I.
Ievads
1. Lēni, lēni Dieviņš brauca
No kalniņa lejiņāi, lejiņā.
2. Netraucēja ievas ziedu
Ne arāja gājumiņu, gājumiņ.
3. Lēni, lēni Dieviņš brauca
No kalniņa lejiņāi, lejiņā.
4. Lai vējiņis nenopūta
Sudrabiņa mētelīti, mētelīt.
5. Lēni, lēni Dieviņš jāja
No kalniņa lejiņāi, lejiņā.
6. Saules meita vārtus vēra
Zvaigžņu cimdi rociņāi, rociņā.
7. Lauziet skalus, pūtiet guni
Laidiet Dievu istabā.
8. Dieviņš stāvēj aiz vārtiemi
Nosvīdušu kumeliņ.
9. Nāc, Dieviņi, saņemiesi
Šauras manas duraviņs.
10. Dieviņš nāca istabāi
Lielu, platu mētelīt.
11. Klusat jauni, klusat veci
Dievs ienāca istabā.
12. Dievs ienāca istabā
Labu ļaužu pulciņā.
13. Augstāk dzieda cīrulītis
Pār visiemi putniņiemi,
putniņiem.
14. Augstāks Dieva padomiņis
Pār šo visu pasaulīti, pasaulīt.
15. Šorīt agri celdamiesi
Trīs vārdiņus vien sacīju, vien
sacīj.
16. Dieviņ, Laima, mīļā Māra,
Nāc manimi palīgāi, palīgā.
17. Nesabiju biedējama
Ne ceļā traucējama, traucējama.
18. Dieviņš bij man ceļa draugsi
Laima ceļa rādītāja, rādītāj.
19. Slauki ceļu, Vēja
māte,
Ka var zeltu ritināt.
20. Ka var zeltu ritināti
Sudrabiņa dēliņam.
-X-X-X-
1.Visapkārt gaisma ausa, vidū Saule
ritināja
Visapkārt zelta josta, vidū
manis augumiņis.
2. Visapkārt gaisma ausa, vidū Saule
ritināja
Visapkārt zelta josta, vidū
mana tēvu zeme.
3.Visapkārt gaisma ausa, vidū Saule
ritināja
Visapkārt zelta josta, vidū
visa pasaulīte.
II. Meditācijas teksts, pēc
tam dzied
Saulstāvju meditācija
Nodoms: Viss ir Mīlestība un Gaisma. Viss ir Vienotība caur sirdi.
Pilna Dieva pasaulīte
Sīku, mazu šūpulīšu;
Kā to vienu kustināju,
Visi līdzi kustējās.
Es Esmu Mīlestība. Es Esmu
Gaisma. Es Esmu Vienotība. Es sajūtu to savā
sirdī.
Es sajūtu, kā mana sirds top arvien gaišāka un
spēcīgāka. Es sajūtu kā tā izplešas un piepilda visu manu augumu.
Tīras Mīlestības gaismas stars savieno manu
sirdi ar Zemes Mātes sirdi. Mana Mīlestība plūst uz Zemes Mātes sirdi un Zemes
Mātes Mīlestība plūst uz manu sirdi. Es izjūtu dziļu pateicību par šo abpusējo
plūdumu.
Un tagad tīras Mīlestības gaismas stars
savieno manu sirdi ar Saules Mātes sirdi, un Saules Mātes Mīlestība plūst uz
manu sirdi. Es izjūtu pateicību par šo abpusējo plūdumu.
Es sajūtu savu sirdi kā iekšējo
Sauli.
Es sajūtu, kā mans Gaismas ķermenis piepildās
ar Mīlestību, kas nāk no manas sirds– no manas iekšējās Saules, no Zemes Mātes
sirds, no Saules Mātes sirds. Mans Gaismas ķermenis kļūst arvien gaišāks un
lielāks, es izplešos. Mans Gaismas ķermenis savienojas ar apkārt stāvošo Gaismas
ķermeņiem, ar visiem aplī esošo Gaismas ķermeņiem un izveido vienu lielu kopīgu
Gaismas lodi, kas ietver visu mūsu apli. Gaismas lodes centram cauri iet
vertikāls Gaismas stabs, kas savieno mūsu Gaismas lodi ar Zemes Mātes sirdi un
Saules Mātes sirdi. Mūsu Gaismas lode kļūst arvien gaišāka, lielāka un
Mīlestības piepildītāka. Tā aptver arvien lielāku telpu. Redzam vēl citas
Gaismas lodes, kas aug citās Latvijas vietās. Mūsu Gaismas lode un citas Gaismas
lodes aug arvien lielākas līdz savienojas un aptver visu Latviju.
Mēs redzam un jūtam kā Vienotība, Mīlestība un
Gaisma piepilda visu mūsu Tēvuzemi, mūsu Māras zemi.
Mīlestība un Gaisma piepilda zemi– akmeņus,
smiltis, augsni– un zeme sāk starot.
Mīlestība un Gaisma piepilda visi ūdeņus–
avotus, strautiņus, ezerus, upes, arī mūsu lielākās upes- Gauju, Ventu, Lielupi
un Daugavu- un mūsu Dzintarjūru. Visi ūdeņi izstaro Mīlestību un Gaismu. Zeme un
ūdeņi ir Mīlestības un Gaismas piepildīti.
