svētdiena, 2011. gada 30. oktobris

Krajons caur Sergeju Kanaševski; Hiperboreja: Krievijas sākotnes


Esiet sveicināti, mani dārgie! Es esmu Krajons no magnētiskā dienesta.
Katra valsts, katra teritorija uz Zemes ir savā veidā unikāla, apbrīnojama. Mīlestības, uzmanības cienīga. Nav mazsvarīgu valstu un teritoriju uz planētas. Un, ja jūs dzīvojat savā mazajā valstī, kuru pat grūti atrast kartē – ziniet: tā ir ļoti svarīga. Ja jūs dzīvojat uz sava zemes pleķīša, kurš ir tāls no komunikācijām, no lielām pilsētām – ziniet, nav svarīgāka par šo jūsu mazo dzimteni. Par jums neziņo jaunumos televīzijā, radio, laikrakstos – jūs it kā neeksistējat? Ziniet: jūs esat ļoti svarīgi! Draugi, es it nemaz nepārspīlēju! Visa cilvēce, visas valstis, nācijas, tautas – vienots vesels. Aizvāc mazu daļu – saslims viss organisms. Vai tad ne tā? Tā. Protams, tā...
Šodien runāju par to teritoriju, kas aizņem gandrīz 1/6 daļu sauszemes. Par valsti ar ļoti nevienkāršu vēsturi, sarežģītu likteni. Par Krieviju. Cilvēku civilizācijas organismā tā līdzinās sirdij... Šī sirds vēl ir slima, pukst ļoti aritmiski. Tās vibrācijas pagaidām ir tālu no pilnības... Taču šeit, Krievijā, dzīvo daudz, ļoti daudz cilvēku, kuriem ir milzīgas izdziedināšanās spējas... Jūs zināt, lai izdziedinātos, ir jāzina slimības cēloņi. Bet tāpēc – ir svarīga slimības vēsture... Un vienkārši vēsture...
Daudzi mūsdienu zinātnieki uzskata, it kā Krievijas vēsture sākas bezmaz tikai no Kristietības pieņemšanas brīža, no vienotas Krievijas valsts radīšanas. Ak, mani Saulainie, vai tad var saprast tautu, teritoriju vēsturi, nezinot to īstenās vēsturiskās saknes?! Lai apgaismotu Krievijas likteni, ir jāatgriežas ne par diviem, ne par trīs tūkstošiem gadu atpakaļ. Ir jāiemet skats dziļākā senatnē. Veiksim ceļojumu par ASTOŅIEM TŪKSTOŠIEM GADU ATPAKAĻ. Tieši tad Eirāzijas kontinenta Eiropas daļas teritorijā – no tās rietumu krastiem līdz austrumu Urālu kalniem – izveidojās jauna cilvēku impērija. Šīs impērijas pamatus veidoja... atnācēji no Ziemeļāfrikas. Jūs esat izbrīnīti? Nav vērts brīnīties! Āfrikas ziemeļos eksistēja pati daudzskaitlīgākā, stiprākā, augsti attīstīta atlantu kolonija. Izdzīvojusi pēc kataklizmām, kuras notika pirms 11 tūkstoš gadiem, kolonija nostiprinājās. Šeit, Āfrikas ziemeļos, tajā laikā, par kuru runāju, izveidojās divas valstis – Levija (Lībija) un Aigaptuss (Ēģipte). Levija izvietojās Ziemeļāfrikas rietumu daļā, Aigaptuss – austrumu daļā. Tieši no Aigaptusa atnāca tie, kuri uzvarēja gadsimtiem ilgo Eiropas tirāniju. Un lika pamatus jaunai diženai valstij, kuras nosaukums ir saglabājies un nonācis līdz jūsu dienām. Tās nosaukums ir – Hiperboreja.
Patiesā zināšana par Hiperboreju pagaidām nav atklāta cilvēkiem. Jo visi notikumi notika cilvēces vēstures periodā, kad četri telpas-laika kontinuumi bija apvienoti vienā. Milzīgs cilvēces vēstures posms, sācies pirms 11 tūkstoš gadiem un turpinājies 6 tūkstošus gadu, ir balts plankums zinātniekiem, absolūtajam vairumam mūsdienu cilvēku... Vai melns maģisks caurums, uz kuru portāls vēl nav atvērts (Krajona smaids).
