http://www.urantija.lv/lv/dienasd/
24. decembris
Šodien ir svētvakars. Nakts, kad Jāzeps
un Marija ceļoja cauri zemei, lai atrastu pajumti, jo Marijai bija pienācis
laiks dzemdēt. Marija sēdēja uz ēzeļa, kuru veda Jāzeps.
Bet cilvēki viņiem nedeva patvērumu,
tāpēc viņiem vajadzēja uzmeklēt mazu būdiņu, kas ganāmpulkiem kalpoja par
barošanas un ganiem par pārnakšņošanas vietu.
Šeit Marija dzemdēja Pestītāju.
Kristus piedzima, lai pārmainītu pasauli
un palīdzētu miljoniem dvēseļu. Jau piedzimstot atklājās Viņa pilnība.
Lai Dievs tevī varētu atklāties, tev
jāsakārto sava dvēsele.
Tavai izšķiršanas spējai, ko simbolizē
Jāzeps, jāvada tavas dzīvnieciskās vajadzības - ēzelis.
Dzīvnieciskās vajadzības tad vairs
nenosaka tavu dvēseles dzīvi, bet uzticīgi un padevīgi nes tavu mīlestību,
proti, Mariju, kas ir grūta ar tavu ES.
Kad tavs ES - Kristus - ir piedzimis,
parādās komētas zvaigzne. Tas nozīmē, ka tu nāc gaismā, gaisma ienāk tevī.
Un ko nozīmē tas, ka Marija un Jāzeps
neatrada pajumti? Cilvēkiem ir lielas grūtības ar augstām dvēselēm. It īpaši
naktī, kad materiālais zaudē savu nozīmi un garīgais iegūst varu, cilvēki
baidās no Dievišķā varas, kā notika arī ar ganiem, kad viņi eņģeļus redzēja.
Lai tas nepaliktu tikai Ziemassvētku
stāsta izskaidrojums, Mans jautājums tev: Kā tu reaģēji, kad Dievs klauvēja pie
tavām durvīm?
Lūdzu, nesaki, ka Viņš tur vēl nav
bijis, jo es esmu Viņu redzējis ik dienas.
25. decembris
Šonakt piedzima Jēzus Kristus. Ar Viņu
uz Zemes atnāca liela gaisma. Lai glābtu pasauli, Dievs atkal lika ķīlā Savu
pilnīgo mīlestību un miljoniem dvēseļu dāvināja Savu žēlastību.
Šodien mēs svinam šo brīnumaino
dzimšanas dienu, kam vajadzētu būt gadījumam, lai pārdomātu par to, ko Kristus
darbošanās mums saka, kas tai mums jāsaka.
ES gribētu apgaismot vienu pusi no
Kristus darba, kas citādi paliks neapskatīta.
Pasaule bija barbariskā līmenī, kad Viņš
piedzima. Jau krustā sišana parāda, ka toreiz uz Zemes dzīvoja briesmīgas
dvēseles.
Kristus atnāca un palīdzēja visiem. Pat
tie, kas Viņu ne redzēja, ne par Viņu dzirdēja, bija aptverti ar Viņa spēku.
Turklāt Viņš daudzas dvēseles aizveda uz
tādiem augstumiem, ka viņi sasniedza atbrīvošanos un vairs nepiedzima.
Bet pasaulei būtu vajadzīgas tieši šīs
dvēseles, lai varētu paaugstināt savu apziņu.
Tāpēc Kristus lielam skaitam dvēseļu
deva tik daudz mīlestības, ka tās visīsākajā laikā paveica tādu progresu, kādam
citādi būtu vajadzīgi vairāki gadsimti.
Lai padarītu iespējamu atbrīvošanos
augstajām dvēselēm un augšanu zemākajām, Viņš izvēlējās krustu - tā laika
barbariskā apziņas stāvokļa simbolu.
Ar Savu krustā sišanu Viņš zināja, ka
aizsniegs pat visnoslēgtākās dvēseles cauri gadu simteņiem.
Tā bija Viņa bezgalīgās mīlestības zīme.
Šī mīlestība ir tik brīnišķīga, ka tev vajadzētu to svinēt ne tikai vienreiz
gadā, bet padsmit reizes katru dienu: lielo Dieva mīlestību, kas piedzima tikai
tevis dēļ un joprojām vēl ir šeit.
