Dievs Daba Darbs
Daži viņu salīdzina ar dakteri Hausu no populārā TV
seriāla, jo reanimatologs Pēteris Kļava augstākā līmeņa profesionālismu apvieno
ar pievilcīgu ārieni un veselīgu ironiju. Arī viņš nereti manīts televizora
ekrānā, jo savulaik vadījis LTV raidījumu Šeit un tagad. «No dzīves es neko
nesaprotu, no nāves gan,» atzinis Kļava, kurš jau vairāk nekā 20 gadu strādā
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Reanimācijas nodaļā un nereti bijis
spiests aci pret aci saskarties ar nāvi. Tas viņu rosināja aizdomāties par
garīgām lietām, tādēļ Kļava ir ne tikai ārsts, bet arī augstāko matēriju
pētnieks, kura interešu lokā ietilpst cilvēka apziņas noslēpumi, dzīve pēc
nāves, reinkarnācija, budisma un lamaisma atziņas. Skeptiķiem šķiet, ka brīžiem
Kļava pārāk aizrāvies ar neparastām teorijām, kuru popularizēšana vairoja viņa
slavu Latvijas ezoteriskās literatūras cienītāju aprindās. Taču viņš negrasās
taisnoties par saviem uzskatiem.
Kļava bija viens no sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem,
kas nesen devās uz Rīgas pili, lai parakstītu viņa domubiedra Jura Rubeņa
ierosināto Labas gribas manifestu. Kļava uzskata, ka referenduma kaislības
situšas pārāk augstu vilni, tādēļ tagad visiem kopā jādomā, kā dzīvot tālāk un
kopīgiem spēkiem veidot mūsu valsts nākotni. Latvija viņam ir kā mīļš bērns, ko
ik pa laikam nākas arī sarāt un uzpasēt, lai neiedzer kanalizācijas cauruļu
tīrāmo līdzekli.
Kad parakstījāt Labas gribas manifestu, teicāt, ka
«valoda ir dievišķā gara izteiksmes veids» un šis manifests ir «kosmiskās
atbildības akts». Ko jūs ar to domājāt?
Cilvēku raksturo apziņa, spēja apzināties realitāti.
Valoda ir apziņas izteiksmes veids. Mūsu tautasdziesmās iekļautas ļoti spēcīgas
zināšanas, lai gan mūsdienās tās varbūt ir piemirstas un degradētas, piemēram,
līgošana bieži vien degradēta līdz alus dzeršanai. Manuprāt, pasaulē ir tikai
divas vai trīs nācijas, kas saglabājušas zināšanas par lietu dabu. Latviešiem
jāapzinās neiedomājamais potenciāls, kas viņos iekodēts. Kā rakstīja Anna
Brigadere: Dievs, Daba, Darbs. Labas gribas manifests mudina latviešus
saņemties. Jā, varbūt tas skan drusciņ bērnišķīgi — dzīvosim ar krieviem
draudzīgi. Bet tas nav slikti.
Manifesta autori mudina «nereaģēt agresīvi uz
agresiju, ko pauž radikāli un neiecietīgi cilvēki». Vai mums jādara, kā mācījis
Jēzus Kristus — ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru?
Pagriezt otru vaigu nav liela māksla; tas ir
vieglākais, ko var izdarīt. Šajā ziņā es oponēju Kristum. Pirmkārt, nevajag
pieļaut, ka tev iesit. Tas liecina, ka tev pietrūkst izglītības.
Patiesībā Lindermans palīdzēja uzrādīt latviešu vājo
vietu. Krieviem ir teiciens: tāpēc jau ir līdaka, lai asarīši negulētu!
Latviešiem vajag kādu satricinājumu, lai sāktu rīkoties. Kamēr zibens nesper,
krustu nepārmet. Šis provokatīvais referendums bija ne jau tautai. Bet lai tie
gudrie prāti, kas mums vēl ir, saprot, ka jāmaina komunikācija un pārvaldes
sistēma, likumdošana.
Prezidents jau rosināja, ka vajagot jaunu
Satversmi.
Jā, viņam ir daudz labu plānu. Bet tādus lēmumus būs
ļoti grūti Saeimā pieņemt. Idejas jāaizstāv ar ilgtspējīgu stratēģiju, nevis
pārliecību un ambiciozu kliegšanu, kam nav seguma. Tā ir Latvijas slimība, ko
vajag diagnosticēt un tālāk nepieļaut.
