Skatoties Eņģeļu acīm...
Kristīne Muciniece
Svētā kalna
pēdējā mācība.
Uz
Zemes ir kāds kalns, kas ar mani runāja daudzus gadus. Svētais kalns. Es arī
braucu un tajā kāpu katru reizi, kad sirdī tas mani aicināja. Katra reize bija
citāda.
Pēdējo
reizi es devos turp viena un arī kāpu viena pati. Jau no paša sākuma es
neapzināti ļāvos visam, kas ar mani notika. Atstāju mājās telefonu, aizmirsu
uzlikt rokas pulksteni... Pat lidostās nepievērsu nekādu uzmanību pulksteņiem
un laikam... Bet visu paspēju un neko nenokavēju. Laiks pazuda, tā vienkārši
vairs nebija... Bet vienalga – viss notika!
Tāpēc
turpināju ļauties visam... Un Svētais kalns mani šoreiz mācīja. Ik uz soļa.
Tas
mācīja aizmiršanos, tas mācīja prieku, tas mācīja par laiku, tā neesamību,
mācīja sauli, vēju, lietu, miglu, aukstumu... Tas mācīja izšķiršanos, atlaišanu
un lūgšanu...
To,
kas notika ar mani Svētajā kalnā, ar cilvēka prātu es nespēju aptvert. Arī pastāstīt
nevaru. Es biju ārpusē... Ārpus telpas, ārpus laika... Es biju sevī. Un kalns
mani mācīja. Iemācīja visu.
Es
braucu, lai uznestu kalnā lūgšanu par kādu cilvēku... Bet patiesībā, es
piedzīvoju lūgšanu par sevi. Ikviens cilvēks, kurš dzīvē mums ir nolikts pretī,
atspoguļo mūs pašus. Katra lūgšana par otru cilvēku ir lūgšana par sevi. Kalns
man mācīja, ka viss ir mūsos pašos.
Uz
Zemes ikvienam ir savs Svētais kalns un tas atrodas katram Sirdī. Atrodiet to
tur un uzkāpiet tajā. Ļaujiet, lai tas jūs māca.
Bet uz kalniem brauciet
vienkārši baudīt Zemes mīlestību.
