Berta Helingera sistēmfenomenoloģiskās
metodes sāls
Mana iepazīšanās ar
metodi
Kopš 2005.gada 8.septembra ir sācies mans garīgās
izaugsmes, attīstības posms, kurš, manuprāt, šajā dzīvē vairs nebeigsies. Šis
dzīves pavērsies man ir bijis „nejaušs”, es saņēmu piedāvājumu e-pastā no vienas
savas bijušās augstskolas pasniedzējas, kura aicināja piedalīties divu dienu
psiholoģijas seminārā „Senču mantojums”. Tā kā psiholoģija man līdz tam bija
šķitusi ar testu pildīšanu saistīts jauks vaļasprieks, tad arī piekritu. Bet
minētais seminārs manas iekšas burtiskā nozīmē izgrieza uz āru – diezin vai es
būtu uz kaut ko tādu piekritusi, ja iepriekš jau detaļās zinātu, kas ar mani
notiks. Dažreiz neziņa ir labāka par zināšanām un tāpēc drošu prātu, cerot uz
jauku laika pavadīšanu, arī devos uz semināru. Semināra tika strādāts ar Berta
Helingera sistēmfenomenoloģisko metodi – es to dēvētu par netradicionālās
psiholoģijas metodi, jo tā būtiski atšķiras no tradicionālās psiholoģijas ar
savu izpildījumu, kas brīžiem šķiet nereāls, vairāk uz ticību balstīts. Jā,
ticība terapeita teiktajam, uzticēšanās ir galvenais metodes iedarbības
rādītājs. Metodes iedarbību es jau pirmajā seminārā izbaudīju pati uz sevis –
tas bija solis pāri bezdibeņa malai, jo man pirmo reizi nācās publiski stāstīt
savu problēmu, lai terapeits un grupa palīdzētu to risināt. Man tobrīd pati
aktuālākā problēma bija bailes no nāves – šīs bailes bija tik reālas, ka es pat
skaidri iedomājos, kā manu roku ēd tārpi un man no šī skata nāca šermuļi. Par šo
problēmu es nebiju nevienam – par savam vīram – stāstījusi, jo es uzskatīju, ka
šīs bailes beigsies tikai tad, kad es fiziski nomiršu – uzskatīju, ka nav jēgas
runāt par to, ko nevar mainīt. Ai , kā es kļūdījos! Izrādās pateicoties Berta
Helingera sistēmfenomenoloģiskās metodes terapijas aptuveni vienas stundas
garumā mana mūža problēma, manuprāt, neatrisināmā problēma, tika veiksmīgi
atrisināta. Izrādījās panisko nāves baiļu iemesls bija tas, ka es nebiju
atvadījusies no sava vectēva – vectēvs man bija (un ir!) īpaši tuvs un mīļš – es
biju viņa pirmais mazbērns, viņš mani auklēja, lasīja pasakas. Tad , kad vectēvs
nomira, man bija 11 gadi, bet tad, kad es piedalījos seminārā, kas atbrīvoja no
nāves bailēm, man bija 30 gadi. Izrādās šos 19 gadus es biju atradusies šoka
stāvoklī, kas rodas pēc kāda tuvinieka nāves fakta, bet manā gadījumā sēras pēc
vectēva man arī nebija sākušās – es staigāju kā zombijs – ne dzīva, ne mirusi.
Tagad es saprotu, kāpēc man nebija nekādas intereses par dzīvi visus šos gadus –
es to vienkārši nedzīvoju, jo visus šos 19 gadus atrados šoka stāvoklī.
Terapijas laikā semināra vadītājas atbrīvoja manas sēras – „palaida” tās vaļā.
Es sāku ļoti raudāt – raudāju un raudāju – var teikt raudāju nedēļu no vietas
jau pēc terapijas, bet tas arī bija tas dziednieciskais efekts – jo vairāk es
raudāju, jo gaišāks skats uz dzīvi man atausa. Pēc asaru straumes man atvērās
„otrā elpa” es SĀKU dzīvot, sāku domāt, ko es patiesi vēlos, kas man ir
nepieciešams, sajutu sevi dzīvu esam. Tās bija milzīgas, prātam neaptveramas
izmaiņas manā apziņā, attieksmē pret sevi, ģimeni, cilvēkiem, darbu. Manī vairs
nebija vienaldzības, bet bija līdzatbildība, līdzcietība – interese par dzīvi.
