otrdiena, 2013. gada 10. decembris

Dienas doma

http://www.urantija.lv/lv/dienasd/


2. decembris
Lielu svēto, resp. Dievcilvēku ierašanās pasaulē ir paziņota jau ilgi pirms tam. Dievs sūta sūtņus, kam jāsagatavo cilvēki uz lielo notikumu.
Bet tas ir tikai viens iepriekšējās paziņošanas aspekts. Otrs pastāv Dieva mācībā un attieksmē.
Proti, ar to Viņš grib pamatot Savu domu, vārdu un darbu pilnīgo un absolūto vienību.
Dievs nedomā neko, kas nekļūst par īstenību.
Dievs neizšķiež nevienu domu. Dievs nesapņo. Dieva sapnis kļūtu īstenība, jo Viņa priekšstats pastāvīgi ir saistīts ar gribu un Viņa griba vienmēr ar īstenību.
Dievs kā absolūta realitāte nevar domāt neko nereālu, jo Viņam doma, vārds un darbs ir viens.
Ņem Dievu par kritēriju un savā dzīvē savieno domu, vārdu un darbu. Neapsoli neko, ko nevari izpildīt. Labāk klusē, nekā saki kaut ko aplamu. Mācies paradoksu runāt klusējot.
Cilvēks runā daudz par daudz. Ar to viņš zaudē ļoti daudz iekšējā, t. i. garīgā spēka.
Kas zaudē iekšējo spēku, tas zaudē sava ES nozīmi. Kas zaudē sava ES nozīmi, tas domā, ka varēs to kompensēt ar aizvietotājām darbībām.
Viena no tādām aizvietotājdarbībām ir daudzrunāšana. Tā iedarbina velna apli, kas patērē aizvien vairāk iekšējā spēka.
Tādēļ klusē un atbildi klusējot. Esi klātesošs un klusējošs. Bet neesi nedraudzīgs vai nepieklājīgs - atbildi, ja tas citiem ir vajadzīgs. Pēc tam atgriezies savā klusēšanā.
Runā, ja tu ar saviem vārdiem gribi kaut ko pateikt. Citādi klusē.
Koncentrējies uz savu Es un piepildi to ar šānti, ar iekšējo mieru. Tas ir visskaistākais, ko tu vari dot savai sabiedrībai. Jo mieram seko pacietība, pacietībai - pareiza darbība, pareizai darbībai - sekmes, ar sekmēm kļūst skaidra ES nozīme. ES nozīmes izpratnei seko ES īstenošana, resp., ES Atklāsme. ES Atklāsme dod mieru.
Tas ir dievišķais aplis, kas noslēdzas nevis savā ego, bet ānandā (svētlaimē): ar klusēšanu noslēgts, ar ES Atklāsmi pilnīgi atvērts, ar svētlaimi skaidri saskatāms.


3. decembris
Tagad mēs tuvojamies laikam, kad Eiropas ziemeļos snieg pirmais sniegs - vai ir jau uzsnidzis. Sniegam ir liela simboliska nozīme. Tas parāda, kā kāda ainava visīsākajā laikā var pilnīgi pārmainīties. Lai tā būtu bijusi cik nepatīkama, sniegs apklāj visu un padara to gaišu un tīru. Ko tas nozīmē tev, kas centies pēc kā vairāk, pēc sevis īstenošanas? Kļūsti tīrs kā sniegs, tad viss, kas ar tevi nonāks saskarē, būs tīrs.
Domā par Krišnu, kā Viņš gāja uz pēdējām miera sarunām ar Kauraviem, Pāndavu ienaidniekiem. Pāndavi bija baiļu pilni un gribēja Viņu no šī soļa atturēt. Bet Krišna bija izlēmis iet un gāja. Un kas notika? Pārrāvums starp Pāndaviem un Kauraviem bija galīgs un karš nenovēršams, bet neviens no Kauraviem neuzdrošinājās Krišnam pat pirkstu piedurt. Viņš bija pārāk svēts, pārāk tīrs, lai kāds Viņam būtu varējis nodarīt ko ļaunu. Un Viņa šķīstība bija tik liela, ka tā dziļi aizskāra Kauravu sirdis.
Ņem sev piemēru no Krišnas vai no neskaitāmajiem svētajiem, kas ar savu šķīstību izvairījās no ļaunuma, un kļūsti šī vārda visīstākajā nozīmē mirdzoši tīrs un žilbinošs kā sniegs.


