No Baltu Tēva
Uzruna tautai
Sanāk tauta zem ozolu zariem,
Sanāk tauta ne pūļiem, ne bariem,
Sanāk lēni un godprātā cēli,
Sanāk Meitas un sanāk Dēli.
No kristālkrūkas par Grālu ko sauc
Ir bieži dzerts, kad Dvēsele slāpst.
Kad ledus un vižņi upes klās
Sāks atmiņā ataust – kas Kristāla Grāls.
Pie manis nākat, kad Dvēseles dziesmas
Nevar vairs apslāpēt kaisles liesmas.
Viedas kad domas un mierīgs prāts,
Tad, kad Dvēselei pietrūkst sāts.
Tad, kad priekā cilājas krūts,
Tad, kad plecs pie pleca ir būts.
Tad, kad Jāņi un tad, kad Līgas
Uzvelk senās kokles stīgas.
Saulesgrieži griež Laika ratu,
Paver plašāku pasaules skatu.
Apvārsnis dažāds, kā uz to veras –
Vai no kalna,vai no lejas.
Arī uz šķēršļiem mēs dažādi raugām –
Vai mēs kopā ar svešiem, vai draugiem.
Draugu pulkā Golgāta - nieks,
Svešu vidū pat nomelnē sniegs.
Mīļi lūdzu – savus tikumus raugāt
Vai nav kožu saēsti pūra dēļi ar spraugām,
Svešas peles no klēts, kad graudus prom stiepj
Un vēl pašiem par to justies vainīgiem liek.
Svešas varas lai paliek tālas-
Jāsaprot, kam te īsti ir mājas.
Vai gan tiem, kas tik augļus plūc?
Vai tiem, kuriem darbā paiet mūžs.
Svētais Grāls šīs lietas pa vietām liks
Un, kas domā- dzer vīnu - inde tiks.
Tā ar viltīgo spēlē Viltīgais Laiks,
Kas no smilšu pulksteņa iztek- Svarīgs un Skaists.
Tad, kad ik nakti pulkstens divpadsmit sit,
Kāda kariete atkal jau ķirbis ir.
Kungiem sāk kļūt ,,īsākas ”rokas,
Viņu sejās saredzas mokas.
Tie, par tautas naudu kas braukā
Lai reiz iznāk saulītē laukā.
Lai redz visi, cik stalta stāja,
Vai ,,godīgi ”pelnīta uzceltā māja.
Lai rok prese beidzot dziļi un lēni,
Lai arī tur redz, kas šīs tautas bērni.
Un kas tikai pēc algas dzenas,
Lai kas ar nebūtu rakstīts slejās.
Goda prāts un godīga Sirds –
Svētais Grāls, kas zem putekļiem mirdz.
Reizē trausls un brīnumskaists
Ir šis trauks tik smalki austs.
Tajā satilpst Visums viss,
Galaktika un daudz kas cits.
Enerģijas, kas ap to plūst,
Atkal Vienā apvienos mūs.
Kas gan Kauss ir bez Rokām un Lūpām?
Kas gan Fēnikss bez Uguns un Stūpām?
Gaisma, Skaņa un debess Krāsas-
Visas tās ir Visuma māsas.
Septiņi toņi un deviņas stīgas-
Lai skan kokles un lai skan ģīgas.
Tikai tad, kad saplūdīs trejas lietas
Pasaulē šajā tumsai nebūs vairs vietas.
Vesela miesa, Gara upe ko nes,
Dvēseles mājas, kur laimīgi Mēs.
Aizmirsts lai tiek Es un Mans-
Lieks tad kļūs arī Dvēseļu gans.
Dvēsele pati, kad tikla un brīva,
Atradīs tad, kur ceļš pie vīra,
Ceļš pie sievas, kas viedi un gaiši,
Rādīs visiem, kādi nāks laiki.
Ne jau dārgām drēbēm un tituliem tie-
Vienkārši, prātiem visviedākiem ,
Kas par šo zemi vislabāk zin –
Tie, kas ar ģimeni kopā svin
Svētkus un arī darbdienas vēlas,
Kad darbā top vērtības īstas un cēlas.
Tur, kur puiši par vīriem top,
Tur, kur meitas sievu arodu rod.
Prasme un tikums caur sirdi cēlu
Saved kopā Meitas un Dēlus.
Tur arī mūsu Nākotne aust-
Zaļajā zemē, ko jūra skauj.
Pierakstīja Sarmīte