Gaismas Darbinieki! Pat daudziem no jums ir grūti noticēt tādas telpas-laika izmaiņas iespējai, kad dažādas pasaules saplūst vienā. Nu ko tur runāt! Absolūtas vairums mūsdienu cilvēku citu pasauļu realitātei netic. Viņiem neeksistē arī tas, kas tagad runā ar jums. Taču Krajons – tas nav izdomājums. Simtiem tūkstošu cilvēku visā pasaulē, vairāk kā miljons Gaismas Darbinieku ir cieši pārliecināti par manu eksistenci. Viņi JŪT mani, manu enerģiju. Un, attiecīgi, viņiem jāsaprot: īsta informācija – nav izdomājums.
Telpas-laika kontinuumu nobīde patiešām notika, būtnes no citām pasaulēm patiesi dzīvoja šeit... Un jūs, cilvēki, kopā ar viņiem radījāt planetāro vēsturi... Jā, tas ir tā ... Taču mazliet vairāk kā pirms 5 tūkstošiem gadu cilvēku civilizācijas vēsture tika pārtraukta. Vienoto ķēdi pārrāva, aizvācot ne vienkārši svarīgus posmus. Aizvācot praktiski visu, kas bija iepriekš. Pārtrūka saikne ar Avotu. Jūs jau saprotat – tas nav sods. Tā nav grēkā krišana, tā nav bēgšana no mitoloģiskās paradīzes... Tāds ir scenārijs Lielā Eksperimenta finālam uz planētas Zeme, kuru mēs saplānojām kopā ar jums. Saplānojām un iemiesojām šajā, četrdimensiju realitātē. Kā dēļ tika radītas visas šīs grūtības – jūs jau zināt. Tikai tā varēja iegremdēties līdz materiālās pasaules “pašam dibenam”. Un tikai no šejienes, no šī, “paša materiālākā”, punkta mums ir tiesības startēt atpakaļ. Bet tikai jau kopā ar visām bagātībām, ar visām zināšanām un uzkrāto pieredzi. Ar “burvju artefaktiem”, kuri ir tik nepieciešami tālākai mūsu Visuma Radīšanai, jaunu pasauļu radīšanai.
Taču, draugi, atgriezīsimies pie Vēstures. Un tā, impērija, par kuru stāstu, izvietojās VISĀ EIRĀZIJAS EIROPAS DAĻĀ. No rietumu malas līdz Urālu kalniem. Pie tam lielākā iedzīvotāju daļa dzīvoja austrumu daļā – mūsdienu Krievijas teritorijā. Impērijas galvaspilsēta, lieliskā pilsēta Boreja izvietojās mūsdienu Tatarstānas teritorijā. Hiperborejiešu dzīves līmenis sākotnēji bija diezgan augsts. Atlantu pēcteči bija saglabājuši dažas augstu attīstītas tehnoloģijas, kuras bija radījuši viņu slavenie senči. Hiperborejieši nekur neatpalika no mūsdienu cilvēkiem tehnoloģiskajā aprīkojumā. Bet daudzviet – pat bija pārāki par tiem. Ēkas, būves pilsētās tika celtas no mākslīga augstizturīga materiāla. Tika ražota elektrība. Galvenokārt Hiperborejas enerģētiskā varenība balstījās uz hidroresursu izmantošanu. Taču, bez tam aktīvi tika pārstrādāta saules enerģija. Rupjo enerģiju hiperborijieši neizmantoja. Šeit es domāju dabas resursu – naftas, ogļu, gāzes – pārstrādi. “Gudras mašīnas” tika konstruētas pēc mehāniskām, kristāliskām un enerģētiskām matricām, palikušām no senajiem senčiem – atlantiem un citām rasēm. Vimani (lidaparāti) pēc savām tehniskajām iespējām pārspēja mūsdienu helihopterus un lidmašīnas. Dzinēju noslēpumi balstījās uz kristālu mijiedarbību, enerģētisku lauku darbību, dažus no kuriem jūsu zinātne līdz šim vēl nav atklājusi. Hiperborejieši neradīja televīziju. Taču radioviļņus viņi izmantoja ļoti aktīvi. Pa visu impēriju stāvēja retranslācijas torņi, paredzēti virszemes un gaisa sakariem. Ar individuālajiem radiouztvērējiem tika aprīkotas gandrīz visu impērijas iedzīvotāju mītnes.
