Drosme būt
«nodevējam»
Kāpēc domājošais vairākums gļēvi klusē, kamēr
ekstrēmisti runā visu latviešu un krievu vārdā
22.februāris
2012
Referendums par valsts valodu ir uzplēsis 20 gadus
vecas brūces. Dziedinājumu gatavi sniegt tie, kuri spēja saliedēt tautu jau
toreiz. Mācītājs Juris Rubenis ir Labas gribas manifesta līdzautors, kurā neilgi
pirms referenduma Valsts prezidents un daudzi viedokļu līderi aicināja uz
sapratni un naida dzēšanu. Piedošana ir sarkana lupata daudziem, bet kādēļ
Rubenis to uzskata par vienīgo iespēju, kuru vērts izvēlēties?
Vairākums Latvijas
balsstiesīgo pilsoņu referendumā nobalsoja pret otru valsts valodu. Kādu jēgu
vēl tu gribētu ielikt šajā balsojumā, lai tas nevis aizved mūs pagātnē, bet uz
priekšu?
Nav vienkārši ielikt labu saturu vārdā «pret». Tomēr labais, ko vajadzētu šajos rezultātos nolasīt visiem - te ir unikāla vieta uz šīs milzīgās planētas, kur neliela, trausla kultūras telpa var pastāvēt, un mēs vēlamies to saglabāt, bet negribam nevienu cilvēku pazemot vai aizvainot. Gribu cerēt, ka tas ir skaidrs ikvienam citas tautības cilvēkam.
Nav vienkārši ielikt labu saturu vārdā «pret». Tomēr labais, ko vajadzētu šajos rezultātos nolasīt visiem - te ir unikāla vieta uz šīs milzīgās planētas, kur neliela, trausla kultūras telpa var pastāvēt, un mēs vēlamies to saglabāt, bet negribam nevienu cilvēku pazemot vai aizvainot. Gribu cerēt, ka tas ir skaidrs ikvienam citas tautības cilvēkam.
Ja mazai valodai pieliek klāt lielu un spēcīgu
valodu, tai ir tendence dominēt. Latvieši ir viena no mazākajām pasaules tautām,
mums blakus ir milzīga lielvalsts, kur vairāk nekā 100 miljoni runā krieviski,
šīs ir divas nesalīdzināma mēroga telpas.
Turklāt stāsts nav tikai par krievu valodu.
Iedomāsimies - ja šeit kā otru pasludinātu angļu valodu, dažos desmitos gadu mēs
radītu nepārredzamas problēmas latviešu valodai.
Diemžēl sliktais, kāpēc, manuprāt, pēc šī
referenduma neviens īsti nav uzvarētājs, bet visi esam kaut kādā ziņā zaudētāji,
ir tas, ka šādas sadursmes vienmēr izraisa polarizēšanu. Uz šiem mehānismiem
strādāja gan latviešu, gan krievu informatīvā telpa.
Kāds mans labs paziņa, inteliģents krievu cilvēks,
nedēļu pirms referenduma sacīja: paskaties, kas notiek, es nekad nebūtu
iedomājies, ka latvieši tā ienīst mūs, krievus! Es biju satriekts - pag, nu
beidz, kurš tad jūs te tā ienīst -, bet padomāju un mirkli vēlāk sapratu, ka tā
šis cilvēks jūtas. Krievu informatīvā telpa ir tā sakārtota, ka tiek parādīts
Garda un viņam līdzīgie un pateikts - tā domā latvieši, un tieši pretējais
notiek latviešu informatīvajā telpā, kur no rīta līdz vakaram tiek rādīts
Lindermans un vienkāršojot tiek sacīts, ka tā domā krievi.
Mikroskopiski maz bija cilvēku, kas teica: nē, ir
arī citi viedokļi. Ļoti daudzi saprātīgi latvieši un krievi, kas īstenībā ir
sabiedrības vairākums, ļāvās šai propagandai.
