http://www.apollo.lv/portal/news/articles/267989
„Piesmietās dzīves” [„Missbrauchte
Lebensläufe”]
Ārlietu ministrijas Preses centra informācija
žurnālistiem, kas var būt noderīga visiem tēmas interesentiem: „Vadošā Vācijas
laikraksta „Frankfurter Allgemeine Zeitung’’ 2012.gada 14.marta izdevumā ir
publicēts plašs raksts „Piesmietās dzīves” [„Missbrauchte Lebenslaufe”, autors
Konrad Schuller], kas objektīvi skaidro 16.marta nozīmi. Rakstā atspoguļoti
pretējie viedokļi un motivācija, ar kādiem II pasaules kara laikā latvieši
cīnījās Leģiona rindās un Sarkanajā armijā. Pieminēta Latvijas okupācija un
Staļina īstenotais padomju terors, kas kalpoja kā pamatojums un motivācija par
labu tiem, kas karoja Leģionā. Pieminēts, ka abi diktatori – Staļins un Hitlers
– Austrumeiropu pārvērta par 20.gadsimta asinspirti. Raksts ir ļoti objektīvs.
Intervēti abās pusēs karojošie latvieši – V.Lācis, I.Spura, kā arī V.Nollendorfs
u.c.”
Konrāds Šullers: „Piesmietās
dzīves” [„Missbrauchte Lebensläufe”]
„Rīga, 13. marts. Ziemeļu bērzi, ziemeļu priedes.
Stundu pēc stundas panīkuši kolhozi, pelēki ciemati: Kurlande – latvieši šo
savas valsts daļu sauc Kurzeme –kā aizbīdnis (bulta) no Baltijas jūras stiepjas
Krievijas virzienā. Iespējams, ka pirms 67 gadiem, kad beigām tuvojās II
pasaules karš, Aleksandrs Komarovskis un Pēteris Liepiņš šāva viens uz otru,
tāpat kā Inese Spura un Visvaldis Lācis. Vieni cīnījās par Hitleru, bet citi par
Staļinu par abiem diktatoriem, kas toreiz Eiropas austrumus bija padarījuši par
20.gadsimta „asinspirti”, kā 2010.gadā izdotajā grāmatā „Bloodlands” raksta
vēsturnieks Timotijs Snaiders.
Toreiz Hitlers pavēlēja par jebkuru cenu noturēt
ielenkto „Kurzemes cietoksni”. Palīgā vācu bruņotajiem spēkiem viņš nosūtīja
„Latviešu brīvprātīgo SS leģionu”, un Visvaldis Lācis – patriotiskas latviešu
ģimenes bērns, kurš Staļina Padomju Savienībā saskatīja daudz ļaunākus draudus
tēvzemei nekā nacionālsociālistiskajā Vācijā, tās vienībā cīnījās līdz pēdējam
brīdim, tāpat kā tie 160000 latvieši, kuri toreiz stājās vācu dienestā. No
pēdējām kara dienām viņam galvenokārt atmiņā palikusi aina: negaidīti viņa
priekšā nepilnus piecus metrus tālāk no krūmiem parādījās divi sarkanarmieši ar
durkļiem pie ieročiem un tikpat izbijušies kā viņš pats. Nozibsnīja ieroči, viņš
izšāva, taču viņi jau bija projām – viens pa labi, bet otrs pa kreisi. Un tad
viņus aprija mežs. Toreiz Visvaldis Lācis steidzās tālāk caur bērziem un
priedēm, un neilgi pēc tam viņam kāju savainoja katjušas šķemba. Līdz ar to
viņam karš beidzās. Taču abi ienaidnieki un izbaiļu sekundes mežā viņam nav
nekad izgājuši no prāta. Viņi bija slaidi noauguši, spēcīgiem žokļiem un šaurām
acīm – iespējams, uzbeki vai tadžiki.
Inese Spura tajās dienās atradās frontes otrā pusē
savā darba vietā štābā. Viņa karu sāka kā sajūsmināta komjauniete un kara beigās
strādāja divīzijas telefonu centrālē. Žestikulēdama, ar padomju ordeni pie
labākā kostīma, vecā dāma pie maizītēm un kafijas stāsta, kā 1945.gada 8.maijā –
Vācijas kapitulācijas dienā – pieslēdz telefona kabeli pēdējai pavēlei:
„Pulksten 14 pārtraukt uguni.”