Protams, ka rodas pamatots jautājums: “Kur viss pazuda?” “Kāpēc arheologi līdz šim nav atraduši hiperborejiešu civilizācijas atliekas?” Tie Gaismas Darbinieki, kuri uzmanīgi seko šī cikla informācijai, jau zina, kāpēc nav saglabājušies nekādi Hiperborejas artefakti. Šī civilizācija parādījās četru telpas-laika kontinuumu nobīdes, saplūšanas procesa rezultātā. Pēc sešiem tūkstošiem gadu sekojošā kontinuumu atvienošana, to pārvešana uz iepriekšējām viļņu frekvencēm veda pie pilnīgas visu mākslīgi radīto objektu – tā saucamās “protocivilizācijas” augļu – dematerializācijas. Kaut gan, draugi, atklāšu noslēpumu... Mans pēdējais apgalvojums ir ne gluži pareizs... (KRAJONA SMAIDS). Šādi tādi ĪPAŠI artefakti tomēr ir palikuši. Un par to noteikti vēl uzzināsiet...
Eirāzijas kontinenta Eiropas daļa pēc būtības bija tas, ko var nosaukt par Hiperborejas METROPOLI. Tā kā bija vēl arī citas sastāvdaļas. Zināt, bet jūsu zinātnieki taču jau pavisam tuvu ir pienākuši Eiropas-Āfrikas-Āzijas protocivilizācijas atklāšanai. Un to izdarīja pat ne arheologi, bet lingvisti, valodnieki. Svarīgi cilvēki – tulkotāji! (KRAJONA SMAIDS) Un vispār – cilvēki, kas zina vairākas valodas. Kopā ar valodu zināšanām viņi sintezē savos prātos dažādu tautu gudrību un pieredzi. Tā tiek dzēstas robežas... Un tā tiek izzinātas patiesības, nepieejamas parasto zinātnieku skatienam.
Viens jūsu krievu pētnieks gandrīz pareizi nosauca tās septiņas valstis, kuras iegāja Hiperborejas sastāvā kā tās sastāvdaļas (Krajons runā par zinātnieku-lingvistu Nikolaju Nikolajeviču Vaškeviču, grāmatas “SMADZEŅU SISTĒMAS VALODAS” autoru – S.K. piezīme).
Impērijas pati Eiropas daļa saucās BOREJA – ar tāda paša nosaukuma galvaspilsētu. Un tas ir numurs viens. Ēģiptes maģiskais skaitlis ir “DIVI”, nav nejauši no šejienes – “Divas valstības” (Hiperborejas laikos Levija un Aigaptuss apvienojās par vienu, vēlāk apvienojās Augšas un Lejas Ēģiptes valstības). Un tas ir numurs divi. Svētais skaitlis “trīs” ir tik ļoti godāts Indijā, ka šajā zemē, senajos zīmējumos, pat ziloņiem mēdz būt trīs galvas... Un tas ir numurs trīs. Ja labi pameklē, “četrinieku” var atrast tur, kur godā zaļo krāsu – krāsu gammā ceturto. Tā ir – arābu pasaule, Tuvo Austrumu Āzijas daļa (izņemot Šumeru teritoriju). Nosauksim šo zemi par Arābiju. Un tas ir numurs četri. Pēc “piecnieka” var doties uz Ķīnu un Mongoliju. Un tas ir numurs pieci. Bet “šalcošo sešinieku” atradīsim starp divām slavenām upēm – Tigru un Eifratu, Šumeros (Babilonijā). Un tas ir numurs seši.. Bija arī septītais reģions... Tā ir Zibērijas – mūsdienu Sibīrijas – teritorija (salīdzini, piemēram, nosaukumu “Sibīrija/Zibērija” ar skaitļa “SEPTIŅI” izrunu vācu valodā: SIEBEN – S.K. piezīme), kura pievienojās Hiperborejai kā pēdējā.
Katrā no nosauktajām teritorijām dzīvoja savas tautas, neviena no tām nebija līdzīga citai. Hiperborejas impērija pirmoreiz cilvēces vēstures pēdējos 100 tūkstoš gados apvienoja vienā valstī lielu skaitu dažādu tautu, kuras atšķīrās ar kultūru, nodarbošanās veidu, tikumiem un paražām, augumu un ādas krāsu, acu šķēlumu... Eiropas teritorijā, tas ir, Borejā, pirms astoņiem tūkstošiem gadu dzīvoja 850 miljoni cilvēku!!! Divās Ēģiptes Valstībās (Ēģiptē un Levijā) – 319 miljoni, Indijas un Pakistānas teritorijā – 881 miljons, Arābijas teritorijā – 82 miljoni, Ķīnas un Mongolijas teritorijā – 557 miljoni, Šumeros – 81 miljons. Zibērijā – 17 miljoni. Līdz tam brīdim nekad agrāk mūsu apskatāmajā vēstures posmā (pēdējie 100 tūkstoš gadi) planēta nebija apdzīvota tik blīvi.
