Ķeltu mitoloģijas un kultūras pirmsākumi minēti ar dzelzs
laikmeta sākumu Eiropā t.i. 6.-5. gadsimtu pirms mūsu ēras. Tas raksturojas ar
laiku, kad Ķelti jau prata apstrādāt un iegūt dzelzi un darināja dzelzs
darbarīkus un kala ieročus. Vēstures pētnieki ir atzinuši, ka ķeltu senči esot
nākuši no kareivīgām āriešu ciltīm, kas 1000 gadu pirms ķeltu parādīšanās Eiropā
pakļāvušas Indas ieleju un tās civilizāciju. Uzskata, ka Ķeltu
pirmdzimtene ir Ziemeļalpi, kur 1. gadu tūkstoša vidū p.m.ē.
iedzīvotāju blīvums sasniedzis tādu pakāpi, kad tika radīti priekšnosacījumi
cilšu migrācijai dažādos virzienos Beļģiju, Karpatiem, Balkāniem, Itāliju, Britu
salām un pāri Biskajas līcim arī Īriju. Daži vēsturnieki ir izteikuši hipotēzi,
ka ķelti sasnieguši Baltiju arī tagadējās Latvijas teritoriju, jo to apliecinot
vairāki vietvārdi Abava, Dagda un līdzība etnogrāfiskajos un reliģiski
mitoloģiskajā pasaules uztverē, līdzībā reliģiskajos rituālos, kas saistīti ar
svēto dzīvnieku - zirga, govs, buļļa kultu, ka arī līdzībā starp vīrieti un
sievieti karotājiem. Ziņas par kontinenta ķeltu
mitoloģiju ir visumā fragmentāras, kas balstās galvenokārt uz
arheoloģiskajiem izrakumiem, īru sāgām un teikām.
Līdz mūsdienām ir nonākusi tikai neliela daļa senās īru
literatūras mantojuma, kas vēsturiski ir stipri pārveidota, jo pirmās
sāgas pierakstītas ap 8.-9. gadsimtu, bet sistemātiski tikušas vāktas ap
12.gadsimtu, ko pierakstījuši mūki pēc ķeltu reliģijas
druīdisma iznīdēšanas, gribot negribot radīdami savam pasaules uzskatam atbilstošu sāgu izlasi ar zināmu kristietisma
pieskaņu.
Ķeltu mīti par pasaules izcelšanos un kosmogoniju
līdz mūsdienām vispār nav saglabājušies. Ķeltu mitoloģijā tiek
runāts par pasaules koku, kas ir pamatā ķeltu mājokļu arhitektonijai.
Kad uzsākās ķeltu migrācija, viņu mitoloģiskie tēli saplūda ar uzvarēto cilšu
dievībām un sevišķi populāri bijuši Lielās
Dievmātes un Karotāju Dieva kults. Ķeltu
karavīrs tiek tiktāl pielīdzināts dievībai, ka izzūd reāla atšķirība starp
cilvēku un dievišķu būtni varonis esam Saules dēls,
vai pats Saules dievs, kurš satriec ienaidniekus ar
saviem stariem. Pēc nāves varonis pārtop saules gaismā, tā saplūst ar savu
dievišķo pirmsākumu. Ķelti domāja, ka cilvēku cilts cēlusies no viņpasaules
valdnieces, ko Gallijas ķelti sauca par Ditu, bet
Īrijas ķelti par Dagdu.
Šodien mēs tikai varam izteikt
varbūtību, ka ķeltu ieguldījums rietumu civilizācijā ir daudz
lielāks nekā grieķu un romiešu, jo visi dati par ķeltu izcelsmi ir
pazaudējušas savas saiknes gadsimtu miglā, mēs varam izteikt tikai varbūtību, ka
to izcelsme saistās ar Grieķijas un Egejas jūras
rajonu 3 4 gadu tūkstoti pirms
Kristus dzimšanas.
