http://www.urantija.lv/lv/dienasd/
10. decembris
Avatāri, Dieva inkarnācijas, piedzimst
vienīgi Indijā, jo šeit Viņi atrod to īpašo garīgo un spirituālo vidi, kāda
nepieciešama Viņu darbībai.
Daudzās Rietumu zemēs, piemēram, ES
Savas pārmaiņas laikā no mazā Satja Narajanas par Satju Sai Babu noteikti būtu
ievietots psihiatriskajā slimnīcā un Man būtu jāizskaidrojas ar ārstiem tā
vietā, lai visu acu priekšā pārdzīvotu Savu pārmaiņu.
Avatāriem piedzimstot ir nepieciešamas
sešpadsmit sevišķas īpašības. Viņiem jāzina viss, jābūt visur klātesošiem,
visvareniem, jālemj par dzīvību un nāvi, jāraksta ākāšas hronikā (visu zemes
dzīvju grāmatā) un jāvar piešķirt mokšu (galīgo atbrīvošanos).
Atrodoties uz Zemes, Avatārs neiegūst
nekādas jaunas īpašības. Viņam viss piemīt kopš paša iesākuma, jo Viņš taču ir
lejā nonācis Dievs. Un, lai gan Viņš nāk Indijā, Viņš nav indietis.
Lai gan kā Rāma un Krišna Viņš var būt
sevišķi pieņemams hindiem, kā Sirdi Baba hindiem un musulmaņiem, tomēr Avatārs
nav piederīgs nevienai noteiktai reliģijai. Kā tas gan varētu būt iespējams, ka
visurklātesošais, visuaptvērējs Dievs pēkšņi ierobežotos uz kādu vienu
reliģiju, it kā tā būtu labāka par citām?
Tas būtu absurds. Avatārs pasaulē ir
visu dēļ, lai kādai reliģijai kurš piederētu. Pat ateistu dēļ Viņš ir šeit un
palīdz viņiem tāpat kā visiem citiem, lai viņi galīgi nesapītos maijā (ārējā
pasaulē, šķietamībā).
Bet ES šinī inkarnācijā daru to, ko
nekad neviens Avatārs nav darījis: kļūstu pazīstams neskaitāmiem miljoniem visā
pasaulē, lai viņus mācītu, vadītu un padarītu labākus. Šis sevišķais uzdevums
ir tikai šai inkarnācijai, jo no īstā ceļa ir novirzījusies visa cilvēce, ne
tikai kāds zināms skaits.
Tāpēc saņem Manu svētību. Esi laimīgs un
paļaujies uz to, ka būsi izglābts. Jo ES tev atdošu svētlaimes kārbiņas
atslēgu, ko tu ceļā esi pazaudējis.
11. decembris
Šodien ES gribu runāt par kaut ko, par
ko domā nedaudzi, ja vispār kāds: kā īsti klājas Dievcilvēku tēviem! Kā
dzīvoja, piemēram, Jāzeps vai Rāmakrišnas Paramahansas tēvs vai Manas mātes
vīrs ar to, ka bērns, ko dzemdēja viņu sievas, faktiski nebija viņu radīts?
Šiem tēviem tas pavisam nebija viegli
pieņemams fakts, ka viņa sieva kļuva grūta no kādas augstākas varas - pie kam
bija skaidri redzams, ka tas nebija atkarīgs no domas par jaunavību, jo,
piemēram, ES taču biju savu vecāku ceturtais bērns.
Mīlestība un šo vīru paļāvība uz savām
sievām bija tik liela, ka viņi pieņēma šo apstākli, un šo bērnu un viņa
pārdabīgo radīšanu spēja uzskatīti par dāvanu un godu.
Dieva plāns vienmēr ir pilnīgs. Nav
nekā, kas nebūtu apdomāts, kam nebūtu nozīmes.
Dievcilvēku pārdabīgā radīšana, no tēva
puses skatoties, jāuzlūko par kaut ko izšķirīgu: dzīve ir pārmaiņu pilna. Katrā
pārmaiņā slēpjas laimes un nelaimes iespēja.
Ja tu dzīvo neskaidrībā, neuzticībā vai
melos, smaga vai apšaubāma situācija tev liks krist.
Turpretī, ja tu dzīvo mīlestībā,
uzticībā un atklātumā, Dieva bērns nāks pie tevis un tu varēsi pieņemt šo
bezgalīgo dāvanu ar atklātu sirdi.
Tad vairs nav nekādas atšķirības starp
vīrieti vai sievieti, māti vai tēvu, bērnu vai pieaugušo. Viss ir viens. Viss
ir Dievs. Viss esi tu. Viss esmu ES.
12. decembris
Tikai tas, kas labu dara, ir brīvs un
var atbrīvoties.
Neviens cilvēks, kas sliktu dara, nevar
par sevi apgalvot, ka viņš ir brīvs. Viņš ir tikai vergs tumšām dziņām, kas
viņu ietekmē un viņam rada karmu, kuras dēļ viņam zināmos apstākļos vēl ilgi
būs jācieš.
Piedzimšana par cilvēku ir ļoti, ļoti
liels labums. Jums vajadzēja izdzīvot daudzas inkarnācijas, lai to sasniegtu.
Reiz sasnieguši, parasti jūs šo labumu
vairs nepazaudējat.
Bet dēmoniem, kas parādījušies šinī
gadsimtā, jāatgriežas dzīvnieku pasaulē. Vai viņiem bija brīva izvēle? Viņiem
tās nebija ne tad, kad viņi darbojās, ne tad, kad viņiem vajadzēja un vajadzēs izciest
savu darbu sekas.
Katra būtne meklē laimi. Tāpēc brīvs tu
esi tad, kad vari rīkoties saskaņā ar labo. Tad tu neizbēgami kļūsi laimīgs.
Viss pārējais ir tikai apkārtceļi, kad
tomēr Dievs un augsti attīstītas dvēseles tev palīdz - lai gan viņu darbību tu
bieži vispār nepamani.
Piemēram, Kristus atnāca, un gandrīz
neviens Viņu nepazina. Savu ceļu Viņš gāja vienkārši kā jebkurš apgaismotais -
un tikai nedaudzi gāja kopā ar Viņu.
Tādēļ, ka cilvēks nemaz neredz un nejūt
īsto realitāti, viņš iepinas pasaulē, maijā (ārējā pasaulē, šķietamībā).
Mainīgo parādību pasauli viņš uzskata par reālu un uz Zemes mītošo Dievu par
nereālu. Un tā vietā, lai sistu, krustā sava akluma cēloni, proti, ego, viņš
naglo pie krusta Dievu.
Bet nebīsties. Patiesībā tu nevari Dievu
piesist krustā. Viņš nesatricināmi paliek tev blakus. Ņem tevi pie rokas un,
kad laiks ir pienācis, sveiku un veselu vada uz mājām.
Tā ir adventes otra nozīme.