Atlantu Ziemeļāfrikas pēcteči, uzvarot Eiropas tirāniju, izveidoja stipru valsti. Pēc tam atgriezās Āfrikas ziemeļos kā uzvarētāji un spēcīgi iekarotāji. Aigaptuss un Levija tika pakļautas neilga kara rezultātā, tā kā daļa iedzīvotāju brīvprātīgi pieņēma bijušo radinieku varu. Pēc kā hiperborejieši devās uz Austrumiem, pārliecinoši uzvarot nesaskaņotus un slikti apbruņotus dzeltenas ādas krāsas, zema auguma cilvēku, dzīvojušu mūsdienu Ķīnas un Mongolijas teritorijā, karaspēkus. Pats ilgstošākais un asiņainākais karš iedegās starp hiperborejiešiem un cilvēkiem, dzīvojošiem mūsdienu Indijas un Pakistānas teritorijās. Šeit bāzējās viena no pašām senākajām Lemūrijas kolonijām, kas bija atdalījusies no pamata civilizācijas septiņus tūkstošus gadu pirms notikumiem, par kuriem runāju. Te dzīvoja cilvēki, pieraduši novērtēt savu neatkarību un protoši to aizstāvēt. Šī tauta saudzīgi bija saglabājusi senos ieročus, viņu senču izgudrotus un ražotus. Trīsgadu kara rezultātā katra no karojošajām pusēm bija zaudējusi līdz trešdaļai no savām armijām. Šī kara “Atbalsis” var atrast senindiešu eposā. Uzvaru svinēja hiperborejieši, tā kā viņu pusē bija lielāka kara darbību pieredze un atbalsts no teritorijām, kuras viņi bija iekarojuši līdz tam. Drīz vien, pēc tā kara beigšanās, Babilona un Arābija pievienojās impērijai, neizrādot pretestību.
Gaismas Darbinieki! Jūsu Zemes vēsturnieki ļoti bieži attēlo vēsturi kā karu rindu. Bet vēsturiskās personības stājas priekšā, pamatā, iekarotāju vai valdnieku izskatā. Ak, mani dārgie, piedodiet, ka arī mēs ar manu pārinieku uz kādu laiku līdzinājāmies viņiem, ziņojot par kariem. Izdarījām to, lai pastāstītu, kā veidojās impērija. Protams, ka ir arī cita interesanta informācija par Hiperboreju...
Lūk, piemēram, 5899. gadā pirms m.ē. Borejā, impērijas galvaspilsētā, piedzima cilvēks, kura vārds – No Els. Viņš radīja Garīgo Mācību, kas kļuva par rokasgrāmatu daudzu cilvēku dzīvē. Mācības pamats – Mīlestība pret visu esošo. No Els runāja par Dvēseles mūžīgo dzīvi, par to, ka cilvēka ķermenī ir nemirstīgs un dižens Gars. Katrs cilvēks ir līdzīgs Pasaules Radītājam. Kas to saprot, tas ievēro Visuma morālos likumus. Iet Radīšanas ceļu. Tas dod tiesības būt laimīgam visās pasaulēs. Pat tādā cietsirdīgā, kā šī...
Hiperborejas valdnieki, uzzinot par viņa mācību, smaidīja un grozīja ar pirkstu pie deniņiem. Vienkāršie ļaudis klausījās un raudāja. No Ela mācību daudzi uztvēra ar sirdi. Īpaši iemīlēja Skolotāju Zibērijas (Sibīrijas) iemītnieki. Tuvāk sava Zemes ceļa nobeigumam No Els pārbrauca turp uz pastāvīgu dzīves vietu. Apmetās Zibērijas galvaspilsētā Ealoksā (Ealoksa bija izvietota mūsdienu Krievijas ģeogrāfiskajā centrā. Tagadējās Novosibirskas pilsētas teritorijā – S.K. piezīme). No šīs Zibērijas pilsētas centrālā laukuma Skolotājs augšupcēlās tieši daudzu tūkstošu aculiecinieku acu priekšā. Atstājot šajā pasaulē tikai apģērbu, pārnesa uz citu pasauli savu Garu, apziņu un pat fizisko ķermeni. Pēc Skolotāja No Ela Augšupcelšanās cilvēki pasludināja viņu par Dievu To Kungu. Kaut arī viņš bija brīdinājis, ka to darīt nevajag. Apģērbu, palikušu pēc No Ela, kā arī viņa scepteri un zizli, kas liecināja par garīgo kārtu, ielika speciālā šķirstā. To novietoja jaunajā uzceltajā Tā Kunga No Ela Templī. Gadsimtus vēlāk šis templis tika apgānīts, kas kalpoja par iemeslu jauna kara sākumam... Draugi! Šī vēsture tā atgādina citu, jums labi zināmu. Vai nav tiesa? Izrādās, arī agrāk ir noritējuši kari par Tā Kunga Šķirstu... Noteikts cikls atkārtojas – tiesa, veidojot jaunu kvalitāti nākošajā cilvēku civilizācijas attīstības spirāles vijumā.