Šodien ķeltu astroloģiju mēs daudz apskatām no
druīdisma pozīcijām. Ķeltu mēness zodiaks, kurš sastāvēja no
13 kokiem, pirmo reizi vizuāli tika parādīts Roberta Greivsa grāmatā Baltā dieviete. Saules gads tika sadalīts pēc Mēness principa un visi ķeltu
vēstures un kultūras pētnieki piekrīt šim sadalījumam.
Katram Mēness mēnesim atbilst savs simbols koks.
Greivs savā atklājumā savienoja Mēness mēnešus ar 13
līdzskaņiem ķeltu alfabētā, kura pamatā ir koki un apgalvo, ka 13
līdzskaņi veido kalendāru, kurā 13 mēnešiem atbilst maģiskie koki, bet 5 patskaņiem atbilst 5 papildus dienas. Visi šie 13 koki
ieņem svarīgu vietu eiropiešu folklorā. Ņemot vērā, ka senais alfabēts tika
izmantots, lai pareģotu nākotni, Greivs mēģināja to sasaistīt ar slēpto
kosmoloģiju. Līdz ar to, mēs varam runāt par ķeltu Mēness zodiaku. Driādes vai
koku gari asociējās ar druīdu svētajiem kokiem, kas pārstāv viņu dižā radītāja
Seli garīgo dabu. Tas ir neredzamais dievs, kura
vārds nozīmē slēptais. Ikkatrs svētais koks simbolizējās kā kosmiskais simbols
konkrētam gara tipam. Vēlāk šie gari asociējās ar ķeltu dieviem un dievietēm,
kuri kā zināms pārstāvēja ideāla cilvēka arhetipu.
Turpretim divpadsmit
(12) Zodiaka zīmes Grieķu Romiešu
zodiakā identificējas ar grieķu romiešu dievībām, kas savukārt
asociējas ar divpadsmit mēnešiem viņu kalendārā.
Greivsa teorija par 13 Mēness mēnešu saistību ar 13
līdzskaņiem ķeltu koku alfabētā apstiprina druīdu mistiskās tradīcijas. Druīdi ticēja vārda spēkam, kas varēja būt gan kā lāsts, gan
arī kā svētība, atkarībā no toņa kā tas tika
izteikts. 13 līdzskaņi ir runas galvenās skaņas, kas pārtrauc gaisa
pūsmu, kas nāk no plaušām un tādā veidā parāda 13 reakcijas un informācijas, kas
asociējas turpmāk ar druīdu gadu, kas ķeltu mitoloģijā saistīta ar Mēness
dievieti Seridvenu. Tālāk druīdi no ķeltu
mitoloģijas pārņēma un pielietoja 13 Mēness mēnešu kalendāru, jo tas atainoja
gadalaiku maiņu un bija kā ceļvedis un viņu pašu radītāja tulks debesīs. Par
druīdu ticību augstajam, neredzamajam dievam Seli varam izlasīt Ouena Morgana
darbos, kas ir Velsa druīdisma grāmatas pārstrādāti varianti.
Ķeltu noslēpums vēl līdz šim laikam
ir neatklāts, bet ir pierādīts,
ka jau bronzas laikmetā tie ir apdzīvojuši Eiropu, Vidusjūru un Ziemeļāfriku.
Senie ēģiptieši tos dēvēja par jūras tautu. Kad
ķelti ieradās britu salās viņi jau bija kā labi organizēta tauta, ar augstu
zinātnes un mākslas prasmi, kas varēja rasties tikai augstākās metālapstrādes
tehnoloģijas apgūšanas rezultātā. Viņiem bija labi izstrādāts likumu krājums, ko
vēlāk pārņēma un ielietoja druīdi. Senajos rakstos ir teikts, ka ezotēriskās
gudrības druīdi paaudžu paaudzēs no citiem slēpuši un sargājuši.
