Tā bija Pērkona brālība, kuras devīze bija
“Visi ļaudis ir brāļi, lai nelīst brāļu asinis”. Šīs brālības uzdevums bija
novērst savstarpējos karusVarētu minēt, ka Karaļa Artūra apaļā galda bruņinieki
arī bijuši šīs brālības biedri. Leģenda vēstī, ka viņus modinās sešpirkstu gans
ar tauri... Tas pats sešpirkstu gans noteiktās dienās kopā sauc mūsu vilkačus.
Paralēles ir aizdomīgi līdzīgas.
Kas pamudināja
nodarboties ar seno laiku pētniecību?
Sākās ar to, ka vecaistēvs man šo to pastāstīja par veciem laikiem, šo to pamācīja.... Nejauši iepazinos ar to, ko ikdienā sauc par vilkačiem. Pēc tam, kad vecātēva vairs nebija, atbildes meklēt nācās pašam. Meklējot tās, nonācu ļoti senā pagātnē, laikā, kad mainījās Zemes ass... Ķīļraksta bibliotekā minēti mūsu senči kā kimērieši, minēti Ninēvas rakstos, tātad jau pirms 5000 tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras pastāv cilts, no kuras radās prūši un tālāk arī kurši. Varam runāt par vēl senākiem laikiem – mitoloģisko laikmetu - Atlantu valdīšanas laiku, kurā meklējamas civilizācijas saknes. Tajā laikā uz Zemes ieradās... tagad teiktu atnācēji no kosmosa - eniki ar anunakiem. Bībelē anunaki ir minēti kā nefilīni, jaunākā Bībeles redakcijā viņi vēl ir palikuši. Minēts, ka nefilīni esot tikuši nometināti Kaina dēla celtajā pilsētā Damaskā. Anunaki bija milzeņi, viņu kauli atrasti arī Vilgāles kapos un Kuldīgas Annas kapos. Tur, ja nemaldos, tika atrasts iegurņa kauls, kurā pieaudzis cilvēks var mierīgi apsēsties kā atpūtas krēslā, bet Vilgāles kapos stilba kauls, kura garums bija metrs...
Varbūt tie tomēr nebija cilvēka kauli?
Cilvēka. Ja par stilba kaulu vēl varētu šaubīties, tad par iegurņa kaulu šaubu nav, tam ir cilvēkam raksturīgā forma. Šie milži dzīvojuši tepat un salīdzinoši vēl nesenā vēsturiskā pagātnē. Tekstos, kas vēlākos laikos tika no Vecās Derības izmesti, ir atrodamas atsauces par zināšanām, ko dumpīgie anunaki, dumpenieka anunaka Zu vadībā sniedza cilvēkiem, ko enikieši bija plānojuši dot pakāpeniski. Dumpīgo anunaku Zu mēs pazīstam vēl ar diviem vārdiem – Prometejs un Lucifers.
Prometejs tak ir pozitīvs varonis, uguns dāvātājs cilvēkiem, bet par Luciferu mums ir negatīvs priekštats...
Tumsas pavēlnieks ir gaismas nesējs (luci – gaisma un feros - nest, tātad burtiskajā tulkojumā tas ir Gaismas Nesējs – red. Piez.), jo tikko iededz gaismu, tumsa atkāpjas. Kāpēc Lucifers vēlākajās versijās tiek vērsts par ļaunuma nesēju, atliek tikai minēt... Kad atnāca anunaki vēl pirms Zu dumpja, Zemi pārvaldīja cita, varētu teikt atnācēju, varētu teikt Dievu rase, ko sauca par Dieviem Radītājiem, tie bija atnācēju rase no Sīriusa. Viņi radījuši Zemi un dzīvība uz tās. Pēc viņu ieceres Zemei bija jākalpo, kā Visuma bibliotēkai, kurā katrs cilvēks ir unikāla grāmata. Anunaki to izmantoja saviem varaskārajiem mērķiem. Leģendas ir leģendas, bet katrā no tām mēdz būt kāda kripatiņa patiesības. Pat pēc vairākkārtējas pārrakstīšanas un tulkošanas grāmatā, ko mēs pazīstam kā Nekronomikoni, ir minēts, ka viņu ir Septiņi un viņu vārdus nezin pat Dievi. Tas nozīmē, ka anunakiem un enikiešiem nebija varas pār Septiņiem, kuri turpināja pretoties viņiem. Arī pie cilvēkiem nokļuva šīs aizsardzības tehnikas drumstalas, ko šodien saucam par vilkaču tehniku...