Jā... Ar kariem sākās Hiperboreja. Ar karu sākās arī tās sagraušana. Un tieši no Zibērijas (Sibīrijas) atnāca postoši viļņi, ar kuriem aizrijās Hiperborejas valsts. Kaut arī Zibērijas zemē sākotnēji dzīvoja paši miermīlīgākie visa kontinenta iedzīvotāji. Zibēriešu vēsture ir unikāla un svarīga šīs tēmas izklāstā. Tāpēc apstāsimies pie tās nedaudz sīkāk...
6068. gadā pirms m. ē, apmēram tieši tad, kad atlantu pēcteči atnāca no Āfrikas uz Eiropu, Urālu kalnu otrā pusē negaidīti parādījās cilvēki ar neparastu galvas formu – līdzīgu olai. Ar laiku viņu galvu aizmugures daļa kļuva arvien lielāka, pagarinājās. Šie cilvēki ļoti stipri atšķīrās no parastajām cilvēciskajām būtnēm, dzīvojošām tajā laikā uz Zemes. Galvaskausa forma – ne galvenā atšķirība. Daba bija radījusi visus zibēriešus kā divdzimumu būtnes. Šīs rases pārstāvji varēja spēlēt gan tēva, gan mātes lomu. Iedzīvotāju skaits ātri palielinājās. Trīs simts gadus pēc savas parādīšanās šī neparastā rase izveidoja valsti. Karstais un mitrais klimats, ar kuru izcēlās toreiz mūsdienu Sibīrijas teritorija, sekmēja lauksaimniecības attīstību. Uz ūdeņiem bagātām upēm zibērieši uzbūvēja aizsprostus, ražoja elektroenerģiju. Parādījās mehānismi, tika izstrādātas jaunas tehnoloģijas, kas atļāva ātri uzcelt ēkas, būves. Kad hiperborejiešu pirmās militārās ekspedīcijas ieradās Zibērijā, viņu izbrīnam nebija gala. Izrādās, pavisam blakus ļoti ātri ir radusies cita valsts. Pēc būtības – cita civilizācija. Bet viņi par to neko nezināja! Austrumu teritoriju aiz kalnu zobiem no seniem laikiem uzskatīja par savu, tā kā senči ziņoja par to kā par saprātīgu būtņu neapdzīvotu. Izbrīnījās arī par svešzemnieku izskatu, viņu organisma uzbūves īpatnībām. Taču īpašu pārsteigumu karojošajiem hiperborejiešiem izsauca tas, ka zibēriešiem nav... armijas. Un vispār nekāda apbruņojuma. Hiperborejiešu izlūki atgriezās un ziņoja par redzēto savai vadībai. Kareivīgi noskaņotie Hiperborejas valdnieki šoreiz pieņēma viedu un miermīlīgu lēmumu. Uz Zibēriju tika nosūtīta vēstnieku delegācija. Pēc ilgstošām pārrunām, kurās neiztika bez draudiem no Hiperborejas puses, Zibērija atteicās no neatkarības un iegāja Hiperborejas sastāvā kā tās province. Zibērieši apņēmās maksāt ikgadēju nodevu, nosūtot to uz impērijas galvaspilsētu – Borejas pilsētu. Tā divas ļoti dažādas civilizācijas sāka miermīlīgi pastāvēt līdzās vienas impērijas ietvaros, abpusēji papildinot vienai otru. Hiperborejieši daudz ko pārņēma no zibēriešiem. Kaujinieciskos cilvēkus atbruņoja draudzīgais noskaņojums no svešzemnieku puses, viņu naivums, atvērtība, gatavība sadarboties. Nereti zibērieši sūtīja uz metropoli speciālas celtnieku vienības, kuras būvēja dīvainas celtnes Hiperborejas galvaspilsētā. Apbrīnojami arhitektūras brīnumi parādījās tieši Borejas iedzīvotāju acu priekšā. Tie nebeidza sajūsmināties par svešzemnieku, kļuvušu par viņu uzticamiem sabiedrotajiem, meistarību. Savukārt, hiperborejieši pasniedza kā dāvanu saviem jaunajiem draugiem lidaparātus – vimanus. Līdz tam laikam zibērieši nezināja gaisa kuģošanu. Tiesa, hiperborejieši uzdāvināja vimanus bez apbruņojuma. Tāpat kā agrāk, zibēriešu valsts turpināja dzīvot bez nevienas militarizētas apakšvienības. Zibērijas apdzīvotajos punktos nebija pat formējumu, kas uztur sabiedrisko kārtību. Absolūti miers un mīlestība valdīja sirdīs šiem neparastajiem cilvēkiem, tur dzīvojošiem...
