportētu šos produktus.
Par ekonomisko situāciju biškopībā.
Izskatās, ka ekonomiskā krīze, ko izjūt daudzas nozares, biškopjus ir skārusi vismazāk. Lai arī cik paradoksāli neizklausītos, tas ir saistīts ar iztikšanu bez narkotikām, jeb ar ES atbalsta un subsīdiju ļoti minimāliem maksājumiem, salīdzinājumā ar citām lauksaimniecības nozarēm. Līdzējusi arī nepasargāšana no konkurences ar pasaules medus lielražotāj valstīm tādām kā Ķīna un Argentīna. Tas viss ir licis biškopjiem paļauties uz saviem spēkiem un būt stipriem. Lielveikalu nesamērīgie uzcenojumi medum (uz 1 kg salīdzinājumā ar citiem produktiem), kā arī importa medus maskēšana, piemēram, ražotājvalsts norādīta ar sīkiem, gandrīz nesalasāmiem burtiem ir veicinājuši tiešo tirdzniecību, apejot starpniekus.
Uzskatu, ka perspektīvā līdzīgs ceļš jāiet arī citām lauksaimniecības nozarēm ES mērogā. Tirgus ekonomikā visam jāmaksā tik cik tas maksā. Nevienlīdzīgie maksājumi, katrā valstī atšķirīgi, kropļo tirgu un neveicina normālu ekonomisko attīstību. Daudz godīgāk un efektīvāk būtu šo naudu novirzīt patērētāju izglītošanai un informēšanai. Biškopjiem un pārējiem veselībai draudzīgās produkcijas ražotājiem tas būtu ļoti svarīgi, svarīgāk par jebkuru citu atbalstu. Arī patērētāji - viennozīmīgi būtu ieguvēji. Tāpēc par to visu plašāk...
Ko mēs zinām par to ko ēdam?
Visgrūtākais manā skatījumā, ir pārliecināt cilvēkus darīt kaut ko savā labā, tas ir grūtāk nekā katru dienu ‘’baudīt’’ desmitiem bišu kodienu. Man ir palicis atmiņā fragments no kāda televīzijas žurnālistu eksperimenta ar slēpto kameru. Uz augļu konservu etiķetes sastāvā ierakstīja vārdus: ‘’ciankālijs (ļoti bīstams veselībai)’’. Protams, šīs nāvējošās indes tur nebija. Šajā eksperimentā uz pircējiem labi darbojās visādi tirdzniecības triki: izpārdošana, izdevīga tirdzniecības vieta, ‘’dabisks produkts’’. Veidojās pat rinda. Un neviens neiedziļinājās, ko viņš pērk. Secinājums ir tāds, ka cilvēki akli paļaujas, ka kāds viņu vietā ir padomājis par veselību, drošību utt. Un ja tas cits to nav izdarījis vai dara pavirši. Tā ir ideāla iespēja negodīgiem pārtikas ražotājiem un tirgotājiem gūt ekonomisko labumu graujot patērētāju veselību, kā arī ar negodīgu cenu izspiest no tirgus godprātīgos ražotājus.
Sabiedrībai jāzina līdz galam kas ir kas!
Par pārtikas drošību valstī rūpējas attiecīgās valsts iestādes, kuras mums pasaka, lietojiet droši, nākošā dienā viss būs kārtībā, arī pēc nedēļas nekas ļauns nenotiks. Es neapšaubu šīs garantijas. Taču ir naivi domāt, ka ražotājs būs tas, kas pateiks patiesību par savu preci, pat ja viņš to ļoti gribētu. Kaut vai tāpēc ka viņam pašam trūkst pilnas informācijas par izmantotām izejvielām. Piemēram, pektīns (E-440), kas ir populāra sastāvdaļa ļoti daudzos pārtikas produktos un tiek uzskatīta par pilnīgi nekaitīgu. Jā tā ir dabiskas izcelsmes viela, kas atrodama, gandrīz visos augos. It kā nekādu problēmu, ja vien nezinātu to, no kā iegūst. Bet iegūst no ābolu mizām, diemžēl nevis ekoloģiski audzētiem āboliem, bet no tiem, kuri smidzināti ar dažādām indēm līdz pat 40 reizēm. Un miza ir tā vieta, kur indes uzkrājas visvairāk. Zemesrieksti, ko ļoti plaši izmanto konditorijā un ne tikai. Kas tu var būt slikts? Pirmā doma ienāk prātā, varbūt ar kaut ko apstrādāja, lai nepelētu, var jau būt. Bet kā lai apsmidzina, ja tie atrodas zemē un tos ļoti iecienījuši drātstārpi. Daudz un lēti neizaudzēsi. Taču izeja arī šeit ir atrasta – ievadīt zemesriekstos petūnijas gēnu un indi izstrādā pats augs, lai cīnītos ar kaitēkļiem. Zinot bioloģiski audzēto riekstu cenu, šaubu nav, ka tas ir praktiski 100% GMO produkts. Reklāmās mums stāsta par brīnišķīgajām tetrapakās nopērkamajām visdažādākajām sulām un pat bez konservantiem, kā arī piena produktiem. Atverot iepakojumu, dveš svaigums un vai tiešām nekādu konservantu. Zinot, ka iekļūstot kaut dažām dzīvajām baktērijām iepakojumā, neizbēgami sāksies skābšanas un rūgšanas procesi. Kas par brīnumiem? Vai tiešām ideāla sterilitāte. Izrādās iepakojums no iekšpuses ir pārklāts ar speciāliem antibakteriāliem preparātiem, kuru formulas tiek turētas slepenībā. Iepakojuma sastāvu taču likums neprasa uzrādīt un uzraksts ‘’bez konservantiem’’ tiešām atbilst patiesībai. Ja vēl pieskaita kosmētiku un dažādos mazgāšanas līdzekļus, atliek tikai minēt, kā tas viss kopsummā iedarbojas uz cilvēka veselību. Tādu piemēru ir simtiem un veltīgi gaidīt, ka šādu informāciju mums sniegs ražotāji vai reklāma.