Esat teicis, ka Latvija ir kā «inficēts dators», ko
varētu restartēt ar manifesta palīdzību, izdzēšot visu lieko. Kas būtu izdzēšams
un ko vajadzētu saglabāt?
Mums ir bagātīgs mantojums, bet tas nav aktivizēts.
Tas glabājas kā slepens katalogs datorā, kam ikdienas lietotājs nevar piekļūt.
Tas vēsta par augstāko dzīves jēgu.
Gadsimtu gaitā latvieši ir pārcietuši zviedru, vācu,
padomju infekcijas, tagad mums ir Rietumu infekcija. Mēs visu laiku esam bijuši
kā Vella kalpu personāži, kas skrien un piedāvā savas atslēgas kādam citam, lai
tas atslēgtu viņu pili. Tagad latvieši apvienojās, sajuta savu pašapziņu, taču
mums nevajadzētu sēsties pie alus kausa un lielīties: «Redz, cik mēs esam
stipri!» Tas būtu infantili primitīvais līmenis. Mūsu bāleliņi, kas vārdos ceļas
un krīt par Latvijas tautu, patiesībā izdara savai tautai lāča pakalpojumu. Ja
mēs tagad mēģināsim atriebties krieviem, tas liecinās par viduslaiku domāšanu.
Nav šaubu, ka Latvijā jābūt vienai valsts valodai. Taču, lai mūsu valsts
attīstītos, nepietiek ar šauri nacionālu populismu.
Pēc referenduma izskanēja tēze, ka politiķiem
jānosaka divu nedēļu klusēšanas periods — lai runā sabiedriskas organizācijas un
mācītāji. Taču politiķi nespēj paklusēt.
Es domāju, ka politiķiem jāierāda viņu vieta, līdzīgi
kā tas notiek ar suņiem. Tu esi tautas kalps, sēdi pie ķēdes un nevaukšķi! Tu
esi kalps, nevis kungs! Jēdzieni «tautas attīstība» un «godaprāts» viņiem ir
sveši. Katrs pārstāv kaut kādu ambiciozu frakciju, kāpj tribīnē tikai aplikt
otru.
Vai no politiķiem varam sagaidīt arī svaigas
idejas?
Nevar vadīt kuģi, ja katrs apkalpes loceklis grib
stūrēt uz citu pusi. Nepieciešama sinhronizācija. Katra latviešu un krievu
partija piedāvā doties uz citu pusi, tādēļ mūsu kuģis tikai riņķo pa apli. Uz šī
kuģa katrs grib būt kapteinis un visi zina, kā tas būtu jāvada. Manuprāt,
jāmaina valsts pārvaldes struktūra. Mums nav vajadzīgi 100 neizglītoti deputāti.
No tiem, kas tur ir, Saeimā varētu būt ne vairāk kā 15 procenti. Ar tiem,
profesionāļiem, arī pietiktu.
Vai ir cerība, ka nākotnē stāvoklis
uzlabosies?
Šis referendums parādīja tautas vienotību un milzīgo
potenciālu. To vajadzētu izmantot. Kur ir mūsu jaunlatvieši? Jaunie latvieši,
izglītotie puiši un meitenes, kur jūs esat? Jums šī valsts būs jāvada
tālāk.
Vai nav tā, ka mūsdienu jaunlatvieši sapņo nopelnīt
miljonu, nevis savākt pilnu skapi ar dainām?
Bagāti cilvēki veido valsti, viņi rada sakārtotu un
bagātu vidi, kas izplatās tālāk. Bagātība nav nekas slikts. Cita lieta, kā šī
bagātība iegūta un kā tiek izmantota. Manuprāt, lielisks piemērs ir Somija: maza
valsts, bet paskatieties, kā viņiem izdevies visu sakārtot. Somi būvē kuģus,
ražo modernāko elektroniku. Vai tad mēs esam sliktāki? Kāpēc pie mums tas nav
noticis?
Somijai nenācās pārciest 50 gadu ilgu padomju
okupāciju.
