Par gaismu ...
Var iedziļināties rituālos, un tā būs sava veida narkotika. Ja nepārtraukti atkārtosiet mantru, jūs sajutīsiet narkotisku reibumu. Jūs izmainīsiet savu ķīmiju un uz dažiem mirkļiem sasniegsiet augstumus, bet tas būs viltus augstums, neīsti augstumi, tāpēc ka jūs neesat līdz tiem vēl izauguši. Jūs uz to virzīja ķīmija.
Ar rituāliem, reliģijas apgūšanu, ticību, pašhipnozi jūs sasniegsiet vairākus apgaismes brīžus, bet tie būs iluzori... Viss tas ir līdzīgi kā sapnī redzēt austošu sauli. Miegā, sapnī,- tas taču nav īsts – tā ir halucinācija. Jūs pamostaties – visapkārt tumša nakts.
Ko tad lai dara?
Tā mēdz būt. Ja jūs klausāt mani, tas var
notikt ar jums. Klausoties manī, reizēm jūs varat sajust dzīvi un gaismu,tāpēc, ka pat klausīšanās maina ķermeņa ķīmiju. Klausoties manā balsī, vārdu ritmā ar pastāvīgu, atmodinātu uzmanību, jūs maināt ķermeņa ķīmiju. Jūs klausāties manī – jūsu domas apstājās. Jūs skatāties uz mani – notiek smalka hipnoze. Jūs jūtat dzīvi, gaismu. Bet nepaļaujaties uz to. Un nepieņemiet to par sasniegumu.
UZMANĪGI !
Kad jūs no šim telpām aiziesiet un iesiet savās gaitās, cik ilgi turpināsies tā dziļā meditācija, kuru jūs sajutāt esot man blakus? Tā pāriet. Netiksiet pat līdz vārtiem, un tās vairs nav – un labi, ka nav. Citādāk jūs paliktutajā ilūzijā uz mūžīgiem laikiem. Labi, ka to nedrīkst aiznest sev līdzi. Labi, ka uz to nedrīkst paļauties. Citādāk jūs no tās uztaisītu tādu dārgumu un aizmirstu , ka tā nav jūsu...
Kamēr meditācija nav jūsu, tā vēl nav atnākusi. Un tas ir tas svarīgais, ko vajag atcerēties, jo prāts ar visiem spēkiem cenšas par to aizmirst – tik tas viegli un lēti ir.
Klausoties manī, lasot Gītu, Talmudu, Bībeli jūs sajūsminaties savā prātā. Jūsos darbojas pastāvīgs spēks. Kaut kas no ārpuses velk jūs augšup. Kad tā nav, jūs krītat atpakaļ savā realitātē. Un, kā likums, krītat vēl dziļāk, kā bijāt pirms tam.
Iedomājieties, ka jūs ejat pa ceļu, tumšā naktī. Garām nesās mašīnas. Uz mirkli spēcīga gaisma, - tālo gaismu lampas jūs apžilbina. Pēc tam mašīna aiztraucas tālāk. Tumsa kļūst vēl biezāka kā iepriekš. Uz mirkli jūs kļūstat akls – izrauti no jūs ieskaujošās bezgalīgās nakts. Bet, kad mašīna dodas prom, pēkšņi izrādās ka jūs esat vēl lielākā tumsā , nekā agrāk.
Es domāju, ka jūs zināt, kāds daudzums mistiķu ir piedzimuši Indijā. Tieši tik daudzi ir apgaismojuši prātus: Buda, Mahavira, Krišna – viņu ir tūkstošiem, gara procesija, viens aiz otra... Viņi sajūsmināja, cilvēki vedās uz viņu hipnozi. Un kad viņi aizgāja, cilvēki nonāca vēl dziļākā tumsībā kā agrāk.
Tik daudz gaismas un tik maz spējas to pieņemt – spēja pieņemt uztvert gaismu nāk, kad jūs esat līdz tam izauguši.
Kad jūs skatāties uz mani, iekšienē rodas neliela gaismiņa. Jūs skatāties uz mani, vērojat mani vai lasāt grāmatu...tā nav parasta grāmata. Šī grāmata ir nākusi no tā, kas ir apguvis Toru. Ir pagājuši ļoti daudz tūkstoši gadu, bet cilvēks, kurš teicis vai pierakstījis šos vārdus ... ak, ja vien varētu zināt, kas tas bija... kādas vibrācijas joprojām turpinās. Kļūstot uzmanīgi jūs sajūtat gaismu.
Es esmu jūs sastapis uz ceļa, un man ir gaismeklis. Nejauši jūs vairāk neesat tumsā. Bet .. lampa ir mana. Visdrīzāk mēs šķirsimies, tāpēc ka jūsu ceļš , tas ir jūs ceļš, mans – tas ir mans. Katram ir savas personīgais ceļš, kurā sasniegt savu atklāsmi par to, kam esi paredzēts. Uz laiku jūs vispār aizmirstat par tumsu. Mana gaisma spīd arī priekš jums un priekš manis. Bet drīzumā nāks brīdis, kad mēs atvadīsimies. Es iešu savu ceļu, jūs – savu. Tad jums atkal nāksies virzīties uz tausti tumsā, un tumsa būs vēl tumšāka nekā agrāk.
Tāpēc, nepaļaujieties uz svešiem padomiem. Labāk ejiet cauri tumsai, bet lai tumsa ir jūsu. Svešā gaismā nav nekā laba, sava tumsa ir labāka nekā sveša gaisma. Ja jūs dzīvojat savā tumsā, tad pakāpeniski tumsa kļūs mazāk un mazāk tumša. Jūs iemācīsieties maldīties pēc taustes. Jūs iemācīsieties šo mākslu, un jūs vairs nekritīsiet.
Pat sava tumsa labāk, savas kļūdas labākas, par svešu cienību – atcerieties to, tāpēc ka prāts vienmēr tiecās atdarināt, kaut ko pārņemt no citiem.
Bet to, kas svarīgs, to nevar pārņemt un aizņemties.
Nevar ieiet Dieva Valstībā ar aizņemtu naudu: turp nav ceļa. Nevar uzpirkt sargus: tur nav sargu. Nevar ieiet pa slepenajām durtiņām, kā zaglis: tur nav nekādu durvju.
Nāksies iet.. un ejot veidot savu ceļu. Gatavs ceļš ir neiespējams.
Ir jābūt pašam par to, kas esi. Nav cita ceļa. Viss pārējais – māņi, nepatiesība, atdarināšana un kroplības. Vienīgā brīnišķīgā iespēja sasniegt Dievu – būt pašam,- tādā nevainībā un skaidrībā, lai nekas ārpus neiejauktos jūsos.
Ejiet esot savā tumsā, ejiet un taustieties, pakāpeniski atrodot arī savu gaismu. Kad jūs esat savā tumsā, gaisma nav nemaz tik tālu. Kad nakts ir ļoti tumša – rīts ir pavisam tuvu, tas jau aust.
OŠO