4. decembris
Vai Dievam ir iespēja pie tevis?
Vai savā debeta un kredīta grāmatvedībā tu esi godīgs?
Cik tu uzkrauj Dievam un cik maz esi pateicīgs par to, ko no Viņa dabū?
Daudzkārt ir tā, ka dāvanas, ko Viņš tev dod, tu pieņem kā kaut ko pilnīgi pašu par sevi saprotamu.
Bet, ja kaut kas nenotiek tā, kā tu biji iedomājies, tu Viņu dari atbildīgu par to.
Un kā ir ar tevi? Vai tu skaties tikpat kritiski?
Atbilde ir: jā. Dievā tu neredzi nekā cita, kā vienīgi sliktās domas, kādas tev ir pašam par sevi.
Tu sevi neieredzi. Tu sevi nesaudzē. Tu neredzi, ko tu nodari..
Faktiski tu sevi pastāvīgi kritizē un pie citiem meklē uzslavu, ka tu sev nevari iedot un tāpēc arī nedabū.
Pastāvīgi meklējot uzslavu, tu sevi padari atkarīgu no citiem. Kas tevi dabiski novājina vēl vairāk.
Ja jau tu savu vērtību nespēj saskatīt, vismaz redzi citu vai Dieva vērtību.
Atzīsti, cik daudz citi, respektīvi, Dievs tev dod.
Atver savas acis pret citiem un lai tevi nemoka slikta sirdsapziņa, bet esi vienkārši pateicīgs.
Pateicība ir vislabākā dziedināšana visām iedomājamām slimībām, lai tās būtu fiziskas vai psihiskas dabas.
Turklāt pateicība izgaismo to tava ego daļu, kas mēģina aprakt tavu paša vērtības apziņu.
Un no tā rodas neskaidrība tavā psihiskajā grāmatvedībā.


5. decembris
ES vienmēr no jauna apgalvoju, ka Dievs ir mīlestība.
Vai tu īsti zini, kālab ES to tā saku?
Vispirms, protams, tāpēc, ka tā ir patiesība. Bet it īpaši tādēļ, lai norādītu tev uz kaut ko izšķirīgu: tev ir savs laiks tavai attīstībai.
Dievs tevi nesoda. Dievs tevi nepiespiež. Dievs necenšas tevi iespiest kādā formā, kas neatbilst tavai būtībai.
Arvien no jauna ES pievēršu tavu uzmanību briesmām, ko sevī slēpj domāšana. Vai tu īsti zini, kālab?
Jo tā ir kļūdaina domāšana, kas tev iestāsta, ka Dievs tevi sodīšot, ka Dievs tevi notiesāšot.
Dievs to visu nespēj. Tieši pretēji. Viņš pastāvīgi cenšas tevi no ļaunuma pasargāt.
Faktiski tu pats esi tas, kas visu tā iekārto, kā tu pēc tam izdzīvo.
Jo pasaule ir "brīnumu mašīna". Tā rada tieši tos nosacījumus, kas tev vajadzīgi, lai tu varētu mācīties to, kas tev jāmācās ar nolūku iepazīt savu patieso misiju.
Tu esi Dievs. Tu esi Universa radītājs, pasaules radītājs. Tu radi sev visu tā un tik ilgi, kamēr atzīsti, ka tu esi Dievs.
Dievs tevi pavada tavā ceļā ar visu Savu mīlestību, lai tu nekādu ļaunumu neciestu.
Skaties, tagad tu jau esi pienācis pie punkta, kurā tava domāšana iet bojā: Dievs, kas tevi pavada un sargā - šis Dievs esi tu.
Vai tagad tu saproti, kad ES tev saku, ka Dievs ir tikai spogulis.
Šī saprašana ir ceļš un mērķis vienlaikus.