Kā pārtraukt ierasto vēlmi "uzķerties", aizsvilties, aizvērt prātu un sirdi..

Kā pārtraukt ierasto vēlmi "uzķerties", aizsvilties, aizvērt prātu un sirdi.. Ieva Erele   Retoriskas dabas jautājums, uz kuru jāatbild - KO ES VĒLOS? STIPRINĀT VECĀS, IERASTĀS REAKCIJAS VAI BŪT BRĪVS/-A? Jebkas, kas notiek, dod iespēju pārtraukt parasto tendenci uzķerties, aizsvilties, aizvērt prātu un sirdi. Jebkas, ko uztveram, jūtam vai domājam, ir lielisks atbalsts būtiska soļa speršanai pretim atvērtībai. Svarīgi strīdā "ne-uzķerties" uz veco attiecību skaidrošanās modeli, uz veciem "vājajiem/stiprajiem pozīciju, attieksmju, rīcību punktiem", svarīgi darbā "ne-uzķerties" uz ugunsgrēku dzēšanu, vainas izjūtu, stresu un solījumiem, ka nākmreiz es izlasīšu visas brošūras, partneru mājas lapas vai ko nu kas kam vajadzīgs, vai nākamreiz es noēvelēšu arī otrdienas dēļus, un vispār beidzot sašķirošu skrūves un naglas, vai salabošu pilošo krānu, nākamreiz aiziešu laicīgāk gulēt... nākamreiz... Svarīgi, lai kas arī nāktu - būt tur, kur esmu. Šeit un tagad. Strādāt, mīlēt, nīst, atbildēt par kavēto, atbildēt par nepaveikto, izjust kaunu, izjust sāpēc, izjust skumjas.. svarīgi "ne-uzķerties" uz vēlmi piemānīt sevi un pārējo pasauli.. svarīgi "ne-uzķerties" uz dažādiem āķiem, kas padara atkarīgus, ne brīvus.. Laika gaitā var iemantot būšanu "brīvam no negrozāma prāta".. tiem pašiem labi zināmajiem aizspriedumiem, stereotipiem, iegūtām/ iemācītām bailēm, kas viss ir destruktīvi, kā jau tas daudzreiz minēts, tomēr, kamēr elektrības pievads (saprašana/jušana) aiziet līdz konkrētajai apzinīgajai prāta un sirds šūnai, kad pienāk visu ķermeņu savienošanās punkts, lai beidzot būtu iespēja mācībai iekāpt liftā jeb vienkāršāk - būtu iespēja pieņemt attiecīgo atziņu... tam vajag laiku... jauki, ka tam tomēr ir laika deglis un reiz tas viss notiek.   He, tepat grāmatā arī stāsts par to, cik mūsdienās ir viegli tikt pārņemtam, īpaši ar datoru, TV un mobilo telefonu, podiem, padiem, u.tml.. Tie kaut kādā veidā mūs nohipnotizē un tad mūsu apziņa ir atvērta kam citam, tikai ne sirdsmīlestībai, tikai ne saulei.. Kamēr darbojamies šajā autopilotā, domu un emociju trenkāti vai gluži pretēji bezfilmā atslēgti, kamēr pat nejūtam, kā pagājis t.s. "relatīvais laiks".. lai vai kas, mēs jūtamies noguruši.. barošanas bloks ir pārslodzē, vajag dzesētāju, vajag jaunu enerģiju... jāiet iedzert kafija, zaļā tēja, jāuzēd... kaut ko vajag, vajag dopingu.. vajag krēmu ar brīnumlīdzekli, lai acis mirdz..jo tā vajag, nu jau izskatīties apgarotam, gaišam ir stilīgi... vajag spēku.. par kādu pavasara nogurumu mēs runājam... pilni žurnāli atkal.. par ko ir runa!?   