Pēc B.Helingera metodes bailes no nāves ir bailes no dzīves un to es izjutu
pilnībā caur sevi. Es atsāku dzīvot un no sirds pateicos Dievam par šo
pavērsiena punktu.
Metodes ārējā izpausme – ieskats
terapijas grupas darbā
Man bieži nākas atbildēt uz jautājumiem un skaidrot
cilvēkiem – kā darbojas šī metode. Grūti ir definēt, kāda ir metode, pat vieglāk
ir pateikt, kāda tā nav. Varu teikt ar personiskās pieredzes pārliecību –
hipnoze tā nav. Apziņa netiek izmainīta , par to nav jāsatraucas. Metodes
nosaukumā ir vārds „sistēma” (sistēmfenomenoloģiskā metode), kas norāda uz to,
ka metode pēc būtības apskata cilvēku un viņa problēmu vienotā sistēmā. Mēs visi
dzīvojam, jau piedzimstam noteiktā sistēmā – pirmkārt ģimenē, tad dzimtā. Un
tieši šīs ģimenes, dzimtas saites, attiecības vai attiecību neesamība ir tas,
kas ietekmē mūsu dzīvi, veselības stāvokli, individuālo laimes sajūtu vistiešāk
un no tā nevar izvairīties. Nevar piedzimt un definēt, ka es esmu viens – man
nospļauties uz savu ģimeni, vai ģimenes locekļu kļūdām, likteņiem, attiecībām.
Jā, to var darīt apziņas līmenī, bet zemapziņa uz to nereaģē . Zemapziņai ir
savi, nerakstītie darbības likumi, kuru neievērošana noved pie dažādām problēmās
, slimībām, krīzes situācijām. Kā teikt – likumu nezināšana neatbrīvo no to
neievērošanas sekām. Ir tā sauktie „apburtie loki” – cik nav dzirdēts par to, ka
tēvs bija dzērājs, dēls tāds pats un iespējams arī , ka mazdēls. Arī daudz tiek
runāts par slimību un nelaimīgo likteņu pārmantojamību. No dotās metodes
viedokļa ne jau gēni ir tie, kas nosaka, ka būs vai nebūs tā slimība, bet gan
konkrētā cilvēka lēmums – aiz mīlestības pret savu senci – slimot un ciest, it
kā tādā veidā varētu mainīt senča nelaimīgo likteni. Šāda veida ilūzijas vada
cilvēku dzīvi un noved pie bezjēdzīgām ciešanām, bet ir arī otrs ceļš –
veselības ceļš, bet tas ir saistīts ar attieksmes maiņu, ar veco stereotipu
graušanu, kas ir pa spēkam garā stiprajiem cilvēkiem.
B.Helingera sistēmfenomenoloģiskā metode ir grupas
terapija –psiholoģijas/psihoterapijas metode.
Vēlamais grupas dalībnieku skaits ir no 7- 20 dalībniekiem, lai vadītājs varētu
optimāli veltīt laiku un uzmanību visiem. Darbs grupā tiek organizēts ievērojot
zināmus noteikumus, kas svarīgi personīgās drošības garantēšanai. Noteikumi
pirmkārt paredz konfidencionalitāti – viss , kas tiek pārrunāts grupā netiek
„nests” ārpus grupas. Ir atļauts, protams, runāt piemēru līmenī, bet neminot
konkrētu cilvēku vārdus. Varu teikt no personīgās pieredzes, ka esot grupā nemaz
nerodas vēlme aprunāt un pļāpāt apkārt par cilvēku nelaimēm. Tieši otrādi,
atklātība rada cieņu pret cilvēku drosmi, uzdrošināšanos. Otrs svarīgs grupas
noteikums ir – runāt tikai par sevi un darīt to pirmajā personā, lai neradītu
sev iespēju „aizbēgt” no sevis, kas parasti notiek runājot otrajā personā – „tu
–jūties, dari, domā…..” vai arī caur frāzēm – „cilvēki parasti…….”, „visi jau
…..”, „pasaule…….” utml.. Ne mazāk svarīgs grupas noteikums ir – nevērtēt,
nekritizēt, nedot padomus nevienam grupas dalībniekam. Tas ir svarīgi, lai
dalībniekus iedrošinātu atklāties, nebaidoties no mūžīgā vērtējuma. Grupā ir
vienošanās, ka viens otru uzrunā uz „tu” arī tādēļ, lai varētu vieglāk
uzticēties viens otram un sajust grupas vienotību. Un pēdējais noteikums – būt
šeit un tagad, atļaut sev justies kā jūtas – raudāt, smieties grupā un
nekautrēties no tā. Gadījumā, ja grupas dalībnieki tomēr aiztur asaras (smieklus
jau parasti neaiztur!), tad vakarā pēc nodarbības ,ļoti iespējams , ka
parādīsies galvassāpes – aizturētas mīlestības plūsma, kas netiek laista uz
āru.