Netaisnība.
Rūpējoties par veselību, mūsu valstī alkohola reklamēšana ir ierobežota un cigarešu reklāma ir aizliegta, uz cigarešu paciņām jābūt brīdinošiem uzrakstiem ar šokējošām fotogrāfijām. Pilnīgi piekrītu šādai pieejai. Bet kā ir ar citiem produktiem. Zinātnieku pētījums, ka kara laikā cilvēki bija paēdušāki, nekā mūsdienās, pirmajā mirklī mani pārsteidza. ‘’Pārtikas’’ veikali taču ir pārpildīti ar precēm. Ēst var cik vien lien un viss ir ļoti garšīgs, bet šūnas izrādās badā. Taču zinot, ka dabā brīnumu nav, pārtikas produkti istabas un pat vēsākā temperatūrā, ātri kļūst nesvaigi, fermentu un baktēriju iedarbībā tie sāk bojāties un vienīgais veids kā to novērst, ir iznīcināt fermentus un baktērijas. Iznīcināt tos var ar termisko apstrādi, ar radioaktīvo apstarošanu vai ar konservantiem (etiķskābi, cukuru, sāli, antioksidantiem utt.). Citu variantu vienkārši nav. Minēšu vienkāršu piemēru. Marinētie gurķīši - tik ierasts mums produkts. Uz etiķetes vilinošs skats – īsts dabas produkts. Kraukšķīgi, klāt vēl peld visādi garšaugi, pircējam pilnīgi siekalas saskrien mutē. Bet realitāte ir daudz skaudrāka. Visbiežāk šie gurķīši ir nākuši no siltajām zemēm, kur gadā novāc vairākas ražas. Par ekoloģisko tīrību nerunāsim. Tie tiek transportēti lielos plastmasas konteineros jau daļēji iekonservēti, jo atgādāt tik ātri nevar, attālumus prasa laiku. Pēc atvešanas tiek veikta otra pārstrāde, lai būtu kraukšķīgi, pievieno kālija hlorīdu, lai ilgi uzglabātos – etiķskābi un sāli, garšas uzlabošanai paredzēta virkne citu ‘’labumu’’, tālāk safasē stikla burkās un uz veikalu. Pateicoties termiskajai apstrādei, sālim un etiķskābei, nav problēmu ar uzglabāšanu, jo fermenti un baktērijas ir nogalināti. Ēdot šādu ‘’pārtiku’’, aizkuņģa dziedzera izstrādātie fermenti saskaroties ar etiķi, nedarbojas. Pie tam etiķskābe neitralizē kuņģī sālsskābi. Ja reizē vēl gaļu ēd, tā netiek pārstrādāta, kā vajag, zarnās sākas pūšanas procesi. Rezultātā organismā nonāk kancerogēnas vielas. Lai to visu neitralizētu, organismam jāstrādā ekstremālā režīmā. Vesels organisms ar to kādu laiku tiks galā, bet mēs zinām, kas notiek, piemēram, ar automašīnas motoru, kad to visu laiku darbina uz maksimālajiem apgriezieniem. Šajā gadījumā nav pat nozīmes vai gurķi audzēti ar bioloģiskām metodēm vai nē. Rezultāts būs viens un tas pats. Tādus piemērus es varētu stāstīt desmitiem. Negribu bojāt lasītājiem garastāvokli un arī ne jau biškopim par to jārunā. Es tikai vēlos, lai atbildīgās valsts instances pasaka, kas ir kas. Kāpēc uz cigaretēm rakstam šos briesmīgos uzrakstus, bet uz citām precēm nerakstām. Kāpēc tāda netaisnība? Kāpēc alkoholam un cigaretēm veikalos pircējiem ir vecuma ierobežojumi ‘’drīkst iegādāties tikai no 18 gadiem’’? Atbilde visiem zināma, lai rūpētos par jauniešu veselību. Bet ĢMO pārtikai, kā arī izstrādājumiem, kuru sastāvā tā ir – tirgošanai nekādu ierobežojumu. Neatkarīgie zinātniskie pētījumi ir viennozīmīgi. Tiek grauta reproduktīvā sistēma, sākot no baktērijām līdz pat dzīvniekiem, un cilvēks nav izņēmums. Tāpēc veikalos šādai pārtikai varbūt loģiski būtu likt uzrakstus, piemēram, ‘’tikai no 50 gadu vecuma’’, ‘’aizliegts lietot reproduktīvajā vecumā’’. Netaisnība!