Kāpēc tā
notika?
Te nostrādāja mehānisms - mani pārpratīs! Jo, tiklīdz latvietis saka - pag, ne visi krievi ir tādi kā Lindermans -, tā uzreiz tiek pasludināts par nodevēju. Atmodas laikā, ja tevi nosita, bija viegli mirt kā varonim, bet neviens tagad negrib mirt kā nodevējs. Cilvēki aiz gļēvuma klusē. Tikmēr informatīvo telpu piekliedz ekstrēmisti, un tā mēs ļaujamies šim vienkāršotajam modelim, ka viena galva runā visu krievu vārdā. Nav tā! Krieviem un latviešiem vajag drosmīgāk teikt: nē, tā viena vai divas galvas nerunā mūsu visu vārdā. Mēs spējam paskatīties plašāk un varam brīnišķīgi saprasties.
Te nostrādāja mehānisms - mani pārpratīs! Jo, tiklīdz latvietis saka - pag, ne visi krievi ir tādi kā Lindermans -, tā uzreiz tiek pasludināts par nodevēju. Atmodas laikā, ja tevi nosita, bija viegli mirt kā varonim, bet neviens tagad negrib mirt kā nodevējs. Cilvēki aiz gļēvuma klusē. Tikmēr informatīvo telpu piekliedz ekstrēmisti, un tā mēs ļaujamies šim vienkāršotajam modelim, ka viena galva runā visu krievu vārdā. Nav tā! Krieviem un latviešiem vajag drosmīgāk teikt: nē, tā viena vai divas galvas nerunā mūsu visu vārdā. Mēs spējam paskatīties plašāk un varam brīnišķīgi saprasties.
Es gribētu skatīties uz krieviem un citu tautību
cilvēkiem šeit kā uz mazliet citādiem latviešiem - tie visi ir mūsējie cilvēki.
Man nav iemesla, un es negribu skatīties uz viņiem kā uz svešiem.
Skaidrs, ka tā ir politiķu neizdarīta lieta - ir
jāsarunājas ar kopienām. Nevis ar tiem, kas uzdodas par kopienu
reprezentētājiem, īstenībā pārstāvot savas intereses, bet jāsarunājas ar pašām
kopienām. Jāsalauž postošās klišejas. Mēs varam iztikt bez galvenajām galvām,
kuras gribētu uzkundzēties par vienīgajiem kādas kopienas pārstāvjiem.
Referenduma uzkultajās
emocijās dominē aizvainojums - to piesauc kā cēloni un, iespējams, arī kā
iznākumu. Kā izpeldēt no šī atvara?
Aizvainojumu ir grūti risināt. Pat nerunāsim par starpnacionālu aizvainojumu - ja ģimenē vīrs vai sieva par kaut ko apvainojas vai darba vietā - o, cik ilgi tas var iet! Tā ir sarežgīta, reizēm iracionāla lieta. Tāpēc ir riskanti politikā kultivēt naidu.
Aizvainojumu ir grūti risināt. Pat nerunāsim par starpnacionālu aizvainojumu - ja ģimenē vīrs vai sieva par kaut ko apvainojas vai darba vietā - o, cik ilgi tas var iet! Tā ir sarežgīta, reizēm iracionāla lieta. Tāpēc ir riskanti politikā kultivēt naidu.
Vienīgais risinājums nav populārs, un daudzi par to
varbūt pasmiesies, bet mēs mēģinājām to ielikt Labas gribas manifestā. To
nosauca par naivu mēģinājumu, bet, ja jau pārgudrie nedarbojas, varbūt jāķeras
pie naivajiem?