Grupas nodarbību vēlams organizēt tā, ka visi
grupas dalībnieki ir tērpušies ērtā apģērbā, kas neierobežo kustības, bez
apaviem kājās , sēžot aplī uz grīdas. Ērtībai var izmantot spilvenus,
matracīšus, lai dalībnieki var kaut vai gulēt nodarbības laikā . Jo ērtākā pozā
atrodas ķermenis un tuvāk zemei, visi vienā līmenī ar vadītāju, jo vieglāk
katram individuāli atklāties un uzdrošināties risināt savu problēmu. Arī apavu
neesamība vieno grupu – vienotības sajūta vairo uzticēšanos grupai un vēlmi
atklāt un risināt savu problēmu.
Nodarbība sākas ar iepazīšanos un katrs ir tiesīgs
runāt tik daudz par sevi – cik vēlas un ir gatavs runāt. Nekāda piespiedu
atklātība netiek uzspiesta. Lai iesildītu grupas darbu un rosinātu katram
aizdomāties par savas dzīves stūrakmeņiem, vadītājs parasti pielieto dažādus
psiholoģiskos vingrinājumus, kas saliedē grupu kopīgam darbam. Tiklīdz ir
pirmais gribētājs no dalībnieku puses, tas ir cilvēks, kurš ir atnācis rast
risinājumu konkrētai problēmai – darbs var sākties . Vadītājs un grupa uzklausa
dalībnieku, kurš vēlas risināt savu problēmu, sauksim viņu par „klientu”. Jo
patiesāk, neslēpjot faktus un neizpušķojot klients stāsta savu stāstu, jo
vieglāk un raitāk vadītājs spēj virzīt sarunu līdz problēmas šķietamajiem
cēloņiem. Es saku šķietamajiem, jo parasti klients nemaz nevar iedomāties
patiesos cēloņus, kuri atrodas zemapziņā, īstenībā viņam pat nav ne jausmas par
patiesajiem cēloņiem. Piemēram: klients ir sieviete, kura stāsta, ka viņai ir
nepamatots naids pret savu brāli – viņai ir iekšējā vēlme skriet viņam virsū ar
nazi. Vadītājs un klients tad vienojas, kuras ir problēmā iesaistītās personas:
pirmkārt kliente pati, viņas brālis un naids. Metodē arī lietas, notikumi,
slimības, jūtas tiek personificētas, jo terapijas gaitā atklājās, ka katra šī
nedzīvā lieta ir neizbēgami saistīta ar kādu cilvēku – ģimenes vai dzimtas
locekli. Tā arī dotajā situācijā terapijas dinamikā atklājās, ja jūtas – naids –
pieder vecmāmiņai, nevis klientei. Vecmāmiņai tiešām bija reāls pamats naida
jušanai – kara laikā viņas vīrs tika nošauts mazgadīgā dēla acu priekšā un
dēliņš no pārdzīvojuma nomira! Vecmāmiņa bija ticīga sieviete un apspieda sevī
šo naidu, jo ienīst ir grēks, bet viņas mazmeitiņa savukārt pārmantoja
vecmāmiņas jūtas un bez iemesla bija gatava ar nazi skriet virsū savam brālim.