Ķelti Mēness zodiaka 12 zīmēm iedalīja 28°, kas
atbilda 28 mēness dienām, sākot ar Bērzu, bet pēdējai 13 zīmei Plūškokam
atlikušos 24°, kas simbolizēja ziemas dienas īsumu. Tāds ir simbolisks Mēness
zodiaka sadalījums, kurā ietilpst visi saulgriežu punkti, kā arī četri uguns
svētki. Zodiakālā karte satur sevī iekšējo spirāles galaktikas sadalījumu
saulgriežu dienās, kad tā nostājas vienā rindā ar
zemi.
Vēlāk druīdi to pārstrādāja, kur tika ņemts vēra viņu
rituālais kalendārs un atbilst Mēness sadalījumam zodiakā, kas balstās uz Mēness
cikla fāzēm un intervāliem starp diviem jauniem mēnešiem. 360 grādi tiek
sadalīti starp 13 kokiem:
Bērzs - 28°
Vītols - 28°
Vīnogas - 28°
Pīlādzis - 28°
Vilkābele - 27°
Efeja - 28°
Osis - 28°
Ozols - 27°
Niedre - 28°
Alksnis - 28°
Smaillapis - 27°
Plūškoks - 29°
Lazda - 27°
Pirmā zīme Bērzs sākas 24. decembrī 2°00’ Mežāzī,
pēc 2 dienām, kad ir iestājies ziemas saulgriežu punkts (00°00’ Mežāzī). Pirmie
četri koki – Bērzs, Pīlādzis, Osis, Alksnis - 28° ietver sevī periodu no ziemas
līdz pavasara saulgriežiem ieskaitot. Šajā periodā ietilpst pirmie uguns svētki
Britānijā. Nākošie četri koki – Vilkābele, Ozols, Smaillapis, Lazda - 27° ietver
sevī vasaras saulgriežus(00°00’ Vēzī) un divus uguns svētkus – Belteina (1.
maijs – pēc kristiešu kalendāra pirmā vasaras diena, auglības svētki) un Lammasa
(1. augusts – rudens sākums, zemes mātišķuma un maizes svētki). Nākošie trīs
koki - Vīnogas, Efeja, Niedra - 28° ietver sevī Semheina svētkus (1.novembris –
mirušo svētki, to svin arī šodien, ko mēs dēvējam par Helovenu, ko kristieši
negatīvi dēvē par raganu saietu, negatīvā šā vārda nozīmē) un rudens
saulgriežus. Pēdējais koks – Plūškoks - 29° sevī ietver papildus dienu – 23.
decembri ( druīdu kalendārā – bezvārda diena), tāpēc tam ir 29°.
Tādā veidā ķeltu Mēness zodiaks izskatās šādi
–
Bērzs 24. XII – 20. I 02°00’ Mežāzis Saule
Pīlādzis 21. I – 17. II 00°00’ - 27°59’ Ūdensvīrs
Urāns
Osis 18. II – 17. III 28°00’Ūdensvīrs - 25°59’Zivis
Neptūns
Alksnis 18. III – 14. IV 26°00’Zivis - 23°59’Auns
Marss
Vītols 15. IV – 12. V 24°00’Auns - 20°59’Vērsis
Mēness
Vilkābele 13. V – 9. VI 21°00’Vērsis - 17°59’ Dvīņi
Vulkāns
Ozols 10. VI – 7. VII 18°00’Dvīņi - 14°59’Vēzis
Jupiters
Smaillapis 8. VII – 4. VIII 15°00’Vēzis -
11°59’Lauva Zeme
Lazda 4. VIII –1. IX 12°00’Lauva - 08°59’ Jaunava
Merkurs
Vīnogas 2. IX – 29. IX 09°00’Jaunava - 06°59’Svari
Venera
Efeja 30. IX – 27. X 07°00’Svari - 04°59’Skorpions
Persefona
Niedre 28. X – 24. XI 05°00’Skorpions -
02°59’Strēlnieks Plutons
Plūškoks 25. XI – 23. XII 03°00’Srēlnieks -
01°59’Mežāzis Saturns
Ķeltu astroloģijā saulgriežu punkti rada izmaiņas