Vienā teikumā manifesta galvenā doma: «Mēs vēlamies
pārspēt katrs savu egocentrismu ar pārliecību, ka tas ir īstais ceļš pretī
lielākam mūsu sabiedrības briedumam un brīvībai.» Ar to ir jāsāk. Kaut kas mani
ir traumējis, un man ir jāapskatās, jāinventarizē, kas tas ir. Iespējams, tur ir
daudzas sadomātas lietas. Manifestā mēs neizvirzām pretenzijas cits citam, bet
pasakām, ko gribētu darīt katrs ar sevi - kritiski paskatīties, kam esmu ļāvis
sevī iekrist un augt, kādām ietekmēm ļāvies.
Ar aizvainojumu citādi nevar tikt galā kā vienīgi
pats cilvēks, kurš ir aizvainots. Neviens no malas to nevar izdarīt, nevar
pavēlēt otram beigt apvainoties. Tas ir tikai individuāls darbs - lielais
uzdevums, ko varam darīt katrs savā vietā, bet - jo vairāk būs cilvēku, kas to
dara, jo labāk. Mēs sev sakām - paklau, nu, nav jau tik daudz iemeslu šim
aizvainojumam.
Attiecības bieži ir ievainojošas, arī mīlestības
pilnas attiecības tādas var būt, jo mēs esam kļūdaini, bet sākums [sapratnei]
vienmēr ir piedošana. Šis vārds daudziem ir kā sarkana lupata - kā tad mēs
piedosim okupāciju, deportācijas, cilvēku nosišanu? Kurš to var piedot, un vai
mēs to varam piedot nogalināto vārdā? Bet par to nav stāsts. Runa ir par
piedošanu, kura mums nepieciešama tagad, te - starp tiem cilvēkiem, kas dzīvojam
cits citam blakus, un mums šķiet, ka cits citam esam kaut ko nodarījuši
pāri.
Nav jāskatās uz pēdējiem 500 gadiem un jāsaka - mēs
tagad to atlaižam. Tikai tad, ja savu iedomāto, esošo vai citu iestāstīto
aizvainojumu varam pārspēt cilvēciskā piedošanā, mēs radām pamatu, lai varētu
sākties saruna par to, kas īsti ir noticis pēdējos 50 vai 500 gados. Daži saka -
mums vispirms ir jātiek skaidrībā par vēsturi. Nē, nē, nē. Ir jāsāk ar to, ka
mēs šeit esam dzīvi cilvēki. Esam ielikuši cits citu klišejās, bet īstenībā
neesam savā starpā karojuši un varam pieņemt cits citu kā cilvēkus, un spējam
sarunāties. Manifestā mēs apņemamies nelietot agresīvas izteiksmes formas,
mācīties nereaģēt agresīvi un atsacīties gūt labumu no agresijas.
Manifestā ietvertās
vērtības vēlreiz apliecina tie, kas jau praktizē saprašanos, bet problēma ir -
kā sasniegt agresīvos?
Esmu priecīgs par ikvienu cilvēku, kurš uzdrīkstas lauzt stereotipus. Ir skaisti, ka tādu lietu kā Sabiedrības saliedētības komisija iniciē Ilmārs Latkovskis no Visu Latvijai!-TB/LNNK. Ir labi, ka Valdis Zatlers krievu valodā uzrunā cilvēkus pirms referenduma, kaut, protams, tas bija novēloti - vajadzēja runāt, kad tika vākti pirmie 100 tūkstoši parakstu. Ir labi, ka Solvita Āboltiņa, neraugoties uz visām politiskajām peripetijām, paraksta šo manifestu, kaut arī tas nāk no [prezidenta] pils. Es tik labi nepārzinu krievu politisko lauku, bet ticu, ka arī tajā ir veselīgi spēki.
Esmu priecīgs par ikvienu cilvēku, kurš uzdrīkstas lauzt stereotipus. Ir skaisti, ka tādu lietu kā Sabiedrības saliedētības komisija iniciē Ilmārs Latkovskis no Visu Latvijai!-TB/LNNK. Ir labi, ka Valdis Zatlers krievu valodā uzrunā cilvēkus pirms referenduma, kaut, protams, tas bija novēloti - vajadzēja runāt, kad tika vākti pirmie 100 tūkstoši parakstu. Ir labi, ka Solvita Āboltiņa, neraugoties uz visām politiskajām peripetijām, paraksta šo manifestu, kaut arī tas nāk no [prezidenta] pils. Es tik labi nepārzinu krievu politisko lauku, bet ticu, ka arī tajā ir veselīgi spēki.