Kad ir noskaidrotas iesaistītās personas, klients lūdz grupas dalībniekiem
aizvietot šīs iesaistītās personas . Klients intuitīvi izvēlas kādu grupas
dalībnieku un viņu uzrunā: „Vai tu , lūdzu, vari aizvietot manu
brāli/mani/naidu?”. Katram dalībniekam ir tiesības arī atteikties, ja iekšēji
nevēlas vai nav gatavs aizvietošanas darbam. Aizvietošana kā tāda ir absolūti
nekaitīga – esmu to darījusi simtiem reižu un man tas pat šķiet īpaši mīļi, jo
tas ir darbiņš, ko es veltu cilvēkam, kuram klājas grūti. Kad aizvietotāji ir
izvēlēti, klients nostājas katram aizvietotājam aiz muguras , uzliet plaukstas
uz pleciem un viegli, ļoti lēnām, soli pa solim novieto aizvietotāju kādā vietā
telpā, vadoties vienīgi pēc savām iekšējām sajūtām. Kad visi aizvietotāji ir
izvietoti telpā, klients apsēžas malā un skatās. Vadītājs ļauj katram
aizvietotājam iejusties tajā vietā, kurā viņš ir novietots un tad izvaicā par
pašsajūtu. Aizvietotāja uzdevums ir vienkārši nodot visu informāciju, kas nāk
caur viņu. Tas ir domāts – burtiski – ja aizvietotājs jūt, ka viņam, piemēram
tirpst roka, tad viņš to pasaka, ja jūt smagumu kājās – pasaka. Aizvietotāja
uzdevums ir translēt caur sevi aizvietojamā – piemēram brāļa – sajūtas un
vadītājs atkarībā jo šīs ķermeniskās sajūtas „pārtulko” dvēselisko jūtu līmenī.
Piemēram, kamola sajūta kaklā nozīmē , ka ir kāda slēptā tēma, kas netiek
atklāta, par ko nedrīkst runāt. Bieži vien sāpju sajūta aizvietotāja ķermeņa
kādā daļā – piemēram, kājā, norāda uz aizvietojamā kāju problēmām. Tas vai,
aizvietotāju sniegtā informācija atbilst patiesībai, ļoti viegli pamana pats
klients un bieži vien ir pārsteigts par to, cik precīzi aizvietotāji translē
caur sevi informāciju par aizvietojamo. Pārsteidzoši ir tas, ka aizvietotājs
izsakot savas sajūtas, lieto tieši tādas pat frāzes, vārdus, kādus ikdienā lieto
aizvietojamais. Šī informācijas translēšana noteikt pateicoties informatīvajiem
torsionu laukiem, kuru eksistence ir pierādīta ar fizikas metodēm, tomēr sīkāk
par šī fenomena būtību nezinu teikt. Tas tiešām ir fenomens, jo manā pieredzē
vēl nav nācies saskarties ar melīgu informāciju, kuru sniegtu aizvietotājs –
informācija ir patiesa vienmēr. Ir gan nācies sastapties (vienu reizi!) ar to,
ka aizvietotājs cenšas būt labs aktieris un „piespēlē” savu viedokli, bet to
vadītājs pamana uzreiz – arī grupas dalībnieki to var redzēt no malas. Tādā
gadījumā aizvietotājs tiek nomainīts pret citu drupas dalībnieku un terapija
turpinās. „Piespēle” rada maldus – tā nav patiesās informācijas translēšana, bet
gan sava viedokļa pielikšana klāt, kas izkropļo patieso informāciju par
problēmu, tomēr pieredzējis vadītājs nekļūdīgi uzķer šo piespēli un nomaina
aizvietotāju.
Terapijas gaitā var rasties nepieciešamība pēc
jauniem aizvietotājiem – piemērā , kur sākotnēji bija klientes aizvietotājs,
brāļa un naida aizvietotājs, radās nepieciešamība iesaistīt citu saistīto
personu aizvietotājus – vecmāmiņas, viņas vīra, vīra slepkavas aizvietotājus
u.c.. Aizvietotāju iesaisti koriģē grupas vadītājs, vadoties pēc esošo
aizvietotāju izteiktajām sajūtām – bieži vien kāds no esošajiem aizvietotājiem
neatlaidīgi lūkojas zemē- tas liecina par to, ka viņš skatās , ir saistīts ar
kādu mirušo dzimtas locekli. Tādā gadījumā tiek iesaistīts mirušā aizvietotājs
un no viņa sajūtām tiek saņemta informācija par viņa dzimumu, vecumu, radniecību
ar citiem. Parasti klients atpazīst mirušos pēc aizvietotāju sniegtās
informācijas, bet gadās arī tādas situācijas, kad mirušais ir vairākas paaudzes
pirms klienta – var būt pat padsmitajās paaudzēs pirms. Tādā gadījumā ir nereāli
identificēt mirušā personību un tas arī netiek darīts, jo galvenais
terapeitiskais uzdevums – cieņas un mīlestības izrādīšana sencim – ir paveicams
arī bez mirušās personas identifikācijas. No pieredzes varu teikt, ka vienlīdz
veselībai un apziņai nekaitīgi ir aizvietot kā dzīvos , tā mirušos. Terapija
parāda, ka mirušie dus mierā, viņi netīko mūsu- dzīvo upuru, viņiem tie nav
vajadzīgi. Mirušais guļ mierā, ja redz, ka viņa bērni un mazbērni dzīvo laimīgi
savu dzīvi un nesteidzas nomirt.