Mūsdienu ‘’pārtikas tehnoloģiju sasniegumi’’
Lai pārtikas ražošana kļūtu arvien izdevīgāka, par izdomas un racionalizācijas trūkumu šajā nozarē nudien sūdzēties nevar. Ir apgūtas tehnoloģijas, ka var ražot, piemēram, tomātu kečupu iztiekot bez tomātiem, lētāk esot tos aizvietot ar banānu vai ābolu biezeni. Protams, neaizmirstot par garšu, smaržu un krāsu, kas vairs nav nekāda problēma priekš mūsdienu ķīmijas. Izrādās, ka var ražot iebiezināto pienu ar cukuru, iztiekot arī bez piena taukiem, aizvietojot tos ar palmu un kokosriekstu eļļu. Cīsiņu un desu ražotājiem gandrīz vairs nav vajadzīga gaļa, ja nu vienīgi tīri juridiski, lai produkta sastāva drīkstētu ierakstīt vārdu gaļa. Alus ražotājiem iesalam vairs nevajag augstas kvalitātes miežu graudus. Der visdažādākie graudi arī zemas kvalitātes, tai skaitā kukurūza. Rūgšanas process tiek panākts ar sintētiskajiem fermentiem, kas iegūti ar ĢMO mikroorganismu palīdzību, piemēram, novozym. Arī apiņus vairs tik daudz nevajag, tos var aizvietot ar mākslīgajiem aromatizatoriem. Par pārējiem alkoholiskajiem dzērieniem ir padomāts līdzīgi. Arī maize cepšanā daudz uzlabojumu. Ar raugu un fermentiem var paātrināt rūgšanu. Tā kā gaiss un ūdens ir lētāks par miltiem, ar speciālām piedevām, to var bagātīgi pievienot maizei. Sulu ražotājiem arvien mazāk vajag dabīgo izejvielu. Garšu, smaržu un krāsu var arī citādi iegūt. Saldināto gāzēto dzērienu ražotāji ir spējīgi iztikt vispār bez dabīgajām izejvielām. Arī cukuru var aizvietot ar sintētiskajiem saldinātājiem. Turklāt uzglabāšanas termiņš šādai produkcijai ir pus gadu un vairāk. Tā, ka mūsdienu tehnoloģiskais progress pārtikas ražošanā paver milzīgas iespējas ražotājiem gūt labu peļņu.
Par lauksaimniecību.
Lai arī ‘’pārtikas tehnoloģiju sasniegumi’’ ir iespaidīgi, gluži bez lauksaimniecībā ražotajām izejvielām pārstrādātāji iztikt nevar. Kā tad veicas ar intensīvām tehnoloģijām strādājošajā lauksaimniecībā. Izrādās, arvien sarežģītāk. Mēģināšu paskaidrot. Kāpēc? Augi no augsnes spēj uzņemt ap 60 minerālus un tikai NPK (nātrijs, fosfors, kālijs) palielina ražas daudzumu. Mūsdienu industriālajā ražošanā, gadu no gada vācot bagātas ražas, atgriezti augsnē atpakaļ faktiski tiek galvenokārt tikai šie minerāli. Ar pārējiem papildināt augsni ir ekonomiski neizdevīgi, jo tie reāli nepalielina ražu, ja nu vienīgi tiek papildināts šis tas augsnes sastāvā, lai augi mazāk slimotu. Trūkstot vajadzīgo minerālvielu, augiem strauji pazeminās rezistence pret slimībām. Loģiski būtu augsni papildināt ar iztrūkstošām minerālvielām, diemžēl netālredzīgi ekonomiskie apsvērumi ņem virsroku. Izrādās ekonomiski izdevīgāk ir lietot fungicīdus, pesticīdus un insekticīdus (sēnīšu, augu un kukaiņu indes). Tāda nu ir matemātika, lai iegūtu lielāku peļņu. Bet ar to viss nebeidzas. Lieta tā ka augu slimības un kaitēkļi ar laiku kļūst imūni pret intensīvajā lauksaimniecībā izmantojamiem preparātiem (indēm), tāpēc periodiski nākas tos nomainīt pret arvien stiprākiem. Tā kā mikrobu, baktēriju, sēnīšu utt. mūžs ir krietni īsāks par cilvēka mūžu, tie daudz ātrāk par cilvēku spēj pielāgoties pārmaiņām (indēm). Rezultātā ar katru nākamo paaudzi, kļūstot izturīgāki. Kaut arī ķīmikāliju ražošanas iespējas paplašinās, problēmu daudzums nesamazinās. Arī indes maksā naudu. Lai šīs izmaksas varētu samazināt arī par to ir padomāts. Sāk audzēt tādus ĢMO augus, kas paši izstrādā indes (piemēram, kukurūzas sēklā ievada skorpiona gēnus). Vai arī pārveido gēnus, lai augs būtu izturīgs pret pesticīdiem, viss iznīkst, bet augs paliek un štrunts, ka tas viss pēc tam, protams, nonāk augsnē, ka tik lielāka peļņa.