Esmu viens no pirmajiem, kas fascinējies par tehnoloģiju attīsību, es priecājos par bekām, uz kurām strādājām un visu ko vien varējām radīt, es priecājos par Microsoft, kad skolas avīzi taisīju, es priecājos par Microsoft arī vēlāk, ka nāca jaunākas iespējas, es priecājos arī par alternatīvajām programmām, tagad mācos vēl jaunas aplikācijas... skype instrumenti, daudzi par tiem nemaz nezina un neizmanto.. tā pati Galaxy note - super, tik daudz brīnumainu lietu - bet tam visam vajag up-grade smadzenes, kas filtrē instrumentus - gluži kā galdnieks pārzina savus - cirvis, cirvis veseris, ķīlis, cirtnazis un vēl un vēl... tagad tam visam klāt nākušas slīpmašīnas, ar smilšpapīru vairs nav jācīnās tik ļoti, ir IESPĒJAS... Tehnoloģijām attīstoties jāatīsta arī intelektuālie filtri - kāpēc es lietoju to vai to programmu, to vai to aplikāciju, to vai to sociālo tīklu un kā to lietoju, ko ar to vēlos pateikt, ko atvieglot.. man joprojām datorā ir vairāk aplikāciju kā izmantoju, joprojām vairāk un kļūst ar vien vairāk arī telefonā.. lai gan svarīgākais ir "spēt piezvanīt, uzrakstīt sms, nofotografēt, apskatīties pastu internetā" oooo, STOP - tas tik ir saraksts, pirms 5 gadiem man svarīgākais bija "spēt piezvanīt, nosūtīt sms" VISS! šodien es mazliet pazūdu IESPĒJĀS.. tomēr ir jāielec dīķī, lai sāktu peldēt, ir jāiepazīst arī vecā labā outlook iespējas līdz galam, kuru tur ir lērums.. kurš perfekcionists spēja to visu izdomāt, aizdomāties, ka tas būtu nepieciešams? .. Budismā "uzķeršanās" ir šenpa... mūsdienās tehnoloģiju un jebkura cita atkarība, sevis pazaudēšana, pazaudēšanās kaut kamī, kas nav pats.. bet rada viltus sajūtu, tas viss ir lieliska mācība... svarīgi, pieķert sevi un papriecāties, ka var sevi paķert uz muļķi.. ko darīt tiem, kas to nespēj... neko.. nāks viņu dzirksts, būs kas piešķiļ ... notikumi, sakritības, vārdi, izvēle... ja nē, arī tā ir izvēle.. viss ir jāizbauda, lai mēs būtu tiesīgi uz viedokli, pretējā gadījumā, mēs atgriežamies pie iemācītajām bailēm, aizspriedumiem, stereotipiem.. par ko mums nav nemazākās nojēgas.. bet uzskatām, ka ir tiesības spriest... tā pat nav demagoģija, tās pat nav dogmas, tā ir aprobežotība.. finālā - es esmu par progresu. tādā ir šī pasaule. un es izvēlos būt šeit un tagad. es izvēlos šo pieredzi. un es ceru uz savu garaspēku, nebūt nohipnoticēta pārāk. es ceru uz savu garaspēku, kurā es būšu "dūšīga" pieņemt lēmumu aiziet uz mežu, aiziet pie jūras, uzrakt dārzu vai darīt jeb ko citu.. Būtiskākais jau ir pieņemt savu dzīvi tādu, kāda tā ir tagad, tieši šobrīd, nevis kaut kad vēlāk, kad tā it kā uzlabosies... tā nenotiks, ja nebūs rīcības. Skaistas figūras nebūs, ja nebūs varēšana no rīta piecelties 5:50, lai jau 6:34 būtu autobusā, lai jau 7:15 būtu sporta zālē. Gudrības / tīras naudas nebūs, ja nebūs izlasīta grāmata no vāka līdz vākam, ja būs izstaigāti koridori, bet ne pieņemtas, praksē pielietotas zināšanas, prasmes, spējas, ne attīstītas kompetences, specializācijas... Kad iestājas krīze sabiedrībā, valstī, pasaulē, sevī, tad tas vis patiesāk atklāj cilvēka spēju mīlēt un rūpēties citam par citu. Mēs nekad nevaram būt īsti droši par savu reakciju. Lai gan runājam, ka dzīvnieki ir neprognozējami... Un mēs?   "..kas notiktu, ja es, piemēram, atrastos situācijā, kad cilvēkam nebūtu ko ēst, bet, man būtu gabaliņš maizes. Vai es dalītos tajā ar citiem? Vai paturētu to tikai sev?" Domāju, ka mūsu senčiem, kas bijuši Sibīrijā, kas bijuši koncentrācijas nometnēs, kas bijuši partizānos vai vienkārši mājās, kurās atņemts viss armijas vajadzībām vai lielkungu.. es domāju, tur pat nekas nebūtu jāstāsta.. daudzi no mums ir piedzimuši tikai tāpēc, ka bija, kas dalījās. "Dalailama reizēm rosina neēst vienu dienu nedēļā vai izlaist vienu ēdienreizi nedēļas laikā, lai mēs uz brīdi iejustos to cilvēku ādā, kuri visā pasaulē cieš badu. Praktizējot šādu solidaritāti, esmu atklājusi, ka tā var izraisīt paniku un tieksmi pašaizsargāties. Tādēļ jautājums ir: ko lai mēs darām ar savu diskomfortu? Vai tas atver mūsu sirdi vai aizver? Vai tad, kad esam izsalkuši, mūsu diskomforts vairo mūsu spēju just līdzi izsalkušajiem cilvēkiem un dzīvniekiem, vai arī tas vairo mūsu bailes no bada un liek pieaugt mūsu egoismam? Nododoties šāda veida pārdomām, mēs varam godīgi paraudzīties uz to, kādi esam šobrīd, taču varam tikt skaidrībā arī par to, kādi mēs vēlētos būt pēc gada, pēc pieciem.." Man gan pašai šķiet, ka stāsts par to kādi mēs vēlētos būt pat ir vēlme atbilst kādiem pieņēmumiem, esmu labs, jo esmu labdarīgs.. ziedojos darbā, naudā, mīlestībā.. Būtiskāk tomēr man šķiet - spēt atbildēt uz jautājumiem - kā būtu, ja es būtu nabadzīgs? kā būtu, ja es būtu kroplis? kā būtu, ja es būtu slims ar HIV? kā būtu, ja būtu TAS? kā būtu, ja būtu TĀ? kā būtu, ja es būtu bagāts? kā būtu, ja es būtu ļoti gudrs? kā būtu, ja es būtu ļoti skaists? kā būtu, ja es būtu laimīgs? varam jau nodarboties ar fantazēšanu, varam arī pamēģināt kaut vai mazliet no tā caur budisma praksi tonglen - piemēram, "..nākamreiz, kad dosies ārā no mājas pamēģiniet ieelpot pirmā cilvēka, ko pamanāt labā - ieelpot viņa diskomfortu un izelpojot nosūtiet viņam laimi un apmierinātību.."   Pamēģiniet ieelpot ar vēlmi, kaut varētu viņam atdot visu savu labsajūtu un bezrūpību. "Citiem vārdiem sakot, jūs burtiski esat ar mieru stāties viņa vietā un ļaut viņam ieņemt jūsējo, ja tas viņam varētu līdzēt". Lieliska ego skola, sākot jau ar savas enerģijas sargāšanu, sākot jau ar to, cik ļoti lielā mērā mēs vispār esam gatavi empātiski izjust otru.. tāpat arī ko esam un spējam atdot... cik labi mēs spējam izjust "laimi" vai mēs zinām kāda tā ir? kā izskatās, kur atrodas - lai spētu to "nosūtīt"... vai mēs zinām, kas ir "apmierinātība"? Lieliski jautājumi - kuriem noteikti ir atbilde.   ================================================ IEDVESMA un ATSAUKSME: @zvaigzneabc iepirkto un izlasīto Pemas Čodrones grāmatu "Lēciens nezināmajā. Kā atbrīvoties no veciem ieradumiem un bailēm".   http://www.draugiem.lv/blogs/#/blogs/?p=9417727