Benedikta Mežale: Imanta Ziedoņa piemiņai
Kaut kas ir noticis!
Uz palodzes pil ūdens,
saprotams, atkusnis.
Sniegpārslas un lietus
lāses sīkas iet pa gaisu roku rokā.
Nu puteņo uz nebēdu, pūš
visos virzienos,
virpuļo un mutuļo, viss
iet vālu vālos!
Drīz pierimst, vieglas
pārslas no debesīm lido,
it kā vēstot kaut ko,
tveru noskaņu izpausto,
vien vējā skan pussmagais
roks,
vārnas trenē spēkus,
spārnus vingrinot, augstā pilotāžā.
Priecājos, ka to klusumā
dara, gaisu nepieķērcot.
Mazs putniņš iespurdz
apses zarā,
cenšos atpazīt zvirbulīts
pelēks vai zīlīte,
kad izlēkājas, izrādās,
redzu - zīlīte,
tāds kā maskarādes ziemas
tērps ir mugurā,
atceros viņu košos tērpus
rudens lapu krāsās,
kad dzeltenā apsē
ielidoja un saplūda zeltā,
tik košas visas bija, ka
ne ieraudzīt!
Vārna uz jumta malas
novērotāja postenī stāv,
visu pēta ilgu laiku, tad
noplanē lejā,
cēli un skaisti straujajā
vējā.
Sniegs un lietus savus
darbus padarījis,
aizpūsti dūmi un tvans,
gaiss iztīrīts,
paliek pāri vien pats
pārmaiņu vējš,
kaut ko no tālienes
cenšas atpūst-
tīrību, labas enerģijas,
veselību un spēku,
izmēzt netīro,
neveselīgo, nesapratni,
jo skaists mēness naktīs
dilstošā iet,
visu nevajadzīgo spēj
izdeldēt.
Visu dienu vējš lielus
darbus dara,
pūš un pasauli šūpo savā
varā!
Mainās laiks, jūtu, kaut
kas ir noticis šinīs dienās,
uzzinu - izrādās – Imants
Ziedonis aizgājis!
1.o3.2013.
Imantam Ziedonim
Aiziet Ziedonis, arī uz
Debesīm ziedēt,
kur tik liels tur varēs
likties?
Pilnas Debesis ar Viņa
dzeju
un arī kā lietus – tā
līst uz leju,
pa Zemi, pa zālīti iet un
kā Viņa bizmārīte,
pa zāles stiebru rāpjas
debesīs!
Grūti aptvert, ka Viņš ir
ceļā,
ka starp Zemi un Debesīm mīt!
Man sajūta tāda, ka Viņš
it visur ir,
ik brīdi mūsu sirdīs to
var ieraudzīt!
Gadu desmitiem par mūsu jautājumiem svarīgiem
Viņš ir rakstījis, kā
gaišreģis īsts,
problēmu saknē jau
redzējis, Sevi Pasaulē un Pasauli Sevī!
Jau pirms vairāk kā
četrdesmit gadiem
Dziesmiņā par dzīvošanu,
Viņš raksta:
„Šitā, brāļi, dzīvodami,
mēs kapā aiziesim.
Viens bērniņis, retam –
divi,
Rets vīriņis, kam pa
trim”.
Jau divas paaudzes ar
Viņa Svētību
varēja ražīgi izaugt!
Ar Viņa Mīlestības dzeju
ļaudis cits citu dzird
un atrod ceļu uz otra
sirdi!
Viņš kā Bezgalīgās,
Dievišķās Mīlestības
Mūžam zaļš koks ieaudzis
ar saknēm Zemē un galotni
Debesīs!
Caur Viņu mūsos
Zemes un Debesu lietas,
viss Visums ir savienots!
Viņš Mīlestības Dzejnieks
mūsu sirdīs un dvēselēs!
Vislielāko Paldies Viņam
sakām,
lai to dzird uz Zemes un
Debesīs!
1.03.2013.
Dzejniekam Imantam Ziedonim
Dievs, es Tev pateicos
par Viņa Mūžu un Devumu,
par Spēku un Varēšanu,
par Mīlestību un Gudrību
rakstītā un sacītā vārdā
uz mūsu Zemes un Debesīs
šajā laikā!