Kamdēļ tieši šāds nosaukums?
Vilku baram ir vienota apziņa un viena nedalīta personība. Šo īpatnību izmantoja senie zintnieki, lai apvienotu savas prāta spējas, un, lai dziedinātu, taču ar dziedināšanu vien nepietika, pienāca laiks, kad bija jāķeras pie ieročiem un jākaro. Un tad pēc šī šablona tika radīti diezgan īpatnēji kareivji - vilkači. Bersekeri (Normāņu - vikingu kareivji, kuri tērpās īpaši izģērētās lāčādās, kas bija mežonīgi cīņā un iedomājās sevi kā lāčus vai to pēctečus – red. Piez.) ir tikai viņu bālas ēnas. To radīšanai tika izmantotas Mēness enerģijas. Transs, ko rada mēnessērdzība, tika pārvērsts apzināti vadāmā parādībā. Noteiktā psiholoģiskā stāvoklī cilvēks spēj samazināt savu svaru līdz 3 kilogramiem, pat spēj levitēt. Ko tas nozīmē karotājam, kurš pienāk pie pils sienas un vienkārši pārlec tai pāri vai arī vienkārši uzkāpj pa sienu?... Šādā transa vai afekta stāvoklī cilvēks spēj pacelt svaru līdz 1,5 tonnai vai izdarīt sitienu ar šādu spēku. Kas notiek, ja cilvēku apmāca apzināti rīkoties ar šādu spēku?... Iespējāms, no šejienes arī leģendas par vilkačiem. Otra lieta ir tā, ka bija cilvēki, kas netika apmācīti pilnībā, viņi daļu zināšanu zaudēja un tāpēc kļuva apsēsti ar vilka garu un kļuva nevadāmi. Cilvēki kļūdās, domādami, ka par vilkati var kļūt tikai tas, kurā zvērs ņēmis virsroku pār cilvēku. Gluži pretēji - par vilkati var kļūt tikai tas, kurš zvēra spējas prot vadīt. Tomēr, ja viņš pārkāpj Amoka slieksnim, kas ir ārprāta forma, tad sāk uzbrukt visam, kas kustas. No vienas puses - jā, tā ir pārākā pakāpe, no otras puses - tas var izrādīties ceļš pretī galam.
Un tādi bija jāiznīcina?
Viens no pirmajiem pienākumiem bija iznīcināt tieši šādus. Problēma ir tā, ka cilvēks šādā stāvoklī kā minimums kļūst nejūtīgs pret sāpēm vai arī grūti ievainojams. Ir dzirdētas, ka cilvēku vairs neņem ieroči, runa ir pat par tik pilnīgām formām, kad viņš kļūst neievainojams. Ieroči nespēj viņu ievainot nevis tāpēc, ka viņš ir ciets, bet ierocis iziet cauri, nenodarot nekādu ļaunumu, jo tā jau ir cita enerģijas forma...
No jūsu teiktā varam domāt, ka vilkaču kustība nāk no 300 000 gadus senas pagātnes...
Tā var pieņemt.
Kādā formā šī vilkaču pretošanās kustība pastāvēja ap 10. un 12. gadsimtu?
Tā bija Pērkona brālība, kuras devīze bija “Visi ļaudis ir brāļi, lai nelīst brāļu asinis”. Šīs brālības uzdevums bija novērst savstarpējos karus. Ja kāds mēģināja sagrābt varu vai uzsākt karu, brālības pienākumos bija šo valdnieku nolikt pie vietas. Ārkārtējā gadījumā pat to iznīcinot. Varētu minēt, ka Karaļa Artūra apaļā galda bruņinieki arī bijuši šīs brālības biedri. Leģenda vēstī, ka viņus modinās sešpirkstu gans ar tauri... Tas pats sešpirkstu gans noteiktās dienās kopā sauc mūsu vilkačus. Paralēles ir aizdomīgi līdzīgas.
Kamdēļ šī brālība nepretojās krustnešu iebrukumam?
Bija vairāki smagi triecieni brālībai, un tā pārstāja darboties kā viens veselums. Piemēram, Kijevas Krievzeme smagu pārbaudījumu priekšā pieņēma lēmumu ielaist kristietību Krievijas telpā. Ar to sākās vietējās brālības zaru ceļš pretim iznīcībai.