Latvijai ir bail no Krievijas, un šīs bailes izpaužas
nepareizā politikā pret krieviem. Mums pie Putina būtu jābrauc ar šņabi un
jāsarunā lietas, nevis jātēlo baigie NATO veči. Krievi pērk zemi un mājas
Jūrmalā, gatavi investēt šeit desmitiem miljonu. Viņiem ir vajadzīga Eiropas
sajūta. Vai būtu labāk, ja krievu vietā būtu ķīnieši vai musulmaņi? Mums
jāsaprot, ka krievi šeit ir un paliks. No konfrontācijas nevienam nebūtu nekāda
labuma. Mūsu pretinieks ir ļoti spēcīgs: gan iekšējais, gan ārējais pretinieks.
Iekšējais ir mūsu pašu aprobežotība, bet ārējais pretinieks ir bijusī padomju
impērija. Mums jāmāk gudri sadarboties ar šo pretinieku un nevajag visu laiku
kaitināt lielo kaimiņu. Krievijai tā ir milzīga sāpe: pazaudēts tāds kumoss! Un
to sāpi viņi nevar piedot. Taču caur viņu sāpi un mūsu sāpi jāmācās komunicēt
jaunā līmenī. Bet šis koridors, kā draudzēties, jānosprauž gudrāk, nekā tas
darīts līdz šim.
Vai tad šajā ziņā vispār iespējams kompromiss?
Latvija vai nu ir, vai nav neatkarīga valsts.
Neatkarība ir relatīva lieta. Kā tu vari būt brīvs,
ja esi miljardiem lielos parādos? Kā vari būt neatkarīgs, ja tev nav savas
armijas, kas var stāvēt pret kodolraķetēm? Neatkarība ir tad, ja valstī ir daudz
neatkarīgu, gudri domājošu cilvēku. Tāpēc es esmu par profesionālismu. Medicīnā
nevar tikai gudri runāt, tur jādara konkrēts darbs — jāoperē, jāizgriež audzējs,
jāizrauj zobs. Bet politikā var tikai runāt. Manuprāt, nepieciešams ieviest
Saeimas deputātu sertifikāciju, līdzīgi kā tiek sertificēti ārsti. Kandidātiem
būtu jāsaņem izziņa no psihiatra, psihologa, izziņa par profesionālo darbību.
Ārstu vidē taču kuru katru nepielaiž pie smadzeņu operācijām! Bet mūsu politika
drīzāk līdzinās nostāstiem par Krieviju, kur frizieris pabeidzis pusgadu ilgus
kursus un kļuvis par plastikas ķirurgu. Mūsu politikā ir daudz diletantu. Bez
zināšanām, bet ar lielām ambīcijām. Un tādi nosaka Latvijas nākotni!
Varbūt Saeima ir mūsu sabiedrības spogulis, jo kurš
gan cits ievēlēja šos deputātus? Vēlētāji balso par tiem, kas vislabāk pārstāv
viņu uzskatus.
Atcerēsimies, kā Hitlers nāca pie varas. Tam bija
dažādi iemesli, bet galvenais bija tas, ka katrā vācietī sēdēja mazs Hitleriņš.
Mazs, stulbs, kompleksains vīriņš, kurš gribēja varu pār citiem. Tādēļ ir tik
svarīgi, lai sabiedrības gudrākā un izglītotākā daļa vērstos pret visām šīm
nejēdzībām. Latvijā tādu cilvēku ir daudz, bet pārāk bieži viņi ir palikuši
malā. Tieši viņiem būtu jāvada valsts, nevis jāskatās no malas.
Tādiem cilvēkiem nereti pietrūkst ambīciju, lai
darbotos politikā.
Taisnība. Tur jābūt ambīcijām, kam turklāt ir segums.
Jo cilvēks kļūst dievišķāks un apgarotāks, jo mazāk viņam ambīciju.
Daudzi gudrākie prāti nevēlas iesaistīties politikā,
jo apzinās, ka pēc ievēlēšanas Saeimā tauta viņus lamās tāpat kā visus
iepriekšējos.
Vēlēšanu sistēma ir jāmaina. Tagad mums ir tā, ka
slimnieki balso par citiem slimniekiem, cerot, ka tie viņiem palīdzēs
izārstēties. Paši nosaka sev ārstēšanās metodes. Vara pieder tautai, bet tauta
visu laiku kāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Tauta ir kā sieviete, kas
mīl ar ausīm. Viņa klausās: «Ak, cik viņš skaisti runā!» Bet neatbildēts paliek
daudz svarīgāks jautājums: kāda ir šī cilvēka būtība. Manuprāt, deputātu atlasē
nepieciešams cits princips. Piemēram, profesionālās apvienības (juristu,
ekonomistu, ārstu u.c.) no sava vidus izvirzītu cilvēkus, par ko tauta varētu
balsot. Protams, arī tagad Saeimā ir profesionāli cilvēki, bet viņiem traucē
strādāt, jo citiem ir svarīgāk «bīdīt lietas».
