Laikam svarīgāk ir zināt nevis cik miljoni baidās,
bet vai ir kaut viens, kurš nebaidās, tas iedvesmo…
Ja nebaidies no kaut kā, vienalga no kā – tad var to
pašu attieksmi mācīties piemērot tām lietām, no kā vēl baidies.
Grūtāk ir nevis nebaidīties, bet saprast un atzīt, ka
kaut ko dari vai nedari tieši tāpēc, ka baidies…manuprāt nemaz nav grūti kaut ko
izdarīt, grūti ir nonākt pie lēmuma, ka to patiesi gribi.
Es domāju, ka salīdzinoši, esmu bezbailīga. Esmu
daudzas reizes un dažādas lietas darījusi ko parasti cilvēki nedara,
neuzdrīkstas un pat, lai attaisnotu savu rīcību – nosoda tos, kas uzdrīkstas. Ar
katru reizi arvien vieglāk un galvenais – nekad, nekad neko es neesmu zaudējusi,
tikai ieguvusi… un pat, ja kādam izskatās, ka esmu zaudējusi, vienalga esmu
ieguvusi. Jo zaudēt var tikai važas, tas ir gan tiešā, gan pārnestā nozīmē
vienmēr patiesi. Nekas nav tā kā izskatās un važas jau nu īpaši.
Bez bailēm - brīvība, drošība, paļāvība, iemaņas,
veiksme, vieglums, vienkāršība, skaidrība, patiesums… tas viss dod vienlaikus
gan dzirkstošu prieku, gan starojošu mieru. Un tad nav nemaz jādomā ko un kā
radīt, tu vienkārši dari to, ko gribi. Kļūdīties nav iespējams – tātad, gan dari
pareizi, gan tas arī patīk un to vēlies. Ko tad vēl ?
Iveta Vilsone
http://www.draugiem.lv/group/16019359/gaismasberni/?f_tid=3471138