Tātad kristīgās ticības nesēji viņus ņēma un vienkārši izkāva?
Drumslas ir saglabājušās... Iespējams, ka kristietības iekšpusē saglabājies brālības atzars - Dominikāņi – Dieva Suņi, Āfrikā tā ir Leoparda brālība, Japānā tie ir Tengu – Kraukļu cilvēki, Ķīnā – Lapsas. Vilku formu brālība pieņēma zemēs, kurās kādreiz dzīvoja balti, tagad šīs teritorijas pārņēmuši slāvi un ģermāņi. Skandināviem vairāk bija uzsvars uz lāčiem.
Kāpēc brālība tomēr tik maz spēja pretoties kristietības ienākšanai un visam tam ārprātam, ko kristietība nodarīja?
Tas nav tik vienkārši, un ko mēs zinām par kristietības vēsturi? Iesākumā viņi nenāca kā ļauni iekarotāji, viņi nāca kā tirgoņi! Kuldīgā atrodas „briesmīgākā” ordeņa pils Latvijā no kuras bruņinieki kā ļauns zirneklis izplēta savus taustekļus pa visu Kurzemi, pēc tam pa visu Latviju! Cik viņu te bija, to ordeņa brāļu? Pieci! Tikai pieci un bija vajadzīgs gadsimts, lai viņi iegūtu kontroli pār Kurzemes novadu! Vieni tos ielaida politiskas izdevības dēļ, citi tuvredzības dēļ, sak, viņu sistēma nav nopietna, viņi te nevar izdzīvot!
Kas notika tālāk? Kā attīstījās brālības kustība pēc 15. gadsimta, un kas notiek šodien?
15.gs. ir robežšķirtne, jo ap šo laiku beidzamais krīvu krīvs Mēmelis paziņo, ka viņa ticība vairs nespēj tautu aizsargāt un pieņem kristīgo ticību. Bija gan divi vaideloši, kuri ar to nebija mierā, viens no tiem bija Diengals, otrs laikam Sirmis, kuri pameta šo kustību un principā varētu teikt, ka tieši no viņiem veidojās tā vilkaču daļa, kas iegājusi Latvijas vēsturē. Vai brālība pastāv šodien? Nezinu, jo pēc mana vecātēva nāves mani sakari ar to aprāvušies. Kādreiz Latvijas Viedas Sadraudzības 2. konferencē man iznāca saruna ar cilvēku, kas bija no Sirmja zara. Viņš uzsāka ar mani sarunu, noskaidroja, kas es esmu, pagāja soli sāņus, divi cilvēki aizgāja krusteniski starp mums, un kad cilvēki izšķīrās, tur šī cilvēka, vairs nebija....
Nu mēs esam nonākuši pie stāsta par vecotēvu! Un viņa saistību ar vilkačiem...
Iespaidīgākais, ko viņš man rādīja, bija lēciens. Padomju laika beigās bija tāda korejiešu filma par Hon Gil Donu, skatījos un domāju: kas tur tāds neparasts, vecaistēvs man to pašu rādīja! Lēkāja pa kokiem, starp kokiem, 2-3 metru augstumā, atsperoties no viena koka pret otru, atsperoties tikai ar vienu kāju - atsperas un lec uz nākamo koku!
Vecaistēvs iemācīja arī ar zobenu apieties!
Tas ir tāpat kā izlūkiem – ja iznāk ķerties pie ieročiem, tas nozīmē, ka tavā darbā ir brāķis! Jā, ir jāpārvalda, ir jāprot, bet tā ir pēdējā avārijas izeja! Mēģināt atjaunot vilkaču cīņas sistēmu, tas nozīmētu – par zemu to novērtēt! Pirmām kārtām tā ir filozofija un pasaules uzskats. Latvijā šādas sistēmas pastāv vairākas – Zalktis, Sidraba, Ozols un Liepa. Ar šo sistēmu nesējiem man vairāk vai mazāk ir nācies sastapties. Ir gadījies satikties ar prūšu paukošanas skolas tradīciju glabātāju, arī interesants cilvēks! Viņš man parādīja dažus trikus, kas saistīti ar prūšu paukošanu. Piemēram, ko sauc paukošanā par prūšu tvērienu? Uz zobena tasītes un efes (rokturis) ir speciāls plauktiņš, kur atspiest īkšķi un tas ir perpendikulārais tvēriens, kur ar zobenu praktiski nav iespējams manevrēt. Īstais prūšu stils ir tad, kad zobenu tur rokā kā putnu - tik stingri, lai neaizlidotu, tik maigi, lai nenospiestu, tam ļaujot elpot! Plaukstas locītavām jāļauj brīvi kustēties, un pretinieka spēks ir jāpagriež pret viņu pašu! Uzbrukuma kā tāda praktiski nav! Turi zobenu un ļauj viegli izmainīt augstumu – pretinieks pats tam uzskrien virsū. Agresijas šādā stilā nav vairāk kā grābeklī! Nekāp grābeklim virsū, pa pieri nedabūsi!