ĢMO pārtika.
Cilvēkā organismā mājo gandrīz 400 baktēriju sugas, kā arī dažādi mikroorganismi, kas palīdz uzturēt vajadzīgo mikrofloru Tā nepieciešama imunitātes veidošanai un ne tikai. Sastopoties ar ĢMO pārtiku vājinās baktēriju spēju vairoties. Daudzas baktēriju sugas pazūd pavisam. Savairojās patogēnās baktērijas. Tas ir starts daudzām slimībām. Es piekrītu ĢMO atbalstītājiem, ka šādu pārtiku organisms neatšķir, pilnīgi pārstrādā un izvada ārā. Nākamajā dienā nekādu problēmu, arī pēc vairāk nedēļām nekādu problēmu. Tomēr izrādās, ka tik nevainīgi viss nav, atsevišķi fragmenti, dažas molekulas nonāk asinsritē un limfā. No turienes aknās, liesā, nierēs un reproduktīvajā sistēmā. To pierāda eksperimenti ar žurkām un kāmjiem, tos barojot tikai ar ĢMO soju (to ko izmanto desās gaļas kombināti un lopbarības ražotāji pievieno kombinētajā barībā). Eksperimenti jau otrajā un trešajā paaudzē pārtrūkst, jo nav ar ko eksperimentēt. Pat visizturīgākie dzīvnieki uz zemes – žurkas sāk slimot un nespēj vairoties. Nekas tamlīdzīgs nenotiek ar kontrolpartiju, kurai izbaro parasto soju.
Lauksaimniekiem, kuri domā audzēt ĢMO augu kultūras, būtu jāzina, ka raža būs lielāka tikai pirmos divus, trīs gadus. Tālāk atgriezīsies iepriekšējā līmenī. Sēklas no ĢMO augiem pašiem iegūt nevar. Ja izdomā tomēr atgriezties pie iepriekšējām augu kultūrām, jārēķinās ar ievērojamu ražas samazinājumu. Jo augsnē strauji samazinās mikroorganismu daudzums, augsne kļūst mazāk dzīva, pazūd vairākas kukaiņu sugas utt. Notiek nekontrolēta augu krustošanās ar līdzīgiem brīvā dabā esošiem augiem (aborigēniem). Tālākais process kļūst nekontrolējams un grūti prognozējams. Tas pilnībā attiecas arī uz ĢMO energokultūrām, par ko arvien vairāk sāk runāt.
Alternatīva.
Lai iegūtu veselībai draudzīgu produkciju, dabā jābūt visam līdzsvarā, tajā līdzsvarā, kas izveidojies miljoniem gadu garumā. Nevar visu pēc kārtas izcirst un uzart. Jābūt gan birztalai, gan purvam, gan mežam ar veciem kokiem. Iznīcinot kādu kukaiņu vai augu sugu, ir apdraudētas pārējās. Ja vien līdzsvars nav izjaukts, daba ar kaitēkļiem un augu slimībām pati tiek galā. Tāpēc strādājot ar videi draudzīgām metodēm vajag daudz zināšanu. Arī ražas lielums un cenas būs atšķirīgas, salīdzinājumā ar intensīvajām tehnoloģijām. Taču saražotā produkcija būs sātīgāka, bagātāka ar minerālvielām un tāpēc pietiks arī ar mazāku daudzumu. Lietojot šādu produkciju cilvēks jūtās daudz mundrāks, nevajag no rīta un pa dienu daudzās kafijas krūzes vai pat enerģētiskos dzērienus, lai uzturētu tonusu. Un ja vēl ieskaita ārstēšanās izdevumu ekonomiju perspektīvā, cipari veidojas pārliecinoši. Tad kas tad mums traucē ekonomēt, sevišķi tagad krīzes laikā. Mēs līdz galam neapzināmies, kāda mums ir Latvijā bagātība, nesakārtotie lauki, mežonīgā daba. Salīdzinājumā ar pārējām Eiropas valstīm mums ir maz ‘’sakārtoto’’ lauku teritoriju ar ģeometriski precīzi sakārtotiem tīrumiem ar ideāli taisnām vagām, kurās nav nevienas nezāles, nav arī slieku un varžu. Dabas sakārtotās teritorijās ir daudz lielāka kārtība. Tur viss atrodas savstarpējā līdzsvarā. Un ir saprogrammēts ilgai pastāvēšanai.
