Skatoties Eņģeļu acīm...
Kristīne Muciniece.
Cilvēks
aizejot atstāj piepildījumu.
Cilvēks aiziet un
atstāj tukšumu... Sāpes un tukšumu... Dusmas un tukšumu... Skumjas un
tukšumu...
Bet varbūt tomēr
dāvanu?
Mēs tik ļoti
koncentrējamies uz zaudējumu, ka neredzam ieguvumu, kas ir neizmērojami lielāks
par to, ko zaudējam. Mūsu Dvēseles aug. Tās mācās un aug. Katrs mirklis mūsu
dzīvē ir mācība. Dvēseles mācību stunda.
Tāpēc mūsu pašu ziņā
ir izvēle – vai palikt tukšumā un, žēlojot sevi, turpināt spēlēt upura lomu,
vai tomēr saskatīt to, ko šis brīdis ir iemācījis. Katram tas ir savādāks, un
katram tas iemāca kaut ko savu. Bet visiem tas ir ceļš uz savu būtību. Ceļš uz
Mīlestību, kas Tu patiesībā esi.
Šķiet absurdi un
skarbi? Nē. Jo katrs cilvēks aizejot atstāj daudz vairāk nekā paņem līdz. Mūsu
Dvēseles to zina, taču mūsu Cilvēks to neredz. Tāpēc ir sāpes, tāpēc ir dusmas,
tāpēc rodas tukšums.
Bet mēs varam to
ieraudzīt – katras mācību stundas skaistumu un piepildījumu, ko tās dod. Mums
tikai ir jāpārvieto savs Līdzsvara punkts. Tam jāatrodas pašā sirds centrā.
Tieši no turienes ir jāsākas katra Cilvēka neatkarīgai realitātei.
Tad tukšums kļūst
piepildīts... Pazūd sāpes... Pazūd dusmas... Pazūd skumjas...
Tukšuma vietā paliek absolūts piepildījums.