Vai pats arī apgūstat kādus vilkaču stila paņēmienus?
Gadus 20 esmu mēģinājis to darīt praktiski, vākt cilvēkus, kuriem tas interesē un mācīt to, ko zinu. Pa šiem gadiem esmu kļuvis gudrāks un apjēdzis, ka zinu tik maz, ka man vēl nav ko mācīt, labi, ja mani var pielaist pie mācīšanās! Tikai tad, kad kļūst skaidrs, kas ir vilkači un kā šis efekts tiek panākts, kas ir šī filozofiskā sistēma, ko nozīmē izmantot Mēness enerģijas, tikai tad var uzmanīgi mēģināt ķerties klāt pie tik spēcīgu tehniku pratizēšanas, kam ir tik sena vēsture!
Ko nozīmē izmantot Mēness enerģiju?
Lai pie tā tik viegli tiktu klā ir jāsāk ar pašu vienkāršāko, jābūt izpratnei par dabas stihijām jeb elementiem; kad sāk izjust rīta mitrumu un vakara zemes siltumu, kad sāk izjust nakti kā elementu, kurā var izgaist, kad tumsa nav vairs ienaidnieks, bet draugs, kas sniedz vislielāko drošību! Tas jau ir solis uz priekšu! Tās ir elementāras lietas – iejukt pūlī un palikt neredzamam, caurspīdīgs jau nepaliek, tikai neievērojams! Sākumā tu pazūdi, ka tevi speciāli nemeklē, bet tad var noslēpties arī tad, ja tevi īpaši meklē. Viena no Mēness formām ir ilūzija. Mēness gaismā viss izskatās savādāk, nekā dabā. Tā ir pasaule, kuru nevar izstāstīt un aprakstīt!
Sākās ar to, ka vecaistēvs man šo to pastāstīja par veciem laikiem, šo to pamācīja.... Nejauši iepazinos ar to, ko ikdienā sauc par vilkačiem. Pēc tam, kad vecātēva vairs nebija, atbildes meklēt nācās pašam. Meklējot tās, nonācu ļoti senā pagātnē, laikā, kad mainījās Zemes ass... Ķīļraksta bibliotekā minēti mūsu senči kā kimērieši, minēti Ninēvas rakstos, tātad jau pirms 5000 tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras pastāv cilts, no kuras radās prūši un tālāk arī kurši. Varam runāt par vēl senākiem laikiem – mitoloģisko laikmetu - Atlantu valdīšanas laiku, kurā meklējamas civilizācijas saknes. Tajā laikā uz Zemes ieradās... tagad teiktu atnācēji no kosmosa - eniki ar anunakiem. Bībelē anunaki ir minēti kā nefilīni, jaunākā Bībeles redakcijā viņi vēl ir palikuši. Minēts, ka nefilīni esot tikuši nometināti Kaina dēla celtajā pilsētā Damaskā. Anunaki bija milzeņi, viņu kauli atrasti arī Vilgāles kapos un Kuldīgas Annas kapos. Tur, ja nemaldos, tika atrasts iegurņa kauls, kurā pieaudzis cilvēks var mierīgi apsēsties kā atpūtas krēslā, bet Vilgāles kapos stilba kauls, kura garums bija metrs...
Varbūt tie tomēr nebija cilvēka kauli?
Cilvēka. Ja par stilba kaulu vēl varētu šaubīties, tad par iegurņa kaulu šaubu nav, tam ir cilvēkam raksturīgā forma. Šie milži dzīvojuši tepat un salīdzinoši vēl nesenā vēsturiskā pagātnē. Tekstos, kas vēlākos laikos tika no Vecās Derības izmesti, ir atrodamas atsauces par zināšanām, ko dumpīgie anunaki, dumpenieka anunaka Zu vadībā sniedza cilvēkiem, ko enikieši bija plānojuši dot pakāpeniski. Dumpīgo anunaku Zu mēs pazīstam vēl ar diviem vārdiem – Prometejs un Lucifers.