Kāpēc tā notiek?
Lieltirgotāju pusē ir milzīgs kapitāls ar varenu reklāmas mašinēriju, kuru vada mārketinga speciālisti un psiholoģi, bet otrā pusē sīkražotājs, kam no tā nav nekā. Ir tikai saražotā produkcija un visbiežāk lieli attālumi līdz patērētājam. Protams, arī tirgotājiem ir savi argumenti. Ir ieguldīta milzīga nauda tirdzniecības tīklu izveidē, kurai ir jādod peļņa. Klāt vēl pārdevēju algas un tirdzniecības objektu uzturēšanas izmaksas. Ja ņem vērā vēl veselībai draudzīgās pārtikas mazos piegādes apjomus un īso realizācijas termiņu, kā arī augļiem un dārzeņiem ne vienmēr ideālo izskatu, prioritāti gūst lielveikalu augstie ekonomiskie rādītāji, jeb finanšu veselība, bet ne pircēja veselība. Ja vēl piesummē farmācijas kompāniju intereses (pasaulē tās apgroza vēl lielāku naudu par naftas industriju un lobēšana notiek visaugstākajā līmenī). Kas tad sanāk? Veltīgi ir gaidīt izmaiņas. Teorētiski jau var ar tirgus ekonomikas svirām (nepirkt šādu produkciju) piespiest ražotājus un tirgotājus mainīties, bet priekš tā valstiskā līmenī ir jāveic ļoti milzīgs darbs patērētāju izglītošanā. Pagaidām atliek vien rūpēties katram pašam par sevi un arvien plašākā mērogā prasīt to darīt valstij, jo tad, kad cilvēkam zūd veselība, viss pārējais kļūst mazvērtīgs. Cik labi būt veseli, parasti cilvēki apjēdz, kad jau ir sākušās problēmas ar veselību. Vai bieži mēs dzenoties pēc naudas iedomājamies, kāda gan jēga ekskluzīviem kustāmiem un nekustāmiem īpašumiem, ja nav veselības. Vai esam gatavi saprast, ka investējot savā veselībā gan naudu, gan laiku, tas viss noteikti atmaksāsies ar uzviju.
Vai ir kāda izeja no strupceļa?
Jā izeja ir. Tā ir sabiedrības izglītošana. Vajadzīgi harizmātiski līderi, kuros ieklausās, kuri uzdrošinās un spēj pateikt kas ir kas, atsviežot malā farmācijas industrijas un neveselīgās pārtikas ražotāju intereses. Skolās jāsāk ar pedagogu izglītošanu. Tas ir ļoti grūts uzdevums – iemācīt jau skolā cilvēkam neapmaldīties starp daudziem vilinājumiem, pārtikas veikalā atrast to 1% procentu produktu, kurus lietojot, ilgstoši var nodrošināt normālu organisma funkcionēšanu, kurus lietojot, daudz retāk būs jādodas uz aptieku vai poliklīniku. Diemžēl tāda ir šī drausmīgā proporcija 1 pret 99. To nevar izmainīt tikai ar aizliegumiem. Tas ir sabiedrības pašreizējās veselības un domāšanas spogulis. Tāpēc vajadzīga tā saucamā ‘’mūža izglītošana’’. Jo nekas nestāv uz vietas. Rodas ar vien jauni vilinājumi un krāpšanas veidi.
Lai kaut nedaudz šo proporciju izmainītu, mans ieteikums būtu neatkarīgu pārtikas un veselības ekspertu anotācija līdzās sastāvam un derīguma termiņam, ko norāda uz iepakojuma. Orientēšanās pēc E burtu daudzuma ir ļoti subjektīva, bet atšifrēšana un sevišķi to savstarpējā savienojamība prasa ļoti nopietnas priekšzināšanas. Tikai ar E- vielu norādīšanu, nevar objektīvi informēt patērētāju. Svarīgākais, lai šo galīgo spriedumu, jeb verdiktu par preci, veiktu nevis ražotājs vai tirgotājs, bet eksperti, līdzīgi kā tiesā tiesneši. Piemēram, uz tortes līdzās sastāvam, būtu jāievieto anotācija, jeb lietošanas instrukcija, kas iederētos dažos gadījumos pat šāda, piemēram, kādai populārai lielražotāja tortei ‘’Baudas līdzeklis. Ļoti skābu vidi organismā veidojošs ‘’pārtikas’’ produkts, kas veicina saslimšanu aptuveni ar 150 slimībām. Lietojot to, šūnas nesaņem vajadzīgās vielas dzīvības procesu nodrošināšanai (ar konservantiem viss ir nogalināts). Pievienotie garšas uzlabotāji, krāsvielas, aromatizatori un cukura aizvietotāji apgrūtina nieru darbību un veicina organisma piesārņošanu ar kaitīgām vielām, kas izraisa alerģiju un citas slimības. Satur palmu un kokosriekstu eļļu (pasliktina asins kvalitāti, jo veidojas nešķīstoši tauku plankumi). Sastāvā ietvertais sojas lecitīns un zemesrieksti – ir GMO produkti, kas var neatgriezeniski ietekmēt reproduktīvo sistēmu un ne tikai. Šo ‘’produktu’’ nedrīkst ietvert ikdienas uzturā, sevišķi bērniem. Lietojot šo produktu, uztura bagātinātāju lietošana ir obligāta. Papildus jāveic organisma attīrīšanās programmas.’’ Šis mans nosauktais piemērs neattiecas uz kādu konkrētu ražojumu un nav arī fantāzija. Tā ir realitāte, kas atrodama gandrīz katrā veikalā.