Par to, kas toreiz notika Latvijā, ir divi pretēji
skaidrojumi. Maskavas variants ir vienkāršs: padomju „atbrīvotāji” cīnījās pret
„fašistiem”. Latviešu SS cīnītāji Padomju Savienībai bija ienaidnieka
kolaboracionisti. Šis stāsts sākas ar to, ka pēc Vācijas uzbrukuma Padomju
Savienībai 1941.gada vasarā liela Latvijas iedzīvotāju daļa sagaidīja Vērmahtu
ar ziediem. Ka holokaustā Latvijā (līdz 1941.gada beigām šeit tika nogalināti
gandrīz visi ebreji) piedalījušās vietējās vienības un kad 1943.gadā tika
izveidots „Latviešu brīvprātīgo SS leģions”, iedzīvotāji iesaukšanai gandrīz
nepretojās.
Latviešu stāsts sākas nedaudz agrāk. Te izejas
punkts ir 1939.gada 23.augustā noslēgtais Hitlera–Staļina pakts, vienošanās,
kurā abi diktatori savā starpā sadalīja Austrumeiropu, lai pēc dažām dienām kopā
uzbruktu Polijai. Toreiz neatkarīgo Latviju, tāpat kā kaimiņvalstis Igauniju un
Lietuvu, okupēja Padomju Savienība. Terora, kas sākās līdz ar Sarkanās Armijas
ienākšanu 1940.gadā, deportāciju un slepenā dienesta NKVD izdarītās
slepkavošanas radīto traumu Baltijas tautas nav pārvarējušas pat līdz šodienai.
To, ka valdīja prieks, kad vācieši 1941.gadā atkal padzina krievus, un ka
labprātīgi piedalījās cīņās, kad Hitlers izveidoja igauņu un latviešu SS
divīzijas, neapstrīd arī latviešu eksperti, tādi kā Okupācijas muzeja Valdes
priekšsēdētājs Valters Nollendorfs. Taču viņi norāda, ka toreiz latviešiem runa
neesot bijusi par palīdzēšanu Hitleram, bet par to, lai nodrošinātu savas mazās
valsts pastāvēšanu abu teroristisko režīmu cīņā (konfliktā) austrumos un
rietumos. Saskaņā ar latviešu vēstures versiju bija cerība, ka II pasaules karš
beigsies tāpat kā I, kad Vācija un Krievija sabruka vienlaikus, un tas deva
izredzes mazajām tautām. Šādā gadījumā latviešu SS vienības varētu veidot pašu
armijas kodolu.
Šāda loģika aizstāv leģionārus arī pret pārmetumu,
ka latvieši piedalījušies holokaustā. Kad 1943.gadā ar vispārējās mobilizācijas
palīdzību izveidoja divas latviešu SS divīzijas, ebreju nogalināšana Latvijā jau
sen esot beigusies. Iespējams, ka vietējie līdzdalībnieki gan esot uzņemti
jaunizveidotajās vienībās, taču leģionāru lielākā daļa esot cīnījusies tikai
frontē.
Rīgā, Latvijas galvaspilsētā ar tās gotikas,
renesanses un jūgendstila arhitektūru, divas reizes gadā saduras abi vēstures
skaidrojumi – 9.maijā, kad valsts krievvalodīgie iedzīvotāji (apmēram trešā daļa
iedzīvotāju) pompozi atzīmē „Uzvaras dienu”, un 16.martā, kad latviešu SS
vienību veterāni pulcējas pie Brīvības pieminekļa Vecpilsētas malā. Tad abās
pusēs sašutums sit augstu vilni. Populistiskās „Nacionālās savienības” vadītājs
Raivis Dzintars „krieviem” pārmet, ka viņi nesvin neko citu kā „totalitārā
Staļina režīma” okupācijas politiku, kamēr otrā pusē krievu diplomāti asi
paziņo, ka nacistu benžu (bendes) „heroizācija” izraisa sašutumu visā Eiropā.
Katru gadu pirms 16. marta pastāv bažas, ka varētu nonākt līdz vardarbīgām
nekārtībām starp leģionāru gājiena un pret viņiem vērstās demonstrācijas
dalībniekiem.