Ar Zibērijas pievienošanu Hiperborejas teritoriālā formēšana bija praktiski pabeigta. Šī cilvēku impērija eksistēja gandrīz tūkstoti gadu. Pēc tam, kad tā izjuka – protams, ka kārtējā kara rezultātā – hiperborejiešu pēcteči ilgi glabāja atmiņu par savu pirmdzimteni. Pēc būtības, šīs valsts eksistēšana noteica planetārās vēstures procesu – līdz pat tam brīdim, kad pirms pieciem tūkstošiem gadu cilvēku civilizācijas gaita pārtrūka. Taču pirms tas notika, dažādu rasu, tautu, miljoniem un miljoniem cilvēku likteņi savijās ļoti sarežģītā, daudzdimensionālā karmiskā mezglā, kuru jums, iemiesotiem cilvēkiem, grūti iztēloties... Uzzīmēsim šī “mezgla” shēmu – tā cilvēciskajām būtnēm vienkāršāk attēlot problēmu; ieraudzīsim ne tikai karmisko mezglu, bet arī daudzdimensionālo, daudzslāņu STRUKTŪRU daudzajām cēloņu-seku saiknēm, kuras stāv priekšā atklāt, apzīmēt un pat... iezīmēt to IZDZIEDINĀŠANAS ceļus.
Slānis numur viens. Rasu karma. Atlantu Ziemeļāfrikas pēcteči atnesa sev līdzi uz Eiropas teritoriju lielu garīgi-ģenētisku hipertrofēta vīrišķā sākuma pavedienu. Atlanti, atdalījušies no Lemūrijas civilizācijas gandrīz pirms 19 tūkstoš gadiem, bija zaudējuši vīrišķā un sievišķā sākumu harmoniju. Vīrišķais sākums hipertrofējās, izpaudās agresijas, spējas uz vardarbību, loģiskā pārsvara pār garīgo un emocionālo formā.
Slānis numur divi. Starprasu karma. Hiperboreja apvienoja ne tikai dažādas tautas, bet arī atšķirīgas rases. Notika ģenētiska saplūšana fiziskā līmenī. Bet tas, savukārt, sarežģīja ģenētiskā un metafiziskā līmeņu cēloņu-seku saikņu ķēdi. Citādi sakot, hiperborejiešu pēcteči jau nesa atbildību par dažādu rasu senču kopīgām rīcībām.
Slānis numur trīs. Valstiski-teritoriālā karma. Pirmoreiz parādījās starpnacionāla un starprasu valsts, kura apvienoja cilvēkus Eiropas, Āzijas un Āfrikas teritorijās. Pie tam tā radās FIZISKAS vienu cilvēku uzvaras pār citiem rezultātā. Attiecības starp tautām tika būvētas uz vardarbības, vienam otra apspiešanas pamatiem.
Slānis numur četri. Valsts un personības attiecību karma. Hiperboreja deva jaunas iespējas cilvēka personības attīstībai. Sākuma etapā ļoti strauji attīstījās māksla, literatūra, glezniecība, mūzika. Taču pēc tam tas viss sāka pagrimt, tā kā iezīmējās tendence uz degradāciju un cilvēka radošā, individuālā sākuma apspiešanu. Hiperboreja ar laiku kļuva arvien militarizētāka valsts. Iezīmējās personības apspiešanas no valsts puses problēma. Valsts intereses bija paceltas pāri personīgajām interesēm. Tā izveidojās tas, ko var nosaukt par “personības-valsts karmu”.