Vai tad 20 gadu laikā nekas nav mainījies?
Mēs vēl tikai mācāmies. Medicīnā nav nekas neparasts,
ka sākumā, kad tiek izmēģināta jauna ārstniecības metode, pirmie pacienti
nomirst. Pagājušogad mēs nobalsojām par Saeimas atlaišanu. Tas man atgādināja
Spartaka laikus: vergi sacēlās pret vergturiem, ko nomainīja citi vergturi. Taču
problēmas būtība nav vergturos, bet gan pašos vergos. Tās ir mūsu tautas alkas
pēc iespējas ātrāk tikt pie labās dzīves.
Daudzi nevēlas gaidīt labākus laikus un pārceļas uz
citām zemēm, kur viss jau sakārtots.
Vienmēr būs daļa cilvēku, kas gatavi meklēt laimi
ārzemēs. Taču jāskatās uz faktoriem, kas to veicina. Mēs labi saprotam, ka
Latvijā šo gadu laikā notikušas nenormālas lietas. Piemēram, milzu nauda tika
iztērēta, lai glābtu divus cilvēkus, kas izputināja banku. Tas liecina, ka mūsu
valsts pamati ir nedaudz iepuvuši. Rietumos arī «vergs» ir paēdis, tur nav daudz
bagāto un nabago, bet ir normāla vidusšķira. Visiem «vergiem» ir mājas un
mašīnas, arī «vergu» dzīve ir sakārtota.
Latvijā mēs neesam ne sociālismā, ne kapitālismā,
drīzāk esam iestrēguši feodālismā. Arī pasaules kolektīvā apziņa nav izaugusi
līdz līmenim, kāds bija kaut vai inku kultūrai. Viņiem jau bija gandrīz
komunisms. Tā bija teokrātiska valsts, kur valdīja priesteri un viss bija vērsts
uz indivīda garīgo apzināšanos. Arī mums Latvijā nav iespējamas kvalitatīvas
izmaiņas, ja nebūs garīgā pamata. Pašlaik ir tā: tie, kam ir izglītība,
paverdzina citus, kam nav izglītības. Ja tev ir izglītība, tu veido sistēmu; ja
tev nav izglītības, tu pakļaujies sistēmai. Tieši tādēļ Lielbritānija savulaik
pakļāva sev visu pasauli, jo viņiem bija izglītība un zināšanas.
Latviešiem trūkst izglītības?
Gadsimtu gaitā latvieši ir baidīti un sisti, mocīti
un izvesti. Mums ir grūti pārvarēt savas pagātnes fobijas, taču pretējā gadījumā
mēs nevaram attīstīties. Lai pārvarētu psiholoģisko barjeru, nepieciešama
izglītība.
Šobrīd mēs nevaram uztaisīt ne BMW, ne modernākās
mikroshēmas, jo pietrūkst izglītības. Latviešiem ir Dziesmu svētki, hokejs un
alus, bet ar to nepietiek tautas attīstībai. Izglītība ir vienīgais, kas var
pacelt Latviju. Tas varētu būt mūsu galvenais bizness. Es prezidentam piedāvāju
uzaicināt no ārzemēm spēcīgu ekspertu komandu, kas novērtētu mūsu stāvokli.
Līdzīgi kā reanimācijā, kad ieved pacientu, viņa ārstēšana jāveic sistēmiski.
Nepietiek uzkrāsot viņam uz vaigiem Latvijas karogu, ielikt rokās hokeja nūju un
teikt: «Tagad celies augšā!»
Daudzi joprojām gaida, ka valdība visu izdomās un
izdarīs viņu vietā.