debess gaismai un ir svarīgi punkti uz ķeltu Mēness kartes shēmas, kas simbolizē
pašprojekcijas spirāli ar iekšējo harmoniju un disharmoniju. Tauriņš simbolizē
mēnesi Efeju, mēnesi Ariandu, mēness dievieti, kurai ir visvairāk noslēpumainu
aspektu ķeltu kosmoloģijā, kā arī pazudušo planētu Persefonu. Ķeltu astroloģijā
saulgriežu punktiem ir liela nozīme natālajās un mundānajās kartēs, kas
atspoguļo atsevišķa cilvēka, kā arī visas cilvēces evolūciju kopumā. Saulgriežu
punktu grādus ņem kardinālo zīmju 00°00 punktā. Visi šie punkti, ieskaitot ASC,
ir ļoti svarīgi izskatot horoskopu tātad:
Ziemas saulgrieži
00°00” Mežāzis 22. XII
Bezvārda diena 01°00’ Mežazis 23. XII
Brigantija 10°00’ Ūdensvīrs 01. II
Pavasara saulgrieži 00°00’ Auns 21. III
Belteins 10°00’ Vērsis 1. V
Vasaras saulgrieži 00°00’ Vēzis 22. VI
Lammas 10°00’ Lauva 01. VIII
Rudens saulgrieži 00°00’ Svari 23. IX
Semheins 10°00’ Skorpions 01. XI
Bezvārda diena 01°00’ Mežazis 23. XII
Brigantija 10°00’ Ūdensvīrs 01. II
Pavasara saulgrieži 00°00’ Auns 21. III
Belteins 10°00’ Vērsis 1. V
Vasaras saulgrieži 00°00’ Vēzis 22. VI
Lammas 10°00’ Lauva 01. VIII
Rudens saulgrieži 00°00’ Svari 23. IX
Semheins 10°00’ Skorpions 01. XI
Bezvārda diena astroloģiskā nozīmē, kaut arī tā
saistīta ar 13. zīmi Plūškoku, cilvēces evolūcijā simbolizē iespēju eksistēt kā
pilnīgi attīstītam cilvēkam, kas sevī ietver daļu no čūskas simbola. Čūska viena
no svētākajiem gudrības simboliem, kas līdz ar ziemas saulgriežiem apzīmē arī
mūsu visuma gravitācijas centru ap kuru riņķo Saules sistēma.
Ķeltu mitoloģijā Jupiters ir Dagda (labais dievs),
kurš palīdz cilvēkam veicot dažādus brīnumus. Dievība Dagda bija rituālās
pielūgsmes objekts un druīdu reliģijā skaitījās priesteris, kurš sevi ziedoja kā
upuris, vasaras saulgriežu punktā tā bija Saule. Ķeltu Mēness zodiakā pavasara
saulgriežu punkts iekrīt Alkšņa koka zīmē, kas atbilst Auna zīmei grieķu romiešu
zodiakā. Pie šī punkta izejas visā pasaulē dienas garums ir proporcionāls nakts
garumam. Ķeltu kalendārā un zodiakā šos punktus atzīmēja kā divas vienāda izmēra
spirāles, kas atspoguļo vienādu dienas garumu. Mēness zodiakā saulgriežu punkti
atspoguļoja arī pirmo un pēdējo Mēness ceturksni. Tādā veidā pavasara saulgriežu
punkts atspoguļo Mēness cikla fāzi, kas simbolizē krīzes laiku. Ķeltu mitoloģijā
šo periodu saista ar Alkšņa mēness dievu Branu (Saules dievība, kura šajā laikā
sasniedz savu pilngadību un nogalina pūķi). Šim mītam kristiešu reliģijā atbilst
leģenda par svēto Georgu.
Rudens saulgriežu punkts saistās ar Vīnogu koka zīmi,
kas atbilst Svaru zīmei grieķu - romiešu zodiakā. Šo stāvokli saista ar krīzes
stāvokli, kas notiek cilvēka apziņas iekšienē un apzīmēs noteiktu Mēness fāzi.