Prometejs tak ir pozitīvs varonis, uguns dāvātājs cilvēkiem, bet par Luciferu mums ir negatīvs priekštats...
Tumsas pavēlnieks ir gaismas nesējs (luci – gaisma un feros - nest, tātad burtiskajā tulkojumā tas ir Gaismas Nesējs – red. Piez.), jo tikko iededz gaismu, tumsa atkāpjas. Kāpēc Lucifers vēlākajās versijās tiek vērsts par ļaunuma nesēju, atliek tikai minēt... Kad atnāca anunaki vēl pirms Zu dumpja, Zemi pārvaldīja cita, varētu teikt atnācēju, varētu teikt Dievu rase, ko sauca par Dieviem Radītājiem, tie bija atnācēju rase no Sīriusa. Viņi radījuši Zemi un dzīvība uz tās. Pēc viņu ieceres Zemei bija jākalpo, kā Visuma bibliotēkai, kurā katrs cilvēks ir unikāla grāmata. Anunaki to izmantoja saviem varaskārajiem mērķiem. Leģendas ir leģendas, bet katrā no tām mēdz būt kāda kripatiņa patiesības. Pat pēc vairākkārtējas pārrakstīšanas un tulkošanas grāmatā, ko mēs pazīstam kā Nekronomikoni, ir minēts, ka viņu ir Septiņi un viņu vārdus nezin pat Dievi. Tas nozīmē, ka anunakiem un enikiešiem nebija varas pār Septiņiem, kuri turpināja pretoties viņiem. Arī pie cilvēkiem nokļuva šīs aizsardzības tehnikas drumstalas, ko šodien saucam par vilkaču tehniku...
Kamdēļ tieši šāds nosaukums?
Vilku baram ir vienota apziņa un viena nedalīta personība. Šo īpatnību izmantoja senie zintnieki, lai apvienotu savas prāta spējas, un, lai dziedinātu, taču ar dziedināšanu vien nepietika, pienāca laiks, kad bija jāķeras pie ieročiem un jākaro. Un tad pēc šī šablona tika radīti diezgan īpatnēji kareivji - vilkači. Bersekeri (Normāņu - vikingu kareivji, kuri tērpās īpaši izģērētās lāčādās, kas bija mežonīgi cīņā un iedomājās sevi kā lāčus vai to pēctečus – red. Piez.) ir tikai viņu bālas ēnas. To radīšanai tika izmantotas Mēness enerģijas. Transs, ko rada mēnessērdzība, tika pārvērsts apzināti vadāmā parādībā. Noteiktā psiholoģiskā stāvoklī cilvēks spēj samazināt savu svaru līdz 3 kilogramiem, pat spēj levitēt. Ko tas nozīmē karotājam, kurš pienāk pie pils sienas un vienkārši pārlec tai pāri vai arī vienkārši uzkāpj pa sienu?... Šādā transa vai afekta stāvoklī cilvēks spēj pacelt svaru līdz 1,5 tonnai vai izdarīt sitienu ar šādu spēku. Kas notiek, ja cilvēku apmāca apzināti rīkoties ar šādu spēku?... Iespējāms, no šejienes arī leģendas par vilkačiem. Otra lieta ir tā, ka bija cilvēki, kas netika apmācīti pilnībā, viņi daļu zināšanu zaudēja un tāpēc kļuva apsēsti ar vilka garu un kļuva nevadāmi. Cilvēki kļūdās, domādami, ka par vilkati var kļūt tikai tas, kurā zvērs ņēmis virsroku pār cilvēku. Gluži pretēji - par vilkati var kļūt tikai tas, kurš zvēra spējas prot vadīt. Tomēr, ja viņš pārkāpj Amoka slieksnim, kas ir ārprāta forma, tad sāk uzbrukt visam, kas kustas. No vienas puses - jā, tā ir pārākā pakāpe, no otras puses - tas var izrādīties ceļš pretī galam.
Un tādi bija jāiznīcina?