Es jums pastāstīšu mazu piemēru: dzīvoja kāds bagāts
vīrs, kuram bija meita. Viņa saka: «Kad izaugšu liela, nodarbošos ar labdarību,
palīdzēšu nabagiem!» Tēvs atbildēja: «Bet, meitiņ, tu vari sākt jau tagad. Aizej
pie kaimiņiem un sarunā, ka tu viņiem nopļausi mauriņu. Nopelnīsi naudiņu, ko
varēsi atdot nabagiem.» Meita tā arī izdara, vaiga sviedros nostrādā vienu
nedēļu, otru. Beigās aiziet pie tēva un saka: «Tēt, klausies, lai viņi paši iet
pļaut to zāli!» Meitene atbrīvojās no filantropijas tieksmēm, jo saprata, ka tie
nabagi nemaz negrib strādāt. Tādēļ es uzskatu, ka šāda labdarība ir kaitīga.
Visam pamatā ir darbs un zināšanas.
Latvijā netrūkst izglītotu cilvēku, kas smagi strādā,
piemēram, par ārstiem vai skolotājiem, bet nopelna daudz mazāk nekā kāds valdes
loceklis, kas reizi mēnesī ierodas uz sēdi.
Es arī strādāju reanimācijā un nopelnu mazāk nekā
frizieris. Protams, arī friziera darbs ir vajadzīgs un viņš ir pelnījis labu
algu. Taču es 11 gadu mācījos par ārstu, katru dienu cīnos par bērnu dzīvību. Tā
nav normāla valsts, kur ir šāda situācija. Bet šo situāciju radīja paši
bāleliņi, nevis kāds krievu Ivans vai Briseles ierēdņi. Slimība ir
ieperinājusies pašos latviešos; tas ir padomju gēns, kas aizkavē mūsu
attīstību.
Austrumu medicīna apgalvo, ka cīnās ar cēloņiem,
kamēr Rietumu mediķi tikai ārstē sekas.
Es bieži apmeklēju reanimācijas nodaļas Latvijas
novados, redzu gan slimos bērnus, gan mūsu mīļās mammītes un tētiņus, kas
pieslēgti pie aparātiem, lai uzturētu viņus pie dzīvības. Gaiši cilvēki,
skaistām acīm, sirmu galvu, bet viņu ķermenis ir pilnīgi nekopts: cilvēks ir
daudz ēdis, uzbarojies, tagad ir slims un iet bojā. Ko tas līdz, ka tu esi mīļš
cilvēks ar tīru dvēseli, ja neesi ievērojis elementāras lietas par sava ķermeņa
kopšanu! Man ir sāpīgi uz to skatīties. Mūsu tauta ir mīļa, bet
neizglītota.
Vai audzināt labāk ar burkānu vai pātagu?
Cilvēce ir audzināta tikai ar sodiem. Reglamentējošs
sods gadsimtu gaitā veido kultūru, smadzeņu ģenētiskos pieradumus. Kā citādi šo
biomasu audzināt? Tikai ar sodu. Ja nometīsi pie Niagaras ūdenskrituma izsmēķi
vai bundžiņu — 5000 dolāru sods! Metīsi? Filmā Komisārs Reksis esat redzējuši —
cik gudrs vilku suns! Domājat, viņš tāds izaudzināts tikai ar burkānu? Abi ir
jāizmanto. Saprāta robežās. Viss jāskatās kontekstā. Bērns applaucējies — lai
vecāki apmaksā daļu ārstēšanas izdevumu. Bērns nav vainīgs, viņam nebija
jāapdeg. Bet pie mums ir tā — bērns iedzer krotu (kanalizācijas cauruļu
tīrīšanas līdzeklis Krot — red.), šausmīgi izdedzina iekšas. Vaicāju mammai, kā
tas notika. Mamma atbild: viņš pats atrada un izdzēra! Viņa liek bērnam justies
vainīgam. Nesaku, ka mātei jājūtas vainīgai, taču kaut mazliet jāuzņemas
atbildība. Un šādos it kā sīkumos sākas Latvija.
Kas būtu jādara, lai uzlabotu Latvijas medicīnas
sistēmu?
Daudzas valstis jau sen zina, kā tas jādara. Bet mēs
mēģinām izgudrot jaunu velosipēdu, ar ko bāleliņi brauks pa saviem dubļu ceļiem.
