Esiet sveicināti, mani dārgie! Es esmu
Krajons no magnētiskā dienesta.
Katra valsts, katra teritorija uz Zemes ir savā veidā
unikāla, apbrīnojama. Mīlestības, uzmanības cienīga. Nav mazsvarīgu valstu un
teritoriju uz planētas. Un, ja jūs dzīvojat savā mazajā valstī, kuru pat grūti
atrast kartē – ziniet: tā ir ļoti svarīga. Ja jūs dzīvojat uz sava zemes
pleķīša, kurš ir tāls no komunikācijām, no lielām pilsētām – ziniet, nav
svarīgāka par šo jūsu mazo dzimteni. Par jums neziņo jaunumos televīzijā, radio,
laikrakstos – jūs it kā neeksistējat? Ziniet: jūs esat ļoti svarīgi! Draugi, es
it nemaz nepārspīlēju! Visa cilvēce, visas valstis, nācijas, tautas – vienots
vesels. Aizvāc mazu daļu – saslims viss organisms. Vai tad ne tā? Tā. Protams,
tā...
Šodien runāju par to teritoriju, kas aizņem gandrīz
1/6 daļu sauszemes. Par valsti ar ļoti nevienkāršu vēsturi, sarežģītu likteni.
Par Krieviju. Cilvēku civilizācijas organismā tā līdzinās
sirdij... Šī sirds vēl ir slima, pukst ļoti aritmiski. Tās vibrācijas
pagaidām ir tālu no pilnības... Taču šeit, Krievijā, dzīvo daudz, ļoti daudz
cilvēku, kuriem ir milzīgas izdziedināšanās spējas... Jūs zināt, lai
izdziedinātos, ir jāzina slimības cēloņi. Bet tāpēc – ir svarīga slimības
vēsture... Un vienkārši vēsture...
Daudzi mūsdienu zinātnieki uzskata, it kā Krievijas
vēsture sākas bezmaz tikai no Kristietības pieņemšanas brīža, no vienotas
Krievijas valsts radīšanas. Ak, mani Saulainie, vai tad var saprast tautu,
teritoriju vēsturi, nezinot to īstenās vēsturiskās saknes?! Lai apgaismotu
Krievijas likteni, ir jāatgriežas ne par diviem, ne par trīs tūkstošiem gadu
atpakaļ. Ir jāiemet skats dziļākā senatnē. Veiksim ceļojumu par ASTOŅIEM TŪKSTOŠIEM GADU ATPAKAĻ. Tieši tad Eirāzijas
kontinenta Eiropas daļas teritorijā – no tās rietumu krastiem līdz austrumu
Urālu kalniem – izveidojās jauna cilvēku impērija. Šīs impērijas pamatus
veidoja... atnācēji no Ziemeļāfrikas. Jūs esat
izbrīnīti? Nav vērts brīnīties! Āfrikas ziemeļos eksistēja
pati daudzskaitlīgākā, stiprākā, augsti attīstīta atlantu kolonija. Izdzīvojusi
pēc kataklizmām, kuras notika pirms 11 tūkstoš gadiem, kolonija
nostiprinājās. Šeit, Āfrikas ziemeļos, tajā laikā, par kuru runāju,
izveidojās divas valstis – Levija (Lībija) un Aigaptuss
(Ēģipte). Levija izvietojās Ziemeļāfrikas rietumu daļā, Aigaptuss –
austrumu daļā. Tieši no Aigaptusa atnāca tie, kuri uzvarēja gadsimtiem ilgo
Eiropas tirāniju. Un lika pamatus jaunai diženai valstij, kuras nosaukums ir
saglabājies un nonācis līdz jūsu dienām. Tās nosaukums ir – Hiperboreja.
Patiesā zināšana par Hiperboreju pagaidām nav atklāta
cilvēkiem. Jo visi notikumi notika cilvēces vēstures periodā,
kad četri telpas-laika kontinuumi bija apvienoti vienā. Milzīgs
cilvēces vēstures posms, sācies pirms 11 tūkstoš gadiem un
turpinājies 6 tūkstošus gadu, ir balts plankums zinātniekiem, absolūtajam
vairumam mūsdienu cilvēku... Vai melns maģisks caurums, uz kuru
portāls vēl nav atvērts (Krajona smaids).