Tā kā zemes orbīta krustojas ar saules orbītu, tad saulgriežu punkti attiecas
tikai uz vīrišķo sākumu un saistās ar saules dieviem. Tādēļ saulgriežu punkti
atspoguļo atdzimšanas periodus un saules impulsus, kas tiek koncentrēti uz
individuālām īpašībām un personības izaugsmi, kas raksturojas caur sava ES apzināšanos. Četri ķeltu uguns svētki simbolizējas
ar četrām Mēness fāzēm un atspoguļo Mēness kalendāra ceturkšņus, kaut arī tie
precīzi nesakrīt ar saulgriežu viduspunktiem. Uguns svētki ir zemes svētki, kas
tika saistīti arī ar mātišķā principa sākotnes noslēpumainiem punktiem, zemes
spēka uzlādēšanos raksturojoši četriem gadalaikiem pavasari, vasaru, rudeni un
ziemu. Šie četri gadalaiki simbolizēja četras dažādas zemes sejas, fāzes un
četri svētki sakrīt ar četrām fiksētajām zīmēm - ūdensvīru, vērsi, lauvu un
skorpionu, kas atspoguļo arī nelokāmu stabilitāti un iekšēju spēku, kas saistās
ar neapzināto ES. Ķeltu mitoloģijā Mēness fāžu cikli tika saistīti ar vienīgo
Mēness dievieti, kas simbolizēja gan labos, gan sliktos Mēness aspektus.
Druīdiuzskatīja, ka cilvēce ir atnākusi no augstākās pasaules
makrokosmosa, bet ciešanas un eksistence atrodas zemākajā pasaulē mikrokosmosā.
Druīdi atzīmēja arī noteiktu zvaigžņu un zvaigznāju skaitu, kas atradās Britānijas salu teritorijā uz vienas līnijas ar
nekustīgajiem akmens apļiem. Visvarenākais astronomiskais
pulkstenis ir Stounhendža. Nekustīgās zvaigznes ne tikai ļāva sekot
gadalaiku maiņai, bet arī apzīmēja garīgās attīstības svarīgākās sfēras, jo
druīdi uzskatīja, ka dvēseļu pārmiesošanās notiek tām pārvietojoties galaktikā.
Rudens un pavasara saulgriežu simbols bija divas vienāda izmēra savītas
spirāles, kas atainoja vienādu dienas un nakts garumu. Ziemas saules spirāle tā
ir spirālveida kustība, kas druīdiem raksturojās ar čūsku, kurā tās cieši
sakļautie riņķi simbolizēja debess gaismas pavājināšanos un garīgo involūciju
vai kontaktu ar zemāko ES.
Ķeltu trīsvienības simbols vai
„triskele” atspoguļoja ķeltu
trīsvienības sapratni – cilvēka dualitāti viņa attīstības gaitā, kas sasniedz
garīgās apgaismības rezultātu un iegūst „Aahunu” – spēju uz dieva radītu
domāšanu. Tādējādi ķeltu „triskele” simbolizē „Aanuhu” un ir ļoti sens simbols,
ko ne vienu reizi vien var sastapt Kokonu grāmatās (600. g.m.ē.). „Triskele”
tika uzskatīta kā kosmisks simbols, kuru druīdi apzīmēja ar Sauli, Mēnesi un Zemi.
Druīdu pielietojamais zodiaka zīmju Mēness dalījums
atjauno Saules un Mēness līdzsvaru ar cilvēka dvēseles vienotību, kas nav
sastopama grieķu astroloģijā. Ķeltu Mēness zodiaks ir radīts
uz pamatīgu astroloģisko zināšanu bāzes, kuru tālāk uzkrājuši grieķu un romiešu
zinātnieki.
Ķeltu astroloģija pamazām sāk
iznirt no laikmetu kokona un
apsolās kļūt par skaistāko tauriņu.
http://news.frut.lv/lv/scitech/12525