Mēs redzam un jūtam kā Mīlestība un Gaisma
piepilda katru zāles stiebriņu, katru ziediņu, augu, krūmu, koku. Redzam un
jūtam kā tie veseli un laimīgi staro mīlestībā.
Mēs redzam un jūtam kā Mīlestība un Gaisma
piepilda putnus gaisā, visu dzīvo radību uz zemes un zem zemes, zivis un visu
dzīvo radību ūdeņos. Visa dzīvā radība top dziedināta, laimīga un
starojoša.
Mēs redzam un jūtam kā Vienotība, Mīlestība un
Gaisma iemirdzas cilvēkos gan Latvijā, gan pasaulē.
Cilvēki staro Mīlestībā un laimē.
Visa Latvija staro Vienotībā, Mīlestībā un
Gaismā.
Visa pasaule staro Vienotībā, Gaismā un
Mīlestībā. Gaisma plešas un plešas.
Mīlestība un Gaisma staro no zemes, ūdens,
augiem, dzīvās radības un cilvēkiem jau visā Eiropā, tad Āzijā. Pāri jūrām un
okeāniem tā plūst pāri Āfrikai, pāri Ziemeļ- un Dienvidamerikai, piepilda tās ar
prieku, veselību un Mīlestību. Gaisma aizplūst tālāk uz Austrāliju uz
Antarktīdu, uz Arktiku– līdz visa mūsu planēta ir starojoša Gaismā un Mīlestībā.
Un cilvēki mīlestībā uzlūko citus cilvēkus, dzīvniekus, dabu, ūdeņus un zemi.
Tie atstaro viens otra Mīlestību. Un visa mūsu planēta staro Vienotībā, Gaismā
un Mīlestībā. Mēs redzam un jūtam to.
Mīlestības un Gaismas spēks pastiprinās uz
visas planētas, tas piepilda visu, kas līdz šim nav bijis Mīlestība un
Gaisma.
Manī pastiprinās Mīlestība, Gaisma, Prieks,
Laime, Veselība un Pārpilnība. Es jūtu sevi kā tīru Gaismu un Mīlestību. Es Esmu
tīra Gaisma, Mīlestība.
Esot laimes un prieka sajūtās, es atgriežos
savā fiziskajā ķermenī, esot šeit un tagad visā pilnībā. Es dalos Priekā,
Mīlestībā un Laimē ar apkārtējiem.
Es pateicos sev un citiem.
Es pateicos Saules Mātei.
Es pateicos Zemes Mātei.
Es pateicos savai Tēvzemei/ Māras
zemei.
Es pateicos ūdeņiem, dabai un visai dzīvajai
radībai.
Mēs ļaujamies pateicībai, priekam un
laimei.
Un tā tas
ir.
Es uzkāpu kalniņā
Pašā kalna galiņā;
Es pārsviedu zelta ripu
Par sudraba ozoliņu;
Tā izgāja dimdēdama,
Pa zariem skanēdama.
Es izvēru zelta šņori
Caur sudraba ozoliņu;
Kā tā gāja skanēdama,
Pa visiem zariņiem.
Es pārsviedu zelta
zirni
Par ozola zariņiem,
Lai tas krita šķindēdamis,
Sudrabiņa laiviņā.
III.
Nostiprināšana
1. Tumša nakte, zaļa
zāle,
Laukā laidu kumeliņu.
Migla, migla, liela rasa,
Man pazuda kumeliņis.
Nu, Dieviņi, tava vaļa,
Nu tavāi rociņāi.
Nu tavāi rociņāi
Manis labis kumeliņis.
Nokrīt migla, nokrīt rasa,
Es dabūju kumeliņu.
IV. Nobeigums- Spēka
dziesma
Lai bij vārdi, kam bij vārdi
Man pašai bij stipri vārdi.
Avotāi guni kūru
Caur akmeni dūmi kūp.
Caur mēnesi diegu vēru
Tur zied zelta purenīši
No akmeņa lūku plēšu
No ūdeņa rakstu rakstu.
Saka rakstu zinātāji
Gana grūta rakstīšana.
Kas nemāka- tam bij grūti
Kas mācēja- tam bij viegli.
Es lasīju tās zīmītes
Ko saulīte atsūtīja
Še krustiņis, tur krustiņis
Vidū balta atslēdziņa.
Krustā eju, krustā griežu
Vaļā veru atslēdziņu. (sievietes griežas pa
labi, vīrieši- pa kreisi)
Lai izplauka uguntiņa
Līdz pašāmi debesīm. (atver plaukstas un pavērš
uz augšu)
Dieviņš taisa zelta sētu
Apkārt manu augumiņu. (rokas izstieptas
augšā)
-X-X-X-
Visapkārt gaisma ausa, vidū Saule
ritināja
Visapkārt zelta josta, vidū
manis augumiņis.
Visapkārt gaisma ausa, vidū Saule
ritināja
Visapkārt zelta josta, vidū
mana tēvu zeme.
Visapkārt gaisma ausa, vidū Saule
ritināja
Visapkārt zelta josta, vidū
visa pasaulīte.
Met, Dieviņi, zelta krustu pār šo
visu pasaulīti, pār latviešu tautu, pār mūsu
tēvu
zemi.
Lai Dievs, Laima, Māra mums palīdz
un pavada vienmēr
un
visur.
Un tā tas ir.
Lai
top.
Sacīts-
darīts.