Gaismas Darbinieki! Pat daudziem no jums ir grūti
noticēt tādas telpas-laika izmaiņas iespējai, kad dažādas
pasaules saplūst vienā. Nu ko tur runāt! Absolūtas vairums mūsdienu
cilvēku citu pasauļu realitātei netic. Viņiem neeksistē arī tas, kas tagad runā
ar jums. Taču Krajons – tas nav izdomājums. Simtiem tūkstošu cilvēku visā
pasaulē, vairāk kā miljons Gaismas Darbinieku ir cieši pārliecināti par manu
eksistenci. Viņi JŪT mani, manu enerģiju. Un, attiecīgi, viņiem jāsaprot: īsta
informācija – nav izdomājums.
Telpas-laika kontinuumu nobīde patiešām notika,
būtnes no citām pasaulēm patiesi dzīvoja šeit... Un jūs, cilvēki, kopā ar viņiem
radījāt planetāro vēsturi... Jā, tas ir tā ... Taču mazliet
vairāk kā pirms 5 tūkstošiem gadu cilvēku civilizācijas vēsture tika
pārtraukta. Vienoto ķēdi pārrāva, aizvācot ne vienkārši svarīgus
posmus. Aizvācot praktiski visu, kas bija iepriekš. Pārtrūka
saikne ar Avotu. Jūs jau saprotat – tas nav sods.
Tā nav grēkā krišana, tā nav bēgšana no mitoloģiskās paradīzes... Tāds ir
scenārijs Lielā Eksperimenta finālam uz planētas Zeme, kuru mēs saplānojām kopā
ar jums. Saplānojām un iemiesojām šajā, četrdimensiju realitātē. Kā
dēļ tika radītas visas šīs grūtības – jūs jau zināt. Tikai tā varēja
iegremdēties līdz materiālās pasaules “pašam dibenam”. Un tikai no šejienes, no
šī, “paša materiālākā”, punkta mums ir tiesības startēt atpakaļ. Bet tikai jau
kopā ar visām bagātībām, ar visām zināšanām un uzkrāto pieredzi. Ar “burvju
artefaktiem”, kuri ir tik nepieciešami tālākai mūsu Visuma
Radīšanai, jaunu pasauļu radīšanai.
Taču, draugi, atgriezīsimies pie Vēstures. Un tā,
impērija, par kuru stāstu, izvietojās VISĀ EIRĀZIJAS EIROPAS DAĻĀ. No rietumu
malas līdz Urālu kalniem. Pie tam lielākā iedzīvotāju daļa dzīvoja austrumu daļā
– mūsdienu Krievijas teritorijā. Impērijas galvaspilsēta, lieliskā pilsēta
Boreja izvietojās mūsdienu Tatarstānas teritorijā.
Hiperborejiešu dzīves līmenis sākotnēji bija diezgan augsts. Atlantu pēcteči
bija saglabājuši dažas augstu attīstītas tehnoloģijas, kuras bija radījuši viņu
slavenie senči. Hiperborejieši nekur neatpalika no mūsdienu cilvēkiem
tehnoloģiskajā aprīkojumā. Bet daudzviet – pat bija pārāki par tiem. Ēkas, būves
pilsētās tika celtas no mākslīga augstizturīga materiāla. Tika ražota elektrība.
Galvenokārt Hiperborejas enerģētiskā varenība balstījās uz hidroresursu
izmantošanu. Taču, bez tam aktīvi tika pārstrādāta saules enerģija. Rupjo
enerģiju hiperborijieši neizmantoja. Šeit es domāju dabas resursu – naftas,
ogļu, gāzes – pārstrādi. “Gudras mašīnas” tika konstruētas pēc mehāniskām,
kristāliskām un enerģētiskām matricām, palikušām no senajiem senčiem – atlantiem
un citām rasēm. Vimani (lidaparāti) pēc savām
tehniskajām iespējām pārspēja mūsdienu helihopterus un lidmašīnas. Dzinēju
noslēpumi balstījās uz kristālu mijiedarbību, enerģētisku lauku darbību, dažus
no kuriem jūsu zinātne līdz šim vēl nav atklājusi. Hiperborejieši neradīja
televīziju. Taču radioviļņus viņi izmantoja ļoti aktīvi. Pa visu impēriju
stāvēja retranslācijas torņi, paredzēti virszemes un gaisa sakariem. Ar
individuālajiem radiouztvērējiem tika aprīkotas gandrīz visu impērijas
iedzīvotāju mītnes.