Un, beidzot, slānis numur pieci. Pats sarežģītākais slānis – sabiedrisko un starppersonu attiecības milzīgam skaitam cilvēku, dzīvojošiem šajā valstī tūkstoš gadu garumā. Laika temps, salīdzinājumā ar Lemūriju un Atlantīdu, bija ievērojami paātrināts. Noteiktā laika nogrieznī notika daudz lielāks skaits dažādas pakāpes un mēroga nozīmīgu notikumu, kas veda pie “karmiskās nastas” globālas uzkrāšanās gan katram cilvēkam, gan arī veselām tautām.
Gaismas Darbinieki! Tagad mums stāv priekšā atbildēt uz pietiekoši sarežģītu jautājumu. Vai eksistē tāda parādība, kuru var apzīmēt kā “teritoriālo karmu”? Citiem vārdiem, vai mūsdienu Krievijas teritorija nes Hiperborejas teritorijas karmas nastu? Ja atbildēšu: “JĀ”, jūs izbrīnīsieties? Vai uztversiet ar cieņu? Protams, zemes, valsts karma – tā nav tikai teritorijas un tajā dzīvojošo cilvēku karma. Tas ir sarežģītākas pakāpes jautājums. Taču tagad mūsu tēmas priekšmets ir vairāk konkretizēts. Tāpēc teikšu viennozīmīgi: KRIEVIJA IR HIPERBOREJAS GALVENĀ KARMISKĀ MANTINIECE. No tā sapratnes izriet nevienkāršā likteņa galvenie cēloņi.
Daudz kur Krievija atkārto šajā “spirālveida attīstības” etapā savas vēsturiskās priekšgājējas – Borejas (Hiperborejas metropoles) ceļu. Pārvarot sadrumstalotību, apvienojas vienā veselā. Līdzīgi augošam organismam iesūc savā ķermenī visu apkārtējo. Starprasu un starpnacionālā karma velk to pie tautu apvienošanas, pagātnē uzkrājušos problēmu un neatrisinātu uzdevumu (galvenokārt – laika nogriežņa pirms 8 tūkst. gadu – pirms 5 tūkst. gadu periodā) kopīgas atstrādāšanas. Taču vēl nav prasmes, enerģijas, potenciāla, lai darītu to harmoniski. Un atkal atkārtojas kara, vardarbīgas pievienošanas ceļš. Taču šur un tur izpaužas cilmvietas pozitīvai ietekmei uz tautām, kuras atpaliek sabiedriskajā attīstībā. Nacionālā apspiešana sajaucas ar ievērojama atbalsta sniegšanu citām tautām, palīdzību sociāli-ekonomiskā attīstībā. Veidojas jauna karma, kuru vēl tikai stāv priekšā atstrādāt. Krievijas garīgi-ģenētiskajā mantojumā ļoti spilgti izpaužas Lemūriešu mātišķais sākums (“Krievija-māmuļa”), kurš pēkšņi krasi nonāk disonansē ar neveselīga vīrišķā sākuma, kurš radies vēlajā Atlantīdā, periodisku aktivizāciju. No šejienes – vardarbība, no šejienes – tirānija.
Krievijā pamodusies Hiperborejas dvēseles mātišķā daļa, ģenētiski saistīta ar Lemūriju, ir gatava ieslēgt savos apskāvienos visu pasauli, īpaši – tās valstis, teritorijas, kuras bija tās sastāvdaļas pirms astoņiem tūkstošiem gadu. Tā tiecas uz āru – līdzīgi mātei, kas ciešas ar mīlestību pieņem savus bērnus. Taču bērni jau ir izauguši un pat neatceras par savām radniecīgajām attiecībām. Vēl vairāk, mātes vietā pēkšņi parādās... nē, pat ne tēvs. Uz skatuves iznāk patēvs! Nevesels, svešs vīrietis, ar uzkrājušos agresiju, kurš ne tik vien, ka nemīl apkārtējo pasauli, bet pat ienīst bērnus, kuri dzīvo paša mājā.
Turpinās arī karmas “Personība-valsts” atstrādāšana. Krievija te pēkšņi lec viļņa mugurā, kur, kā liekas, sāk realizēties personība tās labākajās izpausmēs. Te pēkšņi ienirst līdz dibenam, kur personība tiek nospiesta ar valstisku nastu – līdzīgi tam, kā ūdenslīdējs izjūt daudzmetrīga ūdens slāņa spiedienu. Krievijas pilsoņiem ir spilgti izteiktas divas galējas, viena otru izslēdzošas īpašības... Neparasts jūtu spektrs... No fanātiska patriotisma līdz pilnīgai valsts nepieņemšanai, kad tā gribas to atstāt un atrast citu dzimteni...