Un visos laikos,
jo nezūd tas,
kas no Dievišķās
Mīlestības
Piedzimis!
Lai mūsos vairojas un aug
Viņa gudrās atziņas!
Lai it nekas no tām
nepazūd,
tām Mūžos būt!
1.03.2013.
Dvēselīte ciemos
Kad uzrakstīju Prieku un
Pateicību Viņam –
Imantam Ziedonim, savam
vismīļākajam dzejniekam
un manas dzejas Draugam,
likās – nu vismaz kaut
kas ir pasacīts,
man blakām papīri
sakustējās
un čaukstēdami noslīdēja
bez vēja,
varbūt tas ir Viņa gars,
kas šonedēļ apciemo tos,
kas par Viņu Mīlestībā
domā.
Un pēkšņi sīks, čakls
sniedziņš cītīgi cenšas,
no Debesīm, Dieva rokas
kaut ko svarīgu pavēstīt!
Vējš arī ierodas,
uzputeņo
un sajūta šobrīd tāda, ka
arī bites un ziedi,
visa vasara, Daba
piedalās!
Cauri visiem laikiem,
Vienotā Visumā
savu klātbūtni grib
parādīt!
Un mana zīlīte –
dzeltena, izkrāsota
ielido kokā aiz loga, to
apliecināt!
Kā putniņa, Dvēselītes
klātbūtne!
1.03.2013.
Uzticēšanās
Man vakar kāds cilvēks
uzticēja
savu dzīves stāstu,
kā nevienam, nekad! – kā
pats sacīja.
Divreiz pa stundai tam
veltīja!
Šodien iedrošinājos
lūgt atļauju viņam
noklausīties
manu tikko uzrakstīto
dzeju,
Ziedonim veltīto, no
vīrieša skatu punkta
savas domas izteikt.
-Jā, to varot!
Pēc pirmā garā dzejoļa
saka:
-Nu ļoti smuki, tur
gandrīz visa
Viņa būtība pateikta,
to vajadzētu publicēt!
Pēc otrā, mazā dzejolīša,
atkal pēc pauzes saka:
-Tad jau Jūs esat liela
dzejniece,
Jums vajag publicēt!
Un pēc trešā, pēc pauzes,
Viņš kaut ko pavisam
brīnumainu saka:
-Jums tik viegli nāk
dzeja!
Vajag padomāt, ko darīt
tālāk!
Ne mazāk svarīgi, kā tā
Jūsu dzeja
nonāk pie cilvēkiem!
Īsta vīrieša valoda!
Loģiska, sakarīga,
domājoša!
Jūtu, esmu ieguvusi
jaunu savas dzejas
draugu,
neredzot un pa telefonu,
kam ir laiks un vīrieša
prāts,
kurš spēj uzklausīt,
savas domas izsacīt!
Paldies, Tev Dievs,
Tu manu lūgumu
pavisam drīz esi
uzklausījis!
Un, droši vien,
Imanta Ziedoņa
Svētība un Gādība arī
stāv klāt!
1.03.2013.
Daba raud
Daba tomēr raud dzidrām
lietus lāsēm uz loga rūts!
Un vējš arī nav mierā un
vārna gaisā plīvo,
parādot, ka var arī pret
vēju!
Nu jau pat sniega vētra
trako,
modinot tos, kas
patiesību
šai dzīvē nesaredz, kas
vēl guļ,
nu cik tad ilgi to var!
Ziedonis jau gadu
desmitiem
par dzīves patiesības
būtību cīnās!
Vai beidzot mēs modīsimies?
No jauna atkal Viņa
darbus pārlasīsim
un caur dvēselēm, sirdīm
izlaidīsim!
Katrs koks to sevī šobrīd
izdzīvo,
pat caur savu koka miesu
uztver
un nekas šajā Pasaulē nav
mazs,
ja tam ir dzīves
attieksme Pašam!
Daba trako un raud ar
ziemas sniega asarām
vējā ļoti asām!
1.03.2013.