Publiskajā telpā to gan
neredzam.
Sarunāšanās citam ar citu prasa lielu drosmi, ne mazāku kā Atmodas laikā, jo ir jāatstāj komforta zona. Taču mēs varam vienoties par lielām un skaistām lietām, varam šeit veidot saskanīgu politisku nāciju. Tās it kā ir vienkāršas lietas, bet šie signāli līdz šim politikā nav bijuši - ka jūs esat reāli mūsējie un mēs kopā gribam veidot Latviju. Referendums ir kā sarkanā spuldzīte, kas signalizē: šī lieta ir jārisina, un nevis tāpēc, ka kādi politiķi spiež mūs uz dialogu, bet tāpēc, ka tā ir mūsu iekšēja nepieciešamība.
Sarunāšanās citam ar citu prasa lielu drosmi, ne mazāku kā Atmodas laikā, jo ir jāatstāj komforta zona. Taču mēs varam vienoties par lielām un skaistām lietām, varam šeit veidot saskanīgu politisku nāciju. Tās it kā ir vienkāršas lietas, bet šie signāli līdz šim politikā nav bijuši - ka jūs esat reāli mūsējie un mēs kopā gribam veidot Latviju. Referendums ir kā sarkanā spuldzīte, kas signalizē: šī lieta ir jārisina, un nevis tāpēc, ka kādi politiķi spiež mūs uz dialogu, bet tāpēc, ka tā ir mūsu iekšēja nepieciešamība.
Latvijas sarežģītā vēsturiskā situācija prasa
savstarpēju empātiju. Es pats esmu konkrēts piemērs.
Mans tēvs, inteliģents, dziļš cilvēks, kurš nu jau
20 gadus ir mūžībā, vācu laikā tika iesaukts armijā un bija spiests pusotru gadu
tajā karot. 50.gadu beigās viņš tika vēl tiesāts par pretpadomju aģitāciju, bija
politieslodzītais Mordovijas nometnē. Es no viņa jau bērnībā ļoti skaidri
sapratu - šis sarkanais karogs nav mūsējais. Bet vienlaikus viņš palīdzēja
atšķirt padomju ideoloģiju un nevispārināt, ka visi krievi ir tādi. Un vēl, kad
mēs tā sirsnīgi runājāmies, viņš teica - zini, mūs jau iesauca [karā]. Viņš
nelepojās ar to, ka ir bijis vācu armijā. 16.marts nebūtu viņējais, un es
noliegtu sava tēva godu, ejot 16.martā kaut ko svinēt. Vai varam priecāties, ka
latvieši ir bijuši okupācijas spēka armijā?
No otras puses, tēva brālis, kas bija septiņus gadus
vecāks, 1940.gadā tika iesaukts sarkanajā armijā. Tipiski - divi brāļi varēja
frontē šaut viens otram virsū. Viņš 1945.gadā gāja bojā.
Mums ir 11.novembris, kurā varam pieminēt visus
latviešu karavīrus. Ne 16.marts, ne 9.maijs nav mani svētki. Latviešu politiķi,
ejot 16.martā pie Brīvības pieminekļa, var iegūt lētu popularitāti, bet simtreiz
lielāka drosme būtu tur neiet. Drosme būtu mums kā veselīgi domājošiem cilvēkiem
pateikt - mēs cienām un saprotam vecus vīrus, kas tika iesaukti vācu armijā, bet
varam godīgi paskatīties uz savu vēsturi un nepasludināt par svētkiem svešu
valstu uzvaras vai zaudējumus, kas neveicina sapratni šeit un ir saistīti ar
ģeopolitiskām spēlēm, kādās bijām ievilkti. Mēs esam pelnījuši lepoties ar savām
formām un cerēt, ka latviešu karavīri vairs nekad nevalkās svešas
formas.