Padomi bezdarbniekiem.
Ekonomiskā krīze un bezdarbs ir sekas, bet cēlonis ir ideju trūkums ‘’ko darīt?’’ Lai ģenerētu jaunas idejas, ir jāapgūst ļoti daudz informācijas, jāprot to atsijāt. Pat ja kabatā ir vairāku augstskolu diplomi, ar to nepietiek, nepārtraukti ir jāapgūst kas jauns. Tas attiecas gan uz sīkajiem uzņēmējiem, gan uz augsta līmeņa vadītājiem un bezdarbniekiem. Kā lai to savieno ar bezdarbu, kad pārtikas produktu veikalos veselībai draudzīgās pārtikas daudzums tuvojas 1%, šos veikalus grūti pat nosaukt par pārtikas veikaliem. Faktiski būtu jālieto vārdus ‘’nepārtikas veikals’’, ‘’masu iznīcināšanas produktu veikals’’, ‘’baudas produktu veikals’’ u.t.t. Lai cilvēks varētu uzturēt labu veselību, trūkst normālu (dzīvu, bioloģiski aktīvu) gandrīz visa veida produktu. Pārdomām bezdarbniekiem es nosaukšu tikai dažus piemērus, kaut gan šo sarakstu varētu turpināt stipri garāku.
►Reti kur var nopirkt bezrauga rudzu maizi, nerunājot jau par maizi, kas cepta no bioloģiskajām metodēm audzētiem graudiem.
►Tāpat kā nav veikalos nopērkamas vietējās svaigas saldūdens zivis un ja vēl tādas, kas audzētas bez zivju kombikorma ar ĢMO soju. Svētku reizēm derētu tāda delikatesi kā vēži.
►Veikalos nopērkamās olas un putnu gaļa ir ražotas, izbarojot kombikormu, kura sastāvā ir ĢMO soja un citi ‘’labumi’’, alternatīvas tāpat kā nav.
►Gandrīz nav lielogu dzērveņu veikalos. Labs vitamīnu avots ziemā. Neierobežotas eksporta iespējas.
►Nav lielogu melleņu. Ideāls vitamīnu avots sevišķi redzei. Neierobežotas eksporta iespējas.
►Latvijā var audzēt kvalitatīvus smiltsērkšķus un bioloģiskām metodēm vīnogas ( te tās praktiski neslimo).
►Nav vietu, kur vienkārši cilvēks var ieiet un padzert kvalitatīvu, nedaudz siltu ūdeni. (ORP ar mīnus zīmi, viegli sārmaina, maz mineralizēts u.t.t).
►Nav ēstuvju, kur var paēst, sārmainu vidi organismā veidojošus produktus. Tikko atsildīts biezpiens un biezpiena sūkalas (sārmainu vidi rada tikai dažas stundas pēc to pagatavošanas). Svaigi spiestas augļu un dārzeņu sulas, zāļu tējas, diedzēti graudi, svaigi dārzeņu salāti, visdažādākās graudaugu putras, kas pagatavotas zemā temperatūrā (tādējādi saglabā visu vērtīgo) utt.
►Nav ar auksto metodi spiestās nerafinētās linsēklu eļļas. Ideāls dabīgais omega-3 taukskābju avots.
►Netiek piedāvāts svaigs, tikko izgatavots jogurts (raudzēts piena produkts pievienojot tam Lactobacillus bulgaricus un Streptococcus Termophilus baktērijas) bez cukura piedevām. Kamēr tas svaigs, kalcijs šajā produktā ir tādā formā, ka veido sārmainu vidi organismā. Šādu produktu lieto Kaukāza ilgdzīvotāji. Piemēram, Gruzijā to sauc par ‘’maconi’’, Azerbaidžānā par ‘’macun’’.
►Žāvēti āboli un jo sevišķi bumbieri, kā arī normāls nesildīts medus nelielos iepakojumos, ļoti iederētos skolu kafejnīcās kā našķi. Ideālajā variantā – ražots bioloģiskajās saimniecībās.