Protams, ka rodas pamatots jautājums: “Kur viss
pazuda?” “Kāpēc arheologi līdz šim nav atraduši hiperborejiešu civilizācijas
atliekas?” Tie Gaismas Darbinieki, kuri uzmanīgi seko šī cikla informācijai, jau
zina, kāpēc nav saglabājušies nekādi Hiperborejas artefakti. Šī civilizācija parādījās četru telpas-laika kontinuumu nobīdes,
saplūšanas procesa rezultātā. Pēc sešiem tūkstošiem gadu sekojošā
kontinuumu atvienošana, to pārvešana uz iepriekšējām viļņu frekvencēm veda pie
pilnīgas visu mākslīgi radīto objektu – tā saucamās “protocivilizācijas” augļu –
dematerializācijas. Kaut gan, draugi, atklāšu noslēpumu... Mans pēdējais
apgalvojums ir ne gluži pareizs... (KRAJONA SMAIDS). Šādi tādi ĪPAŠI artefakti
tomēr ir palikuši. Un par to noteikti vēl uzzināsiet...
Eirāzijas kontinenta Eiropas daļa pēc būtības bija
tas, ko var nosaukt par Hiperborejas METROPOLI. Tā kā bija vēl arī citas
sastāvdaļas. Zināt, bet jūsu zinātnieki taču jau pavisam tuvu ir pienākuši
Eiropas-Āfrikas-Āzijas protocivilizācijas atklāšanai. Un to izdarīja pat ne
arheologi, bet lingvisti, valodnieki. Svarīgi cilvēki – tulkotāji! (KRAJONA
SMAIDS) Un vispār – cilvēki, kas zina vairākas valodas. Kopā
ar valodu zināšanām viņi sintezē savos prātos dažādu tautu gudrību un
pieredzi. Tā tiek dzēstas robežas... Un tā tiek izzinātas patiesības,
nepieejamas parasto zinātnieku skatienam.
Viens jūsu krievu pētnieks gandrīz pareizi nosauca
tās septiņas valstis, kuras iegāja Hiperborejas
sastāvā kā tās sastāvdaļas (Krajons runā par zinātnieku-lingvistu
Nikolaju Nikolajeviču Vaškeviču, grāmatas “SMADZEŅU SISTĒMAS VALODAS” autoru –
S.K. piezīme).
Impērijas pati Eiropas daļa saucās BOREJA – ar tāda
paša nosaukuma galvaspilsētu. Un tas ir numurs
viens. Ēģiptes maģiskais skaitlis ir “DIVI”, nav nejauši no šejienes
– “Divas valstības” (Hiperborejas laikos Levija un Aigaptuss apvienojās par
vienu, vēlāk apvienojās Augšas un Lejas Ēģiptes valstības). Un tas ir numurs divi. Svētais skaitlis “trīs” ir tik ļoti godāts
Indijā, ka šajā zemē, senajos zīmējumos, pat ziloņiem mēdz būt trīs galvas... Un
tas ir numurs trīs. Ja labi pameklē, “četrinieku”
var atrast tur, kur godā zaļo krāsu – krāsu gammā ceturto. Tā ir – arābu
pasaule, Tuvo Austrumu Āzijas daļa (izņemot Šumeru teritoriju). Nosauksim šo
zemi par Arābiju. Un tas ir numurs četri. Pēc
“piecnieka” var doties uz Ķīnu un Mongoliju. Un tas ir numurs
pieci. Bet “šalcošo sešinieku” atradīsim starp divām slavenām upēm –
Tigru un Eifratu, Šumeros (Babilonijā). Un tas ir numurs
seši.. Bija arī septītais reģions... Tā
ir Zibērijas – mūsdienu Sibīrijas – teritorija (salīdzini, piemēram, nosaukumu
“Sibīrija/Zibērija” ar skaitļa “SEPTIŅI” izrunu vācu valodā: SIEBEN – S.K.
piezīme), kura pievienojās Hiperborejai kā pēdējā.
Katrā no nosauktajām teritorijām dzīvoja savas
tautas, neviena no tām nebija līdzīga citai. Hiperborejas
impērija pirmoreiz cilvēces vēstures pēdējos 100 tūkstoš gados apvienoja vienā
valstī lielu skaitu dažādu tautu, kuras atšķīrās ar kultūru, nodarbošanās veidu,
tikumiem un paražām, augumu un ādas krāsu, acu šķēlumu... Eiropas
teritorijā, tas ir, Borejā, pirms astoņiem tūkstošiem gadu dzīvoja 850 miljoni
cilvēku!!! Divās Ēģiptes Valstībās (Ēģiptē un Levijā) – 319 miljoni, Indijas un
Pakistānas teritorijā – 881 miljons, Arābijas teritorijā – 82 miljoni, Ķīnas un
Mongolijas teritorijā – 557 miljoni, Šumeros – 81 miljons. Zibērijā – 17
miljoni. Līdz tam brīdim nekad agrāk mūsu apskatāmajā vēstures posmā (pēdējie
100 tūkstoš gadi) planēta nebija apdzīvota tik blīvi.