Tā ir arī galvenā doma manifestā - nekļūt par viegli
manipulējamiem cilvēkiem. Būt gataviem strādāt ar sevi, lai vide mainītos. Mums
kā latviešiem ir jāsāk pirmajiem. Ja te ir nacionāla valsts, ja mēs esam tās
pilsoņu bāze un pamats, ja mēs jūtamies droši savā valstī, tad mēs pirmie
pastiepjam roku pārējiem cilvēkiem un sakām - jūs esat mūsu draugi. Protams, mēs
nevaram nevienu pārtaisīt, ja kāds grib būt ienaidnieks, tā ir viņa izvēle, bet
mēs meklējam iespējas sadarboties, lai katrs justos respektēts.
Svarīgākais ir nelaist pie vārda visas tās ēnas un
agresīvos aspektus, kas mūsos mājo. Kad pirms referenduma dzirdēju, ko sacīja
cienījami mūsu sabiedrības pārstāvji, man kļuva tiešām neomulīgi.
Vari konkrēti nosaukt
kādu piemēru?
Piemēram, tas, ko [LTV raidījumā 100 grami kultūras par tautas nodevējiem] sacīja cienījamais režisors Alvis Hermanis, kurš ir zvaigzne savā jomā. Mums vajadzētu būt pietiekami paškritiskiem un nelepoties, ka mūsu šķietamā palīdzība ir benzīna kanna ugunskurā. Ir biedējoši dzirdēt tik radikālu neiecietību un vienkāršošanu.
Piemēram, tas, ko [LTV raidījumā 100 grami kultūras par tautas nodevējiem] sacīja cienījamais režisors Alvis Hermanis, kurš ir zvaigzne savā jomā. Mums vajadzētu būt pietiekami paškritiskiem un nelepoties, ka mūsu šķietamā palīdzība ir benzīna kanna ugunskurā. Ir biedējoši dzirdēt tik radikālu neiecietību un vienkāršošanu.
Ja raugāmies ļoti
racionāli, referendums ne mirkli neapdraudēja latviešu valodu - pilnīgi
neiespējami, ka puse pilsoņu atbalstītu divvalodību. Tomēr apdraudētība
izrādījās iedarbīgs atslēgvārds. Par ko mēs nejūtamies
droši?
Ja Latvija atrastos tur, kur Monako, mēs skatītos uz to citādi. Ja fonā ir milzīga lielvara, kas bieži rīkojas iracionāli, tevi daudz vieglāk var nobiedēt. Bet redzu, ka šī biedēšana tika izmantota arī kā instruments - aiz skaistiem nacionālpatrotiskiem saukļiem dažkārt ir āža kāja, cilvēki pirms nākamajām vēlēšanām popularizē sevi. No tā nāk vēmiens. Tas ir pats vienkāršākais veids, kā izcelties, pat ja esi apaļš idiots. Ir spēki, kas var runāt tikai par vienu jautājumu un uztaisīt to par galveno zirdziņu, kas gadiem nes uz priekšu. Ja to noņemtu, vairs nebūtu, par ko runāt.
Ja Latvija atrastos tur, kur Monako, mēs skatītos uz to citādi. Ja fonā ir milzīga lielvara, kas bieži rīkojas iracionāli, tevi daudz vieglāk var nobiedēt. Bet redzu, ka šī biedēšana tika izmantota arī kā instruments - aiz skaistiem nacionālpatrotiskiem saukļiem dažkārt ir āža kāja, cilvēki pirms nākamajām vēlēšanām popularizē sevi. No tā nāk vēmiens. Tas ir pats vienkāršākais veids, kā izcelties, pat ja esi apaļš idiots. Ir spēki, kas var runāt tikai par vienu jautājumu un uztaisīt to par galveno zirdziņu, kas gadiem nes uz priekšu. Ja to noņemtu, vairs nebūtu, par ko runāt.