Viens no pirmajiem pienākumiem bija iznīcināt tieši šādus. Problēma ir tā, ka cilvēks šādā stāvoklī kā minimums kļūst nejūtīgs pret sāpēm vai arī grūti ievainojams. Ir dzirdētas, ka cilvēku vairs neņem ieroči, runa ir pat par tik pilnīgām formām, kad viņš kļūst neievainojams. Ieroči nespēj viņu ievainot nevis tāpēc, ka viņš ir ciets, bet ierocis iziet cauri, nenodarot nekādu ļaunumu, jo tā jau ir cita enerģijas forma...
No jūsu teiktā varam domāt, ka vilkaču kustība nāk no 300 000 gadus senas pagātnes...
Tā var pieņemt.
Kādā formā šī vilkaču pretošanās kustība pastāvēja ap 10. un 12. gadsimtu?
Tā bija Pērkona brālība, kuras devīze bija “Visi ļaudis ir brāļi, lai nelīst brāļu asinis”. Šīs brālības uzdevums bija novērst savstarpējos karus. Ja kāds mēģināja sagrābt varu vai uzsākt karu, brālības pienākumos bija šo valdnieku nolikt pie vietas. Ārkārtējā gadījumā pat to iznīcinot. Varētu minēt, ka Karaļa Artūra apaļā galda bruņinieki arī bijuši šīs brālības biedri. Leģenda vēstī, ka viņus modinās sešpirkstu gans ar tauri... Tas pats sešpirkstu gans noteiktās dienās kopā sauc mūsu vilkačus. Paralēles ir aizdomīgi līdzīgas.
Kamdēļ šī brālība nepretojās krustnešu iebrukumam?
Bija vairāki smagi triecieni brālībai, un tā pārstāja darboties kā viens veselums. Piemēram, Kijevas Krievzeme smagu pārbaudījumu priekšā pieņēma lēmumu ielaist kristietību Krievijas telpā. Ar to sākās vietējās brālības zaru ceļš pretim iznīcībai.
Tātad kristīgās ticības nesēji viņus ņēma un vienkārši izkāva?
Drumslas ir saglabājušās... Iespējams, ka kristietības iekšpusē saglabājies brālības atzars - Dominikāņi – Dieva Suņi, Āfrikā tā ir Leoparda brālība, Japānā tie ir Tengu – Kraukļu cilvēki, Ķīnā – Lapsas. Vilku formu brālība pieņēma zemēs, kurās kādreiz dzīvoja balti, tagad šīs teritorijas pārņēmuši slāvi un ģermāņi. Skandināviem vairāk bija uzsvars uz lāčiem.
Kāpēc brālība tomēr tik maz spēja pretoties kristietības ienākšanai un visam tam ārprātam, ko kristietība nodarīja?
Tas nav tik vienkārši, un ko mēs zinām par kristietības vēsturi? Iesākumā viņi nenāca kā ļauni iekarotāji, viņi nāca kā tirgoņi! Kuldīgā atrodas „briesmīgākā” ordeņa pils Latvijā no kuras bruņinieki kā ļauns zirneklis izplēta savus taustekļus pa visu Kurzemi, pēc tam pa visu Latviju! Cik viņu te bija, to ordeņa brāļu? Pieci! Tikai pieci un bija vajadzīgs gadsimts, lai viņi iegūtu kontroli pār Kurzemes novadu! Vieni tos ielaida politiskas izdevības dēļ, citi tuvredzības dēļ, sak, viņu sistēma nav nopietna, viņi te nevar izdzīvot!
Kas notika tālāk? Kā attīstījās brālības kustība pēc 15. gadsimta, un kas notiek šodien?
15.gs. ir robežšķirtne, jo ap šo laiku beidzamais krīvu krīvs Mēmelis paziņo, ka viņa ticība vairs nespēj tautu aizsargāt un pieņem kristīgo ticību. Bija gan divi vaideloši, kuri ar to nebija mierā, viens no tiem bija Diengals, otrs laikam Sirmis, kuri pameta šo kustību un principā varētu teikt, ka tieši no viņiem veidojās tā vilkaču daļa, kas iegājusi Latvijas vēsturē. Vai brālība pastāv šodien? Nezinu, jo pēc mana vecātēva nāves mani sakari ar to aprāvušies. Kādreiz Latvijas Viedas Sadraudzības 2. konferencē man iznāca saruna ar cilvēku, kas bija no Sirmja zara. Viņš uzsāka ar mani sarunu, noskaidroja, kas es esmu, pagāja soli sāņus, divi cilvēki aizgāja krusteniski starp mums, un kad cilvēki izšķīrās, tur šī cilvēka, vairs nebija....