Iepriekšējos gados Latvijas valdība vienmēr
mēģinājusi pievērst 16. martam pēc iespējas mazāku uzmanību – arī bailēs no
kaitējuma Latvijas tēlam, kā tas bija tad, kad parlaments Rīgā 1990.gadu beigās
leģionāru dienu pasludināja par oficiālu atceres dienu. Pēc diviem gadiem šo
lēmumu atcēla. Taču pēc tam, kad prezidents Bērziņš latviešu SS leģiona atcerei
veltīto starptautisko kritiku nosauca par „negodīgu”, šogad uztraukums ir
lielāks nekā parasti.
Pie kafijas galdiņiem un dažu, šodien vēl dzīvo,
cīnītāju pensionāru dzīvokļos, dzirdami mēreni toņi. Tie, kuri apmeklē vecos
sarkanarmiešus, iespējams, Aleksandru Komarovski vai Inesi Spuri, kuri 1945.gadā
pārdzīvoja Kurzemes cīņu asinspirti, uzzinās, ka abi arī šodien piekrīt padomju
„lielajam stāstam” no vecajiem laikiem. Viņi abi bija pavisam jauni, kad
pievienojās padomju varai, un abi pēc kara piederēja Latvijas Padomju Republikas
jaunajai elitei. Aleksandrs Komarovskis kā karavīrs, bet Inese Spura kā partijas
dalībniece un padomju bērnu žurnālu galvenā redaktore. Daži no vecajiem mītiem
viņiem vēl ir tik dzīvā atmiņā, it kā būtu radušies tikai vakar. Inese Spura
piesprauž ordeni, kad ierodas žurnālisti, un kad Aleksandrs Komarovskis stāsta
par padomju armiju, kas „atbrīvojusi Eiropu no nacistiem”, viņš plaši izpleš
rokas – gluži kā toreiz, it kā joprojām kadru sēdēs būtu jānorāda uz piecgadu
plāna mirdzošo horizontu.
Taču tajā pat laikā šajos vīros un sievās, kas
toreiz cīnījās līdz pēdējam (ielenktie vācieši un latvieši ieročus nolika tikai
kapitulācijas dienā), nav jūtams naids pret kādreizējiem ienaidniekiem. Skaļo
lamu vietā viņu pamattonis ir pārdomas (domīgums). Pat vecās nomenklatūras
priviliģētie nenoliedz, ka līdz ar krievu tankiem valstī nav iestājusies
paradīze, bet gan sākusies slepkavošana un masu deportācijas. Gan virsleitnantam
Komarovskim, gan biedrenei Spurai šodien nav grūti izrādīt cieņu agrākajiem
ienaidniekiem, kuri Staļina terora iespaidā pievienojās latviešu SS vienībām.
„Es šos vīrus nenosodu,” saka Inese Spura, pārliekusies pār kafijas traukiem.
Šodien viņa zina, ka vīri pretējā pusē, tāpat kā viņa, ticēja, ka cīnās par
brīvu Latviju. Viņa vairs nepiedalās pēcpadomju 9.maija svinībās. „Šis karš
jāizbeidz,” saka kādreizējā komuniste.
Otrā pusē, pie tiem, kurus padomju laikā daudzus
gadus vajāja kā „fašistus” un pazemoja, tonis ir tikpat mierīgs. Šo vīru dzīves
gājums bijis citāds kā Aleksandram Komarovskism vai Inesei Spurai. Viņiem bija
liegta karjera un atzinība. Piemēram, 1924.gadā dzimušais Pēteris Liepiņš pēc
kapitulācijas tika ieslodzīts darba nometnē pie Maskavas, bet vēlāk kļuva par
smagās mašīnas šoferi. Kamēr abi kādreizējie sarkanarmieši šodien dzīvo
komfortablos apartamentos Rīgā, viņš mājo mazā dzīvoklītī paneļu mājā, pilnā ar
zāļu kastītēm, sīkiem nieciņiem un avīžu izgriezumiem.