Tam ir otra puse - ja
zirdziņš gadiem nes uz priekšu, tātad vēlētāji to
baro.
To baro 50 gadu [okupācijas] skarbā pieredze. Daudzi cilvēki ir iebaidīti. Valoda, nacionālā piederība ir cilvēka dziļākie slāņi. Tā ir manipulēšana ar mūsu dziļumiem, tāpēc tā ir vienlaikus visefektīvākā un arī visnekrietnākā, ja notiek politiskās interesēs.
To baro 50 gadu [okupācijas] skarbā pieredze. Daudzi cilvēki ir iebaidīti. Valoda, nacionālā piederība ir cilvēka dziļākie slāņi. Tā ir manipulēšana ar mūsu dziļumiem, tāpēc tā ir vienlaikus visefektīvākā un arī visnekrietnākā, ja notiek politiskās interesēs.
Ja politiķi domā, ka, kurinot naidu pret citiem, var
vinnēt, tad naids agrāk vai vēlāk pagriežas pret viņiem pašiem. Nereti politiķi
sūdzas - kāpēc mūs tā ienīst? Mīļie draugi, ja jūs dzīvojat no naida
kurināšanas, jūs ienīdīs vēl vairāk - ja jūs vairojat naidu, sabiedrībai ir
vajadzīgs kāds, ko nīst, un jūs esat pirmie pie rokas.
Vai arī mēs, vēlētāji,
neejam vienkāršāko ceļu - ir taču viegli par draudu pasludināt to, ko var uzreiz
atrisināt, vienā sestdienā aizejot nobalsot.
Mēs dzīvojam sarežģītā laikā, ir tik daudz ekonomisku un sociālu problēmu, kas jārisina. Ir daudz iemeslu, kāpēc cilvēki ir neapmierināti, bet tas viss tiek novadīts uz etnisko jautājumu. Patiesībā daudzi cilvēki piedalījās «par» balsojumā kādu politisku motīvu dēļ - ja tos risinātu, viņi balsotu citādi.
Mēs dzīvojam sarežģītā laikā, ir tik daudz ekonomisku un sociālu problēmu, kas jārisina. Ir daudz iemeslu, kāpēc cilvēki ir neapmierināti, bet tas viss tiek novadīts uz etnisko jautājumu. Patiesībā daudzi cilvēki piedalījās «par» balsojumā kādu politisku motīvu dēļ - ja tos risinātu, viņi balsotu citādi.
Esmu daudz domājis par vēl kādu lietu, kas varētu
mums palīdzēt saprast situāciju. Mēs pat neiedomājamies, kādi jauni izaicinājumi
gaida tuvākajos 10-15 gados. Brīnos, ka mēs tik akli fokusējamies uz šo mirkli
vai pagātni. Ļoti ātri var pienākt brīdis, kad blakus dzīvokļa iemītnieks, kurš
ar mani nekad nav runājis latviešu valodā vai kuru tas latviešu jauneklis nekad
nav sveicinājis, izrādās mans tuvākais brālis, ar kuru kopā es varu pastāvēt un
meklēt risinājumus. Nav apokaliptiski scenāriji jāzīmē, pasaulē notiek milzīgas
pārmaiņas, kas drīz var skart Eiropu un mūsu reģionu. Paskatieties - arābu
valstis bruņojas ar atomieročiem. Mēs piepeši varam justies kā ciema ballītē,
kur puiši dzērumā ir sakāvušies, bet izrādās, ka deg ciems, un visi šie stulbie
kautiņi aizmirstas vienā sekundē.
Referenduma naktī Valdis
Zatlers trāpīgi secināja - liekot krievu cilvēkiem pretstatīt savu etnisko un
valstisko lojalitāti, referenduma iniciatori rīkojās amorāli. Tomēr liels skaits
viņiem atsaucās. Kā krievus, piemēram, tevis minēto paziņu, pārliecināt, ka
savējie nav jāmeklē tikai etniskajā laukā?