Atlantu Ziemeļāfrikas pēcteči, uzvarot Eiropas
tirāniju, izveidoja stipru valsti. Pēc tam atgriezās Āfrikas ziemeļos kā
uzvarētāji un spēcīgi iekarotāji. Aigaptuss un Levija tika pakļautas neilga kara
rezultātā, tā kā daļa iedzīvotāju brīvprātīgi pieņēma bijušo radinieku varu. Pēc
kā hiperborejieši devās uz Austrumiem, pārliecinoši uzvarot nesaskaņotus un
slikti apbruņotus dzeltenas ādas krāsas, zema auguma cilvēku, dzīvojušu mūsdienu
Ķīnas un Mongolijas teritorijā, karaspēkus. Pats ilgstošākais un asiņainākais
karš iedegās starp hiperborejiešiem un cilvēkiem, dzīvojošiem mūsdienu Indijas
un Pakistānas teritorijās. Šeit bāzējās viena no pašām senākajām Lemūrijas
kolonijām, kas bija atdalījusies no pamata civilizācijas septiņus tūkstošus gadu
pirms notikumiem, par kuriem runāju. Te dzīvoja cilvēki, pieraduši novērtēt savu
neatkarību un protoši to aizstāvēt. Šī tauta saudzīgi bija saglabājusi senos
ieročus, viņu senču izgudrotus un ražotus. Trīsgadu kara rezultātā katra no
karojošajām pusēm bija zaudējusi līdz trešdaļai no savām armijām. Šī kara “Atbalsis” var atrast senindiešu eposā. Uzvaru
svinēja hiperborejieši, tā kā viņu pusē bija lielāka kara darbību pieredze un
atbalsts no teritorijām, kuras viņi bija iekarojuši līdz tam. Drīz vien, pēc tā
kara beigšanās, Babilona un Arābija pievienojās impērijai, neizrādot
pretestību.
Gaismas Darbinieki! Jūsu Zemes vēsturnieki ļoti bieži
attēlo vēsturi kā karu rindu. Bet vēsturiskās personības stājas priekšā, pamatā,
iekarotāju vai valdnieku izskatā. Ak, mani dārgie, piedodiet, ka arī mēs ar manu
pārinieku uz kādu laiku līdzinājāmies viņiem, ziņojot par kariem. Izdarījām to,
lai pastāstītu, kā veidojās impērija. Protams, ka ir arī cita interesanta
informācija par Hiperboreju...
Lūk, piemēram, 5899. gadā pirms m.ē. Borejā, impērijas galvaspilsētā, piedzima cilvēks, kura
vārds – No Els. Viņš radīja Garīgo Mācību, kas
kļuva par rokasgrāmatu daudzu cilvēku dzīvē. Mācības pamats – Mīlestība pret
visu esošo. No Els runāja par Dvēseles mūžīgo dzīvi, par to, ka cilvēka ķermenī
ir nemirstīgs un dižens Gars. Katrs cilvēks ir līdzīgs Pasaules Radītājam. Kas
to saprot, tas ievēro Visuma morālos likumus. Iet Radīšanas ceļu. Tas dod
tiesības būt laimīgam visās pasaulēs. Pat tādā cietsirdīgā, kā šī...
Hiperborejas valdnieki, uzzinot par viņa mācību,
smaidīja un grozīja ar pirkstu pie deniņiem. Vienkāršie ļaudis klausījās un
raudāja. No Ela mācību daudzi uztvēra ar sirdi. Īpaši iemīlēja Skolotāju
Zibērijas (Sibīrijas) iemītnieki. Tuvāk sava Zemes ceļa nobeigumam No Els
pārbrauca turp uz pastāvīgu dzīves vietu. Apmetās Zibērijas galvaspilsētā
Ealoksā (Ealoksa bija izvietota mūsdienu Krievijas
ģeogrāfiskajā centrā. Tagadējās Novosibirskas pilsētas teritorijā – S.K.
piezīme). No šīs Zibērijas pilsētas centrālā laukuma Skolotājs augšupcēlās tieši
daudzu tūkstošu aculiecinieku acu priekšā. Atstājot šajā pasaulē tikai apģērbu,
pārnesa uz citu pasauli savu Garu, apziņu un pat fizisko ķermeni. Pēc Skolotāja
No Ela Augšupcelšanās cilvēki pasludināja viņu par Dievu To Kungu. Kaut arī viņš
bija brīdinājis, ka to darīt nevajag. Apģērbu, palikušu pēc No Ela, kā arī viņa
scepteri un zizli, kas liecināja par garīgo kārtu,
ielika speciālā šķirstā. To novietoja jaunajā uzceltajā Tā Kunga No Ela Templī.