Vadoties pēc aizvietotāju sniegtās informācija par
viņu pašsajūtu un domām, kuras viņi nodot par aizvietojamo, grupas vadītājs
turpina vadīt terapeitisko procesu līdz tādam rezultātam jeb aizvietotāju
izvietojumam telpā attiecībā vienam pret otru, kad visu iesaistīto aizvietotāju
pašsajūta liecina par sirdsmiera un laimes stāvokli. Konkrētajā piemērā kliente
„atdeva” savai vecmāmiņai viņas naidu – ar cieņu pret vecmāmiņu, jo būtībā bija
zagusi – svešu jūtu piesavināšana ir zagšana, kaut arī aiz mīlestības, bet
zagšana. Un līdzsvars atjaunojas tad, kad atdod nozagto un lūdz piedošanu.
Terapija parādīja arī to, ka slepkava un upuris ir kopā – viņi ir nedalāmi ,
viņu liktenis ir – būt vienam priekš otra – upuris nevar bez slepkavas un
slepkava nevar būt bez upura. Var teikt tā ir svētas karmiskās saites, kuras
darbojas pašas par sevi un dzimtas žēlumam vai nosodījumam ar to nav nekāda
sakara. Terapijas noslēguma etapā klientei tiek piedāvāts pašai nostāties sava
aizvietotāja vietā, lai izjustu „happy end” garšu. Tas nenoliedzami palīdz
klientei atbrīvot savu naidu, dvēselisku šīs jūtas atdodot pēc
piederības.
Metodes sāls ir tajā, ka no zemapziņas tiek
“izrakts” problēmas pirmcēlonis un tas tiek neitralizēts – neitralizēšana notiek
psihologam piemeklējot situācijai atbilstošus vārdus, kas klientam sniedz
dvēselisku mierinājumu, atvieglo izvēli kritiskā situācijā. Atbilde uz visiem
jautājumiem jau ir katra paša zemapziņā – ar metodes palīdzību vienkārši grupas
vadītājs un aizvietotāji palīdz pašam izvilt šo atbildi dienas gaismā – apziņas
līmenī. Savukārt apziņas līmenī katrs jau var risināt savu problēmu pats ,
veicot reālas darbības dzīvē un attiecību uzlabošanā ar dzimtas un ģimenes
locekļiem. Paradoksāli ir tas , ka jebkura problēma, kas sākotnēji tiek definēta
kā problēma darba kolektīvā, mājokļa jautājumos vai naudas pelnīšanas lietās,
galu galā terapijas gaitā noved pie cēloņa , kas pamatojas ģimenes attiecību
nesaskaņās un risinājums tiek rasts atrisinot tieši attiecību jautājumus ģimenes
locekļu starpā.
Dzīves pamatlikumi
Gribu uzsvērt galvenos dzīves pamatlikumus, kurus
esmu definējusi saistībā ar savu pieredzi terapijas grupās un kuri, manuprāt,
rada nosacījumus laimīgas, veselīgas dzīves esamībai:
1.Mīlestības likums.