Tā tiešām bija amorāla iniciatīva - kā izvēlēties starp māti un valsti. Man šķiet, ne vienmēr ir svarīgi konkrēti likumi, bet gan attieksme un veids, kā runā cilvēki, kuri ir pie varas Latvijā. Katram politiķim rūpīgi jāpārdomā, ko viņš tagad saka. Mēs katrs darām savas lietas, bet maksājam politiķiem, lai viņi uztur līdzsvaru un sapratni sabiedrībā. Nu, tad ieslēdzieties uz trīs dienām, neēdiet un nedzeriet, bet vienojieties, meklējiet tiltus, tas ir jūsu darbs.
Tā tiešām bija amorāla iniciatīva - kā izvēlēties starp māti un valsti. Man šķiet, ne vienmēr ir svarīgi konkrēti likumi, bet gan attieksme un veids, kā runā cilvēki, kuri ir pie varas Latvijā. Katram politiķim rūpīgi jāpārdomā, ko viņš tagad saka. Mēs katrs darām savas lietas, bet maksājam politiķiem, lai viņi uztur līdzsvaru un sapratni sabiedrībā. Nu, tad ieslēdzieties uz trīs dienām, neēdiet un nedzeriet, bet vienojieties, meklējiet tiltus, tas ir jūsu darbs.
Ļoti ceru, ka vienreiz parādīsies partija, kas būs
simetriski veidota latviešiem un krieviem. Tas būtu lieliski, ja cilvēki, kas
domā Labas gribas manifesta kategorijās, varētu vienoties kopējā politiskā spēkā
un veidot Latvijas nākotni, kurā mēs nebaidām cits citu un visi cilvēki ir
mūsējie.
Bet otra lieta, kas tīri cilvēciski varētu mazināt
agresiju, - ja mēs, satiekot cits citu, varētu pateikt: tu esi mans draugs. Kad
latvieši runā par krieviem un krievi par latviešiem, mums jāmēģina personalizēt
[sakāmo] par kādu mums pazīstamu brīnišķīgu cilvēku, un tūdaļ pat šis vārds
skanēs citādi. Ir svarīgi, lai vispārinājums notiek virzienā uz gaišiem
cilvēkiem - un tādu ir daudz -, nevis atsevišķiem ekstrēmistiem, kuri grib citus
sarīdīt. Mēs katrs varam kopt attiecības, un tas ļoti daudz ko mainīs. Ja ir
tūkstošiem mazu paralēlu saitīšu valstī - uz tā jau valsts turas, vai ne? Lai ko
tad stāstītu viens vai otrs medijs, mēs zināsim, ka pieci mūsu draugi gan tā
nedomā un tās ir muļķības. Krievu minoritātes klātbūtne nav nekāds apdraudējums
mūsu attīstībai, izņemsim no lietojuma šo noziedzīgo leksikonu par piekto
kolonnu vai nodevēju sarakstiem.
Ieskatieties rūpīgāk politiķos, kas saldā balsī
čukst jums ausī - mēs esam vienīgie, kas aizstāv jūsu nacionālās intereses.
Paskatieties rūpīgāk un jūs konstatēsit, ka lielākā daļa no šiem cilvēkiem nevēl
jums labu, jo nevēl mieru un līdzsvaru valstī. Neļausim diskusiju telpu pārņemt
dažiem cilvēkiem. Mēs arī te esam, un mēs katrs tikpat lielā mērā pārstāvam
latviešus un krievus. Vajag runāt par savu pārliecību. Jā, jūs sauks par
nodevējiem un interneta komentāros gribēs pakārt, bet nebaidieties paust savu
viedokli, un tad konstatēsit, ka mēs esam vairākums - tie, kas spēj
sarunāties.