Gadsimtus vēlāk šis templis tika apgānīts, kas kalpoja par iemeslu jauna kara
sākumam... Draugi! Šī vēsture tā atgādina citu, jums labi zināmu. Vai nav tiesa?
Izrādās, arī agrāk ir noritējuši kari par Tā Kunga Šķirstu... Noteikts cikls atkārtojas – tiesa, veidojot jaunu kvalitāti nākošajā cilvēku civilizācijas attīstības
spirāles vijumā.
Jā... Ar kariem sākās Hiperboreja. Ar karu sākās arī
tās sagraušana. Un tieši no Zibērijas (Sibīrijas) atnāca postoši viļņi, ar
kuriem aizrijās Hiperborejas valsts. Kaut arī Zibērijas zemē sākotnēji dzīvoja
paši miermīlīgākie visa kontinenta iedzīvotāji. Zibēriešu vēsture ir unikāla un
svarīga šīs tēmas izklāstā. Tāpēc apstāsimies pie tās nedaudz sīkāk...
6068. gadā pirms m. ē, apmēram tieši tad, kad atlantu
pēcteči atnāca no Āfrikas uz Eiropu, Urālu kalnu otrā pusē negaidīti parādījās cilvēki ar neparastu galvas formu – līdzīgu
olai. Ar laiku viņu galvu aizmugures daļa kļuva arvien lielāka,
pagarinājās. Šie cilvēki ļoti stipri atšķīrās no parastajām cilvēciskajām
būtnēm, dzīvojošām tajā laikā uz Zemes. Galvaskausa forma – ne galvenā
atšķirība. Daba bija radījusi visus zibēriešus kā
divdzimumu būtnes. Šīs rases pārstāvji varēja spēlēt gan tēva, gan mātes lomu.
Iedzīvotāju skaits ātri palielinājās. Trīs simts gadus pēc savas parādīšanās šī
neparastā rase izveidoja valsti. Karstais un mitrais klimats, ar kuru izcēlās
toreiz mūsdienu Sibīrijas teritorija, sekmēja lauksaimniecības attīstību. Uz
ūdeņiem bagātām upēm zibērieši uzbūvēja aizsprostus, ražoja elektroenerģiju.
Parādījās mehānismi, tika izstrādātas jaunas tehnoloģijas, kas atļāva ātri
uzcelt ēkas, būves. Kad hiperborejiešu pirmās militārās ekspedīcijas ieradās
Zibērijā, viņu izbrīnam nebija gala. Izrādās, pavisam blakus ļoti ātri ir
radusies cita valsts. Pēc būtības – cita civilizācija. Bet viņi par to neko
nezināja! Austrumu teritoriju aiz kalnu zobiem no seniem laikiem uzskatīja par
savu, tā kā senči ziņoja par to kā par saprātīgu būtņu neapdzīvotu. Izbrīnījās
arī par svešzemnieku izskatu, viņu organisma uzbūves īpatnībām. Taču īpašu
pārsteigumu karojošajiem hiperborejiešiem izsauca tas, ka zibēriešiem nav...
armijas. Un vispār nekāda apbruņojuma. Hiperborejiešu izlūki atgriezās un ziņoja
par redzēto savai vadībai. Kareivīgi noskaņotie Hiperborejas valdnieki šoreiz
pieņēma viedu un miermīlīgu lēmumu. Uz Zibēriju tika nosūtīta vēstnieku
delegācija. Pēc ilgstošām pārrunām, kurās neiztika bez draudiem no Hiperborejas
puses, Zibērija atteicās no neatkarības un iegāja Hiperborejas
sastāvā kā tās province. Zibērieši apņēmās maksāt ikgadēju nodevu,
nosūtot to uz impērijas galvaspilsētu – Borejas pilsētu. Tā
divas ļoti dažādas civilizācijas sāka miermīlīgi pastāvēt līdzās vienas
impērijas ietvaros, abpusēji papildinot vienai otru. Hiperborejieši
daudz ko pārņēma no zibēriešiem. Kaujinieciskos cilvēkus atbruņoja draudzīgais
noskaņojums no svešzemnieku puses, viņu naivums, atvērtība, gatavība
sadarboties. Nereti zibērieši sūtīja uz metropoli speciālas celtnieku vienības,
kuras būvēja dīvainas celtnes Hiperborejas galvaspilsētā. Apbrīnojami
arhitektūras brīnumi parādījās tieši Borejas iedzīvotāju acu priekšā. Tie
nebeidza sajūsmināties par svešzemnieku, kļuvušu par viņu uzticamiem
sabiedrotajiem, meistarību. Savukārt, hiperborejieši pasniedza kā dāvanu saviem
jaunajiem draugiem lidaparātus – vimanus. Līdz tam laikam zibērieši nezināja
gaisa kuģošanu. Tiesa, hiperborejieši uzdāvināja vimanus bez apbruņojuma. Tāpat
kā agrāk, zibēriešu valsts turpināja dzīvot bez nevienas militarizētas
apakšvienības. Zibērijas apdzīvotajos punktos nebija pat formējumu, kas uztur
sabiedrisko kārtību. Absolūti miers un mīlestība valdīja
sirdīs šiem neparastajiem cilvēkiem, tur dzīvojošiem...