Svarīgi ir pieminēt un mīlēt visus ģimenes locekļus. Tas nozīmē arī tad, ja
vecāki ir šķīrušies un piemēram, māte audzina bērnu viena, viņai ir jāļauj
bērnam tikties ar tēvu, jo tēvs ir tikai viens, vienīgais, bet audžutēvs, lai
cik labs būdams nevar aizstāt īsto tēvu. Šīs doma mīlēt un pieminēt visus
ģimenes locekļus attiecas arī uz abortētajiem un pirms dzimšanas vai agri
mirušajiem. Tikai viņus mīlot un dodot vietu viņiem savā sirdī , vecāki pasargā
savus dzīvos bērnus no dažādām problēmām, avārijām, slimībām, kurās tie mēdz
iekulties tādā gadījumā, ja vecāki nepilda vecāku lomu – nemīl un nepiemin
mirušos bērnus. Tad dzīvie bērni dodas glābt mirušos – vēlas dusēt blakus savam
mirušajam brālītim vai māsiņai. Bērniem vispār tas ir raksturīgi – glābt pasauli
– tāpat viņi parasti slimo, ja vecāku starpā ir kādas nesaskaņas un mīlestības
trūkums, tāpat arī citus tuviniekus vēlas izglābt ar savu mīlestību it kā sakot
mirušajam: „Ja tu esi miris, tad es arī iešu tev līdzi, jo tevi mīlu”. Bieži
vien šāda iešana nāvē aiz mīlestības vērojama ar vēzi slimajiem. Viņi iet nāvē
aiz mīlestības pret kādu, iespējams pat septītās paaudzes senci tādā veidā
rīkojoties kā bērni, kuri domā, ka ar savu nāvi pierāda savu mīlestību. Bet
upuri nevienam nav vajadzīgi – ne dzīvajiem, kur nu vēl mirušajiem. Pēc prakses
varu teikt, ka ar vēzi slimajam tikai tad ir atpakaļceļš uz dzīvi, ja cilvēks
pārdomā un pieņem lēmumu dzīvot dēļ saviem bērniem, nevis iet nāvē aiz savas
aklās mīlestības uz senci. Ja saprot, ka mīlēt var arī nenesot upurus, tad
izveseļojas.
2.Došanas-ņemšanas
likums. Tiem, kas pieņem visas dotās dāvanas pateicībā, dzīve dod
nākamās un bieži vien vērtīgākas dāvanas. Ja noliedz un atraida to, ko dod,
nākamreiz dod mazāk. Tādēļ ar pateicību ir jāpieņem visas dāvanas, nenoniecinot
ne sevi, ne devēju. Ņemot un dodot tiek veidota savstarpējā enerģiju plūsma, kas
rada pozitīvu dzīves fonu. Vienīgais izņēmums ir vecāki un bērni, kā arī
skolotājs un skolnieki. Vecāki dod , bet bērni ņem, jo pēc definīcijas bērni
nevar dot to, ko ir saņēmuši – viņi nevar dot dzīvību vecākiem. Tā rezultātā
rodas vainas sajūta, ko bērni var dzēst dodot dzīvību tālāk – dodot dzīvību
mazbērniem un tādējādi rodot līdzsvaru. Terapiju gaitā esmu novērojusi tādas
dzīves ačgārnības, kas rada reālas problēmas un slimības, piemēram, meita
uzvedas kā savas mātes māte – pārāk daudz rūpējas par savu māti, kā rezultātā
viņa nevar izveidot savu ģimeni, jo viņas vīra/bērna vietu jau ir aizņēmusi
viņas māte. Atrisinājums terapijā ir – pagriezt muguru mātei un atbrīvot vietu
topošajam vīram/bērnam savā klēpī un savā sirdī. Līdzīgi arī skolotājs dod , bet
skolēni ņem – viņu pienākums ir ņemt, nevis dot.
3.Hierarhijas likums.
Cilvēku un lietu svarīguma hierarhijas ievērošana veido pozitīvu dzīves fonu.
Pēc svarīguma pirmajā vietā ir dzīvesbiedrs, tad bērni, tad savi vecāki, tad
dzīvesbiedra vecāki, tad brāļi, māsas, tad citi radi, draugi un tikai tad –
darbs. Prakse rāda, ka problēmas rodas no šīs kārtības neievērošanas, ar ko
īpaši grēko sievietes pirmajā vietā izvirzot bērnu, nevis vīru, bet tas jau ir
sākums kopdzīves nesaskaņām. Līdzīgi arī darba izvirzīšana pirmajā vietā –
darbaholisms ir bēgšana no dzīves un patiesām attiecībām ar sevi un
ģimeni.