►Daudz labāka alternatīva košļājamai gumijai būtu vaska atvākojumi kopā ar medu. Tos iegūst atvākojot medus šūnas. Sūkājot šādu košļeni var tikt galā ar virkni slimību, kā arī no medus iegūt tūlītēju enerģijas lādiņu. Tas nav nekas jauns. To plaši lietoja mūsu senči. Atliek vien mūsdienīgi safasēt un varētu, piemēram, skolu kafejnīcās tirgot konfekšu un dažādu krāsvielām piesātināto našķu vietā.
►Latvijā audzētu garšaugu maisījumi ēdienu gatavošanai (bez nātrija glutomāta ar minimālu sāls daudzumu)
►Desas tikai no gaļas bez visādiem ‘’labumiem’’
►Nepietiekams piedāvājums veikalos ir vietējie - ķiploki, sīpoli, nerunājot jau par bioloģiskām metodēm audzētiem. Tāpat kā nav mārrutku, kuri sagatavoti bez etiķskābes un citronskābes izmantošanas. Arī vērmeles ir efektīvs pret parazitārs līdzeklis. Šos un daudzus citus dabiskos pret mikrobu, pret parazitāros līdzekļus, kurus jālieto cilvēkam katru dienu, varētu piedāvāt veikalos, veidojot speciālus stendus ar to piedāvājumu. Veikali diemžēl dot priekšroku ‘’baudu’’ piedāvājumiem.
►Varētu ražot ūdenī atšķaidīta propolisa pilienus (bez sildīšanas), kas ir daudz efektīvāki par spirtā vai eļļā atšķaidītā propolisa pilieniem. Pasaulē tādas tehnoloģijas ir.
►Paplašinoties bioloģiskajai lauksaimniecībai, varētu rasties pieprasījums pēc nezāļu ravēšanas kombainiem. Arī šādas iestrādes pasaulē ir.
►Maz ir izglītojošu grāmatu par veselīgu dzīvesveidu latviešu valodā.
►Televīzijā varētu veidot izmeklējošos raidījumus par kādu pārtikas produktu vai to grupu. Kas ir kas? Piemēram, tādi raidījumi šad tad parādās Krievijas televīzijas kanālos.
►Vārētu izstrādāt mājas lapas par katru produktu (piemēram, maize, piens, gaļa, dārzeņi u.t.t), kur būtu plaši izglītojoša, neatkarīga no ražotāju interesēm un kritiska informācija par katru no produktiem, to lietošanu un uzglabāšanu. Piemēram, ‘’medusmaize.lv’’ ir mēģinājums šādu soli spert, izglītojot par biškopības produkciju. Importa augļu cienītājiem mūsu veikalos varētu pat izveidot sevišķi šokējošas informācijas atradni internetā.
Uzskatu, ka visaugstākās kvalitātes pārtikai var atrast noieta tirgu ārpus Latvijas. Problēma ir vajadzīgais daudzums. Šādas pārtikas ražošana veicinātu ari tūrismu.
Kā lai to visu savieno ar bezdarbu? Ir vieglāk vainot citus un kritizēt valdību. Arī es kritizēju valdību, tikai nedaudz citā virzienā.
Padomi valdībai.
Sabiedrībā tiek daudz diskutēts par nepietiekamo veselības aizsardzības budžetu. Uzskatu, ka to palielinot pat pa vairākiem simtiem procentu, izmaiņas sabiedrības veselībā būtu nebūtiskas, jo cēloņi jau paliek. Pēdējā laikā valdības līmenī ir iesākts diskutēt par veselīgu pārtiku, kas tā tāda ir un kā to nodefinēt. Tā ir apsveicama tendence un es ceru, ka mani savāktie materiāli kaut nedaudz palīdzēs ieviest skaidrību šai jautājumā. Mani ierosinājumi būtu šādi.
►Ieviest veselības mācību skolās no pirmās līdz pēdējai klasei, kurā daudz nopietnākā līmenī mācītu pār pārtiku, uztura bagātinātājiem, sadzīves ķīmiju, kosmētiku, to savstarpējo mijiedarbību. Skolās ir jāapgūst plašs pamatzināšanu spektrs, lai tālākajā dzīvē cilvēks varētu kaut nedaudz orientēties milzīgajā mūsdienu piedāvājumā un nepaļautos tikai uz reklāmu.
►Vismaz sabiedriskajos radio un televīzijas kanālos daudz vairāk veidot attiecīgos raidījumus par veselību.
►Uz pārtikas produktu iepakojumiem līdzīgi kā ar kaloriju norādīšanu, norādīt arī kā šis produkts iedarbosies uz skābju sārmu līdzsvaru, tas ir cik skābu vai sārmainu vidi tas radīs organismā, jeb ūdeņraža pH (power Hydrogen) līmeņa iespējamo izmaiņu organismā.