Ar Zibērijas pievienošanu
Hiperborejas teritoriālā formēšana bija praktiski
pabeigta. Šī cilvēku impērija
eksistēja gandrīz tūkstoti gadu. Pēc tam, kad tā izjuka – protams, ka kārtējā
kara rezultātā – hiperborejiešu pēcteči ilgi glabāja atmiņu par savu
pirmdzimteni. Pēc būtības, šīs valsts eksistēšana noteica planetārās vēstures
procesu – līdz pat tam brīdim, kad pirms pieciem tūkstošiem gadu cilvēku
civilizācijas gaita pārtrūka. Taču pirms tas notika, dažādu rasu, tautu,
miljoniem un miljoniem cilvēku likteņi savijās ļoti sarežģītā,
daudzdimensionālā karmiskā mezglā, kuru jums, iemiesotiem cilvēkiem,
grūti iztēloties... Uzzīmēsim šī “mezgla” shēmu – tā cilvēciskajām būtnēm
vienkāršāk attēlot problēmu; ieraudzīsim ne tikai karmisko mezglu, bet arī
daudzdimensionālo, daudzslāņu STRUKTŪRU daudzajām cēloņu-seku saiknēm, kuras
stāv priekšā atklāt, apzīmēt un pat... iezīmēt to IZDZIEDINĀŠANAS
ceļus.
Slānis numur viens. Rasu
karma. Atlantu Ziemeļāfrikas
pēcteči atnesa sev līdzi uz Eiropas teritoriju lielu garīgi-ģenētisku
hipertrofēta vīrišķā sākuma pavedienu. Atlanti, atdalījušies no Lemūrijas
civilizācijas gandrīz pirms 19 tūkstoš gadiem, bija zaudējuši vīrišķā un
sievišķā sākumu harmoniju. Vīrišķais sākums hipertrofējās, izpaudās agresijas,
spējas uz vardarbību, loģiskā pārsvara pār garīgo un emocionālo
formā.
Slānis numur divi. Starprasu
karma. Hiperboreja apvienoja
ne tikai dažādas tautas, bet arī atšķirīgas rases. Notika ģenētiska saplūšana
fiziskā līmenī. Bet tas, savukārt, sarežģīja ģenētiskā un metafiziskā līmeņu
cēloņu-seku saikņu ķēdi. Citādi sakot, hiperborejiešu pēcteči jau nesa atbildību
par dažādu rasu senču kopīgām rīcībām.
Slānis numur trīs.
Valstiski-teritoriālā karma.
Pirmoreiz parādījās starpnacionāla un starprasu valsts, kura apvienoja cilvēkus
Eiropas, Āzijas un Āfrikas teritorijās. Pie tam tā radās FIZISKAS vienu cilvēku
uzvaras pār citiem rezultātā. Attiecības starp tautām tika būvētas uz
vardarbības, vienam otra apspiešanas pamatiem.
Slānis numur četri. Valsts un
personības attiecību karma.
Hiperboreja deva jaunas iespējas cilvēka personības attīstībai. Sākuma etapā
ļoti strauji attīstījās māksla, literatūra, glezniecība, mūzika. Taču pēc tam
tas viss sāka pagrimt, tā kā iezīmējās tendence uz degradāciju un cilvēka
radošā, individuālā sākuma apspiešanu. Hiperboreja ar laiku kļuva arvien
militarizētāka valsts. Iezīmējās personības apspiešanas no valsts puses
problēma. Valsts intereses bija paceltas pāri personīgajām interesēm. Tā
izveidojās tas, ko var nosaukt par “personības-valsts karmu”.
