“Cilvēkam tik saimnieku, cik viņam
grēku.”
/Sv. Augustīns/
Pieņemoties spēkā globālās krīzes otrajam vilnim,
vērojami vairāki procesi. Globālajai finanšu oligarhijai kalpojošās valdības
sākušas neierobežoti drukāt (vai digitāli uzburt) naudu, glābt banku
institūcijas un pieņemt aizvien radikālākas finanšu bardzības programmas, kuru
mērķis ir krasi samazināt nabadzīgo un vidēji turīgo sabiedrības slāņu
ieņēmumus, palielināt nodokļus, likvidēt darbavietas, noārdīt sociālās drošības
tīklus, atņemt līdzekļus veselības aprūpei, izglītībai un pārējai
infrastruktūrai, iedzīt bankrotā ražojošos uzņēmumus, lai visi šie un citi
resursi lēti nonāktu kriminālo baņķieru, spekulantu un citu laupītāju īpašumā.
Par paraugu šai reakcionārajai genocīda politikai ņemts “Latvijas modelis”, kāds
tas izklāstīts A. Aslunga un V. Dombrovska propagandas grāmatā “Kā Latvija pārvarēja krīzi”. Resursu sagrābšana izpaužas
arī kā aizvien jaunas ASV un NATO militārās agresijas gandrīz visos pasaules
reģionos.
Taču katra agresīva darbība agrāk vai vēlāk izraisa
pretdarbību. Nu jau gandrīz visu Rietumu pasauli pārņēmušas protesta akcijas un
masveida streiki, kuros visdažādāko kārtu ļaudis noraida kriminālo banku
diktātu. Jauns protestu vilnis pārņēmis Grieķiju, kuru Papandreu sociālistiskā
(pareizāk būtu to saukt par fašistisko) valdība nolēmusi aplaupīt un izpārdot
banku haizivīm, pašus grieķus pārvēršot par parādu vergiem un ekonomiskajiem
bēgļiem. Protesta vilnis pārņem arī spekulantu, laupītāju un kara noziedznieku
citadeli ASV. Vienu ASV pilsētu pēc otras ieņem “Occupy Wall Street!” akcijas
dalībnieki. Lai arī šai protesta kustībai vēl nav skaidru mērķu un to cenšas
kontrolēt Sorosa struktūras, lai paildzinātu Obamas marionešu režīma mūžu,
process ir sācies un attīstās.
Vienīgi Latvija arvien palikusi to valstu vidū, kuru
iedzīvotāji paši atbalsta savus aplaupītājus un iznīcinātājus – finanšu oligarhu
uzpirktās politiskās marionetes. Un kad režīmam nav citu argumentu, tiek
aktivizēta nacionālā kārts. Šādu attīstību es prognozēju jau šā gada marta
sākumā, kad vairākās vietnēs tika publicēts mans raksts “VL! ir latviešiem naidīga organizācija”. Etniskās
konfrontācijas aizdedzinātāja lomu uzņēmies varas apsēstais politiskais klauns
Valdis Zatlers.
Ja gribi kādu manipulēt, izmanto
viņa vājības un apmātības
Ja kādi ārēji spēki savu savtīgo mērķu sasniegšanai
grib izmantot pašus iezemiešus, viņi starp iezemiešiem sameklē Kangaru. Cilvēkus
manipulē caur viņu vājībām, iekārēm un apmātībām. Tā var būt pārlieka godkāre,
iedomība, lepnība, seksuāla apmātība, alkatība, varas, naudas vai slavas kāre.
Tātad īpašības, kuras katoļu vai jebkurā citā garīgā mācībā apzīmē par nāves
grēkiem (katoļu mācībā septiņi nāves grēki ir negausība,
slinkums, miesaskāre, lepnība, dusmas, skaudība, alkatība; sastopamas arī
nedaudz atšķirīgas tulkojuma redakcijas).
. Ja cilvēks ir savas apmātības varā, viņam nekas
cits nav svēts, viņam nav nekādu citu ideālu, vērtību vai principu. Ja viņš
iedomāsies atradis ceļu savas iegribas vai apmātības apmierināšanai, viņš ies
pār līķiem.
Izpētījuši Latvijas politisko anti-eliti, ārvalstu
manipulatori par piemērotāko Kangara lomai šoreiz atrada Valdi Zatleru –
absolūtu, bet pretenziozu pelēcību, kas četrus gadus tēlojis Valsts prezidentu,
apaudzis ar “augstākās sabiedrības” prestiža atribūtiem un laidis muļķi.
Tieši ar to izskaidrojama pēdējās nedēļās vērojamā
Zatlera raustīšanās un vairākkārtējās pozīciju maiņas. Zatleru rausta visi:
starptautiskie oligarhi, sorosisti, Ventspils oligarhi (šoreiz tie, kuri
pieteikuši karu Lembergam), “Vienotības” intriganti, sieva, sabiedrībā
pazīstamas ekrānu slavenības, citu iesaistīto partiju funkcionāri un pašas ZRP
biroja darbinieki.
Ja Zatlers būtu turējies pie sava sākotnējā lēmuma
veidot valdību kopā ar SC, tas vēl nebūtu sliktākais variants. Protams, ja
neskaita personīgi A. Rubiku, SC ir tāda pati neoliberāļu komanda kā visas
pārējās. Par to spilgti liecina SC vadības lēmums no partijas izslēgt
“Antiliberālās koalīcijas” veidošanas iniciatoru Armandu Strazdu (skat.
materiālu “Antineoliberālās koalīcijas veidotāju Strazdu izslēdz no
'Saskaņas”).