Par spīti atšķirībām, dīvainais sajaukums no
vecajiem padomju stereotipiem un jaunajām pārdomām ietekmē gan veco
sarkanarmiešu noskaņojumu, gan SS veterānu stāstus. Šo vīru domāšanā galveno
vietu ieņēmusi apsūdzība pret padomju teroru: Pēteris Liepiņš labi zina, kā
Staļina bendes 1940.gadā, uzreiz pēc pirmo padomju tanku iebraukšanas Rīgā,
izsūtīja ģimenes uz Sibīriju, ieskaitot bērnus un vecvecākus. Viņam Staļina
izdarītā Latvijas aneksija vēl ir dzīvā atmiņā, un toreiz viņš dzirdēja un
ticēja argumentam, ka (par spīti holokaustam, ko viņš apzinājās) jāiet kopā ar
vāciešiem, lai atbrīvotos no krieviem.
Un tomēr arī šajā nometnē tonis ir pieklusināts.
Par spīti darba nometnei un gadu desmitiem ilgajai okupācijai, Pēteris Liepiņš
šodien neizjūt naidu pret „krieviem”. Okupantiem? „Toreizējos virsniekus tā var
noteikti saukt,” viņš saka šodien. Taču uz jauno paaudzi tas, protams, vairs
neattiecas. Vecais leģionārs iebilst pret skaļajiem strīdiem ap 16.martu un
9.maiju tāpat kā Inese Spura, kas cīnījās frontes otrā pusē: „Politiķi abās
pusēs ļaunprātīgi izmanto mūsu biogrāfijas,” viņa konstatē.
Par spīti teatrālajam skaļumam, Latvijā šie pēdējo
veterānu diferencētie toņi pēdējā laikā tiek ņemti vērā arvien vairāk. Socioloģe
Vita Zelča no Rīgas (viņas tēvs dienēja Sarkanajā armijā, kamēr tēvocis karoja
SS vienībā) 2011.gadā izdotajā grāmatā „(Divas) puses” http://www.studentnet.lv/gramatas/articl…līdztiesīgi
blakus nostāda abu nometņu izdzīvojušo perspektīvas, un līdz ar to vienas nakts
laikā grāmata nonāca latviešu „bestselleru” saraksta augšgalā.
Sarkanarmietis un vēlāk kultūras ministrs Latvijas
Padomju Republikā Voldemārs Kalpiņš jau 1988.gadā atzina, ka ņemot vērā nelaimi,
kas nāca pār Latviju pēc 1945.gada, viņš dažkārt nožēlojis, ka nav kritis jau
„Uzvaras dienā”. Uz tik radikālu kritiku veterānu vairākums nav gatavi. Inese
Spura, kura no sajūsminātas komjaunietes kļuva par karjeras funkcionāri, gan
nenoliedz Staļina teroru, taču pastāv uz to, ka par toreizējiem noziegumiem
atbildīgi tikai tiešie izpildītāji. Viņa pati esot tikai izdevusi bērnu žurnālus
un ar to lepojoties. Otrā pusē Visvaldis Lācis – vīrs, kurš toreiz ieskatījās
divu ienaidnieku neierasti veidotajās acīs, uz jautājumu, ko viņš varētu teikt
par karošanu Hitlera pusē, kamēr vēl kūpēja krematoriju dūmi, atbild tikai ar
pretjautājumu: „Un ko sabiedrotie atbildētu uz jautājumu par Staļina – vēstures
lielākā noziedznieka – atbalstīšanu?”
Notiek diskusijas. Daži, kuri toreiz starp bērziem
un priedēm cīnījās Kurzemes katlā, kļuvuši pietiekami veci, lai atzītu, ka tie,
kuri toreiz atradās otrā pusē, ļoti bieži nebija ne nelieši, ne arī varoņi, kā
atvadoties teica vecais sarkanarmietis Aleksandrs Komarovskis: „tādi pat upuri
kā mēs” – kā miljoniem cilvēku šajos gados, kad divi diktatori Eiropas austrumus
padarīja par „asinspirti”. Varbūt, ka tikai nākamā paaudze novērtēs atbildību,
pat savu līdzvainīgumu. „Iespējams, tam mūsu sabiedrība vēl nav gatava,” saka
Vita Zelča, kuras tēvs un tēvocis karoja viens pret otru.”
Komentārs:
Paldies par iespeju iepazities ar
rakstu!Meginashu dabut to avizi,bet,ja man neizdosies,vai var uz e-pasu vai ka
atsutit originalu-netulkotu prieksh maniem vacieshiem? es ka vieniga latviete te
tuvu un talu meginu izglitot vinjus. nu jau vairak ka tikai dazi zina,ka Latvija
nav Krievija un mums ir pashiem sava valoda utt.