Un, beidzot, slānis numur
pieci. Pats sarežģītākais slānis – sabiedrisko un
starppersonu attiecības milzīgam skaitam cilvēku, dzīvojošiem šajā
valstī tūkstoš gadu garumā. Laika temps, salīdzinājumā ar Lemūriju un Atlantīdu,
bija ievērojami paātrināts. Noteiktā laika nogrieznī notika daudz lielāks skaits
dažādas pakāpes un mēroga nozīmīgu notikumu, kas veda pie “karmiskās nastas”
globālas uzkrāšanās gan katram cilvēkam, gan arī veselām tautām.
Gaismas Darbinieki! Tagad mums stāv priekšā atbildēt
uz pietiekoši sarežģītu jautājumu. Vai eksistē tāda parādība, kuru var apzīmēt
kā “teritoriālo karmu”? Citiem vārdiem, vai mūsdienu Krievijas teritorija nes
Hiperborejas teritorijas karmas nastu? Ja atbildēšu: “JĀ”, jūs izbrīnīsieties?
Vai uztversiet ar cieņu? Protams, zemes, valsts karma – tā nav tikai teritorijas
un tajā dzīvojošo cilvēku karma. Tas ir sarežģītākas pakāpes jautājums. Taču
tagad mūsu tēmas priekšmets ir vairāk konkretizēts. Tāpēc teikšu viennozīmīgi:
KRIEVIJA IR HIPERBOREJAS GALVENĀ KARMISKĀ MANTINIECE. No tā sapratnes izriet
nevienkāršā likteņa galvenie cēloņi.
Daudz kur Krievija atkārto šajā “spirālveida
attīstības” etapā savas vēsturiskās priekšgājējas – Borejas (Hiperborejas
metropoles) ceļu. Pārvarot sadrumstalotību, apvienojas vienā veselā. Līdzīgi
augošam organismam iesūc savā ķermenī visu apkārtējo. Starprasu un
starpnacionālā karma velk to pie tautu apvienošanas, pagātnē uzkrājušos problēmu
un neatrisinātu uzdevumu (galvenokārt – laika nogriežņa pirms 8 tūkst. gadu –
pirms 5 tūkst. gadu periodā) kopīgas atstrādāšanas. Taču vēl nav prasmes,
enerģijas, potenciāla, lai darītu to harmoniski. Un atkal atkārtojas kara,
vardarbīgas pievienošanas ceļš. Taču šur un tur izpaužas cilmvietas pozitīvai
ietekmei uz tautām, kuras atpaliek sabiedriskajā attīstībā. Nacionālā apspiešana
sajaucas ar ievērojama atbalsta sniegšanu citām tautām, palīdzību
sociāli-ekonomiskā attīstībā. Veidojas jauna karma, kuru vēl tikai stāv priekšā
atstrādāt. Krievijas garīgi-ģenētiskajā mantojumā ļoti spilgti
izpaužas Lemūriešu mātišķais sākums (“Krievija-māmuļa”), kurš pēkšņi krasi nonāk
disonansē ar neveselīga vīrišķā sākuma, kurš radies vēlajā Atlantīdā, periodisku
aktivizāciju. No šejienes – vardarbība, no šejienes –
tirānija.
Krievijā pamodusies Hiperborejas dvēseles mātišķā
daļa, ģenētiski saistīta ar Lemūriju, ir gatava ieslēgt savos apskāvienos visu
pasauli, īpaši – tās valstis, teritorijas, kuras bija tās sastāvdaļas pirms
astoņiem tūkstošiem gadu. Tā tiecas uz āru – līdzīgi mātei, kas ciešas ar
mīlestību pieņem savus bērnus. Taču bērni jau ir izauguši un pat neatceras par
savām radniecīgajām attiecībām. Vēl vairāk, mātes vietā pēkšņi parādās... nē,
pat ne tēvs. Uz skatuves iznāk patēvs! Nevesels, svešs vīrietis, ar uzkrājušos
agresiju, kurš ne tik vien, ka nemīl apkārtējo pasauli, bet pat ienīst bērnus,
kuri dzīvo paša mājā.
Turpinās arī karmas “Personība-valsts” atstrādāšana.
Krievija te pēkšņi lec viļņa mugurā, kur, kā liekas, sāk realizēties personība
tās labākajās izpausmēs. Te pēkšņi ienirst līdz dibenam, kur personība tiek
nospiesta ar valstisku nastu – līdzīgi tam, kā ūdenslīdējs izjūt daudzmetrīga
ūdens slāņa spiedienu. Krievijas pilsoņiem ir spilgti izteiktas divas galējas,
viena otru izslēdzošas īpašības... Neparasts jūtu spektrs... No fanātiska
patriotisma līdz pilnīgai valsts nepieņemšanai, kad tā gribas to atstāt un
atrast citu dzimteni...