Pirms vēlēšanām SC gan bija izvirzījusi vairākus
principus, kuri, ja tos īstenotu, nāktu Latvijai par labu un būtu labs sākums,
bet tas, cik viegli un pat ar entuziasmu SC vadība no savām saprātīgajām
iniciatīvām atteicās, liecina, ka tās nemaz nebija nopietni domātas.
Tā vai citādi, bet ZRP/SC koalīcija, iespējams,
mīkstinātu dažas ekstrēmākās ZRP iniciatīvas. Tādas kā nodokļu palielināšana
medikamentiem, bērnu barībai, izdevniecību produkcijai u.c. Varbūt šāda
koalīcija atturētos arī no ZRP nodoma vēlreiz izvarot izglītības sistēmu un tik
lielā mērā nesteigtos ar Latvijas uzņēmumu un resursu izpārdošanu ārzemniekiem.
Droši vien tiktu nobremzēts arī ar SC saistīto personu ierosinātais referendums
par otro Valsts valodu, vai arī šis referendums noritētu bez īpaša entuziasma un
rezultātiem.
Taču galvenais sasniegums būtu tas, ka mainītos 20
gadus praktizētā paradigma, pēc kuras valdību drīkst veidot tikai t.s. latviskās
partijas. Iznākums būtu tāds, ka arī krievi viltos savos deputātos un SC zaudētu
savu politiskās nevainības nimbu. Līdz ar to zustu arī mīts, ka Latviju 20 gadus
grāvušas tikai t.s. latviskās partijas, nevis neoliberālā politika. Tas savukārt
vājinātu tās barjeras, kas līdz šim traucējušas rīkot kopīgas akcijas pret
režīma politiku, kurās apvienotos gan latvieši, gan krievi. Manuprāt, tieši šī
barjera ir galvenais iemesls, kāpēc Latvijā tā arī nav izveidojusies rīcības
spējīga antineoliberāla tautas kustība. Tā vietā, lai analizētu valdošo
ideoloģiju un atrastu Latvijas katastrofas cēloņus, daudzi latvieši savu
enerģiju izšķiež etniskos vārdu karos, un otrādi.
Taču tagad ar raustāmās marionetes Zatlera palīdzību
ir radīti reāli priekšnoteikumi etniskās spriedzes straujai kāpināšanai un
viegli izprovocējamai etniskai konfrontācijai, kura viegli var pāraugt arī tīri
fiziskās sadursmēs ar nekontrolējamām sekām.
Jo krievi patiešām jūtas piekrāpti un atstumti.
Tagad T. Ždanokas un citu PCTVL funkcionāru 1990. gadu propaganda par krievu
diskrimināciju iegūst ticamus un taustāmus apveidus. Tas nozīmē, ka krievi
radikalizēsies, viņu prasības un spars strauji pieaugs. SC nelaišana valdībā
tagad kalpos par cīņas karogu aktīvai masveida mobilizācijai referendumam par
otru Valsts valodu. Radīsies arī citas līdzīgas iniciatīvas. Tas savukārt
radikalizēs arī zināmas latviešu aprindas, jo krievu aktivizēšanās piešķirs
ticamību arī latvisko partiju propagandai par “krievu nelojalitāti”, “piekto
kolonnu”, “Maskavas roku” u.tml. Tieši tā tiek organizētas etniskās
konfrontācijas, no kurām līdz šim Latvija, paldies Dievam, bijusi
pasargāta.
Ko nozīmē “reformas un
tiesiskums”?
Etniskās kaislības varbūt ir vislabākais fons, lai
novērstu uzmanību no koloniālās administrācijas nodoma izpārdot Rietumu
baņķieriem Latvijas uzņēmumus un resursus, kāpināt genocīdu pret Latvijas tautu,
izspiest no Latvijas vēl simtus tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, Latvijas
teritoriju nodot pilnīgā starptautisko oligarhu, laupītāju un kara noziedznieku
rīcībā, iesaistīt Latviju jaunos karos, piemēram, pret starptautiskās
oligarhijas neieredzēto Baltkrievijas republiku.
Jau vairākas nedēļas masu mēdijos tiek skandinātas
vienveidīgi tukšas frāzes, kurās ietilpst vārdi “reformas” un “tiesiskums”. Nu
ir panākta vienošanās arī par “Reformu un tiesiskuma koalīcijas” izveidi. Taču
neviens nav papūlējies šīs frāzes iztulkot cilvēciskā valodā. Vēl trakāk –
neviens arī neprasa, kas konkrēti domāts ar “reformām” un “tiesiskumu”? Vai
tiešām esam tik apātiski vai degradējušies, ka mums pat neinteresē, ko ar mums
pašiem kāds nolēmis darīt, kādi jauni eksperimenti ar Latvijas iedzīvotājiem
ieplānoti?
Protams, reformas un tiesiskums ir tikai neoliberāļu
žargons, aiz kura slēpjas tie paši vecie globālistu-neoliberāļu nodomi: izpārdot
visu ārzemniekiem, pēc iespējas izspiest pēdējo sulu no Latvijas iedzīvotājiem
un padevīgi pildīt visas komandas, kādas vien pienāks no SVF, PB, Eiropas
komisijas, Eiropas Centrālās bankas vai NATO ģenerālštāba. Latvijas
iedzīvotājiem tas nozīmē tikai genocīda turpināšanos, kuru nu var papildināt arī
etniska konfrontācija.
Jautājums vairs nav “Ko darīt?”, bet vai vispār esam
gatavi kaut pirkstiņu pakustināt savas apsmietās un aplaupītās Latvijas
labā?
Ja jau mums tas viss ir vienalga, varbūt to arī esam
pelnījuši?
Jānis Kučinskis