►Ieviest kā obligātu prasību norādīt uz etiķetes ir vai nav produkta sastāvā ĢMO izejvielas. Vai dzīvniekiem ir vai nav izbarota kombinētā barība, kuras sastāvā ir ĢMO sastāvdaļas. Arī uz biškopības produkciju tas attiektos (piemēram, vai nav ĢMO rapša ziedu klātbūtne)
►Ieviest prasību ražotājiem norādot uz produkta etiķetes tā sastāvu, sastāvdaļai ‘’augu eļļa’’ norādīt tālāku atšifrējumu, kas tā par eļļu. Vai, piemēram, tā ir olīveļļa, linsēklu eļļa vai arī palmu, kokosriekstu eļļa, kuras var būt kaitīgas veselībai (tās ir ievērojami lētākas, tāpēc pārtikas ražotāji tās plaši izmanto, slēpjoties aiz nevainīga nosaukuma ‘’augu eļļa’’). Ierobežot vai pat aizliegt sviesta ražošanu ar tauku saturu mazāku par 82% Zemāku tauku saturu sviestā var panākt, tikai to hidrolizējot. Faktiski tās ir trans taukskābes.
►Apzināties, ka Latvija salīdzinājumā ar blīvi apdzīvotiem pasaules reģioniem, ir izcila vieta augstākās kvalitātes pārtikas ražošanai. Šī prioritāte jāizmanto. Efektīvākais atbalsts laukiem būtu gan esošo gan potenciālo ražotāju izglītošana. Bioloģiskā, videi draudzīgā saimniekošana prasa krietni vairāk zināšanu.
►Kvalitatīvs ūdens (ORP ar mīnus zīmi, mazs virsmas spraigums, maz mineralizēts, viegli sārmains, nedaudz silts utt.) brīva pieeja skolās, līdzās turpinot neveselīgu produktu ierobežošanu, būtu efektīvākais līdzeklis jaunās paaudzes veselības uzlabošanā.
►Līdzīgi kā tas ir ar medikamentiem, arī pārtikas produktiem ieviest anotācijas, neatkarīgu pārtikas ekspertu vērtējums par produkta kaitīgumu vai nekaitīgumu un iespējamām blakus parādībām, to ilgstoši lietojot. Lai nesadārdzinātu ražotājiem izmaksas, pietiktu ar šo anotāciju izplatīšanu tikai internetā. Lai par katru produktu, ievadot tā kodu, patērētājs varētu iegūt visu informāciju.
►Ieviest diferencēto nodokli pārtikai, par pamatu ņemot neatkarīgu pārtikas ekspertu vērtējumu, atkarībā cik tā kaitīga vai nekaitīga veselībai. Piemēram, pārtikas ražotājiem var padarīt par ekonomiski neizdevīgu pārmērīgu sāls pievienošanu. To parasti dara, lai palielinātu izstrādājuma svaru un uzglabāšanas termiņu. Taisnīgāk būtu, lai vairāk maksā tie, kas izvēlās neveselīgu pārtiku un rezultātā vairāk slimo un tērē sociālo budžetu.
Cien. Valsts prezidents, Saeimas deputāti un ministri!
Mēģiniet izprast šo tautas izdzīvošanai tik svarīgo tēmu. Lūdziet neatkarīgu ekspertu padomus. Saņemiet drosmi un pasakiet savai tautai, kas ir kas? Tādā veidā Jūs iemantosiet cieņu ne tikai Latvijā. Ja jums rūp tautas veselība, tad pasakiet, ka pārtikas veikalos notiek apmānīšana sākot jau ar vitrīnas apgaismojuma krāsu, lai precei piedotu vajadzīgo izskatu, smalki to nosaucot par veikala dizainu. Pārtikas ražotāji, mākslīgi izmaina produktu garšu, smaržu, krāsu, svaru, apjomu, paildzina derīgumu, jeb samazina noderīgumu utt. Var jau apmānīt acis, degunu, mēli arī ausis ar reklāmu. Bet nevar apmānīt cilvēka organisma vissīkākās daļiņas – 100 triljoni (1014) šūnu, kas ir dzīvības pamats ar simtiem miljonu gadu attīstības periodu. Lai tās normāli funkcionētu, tām katru dienu vajag 30 gr ūdens uz katru kilogramu cilvēka ķermeņa svara, ar uzturu jāsaņem 28 aminoskābes, 15 minerālvielas, 7 fermenti un 3 neaizvietojamās taukskābes. Neko mazāk un neko vairāk. Slimība vai veselība. Tik vienkārši un tik sarežģīti. Jau ar pirmo mātes piena malku.
Mani ieteikumi neprasa lielus finansiālus ieguldījumus, tie palīdz taupīt naudu, tālākā redzējumā ļoti lielu naudu, vajadzīga tikai griba un loģiskā domāšana. Demogrāfisko situāciju risināt valstī, ignorējot to visu, nav iespējams. Arī izvēles variantu un alternatīvu ir gaužām maz – būt vai nebūt.
Mans mob. tel. 26159929
Mans e-pasts:
Jānis Pentjušs