Un to visu sarežģī starppersonu un citi karmas veidi,
kuri, protams, izpaužas ne tikai šajā teritorijā, ne tikai Krievijā...
Bet ziniet, Hiperborejas vēsture taču nebeidzās kopā
ar impērijas sabrukumu! Šeit, Krievijas teritorijā, vēlāk
notika notikumi, kuri ļāva ielikt pamatus nākošajam cilvēku civilizācijas
attīstības etapam. Vispār, tur, kur beidzas
impērija, tur sākas pats interesantākais un derīgākais. Pēc sagrūšanas vienmēr
sākas radīšana. Turpmākie divi tūkstoši gadu pēc Hiperborejas
impērijas sabrukuma nepagāja šai teritorijai velti. Šurp atnāca tie, kuri prot
pagriezt planētas pret Gaismu... Šeit, Dienvidurālu teritorijā, tika uzcelta
pilsēta, kura izstaroja Gaismu un Zināšanas. Tā kļuva uz pietiekami ilgu laika
par Gaismas Ģimenes atbalstu uz Zemes... Ariji...
Noslēpumainie ariji, kuri paliek īsta mīkla jūsu zinātniekiem, aizstāvēja šeit
Planētas intereses, vēršot Lielā Eksperimenta plānu vienīgajā pareizajā
gultnē... No šejienes Gaisma devās uz Dienvidiem un Austrumiem, no šejienes sāka
plūst Enerģija, kas deva milzīgu lādiņu mūsdienu civilizācijai...
Pašreizējā laika spirāles vijumā arī ir jāseko
Lielajai Radīšanai. Tam, ko var nosaukt par “pēchiperborejiskās Uzkāpšanas”
analogu... Tur, kur beidzas impērija, sākās pats
interesantākais un pats svarīgākais. Sākās šeit un tagad...
Zināt... Došu vienu uzvedinājumu... Pasviedīšu
nelielu āķīgu uzdevumu... (Krajona smaids)... Pateiksim: ЭТА РУСЬ [1]... Nē, ne
tā... Pateiksim kā vecos laikos: СИЯ РУСЬ [2]... Un savienosim valodas abas
daļas vienotā vārdā... СИЯРУСЬ[3]. Ak, šie lingvisti! Viņiem ir zināms, ka
attīstības procesā valoda ne vienkārši izšķīrās. Dažreiz tā “apvērsās”. Un vēl
burti vārdos un zilbēs mainījās, pārcēlās ne reizi vien. Gaismas Darbinieki!
Pamēģiniet paeksperimentēt ar vārdu “СИЯРУСь”. Tad varbūt jūs sajutīsiet,
uzzināsiet kaut ko dārgu, tuvu daudziem no jums...
Draugi! Katra valsts, katra teritorija uz Zemes ir
savā veidā unikāla, apbrīnojama, brīnišķīga. Mīlestības, uzmanības cienīga. Nav
nenozīmīgu valstu un teritoriju uz planētas. Un, ja jūs dzīvojat pavisam mazā
valstī – tas nenozīmē, ka pagātnē jūs neiemiesojāties kādas lielas valsts
teritorijā... Un, ja jūs dzīvojat uz sava zemes pleķīša, kurš ir tāls no
komunikācijām, no lielām pilsētām, tas nenozīmē, ka pagātnē jums nav liela,
milzīga dzimtene. Ja par jums neziņo jaunumos, televīzijā, laikrakstos – tas
pavisam nenozīmē, ka jūs neesat notikumu centrā. Visi jūs, mani Saulainie, esat
centrā pašiem svarīgākajiem notikumiem, kuri nosaka mūsu Galaktikas un visa
Visuma tālāko ceļu! Un tieši tāpēc JŪS TĀ MĪL! Un tas patiesi ir tā.
Ar Mīlestību un Gaismu, jūsu Krajons
Vēstījums nodots caur Sergeju
Kanaševski, Krievija, Sibīrijas federālais apgabals, Novokuzņecka.
20.09.10 g.
[1] ЭТА РУСЬ – ŠĪ KRIEVZEME (krieviski) (tulkotāja piezīme)
[2] СИЯ РУСЬ – ŠĪ KRIEVZEME (krieviski) (tulkotāja piezīme)
[3] СИЯРУСЬ – SIJARUS (krieviski) (tulkotāja piezīme)
tulk. Jānis Oppe
SIJARUS