4.Jūtu nezūdamības
likums. Svarīgi ir katram uzņemties atbildību par savām jūtām, nevis
tās apspiest, jo nekur jau šīs jūtas nepazūd. Jūtu apslāpēšana (kā piemērā ar
klienti un viņas vecmāmiņu), ierobežošana būtībā neatrisina problēmu, vienīgais
risinājums ir piedošana pāridarītājam un naida atbrīvošana. Terapijās diezgan
bieži iet runa par pārmantotām jūtām, ja cilvēkiem ir neadekvāta reakcija uz
notiekošo. Šādos gadījumos terapeits terapijā liek „atdot” pārmantotās jūtas to
īstenajam saimniekam (mazmeita atdod vecmāmiņai) un lūgt piedošanu par zagšanu,
jo pēc būtības tā ir jūtu zagšana, kad paņem to, kas nav tavs.
5.Cieņas likums.
Laime un saskaņa partnerattiecībās ir iespējama vien tad , ja abi partneri ciena
un mīl savus vecākus. Sieviete savu sievišķību saņem no mātes, viņu cienot un
mīlot, bet vīrietis savu vīrišķību ņem no tēva – viņu cienot un mīlot.
B.Helingers uzsver „Mēs saņemam savu partneri jau gatavu” un vēlme viņu
pāraudzināt ir tikai un vienīgi cieņas trūkums pret partneri un viņa vecākiem,
uzskatot, ka vecāki partneri ir slikti audzinājuši.
Secinājumi
Pateicoties tam, ka organizēju un pati piedalos
B.Helingera metodes terapeitiskajās grupās Rēzeknē kopš 2005.gada rudens, esmu
praksē iepazinusi daudzu metodes pamatlikumu iedarbību uz cilvēkiem, kuri
izvēlās šo metodi. Gribu uzsvērt metodes īpatnības ņemot vērā cilvēcisko
faktoru.
Pirmkārt metode ir piemērota DROSMĪGIEM cilvēkiem.
Es to domāju tādā ziņā, ka cilvēks atklāti stāsta visu par savu problēmu, atklāj
savus „nesmukumus”. Pretējā gadījumā, ja cilvēks noklusē kādu apkaunojošu faktu
– piemēram, to , ka viņam pašam ir mīļākais, ko viņš slēpj, terapijas laikā
neizbēgami nāk gaismā šīs fakts un cilvēkam tāpat neizbēgami nākas publiski
atzīties. Tāpēc metode nav piemērota tiem, kuri vēlas izlikties labiņie, kaut ko
noslēpt, bet vaino tikai citus savās likstās.
Otrkārt metode ir piemērota TICĪGIEM cilvēkiem. Bez
ticības terapijā teiktajam un terapeitu izklāstītajam problēmas patiesajam
cēlonim , nekas cilvēka dzīvē nemainās. Ja cilvēks nenotic – viņš paliek turpat,
kur bijis, rezultātā visa grupa un terapeits ir veltīgi tērējuši savu laiku un
uzmanību konkrētās problēmas risināšanai.
Treškārt METODE IR NEEFEKTĪVA, ja kāds no grupas
dalībniekiem tiek atvests uz semināru piespiedu, pierunāšanas kārtā. Jā –
cilvēks piedalās, paskatās, bet tomēr nereaģē uz notiekošo, tas viņu neskar un
neaizkustina, jo cilvēks nav atvērts pārmaiņām. Šāda situācija var radīt pat
pretēju efektu – neuzticību jebkura veida terapijām.
Noslēgumā
B.Helingera sistēmfenomenoloģiskā metode ir viens
no garīgās izaugsmes ceļiem, kas iesakāma gadījumos, ja cilvēks nevar noteikt
savu nelaimju, slimību un problēmu cēloņus, veicot pastāvīgu savas dzīves
analīzi. Metode palīdz apskatīt savu dzīvi ir kā no malas, jo esot tanī iekšā,
bieži vien domu skaidrība ir apšaubāma, jo emocijas ņem virsroku pār jūtām.
Savukārt terapija fokusējas uz emociju mazināšanu un jūtu izcelšanu gaismā,
tādējādi attīrot graudus no pelavām un parādot dzīves patiesās vērtības.
Terapija uzskatāmi parāda, ka no katras bezizejas VIENMĒR ir izeja – REĀLA
IZEJA!
Autore: Brigita
|