Nu mēs esam nonākuši pie stāsta par vecotēvu! Un viņa saistību ar vilkačiem...
Iespaidīgākais, ko viņš man rādīja, bija lēciens. Padomju laika beigās bija tāda korejiešu filma par Hon Gil Donu, skatījos un domāju: kas tur tāds neparasts, vecaistēvs man to pašu rādīja! Lēkāja pa kokiem, starp kokiem, 2-3 metru augstumā, atsperoties no viena koka pret otru, atsperoties tikai ar vienu kāju - atsperas un lec uz nākamo koku!
Vecaistēvs iemācīja arī ar zobenu apieties!
Tas ir tāpat kā izlūkiem – ja iznāk ķerties pie ieročiem, tas nozīmē, ka tavā darbā ir brāķis! Jā, ir jāpārvalda, ir jāprot, bet tā ir pēdējā avārijas izeja! Mēģināt atjaunot vilkaču cīņas sistēmu, tas nozīmētu – par zemu to novērtēt! Pirmām kārtām tā ir filozofija un pasaules uzskats. Latvijā šādas sistēmas pastāv vairākas – Zalktis, Sidraba, Ozols un Liepa. Ar šo sistēmu nesējiem man vairāk vai mazāk ir nācies sastapties. Ir gadījies satikties ar prūšu paukošanas skolas tradīciju glabātāju, arī interesants cilvēks! Viņš man parādīja dažus trikus, kas saistīti ar prūšu paukošanu. Piemēram, ko sauc paukošanā par prūšu tvērienu? Uz zobena tasītes un efes (rokturis) ir speciāls plauktiņš, kur atspiest īkšķi un tas ir perpendikulārais tvēriens, kur ar zobenu praktiski nav iespējams manevrēt. Īstais prūšu stils ir tad, kad zobenu tur rokā kā putnu - tik stingri, lai neaizlidotu, tik maigi, lai nenospiestu, tam ļaujot elpot! Plaukstas locītavām jāļauj brīvi kustēties, un pretinieka spēks ir jāpagriež pret viņu pašu! Uzbrukuma kā tāda praktiski nav! Turi zobenu un ļauj viegli izmainīt augstumu – pretinieks pats tam uzskrien virsū. Agresijas šādā stilā nav vairāk kā grābeklī! Nekāp grābeklim virsū, pa pieri nedabūsi!
Vai pats arī apgūstat kādus vilkaču stila paņēmienus?
Gadus 20 esmu mēģinājis to darīt praktiski, vākt cilvēkus, kuriem tas interesē un mācīt to, ko zinu. Pa šiem gadiem esmu kļuvis gudrāks un apjēdzis, ka zinu tik maz, ka man vēl nav ko mācīt, labi, ja mani var pielaist pie mācīšanās! Tikai tad, kad kļūst skaidrs, kas ir vilkači un kā šis efekts tiek panākts, kas ir šī filozofiskā sistēma, ko nozīmē izmantot Mēness enerģijas, tikai tad var uzmanīgi mēģināt ķerties klāt pie tik spēcīgu tehniku pratizēšanas, kam ir tik sena vēsture!
Ko nozīmē izmantot Mēness enerģiju?
Lai pie tā tik viegli tiktu klā ir jāsāk ar pašu vienkāršāko, jābūt izpratnei par dabas stihijām jeb elementiem; kad sāk izjust rīta mitrumu un vakara zemes siltumu, kad sāk izjust nakti kā elementu, kurā var izgaist, kad tumsa nav vairs ienaidnieks, bet draugs, kas sniedz vislielāko drošību! Tas jau ir solis uz priekšu! Tās ir elementāras lietas – iejukt pūlī un palikt neredzamam, caurspīdīgs jau nepaliek, tikai neievērojams! Sākumā tu pazūdi, ka tevi speciāli nemeklē, bet tad var noslēpties arī tad, ja tevi īpaši meklē. Viena no Mēness formām ir ilūzija. Mēness gaismā viss izskatās savādāk, nekā dabā. Tā ir pasaule, kuru nevar izstāstīt un aprakstīt!
No mājaslapas http://www.saulesjosta.lv
http://www.draugiem.lv/user/564386/blog/?p=6681057