Mēs nevaram vienkārši pārņemt citu pieredzi, bet konsultanti mums noderētu. Es
to teicu arī Valsts prezidentam. Konkrēts piemērs: pēcpadomju laikā ļoti daudz
bērnu mira ar apdegumiem. Ārstējām kā padomju laikā — tinām, mumificējām,
smērējām ziedes, nekas nelīdzēja. Gadā nomira desmitiem bērnu. Sapratām, ka
nemākam viņus ārstēt. Tad radās iespēja braukt pie kolēģiem uz Ameriku, viņi
brauca pie mums. Un iemācījāmies! Gada laikā bēdīgā statistika saruka līdz
dažiem gadījumiem. Tā bija reāla palīdzība. Amerikāņi redzēja un teica arī mūsu
valdībai, ka Latvijas medicīna ir kā viduslaikos, bērni izdzīvo tikai tāpēc, ka
mums ir neatlaidīgi ārsti un māsiņas. Vēlāk, kad mūsu reanimācijas attīstībā,
aparatūrā un izglītībā tika ieguldīta nauda, stāvoklis mainījās. Tikai tā notiek
attīstība. Tas, kā mums visvairāk pietrūkst, ir ilgtspējīga stratēģija. Vismaz
piecgades plāns kā padomju laikā. Nav mums tāda plāna. Mums trūkst spējas
pieņemt lēmumus un atzīt savas kļūdas. Stīvens Hokings, pasaulslavens
zinātnieks, var pateikt, ka viņa pētījumi 20 gadu garumā bijuši kļūdaini. Un tas
ir normāli.
Mūsu politiķi nespēj pateikt: es kļūdījos. Viņi visu
darījuši pareizi.
Latviju pārvalda kompleksaini diletanti. Bet kurš
vīrietis atzīs, ka viņš ir kompleksains diletants? Kuram patiks, ja viņam
pateiks: tev ir aprobežota apziņa, tev vēl jāattīstās?
Kāpēc jūs pārmetat tieši vīriešiem?
Tāpēc, ka visas ziepes Latvijā taisa vīrieši. Jebkurš
var kļūdīties, bet kļūdas ir publiski jāanalizē, lai būtu attīstība. Tāpēc esmu
par sertifikāciju, profesionālu zināšanu uzrādīšanu. Tas, ka esi ārsts,
nenozīmē, ka vari būt labs ministrs. Vari būt ideāls neiroķirurgs, bet nevari
vadīt nozari.
Vai atbalstāt ideju par tautas vēlētu
prezidentu?
Jā, prezidents varētu būt tautas vēlēts. Bet atkal —
kas viņu sertificēs kā atbilstošu? Lai kļūtu par prezidentu, jābūt nevainojamai
reputācijai vismaz 20 gadu garumā — kāds bijis valstisks labums no šīs
personības eksistences šajā teritorijā. Nevar ievēlēt par prezidentu tikai
tāpēc, ka cilvēks atbraucis no Kanādas un skaisti dzied tautasdziesmas. Es
nesaku, ka Vīķe- Freiberga bija slikta prezidente. Bet tas vien nav
kritērijs.
Ja jūs izvirzītu prezidenta amatam, piekristu?
Nē, protams. Es neesmu tik slims cilvēks. Es zinu
savu vietu. Man patika, ka Imants Lancmanis atteicās kandidēt. Viņš, inteliģents
cilvēks, arī to saprot.
Kur tad ņemt piemērotu cilvēku?
Tam jābūt profesionālim ar labu sociālantropologa vai
jurista izglītību.
Roberts Ķīlis!
Ha, ha, ha! Taisnība, arī neder. Ne jau vienmēr
izglītība un grāds ir tavs dosjē. Tā ir noteiktu zināšanu summa, kas liecina par
personību. Un ne jau prezidents būs glābējs un mesija. Ja tautai vajag līderi —
kā mātītēm pāvu ar skaisto asti, tā ir intelektuāli impotenta. Visu laiku vajag
kādu, kurš iedvesmo. Pats nevari iedvesmoties? Piemēram, reanimācijā nedrīkst
būt līderis. Nevar būt tā, ka izārstēsies tikai tas pacients, kuru ārstē
līderis. Reanimācija nav viena ārsta centieni atdzīvināt bērnu, tas ir visas
slimnīcas darbs. Arī valsts attīstība ir komandas, nevis līdera darbs.
Tad jau arī uz baznīcu nav jāiet, jo tur kāds
garīgais līderis māca dzīvot?
Protams! Uz baznīcu iet vergi, kam vajadzīgs līderis.
Es neeju. Līderis ir sirdī — Dievs vai Jēzus Kristus. Baznīcā viņu meklē tie,
kas šaubās, ka viņš ir tepat. Tevī. Pašiem ir jādomā!