Un to visu sarežģī starppersonu un citi karmas veidi, kuri, protams, izpaužas ne tikai šajā teritorijā, ne tikai Krievijā...
Bet ziniet, Hiperborejas vēsture taču nebeidzās kopā ar impērijas sabrukumu! Šeit, Krievijas teritorijā, vēlāk notika notikumi, kuri ļāva ielikt pamatus nākošajam cilvēku civilizācijas attīstības etapam. Vispār, tur, kur beidzas impērija, tur sākas pats interesantākais un derīgākais. Pēc sagrūšanas vienmēr sākas radīšana. Turpmākie divi tūkstoši gadu pēc Hiperborejas impērijas sabrukuma nepagāja šai teritorijai velti. Šurp atnāca tie, kuri prot pagriezt planētas pret Gaismu... Šeit, Dienvidurālu teritorijā, tika uzcelta pilsēta, kura izstaroja Gaismu un Zināšanas. Tā kļuva uz pietiekami ilgu laika par Gaismas Ģimenes atbalstu uz Zemes... Ariji... Noslēpumainie ariji, kuri paliek īsta mīkla jūsu zinātniekiem, aizstāvēja šeit Planētas intereses, vēršot Lielā Eksperimenta plānu vienīgajā pareizajā gultnē... No šejienes Gaisma devās uz Dienvidiem un Austrumiem, no šejienes sāka plūst Enerģija, kas deva milzīgu lādiņu mūsdienu civilizācijai...
Pašreizējā laika spirāles vijumā arī ir jāseko Lielajai Radīšanai. Tam, ko var nosaukt par “pēchiperborejiskās Uzkāpšanas” analogu... Tur, kur beidzas impērija, sākās pats interesantākais un pats svarīgākais. Sākās šeit un tagad...
Zināt... Došu vienu uzvedinājumu... Pasviedīšu nelielu āķīgu uzdevumu... (Krajona smaids)... Pateiksim: ЭТА РУСЬ [1]... Nē, ne tā... Pateiksim kā vecos laikos: СИЯ РУСЬ [2]... Un savienosim valodas abas daļas vienotā vārdā... СИЯРУСЬ[3]. Ak, šie lingvisti! Viņiem ir zināms, ka attīstības procesā valoda ne vienkārši izšķīrās. Dažreiz tā “apvērsās”. Un vēl burti vārdos un zilbēs mainījās, pārcēlās ne reizi vien. Gaismas Darbinieki! Pamēģiniet paeksperimentēt ar vārdu “СИЯРУСь”. Tad varbūt jūs sajutīsiet, uzzināsiet kaut ko dārgu, tuvu daudziem no jums...
Draugi! Katra valsts, katra teritorija uz Zemes ir savā veidā unikāla, apbrīnojama, brīnišķīga. Mīlestības, uzmanības cienīga. Nav nenozīmīgu valstu un teritoriju uz planētas. Un, ja jūs dzīvojat pavisam mazā valstī – tas nenozīmē, ka pagātnē jūs neiemiesojāties kādas lielas valsts teritorijā... Un, ja jūs dzīvojat uz sava zemes pleķīša, kurš ir tāls no komunikācijām, no lielām pilsētām, tas nenozīmē, ka pagātnē jums nav liela, milzīga dzimtene. Ja par jums neziņo jaunumos, televīzijā, laikrakstos – tas pavisam nenozīmē, ka jūs neesat notikumu centrā. Visi jūs, mani Saulainie, esat centrā pašiem svarīgākajiem notikumiem, kuri nosaka mūsu Galaktikas un visa Visuma tālāko ceļu! Un tieši tāpēc JŪS TĀ MĪL! Un tas patiesi ir tā.
Ar Mīlestību un Gaismu, jūsu Krajons
 
Vēstījums nodots caur Sergeju Kanaševski, Krievija, Sibīrijas federālais apgabals, Novokuzņecka.
20.09.10 g.
 
[1] ЭТА РУСЬ – ŠĪ KRIEVZEME (krieviski) (tulkotāja piezīme)
[2] СИЯ РУСЬ – ŠĪ KRIEVZEME (krieviski) (tulkotāja piezīme)
[3] СИЯРУСЬ – SIJARUS (krieviski) (tulkotāja piezīme)
 
tulk. Jānis Oppe
SIJARUS